Karaliene Margo

XXIII jaunatgrieztais

Nākamās dienas Senžermcnas mežā bija paredzētas medības. Astoņos no rīta Indriķis bija licis apseglot savu mazo bearniešu zirgu, kuru bija nodomājis dāvināt Sovas kundzei, bet vispirms pats gribēja to izmēģināt. Ceturksni pirms astoņiem zirgs bija gatavs. Tieši astoņos Indriķis izjāja no pils.

Nelielais, bet dedzīgais zirgs purināja krēpes un kārpījās.

Nakts bija bijusi auksta un zemi klāja plāna ledus gāle. Indriķis gribēja pāriet pāri pagalmam uz staļļiem, kur stāvēja zirgs un gaidīja zirgu puisis. Kad viņš gāja garām kareivim šveicietim, kas stāvēja pie durvīm, tas sveicināja un teica:

- Lai Dievs sargā viņa majestāti Navarras karali!

Izdzirdis šo it kā pazīstamo balsi, bearnietis satrūkās. Viņš pagriezās un atkāpās soli atpakaļ.

- De Muī! - viņš čukstēja.

- Jā, sire, de Muī.

- Ko jūs šeit dariet?

- Meklēju jūs.

- Ko jums vajag?

- Man ar jūsu majestāti jārunā.

- Nelaimīgais! - iesaucās karalis, pieiedams pie viņa. - Vai tu nezini, ka tu vari pazaudēt galvu.

- Zinu.

- Un tad?

- Un tad? Te es esmu!

Indriķis viegli nobālēja: briesmas, no kurām nebaidījās straujais jauneklis, draudēja arī viņam. Uztraukti pārlūkojis apkārtni, viņš otrreiz atkāpās tikpat steidzīgi kā pirmoreiz.

Pie kāda loga viņš bija ieraudzījis Alansonas hercogu. Indriķa sejas izteiksme un izturēšanās vienā mirklī pārvērtās. Paņēmis no de Muī musketi, viņš izlikās, ka aplūko ieroci.

- De Muī, - viņš teica, - droši vien tikai ļoti svarīgs iemesls jūs piespiedis nākt šurp un mesties pašam vilkam rīklē?

- Nē, sire. Jau astoņas dienas es meklēju izdevību, lai jūs satiktu. Beidzot vakar vakarā cs uzzināju, ka šorīt jūsu majestāte izmēģinās zirgu un ieņēmu sardzes vietu Luvrā.

- Kur jūs ieguvāt šo tērpu?

- Sardzes virsnieks ir protestants un mans draugs.

- Lūk, jūsu muskete, un palieciet savā vietā! Mūs novēro. Atgriežoties es pamēģināšu ar jums parunāt. Bet, ja cs klusēšu, tad neaizturiet mani. Sveiki!

De Muī atkal sāka lēnām soļot gar durvīm, bet Indriķis devās pie zirga.

- Kas tas par jauku lopiņu? - Alansonas hercogs pa logu viņam jautāja.

- Es to šorīt gribu izmēģināt, - Indriķis atbildēja.

- Bet tas taču nav kungu jājamais zirgs!

- Tas tiešām domāts kādai skaistai dāmai.

- Uzmanieties, Indriķi, jūs esat pārdrošs. Medībās mēs taču šo daiļo dāmu redzēsim. Un, ja cs arī neuzzināšu, kuras bruņinieks jūs būsit, tad es vismaz zināšu, kurai jūs būsit ieročnesējs.

- Nē, to jūs neuzzināsit, - Indriķis sacīja savā mānīgajā vienaldzībā. - Daiļā dāma ir nevesela un medībās nepiedalīsies.

Tad viņš uzlēca zirgā.

- O!- Alansonas hercogs iesmējās. - Nelaimīgā Sovas kundze!

- Fransuā! Lūk, jūs gan esat pārdrošs!

- Kas tad daiļajai Šarlotei kaiš? - Alansonas hercogs vaicāja.

- Isti nezinu, - atbildēja Indriķis, palaizdams zirgu lēkšos. - Dariola stāsta, ka esot stipras galvassāpes un liels vispārējs nogurums.

- Un tas jums traucēs būt mūsu sabiedrībā? - hercogs jautāja.

- Kāpēc? Jūs zināt, cik ļoti es mīlu medības un ka nekas nevar mani piespiest no šī prieka atteikties.

- Un tomēr šoreiz jums no tām būs jāatsakās, Indriķi, - teica hercogs, vispirms parunājies ar kādu istabā, ko Indriķis neredzēja. - Viņa majestāte atsūtījusi ziņu, ka medības ir atceltas.

- Kāpēc? - Indriķis neapmierināti iesaucās.

- No Nevērās hercoga saņemtas, liekas, svarīgas vēstules, tāpēc sasaukta apspriede, kurā piedalās karalis, māte karaliene un mans brālis Anžū hercogs.

- O! - Indriķis klusu iesvilpās. - Laikam jaunas ziņas no Polijas? Nu, tādā gadījumā man te nav ko jādelēt, riskējot šajā atkalā nolauzt kaklu. Uz redzēšanos!

Viņš aizjāja pie de Muī.

- Palūdz kādu savu biedru tevi nomainīt, - viņš teica. - Palīdzi staļļa puisim atseglot zirgu, un tad aiznes seglus sedliniekam. Viņš šodien vēl nepaguva pabeigt visus izšuvumus. Tad atnāc pie manis ar atbildi.

De Muī steidzās izpildīt karaļa pavēli. Viņš pamanīja, ka Alansonas hercogs, kuram laikam bija radušās aizdomas, vairs nebija pie loga.

Un tiešām, tiklīdz de Muī bija pazudis aiz vārtiem, tā pagalmā ienāca Alansonas hercogs.

Sargkareivis tagad bija īsts šveicietis.

Kareivi uzmanīgi aplūkojis, hercogs uzrunāja Indriķi.

- Man liekas, ka jūs nupat sarunājāties ar citu cilvēku? - viņš jautāja.

- Jā. Tas bija viens no manējiem, kuru es norīkoju šveiciešu sardzē. Viņš aizgāja izpildīt kādu manu pavēli.

- Ā! - hercogs noteica, it kā būdams apmierināts ar šo atbildi. - Kā klājas Margeritai?

- Es tūdaļ iešu pie viņas.

- Vai tad jūs kopš vakardienas neesat viņu redzējis?

- Es gribēju ieiet pie viņas ap vienpadsmitiem vakarā, bet Gijona teica, ka viņa ir ļoti nogurusi un jau devusies gulēt.

- Arī tagad jūs viņu nesastapsit. Viņa izgāja.

- Tiešām, es gluži piemirsu, - sacīja Indriķis. - Viņa gribēja apmeklēt Pasludināšanas ordeņa klosteri.

Saruna neveicās, acīmredzot Indriķis bija nolēmis atbildēt tikai uz jautājumiem. Tā Alansonas hercogs un Navarras karalis šķīrās. Pirmais solījās ieiet, lai uzzinātu par jaunsaņemto vēsti, otrs devās uz savām istabām. Piecas minūtes vēlāk pie Indriķa durvīm kāds pieklauvēja.

- Kas tur ir? - viņš jautāja.

- Sire, - Indriķis izdzirdēja labi pazīstamo de Muī balsi, - es atnesu sedlinieka atbildi.

Redzami uztrauktais Indriķis ielaida jaunekli un uzmanīgi aizslēdza durvis.

- Tas esat jūs, de Muī? - viņš vaicāja. - Bet cs cerēju, ka jūs būsit pārdomājis.

- Sire, es domāju jau trīs mēnešus un secināju, ka laiks sākt strādāt.

Indriķis bailīgi paskatījās visapkārt.

- Neraizējaties, sire, - sacīja de Muī, - mēs esam vieni un es jūs ilgi neaizkavēšu, jo laiks ir dārgs. Jums, majestāte, jāsaka tikai viens vārds un mēs atkal atgūsim visu zaudēto un savu ticību. Runāsim' īsi un vaļsirdīgi.

- Es klausos, manu varonīgo dc Muī! - atbildēja Indriķis, redzēdams, ka no paskaidrojumiem neizvairīsies.

- Vai tā ir taisnība, ka jūsu majestāte atteikusies no protestantu reliģijas?

- Taisnība! - Indriķis atbildēja. .

- Vārdos vai no visas sirds?

- Mēs nevaram liegt Dievam pateicību, ja viņš mums izglābis dzīvību, • atbildēja Indriķis, pūlēdamies izvairīties no noteiktas atbildes, kā viņš to sarežģītās situācijās arvien darīja. - Dievs man skaidri parādīja savu žēlastību, glābdams mani no lielām briesmām.

- Sire, atzīstaties vienā lietā.

- Kādā?

- Ka jūs atsakāties no ticības nevis pārliecības, bet gan aprēķina dēļ. Jūs pārgājāt katoļticībā, lai karalis jūs nenogalinātu, bet ne jau tāpēc, ka Dievs izglāba jums dzīvību!

- Lai kā tas arī nebūtu, de Muī, es tomēr esmu katolis!

- Un tāds arī paliksit? Vai izdevīgā gadījumā, kad, neriskēdami ar dzīvību, varēsit rīkoties pēc brīvas sirdsapziņas, jūs atkal nepieņemsit protestantu ticību? Taisni tagad šī iespēja ir: Larošē apvērsums, Rusijona un Bearna gaida tikai vienu vārdu, lai pievienotos, Gijennā visi gaida karu. Sakiet, ka jūs esat kļuvis par katoli piespiedu kārtā, un es galvoju par iūsu nākotni!

- Manas kārtas muižniekus nevar piespiest, mans dārgais de Muī. Es visu darīju pēc brīvas gribas.

- Bet, sirel - iesaucās jauneklis, kura sirds Indriķa negaidītās pretošanās dēļ sažņaudzās sāpēs. - Vai jūs nepadomājāt, ka ar to jūs mūs pametat…nododat!

Indriķis palika vienaldzīgs.

- Jā, jūs mūs nododat, - de Muī turpināja. - Nežēlodami dzīvību, daudzi mūsējie ieradušies šeit, lai glābtu jūsu godu un brīvību. Mēs sagatavojām visu, lai jūs iegūtu troni! Sire, padomājiet labi! Jums būs ne tikai brīvība, bet arī vara un tronis. Pēc diviem mēnešiem jūs pats varēsit izvēlēties, kam būt karalim - Navarrai vai Francijai.

Indriķa acis pēc jaunekļa pēdējiem vārdiem iemirdzējās.

- De Muī, - viņš teica, - man nekas nedraud. Es esmu katolis, Margeritas vīrs, karaļa Kārļa brālis un mātes karalienes Katrīnas znots. Stāvoklis, kādu es ieņemu, pateicoties šīm radniecīgajām attiecībām, dod man tiesības, bet reizē uzliek arī zināmas saistības.

- Kam lai tic, augstība? - dc Muī jautāja. - Runā, ka jūsu laulības nav īstas, ka jūsu sirds ir brīva, ka karalienes Katrīnas naids…

- Meli, meli! - bearnietis viņu strauji pārtrauca. - Jā, jūs esat nekautrīgi piekrāpts, mīļais draugs. Dārgā Margerita ir mana mīļā sieva, Katrīna - mana māte, bet karalim Kārlim IX pieder mana sirds un dzīvība.

Dc Muī nodrebēja, un viņa lūpās pavizēja gandrīz vai nicinošs smaids.

- Sire, tad šādu, - viņš teica, gurdi nolaizdams rokas un dzēlīgi lūkodamies uz karali, it kā gribēdams ieskatīties viņa dvēselē, - tad šādu atbildi es aiznesīšu saviem brāļiem! Es viņiem teikšu, ka Navarras karalis pastiepj savu roku un atdod sirdi hugenotu slepkavām, ka jūs esat mātes karalienes lišķis un Morvela draugs.

- Mīļais de Muī, - sacīja Indriķis, - tūliņ beigsies apspriede pie karaļa un man jāiet pie viņa. Gribu zināt, kāpēc viņš atlika šorīt iecerētās medības. Ardievu! Sekojiet manam paraugam, dārgais draugs! Atmetiet politikai ar roku, pārnāciet karaļa pusē un pieņemiet katoļticību!

Un Indriķis jaunekli gandrīz vai ar varu izbīdīja priekšistabā.

Dc Muī izbrīns pārvērtās niknumā. Kad durvis aizvērās, jaunekļa sirdi sagrāba smeldzošas sāpes. Paķēris cepuri, viņš to nosvieda uz grīdas un sāka mīdīt ar kājām, kā vērsis to dara ar maradora mēteli.

- Velns lai parauj! - viņš kliedza. - Nožēlojamais karalis! Man tiešām būtu prieks, ja kāds mani šeit nogalinātu, lai uz mūžu viņu aptraipītu ar manām asinīm.

- Klusāk, de Muī! - aiz pusatvērtajām durvīm atskanēja kāda balss. - Klusāk! Jūs var noklausīties vēl arī kāds cits.

De Muī pagriezās un ieraudzīja mētelī satinušos Alansonas hercogu, kurš pa durvīm bija izbāzis galvu, lai pārliecinātos, ka bez viņa un de Muī neviena cita gaitenī nav.

- Alansonas hercogs! - dc Muī iesaucās. - Es esmu pagalam!

- Gluži otrādi, - hercogs noņurdēja. - Jūs varbūt esat atradis meklēto. Lūk, pierādījums - es negribu, lai piepildītos jūsu vēlēšanās un kāds jūs šeit nogalinātu. Kāpēc izliet asinis pie Navarras karaļa durvīm? Sekojiet man!

Un hercogs atvēra lielās durvis, kuras līdz šim bija turējis pusvirus.

- Šai istabā dzīvo divi muižnieki no manas svītas, - hercogs teica. - Šeit neviens mums netraucēs un mēs varēsim izrunāties gluži atklāti. Nāciet iekšā, monsieur.

- Labi, augstība! - satriektais sazvērnieks teica. Un viņš iegāja istabā, kuras durvis Alansonas hercogs aizslēdza tikpat steidzami, kā to bija darījis Navarras karalis.

De Muī bija ļoti noskaities. Viņš dusmās nevaldījās un bija gatavs nolādēt visu un visus. Bet pamazām jaunā hercoga Fransuā ciešais un vēsais skatiens uz hugenotu kapteini atstāja tādu pašu iespaidu, kā ledains ūdens uz žūpu.

- Ja es nemaldos, - viņš sacīja, - jūsu gaišība vēlas ar mani runāt?

- Jā, monsieur de Muī, - teica Fransuā. - Lai gan jūs esat pārģērbies, jūsu seja man šķita pazīstama, bet, kad jūs sveicinājāt manu brāli Indriķi, es jūs pazinu. Tā! Tātad Navarras karalis jūs neapmierina?

- Jūsu gaišība!

- Būs jau labi! Runājiet vaļsirdīgi! Es esmu jūsu draugs, lai gan jūs to varbūt nezināt.

Es nezinu, ko jūsu gaišībai teikt. Tas, ko es sacīju Navarras karalim, nevar jūs interesēt. Turklāt, - de Muī piebilda, pūlēdamies to pateikt pavisam vienaldzīgi, - tie bija tikai nieki.

- Un šo nieku dēļ jūs uzņēmāties iekļūt Luvras pilī, nežēlodams savu dzīvību, kura ir zelta vērta. Visi taču zina, ka jūs, Navarras karalis un princis Kondē esat hugenotu galvenie vadoņi.

- Ja jūs tā domājat, augstība, tad rīkojieties ar mani tā, kā tas pienākas karaļa Kārļa brālim un karalienes Katrīnas dēlam.

- Kāpēc tad tā? Es taču jums teicu, ka esmu jūsu draugs. Sakiet man visu taisnību.

- Gaišība, es zvēru… > *

- Nezvēriet, monsieur! Reformātu ticība aizliedz zvērestus, nemaz jau nerunājot par nepatiesiem zvērestiem.

De Muī savilka uzacis.

- Ticiet man, ka es zinu visu, - hercogs atkārtoja.

De Muī turpināja klusēt.

- Jūs vēl šaubāties? - princis laipni, bet noteikti jautāja. - Nekas, tad man vajadzēs jūs pārliecināt, mīļo de Muī. Tad jūs redzēsit, vai es būšu kļūdījies. Vai jūs nupat manam svainim Indriķim nepiedāvājāt savu un savu piekritēju palīdzību, lai nostiprinātu viņu uz Navarras karaļvalsts troņa?

Dc Muī izbailēs paskatījās hercogā.

- Un viņš noteikti jūsu priekšlikumu noraidīja!

Izbrīnā sastindzis, de Muī turpināja klusēt.

- Vai jūs viņam neatgādinājāt jūsu agrāko draudzību un ticību? Vai beidzot jūs nekārdinājāt Navarras karali ar tik rožainām cerībām, ka viņš gluži apmulsa - ar cerībām iegūt Francija kroni? Nē? Vai nu es

saku patiesību? Vai jūs bearnietim to nepiedāvājāt?

- Gaišība! - de Muī iesaucās, - tas ir pārāk patiesi, ka es patlaban 4 šaubos, vai man nevajadzētu jūsu karalisko gaišību apvainot melos. Tad

mēs šajā istabā varētu izcīnīt divkauju un mūsu abu nāve briesmīgo noslēpumu paņemtu līdzi un tas nekad nenāktu gaismā.

- Lēnāk, varonīgo de Muī, lēnāk! - Alansonas hercogs gluži mierīgi aizrādīja, dedzīgā jaunekļa draudus nemaz neievērodams. - Noslēpumsl saglabāsies vēl labāk, ja mēļš abi paliksim dzīvi. Lieciet zobena rokturi mierā un uzklausiet mani! Es jums trešo reizi atkārtoju, ka esmu jūsu draugs. Atbildiet man kā draugam! Vai Navarras karalis tiešām atteicās no piedāvājuma?

- Jā, gaišība! Es varu atzīties, jo šī atzīšanās kaitē vienīgi man.

- Vai, iznākdams no viņa istabas un mīdīdams savu cepuri, jūs nekliedzāt, ka viņš ir nožēlojams karalis un nav cienīgs būt jūsu vadonis?

- Taisnība, jūsu gaišība! Tā es teicu.

- Un jūs tā arī tagad domājat?

- Vairāk, kā jebkad agrāk, gaišība!

- Labi, monsieur, de Muī! Sakiet man, vai es, Indriķa II dēls un Francijas kroņprincis būtu cienīgs jūsu kareivju vadonis? Vai jūs uzskatiet mani par tik godīgu, lai ticētu manam vārdam?

- Jūs, gaišība! Jūs un hugenotu vadonis!?

- Kāpēc ne? Jūs taču zināt, ka tagad ir atgriešanās laiki. Indriķis ir kļuvis par katoli, es varu pāriet protestantu ticībā.

- Protams, gaišība. Bet cs tomēr gaidu jūsu paskaidrojumus…

- Tas viss ir ļoti vienkārši. Savus politiskos principus es jums izskaidrošu divos vārdos. Mans brālis Kārlis nogalina hugenotus, lai varētu netraucēti valdīt. Mans brālis Anžū hercogs ļauj viņus nogalināt, jo viņš ir mana brāļa Kārļa mantinieks, bet karalis Kārlis, kā jūs zināt, ļoti bieži slimo. Ar mani… ir savādāk. Es nekad nebūšu Francijas karalis, jo man ir divi vecākie brāļi. Turklāt manas mātes un brāļa naids attālina mani no troņa vēl vairāk nekā dabas likums. Man nav nekādu cerību: ne uz ģimenes laimi, ne uz slavu, ne uz troni. Un man taču ir tikpat dižciltīga sirds kā maniem brāļiem. Nu, lūk, dc Muī! Ar zobenu es gribu iegūt kroni Francijas karaļvalstī, kuru viņi tagad noslīcina asinīs! Paklausieties, de Muī, ko es gribu darīt! Es gribu kļūt par Navarras karali, bet ne jau saskaņā ar mantošanas tiesībām. Lai mani ievēl. Un ievērojiet, ka jūs tam nedrikstat pretoties. Es neesmu viltus varmāka, jo mans brālis Indriķis jūsu priekšlikumus noraida un atklāti atzīst, ka Navarras karaļvalsts ir tikai sapnis. Bearnas Indriķis nevar jums dot neko; es jums došu zobenu un vārdu. Alansonas Fransuā, Francijas karaļnama princis, māk aizstāvēt savus līdzbiedrus vai sabiedrotos, sauciet, kā gribat. Nu, ko jūs atbildēsit uz manu priekšlikumu, de Muī?

- Tas mani pārsteidza, gaišība.

- Murns būs jāpārvar daudz šķēršļu, de Muī. Sākumā karaļa dēlam un brālim, kurš pats jums piedāvājies, neizvirziet pārāk lielas prasības.

, - Gaišība, es jums piekristu, ne mirkli nevilcinādamies, ja tas būtu atkarīgs vienīgi no manis. Mums ir padome, un kaut gan jūsu priekšlikums ir visai vilinošs, varbūt tieši tāpēc partijas vadoņi to nepieņems bez zināmiem noteikumiem.

- Tā ir cita runa. Jūsu atbilde liecina, ka jūs esat godīgs un uzmanīgs cilvēks. No manas sarunas ar jums varat spriest par manu godīgumu. Izturieties pret mani kā pret cilvēku, kuru cienī, nevis kā pret princi, kuram melo. De Muī, vai man ir cerības?

- Ticiet man, gaišība, ja jūs gribat zināt manas domas, tad varu jums apgalvot, ka pēc tam, kad Navarras karalis manu priekšlikumu noraidīja, jūsu sekmes ir nodrošinātas. Bet es vēlreiz atkārtoju, ka man katrā ziņā jāaprunājas ar mūsu galvenajiem vadoņiem.

- Tad dariet to, - teica Alansonas hercogs. - Kad jūs dosit man atbildi?

De Muī klusēdams paskatījās uz princi. Likās, ka viņš bija kaut ko apņēmies un tāpēc teica:

- Gaišība, dodiet man savu roku! Lai Francijas dēla roka pieskaras manai, tad es ticēšu, ka tā nav nodevība.

Princis spēcīgi saspieda dc Muī roku.

- Tagad es esmu apmierināts, augstība, - jaunais hugenots teica. - Ja mūs kāds nodos, es jūs aizstāvēšu. Citādi es par jums negalvoju.

- Kam jūs visu to stāstīsit, de Muī, pirms neesat man pateicis, kad jūs dosit atbildi?

- Tad jūs dabūtu zināt, kur atrodas mūsu vadoņi. Ja es teiktu, ka šovakar, kad jūs zinātu, ka viņi atrodas Parīzē.

Pie šiem vārdiem de Muī cieši ieskatījās jaunā prinča viltīgi zibošajās acīs.

- Labi, labi, - hercogs teica. - Es redzu, jūs vēl arvien šaubāties, de Muī. Protams, es nevaru prasīt, lai jūs man uzreiz uzticētos. Vēlāk jūs iepazīsit mani labāk. Mūs saistīs kopējas intereses, un tad jūsu aizdomas gaisīs. Tātad šovakar es saņemšu atbildi?

- Jā, gaišība, šovakar! Mums nav laika vilcināties. Kur es jūs varēšu satikt?

- Luvras pilī, šai pašā istabā.

- Bet šai istabā taču kāds dzīvo? - sacīja de Muī, ar acīm norādīdams uz divām gultām, kas stāvēja viena pretī otrai.

- Jā, šeit dzīvo divi mani muižnieki.

- Augstība, man liekas, ka no manas puses būtu neprāts vēlreiz apmeklēt Luvru.

- Kāpēc?

- Ja es nespēju noslēpties no jūsu augstības gaišajām acīm, tad ari citi var mani pazīt. Bet es tomēr ieradīšos Luvrā, ja jūs izpildīsit manu lūgumu.

- Kādu?

- Dodiet man apliecību!

- De Muī, - teica hercogs, - ja pie jums atradīs manu apliecību, jūs tas neglābs, bet es būšu pazudis. Jūsu labā es kaut ko varu darīt tikai ar vienu noteikumu: citu acīs mums jābūt svešiniekiem. Ja par mūsu attiecībām uzzinās mans brālis vai māte, tas man maksās dzīvību. Manas personīgās intereses prasa, lai es jūs aizsargātu. Man jāpatur brīvas rokas, jārīkojas slepenībā, tikai tad es jums varēšu dot solīto. Neaizmirstiet to! Vēlreiz drosmi! Paļaujieties uz maniem vārdiem un šovakar ierodieties Luvras pilī!

- Kā lai es ierodos? Es taču nevaru ierasties Luvrā šādā apģērbā. Tas derīgs priekšistabā vai pagalmā. Ja es uzvilkšu savas drēbes, būs vēl ļaunāk, tad mani tūdaļ pazīs.

- Pagaidiet, es pameklēšu… Lūk!

Pārskatījis istabu, hercogs pamanīja gultā nomesto la Mola krāšņo tērpu - grezno, ar zeltu izšūto ķirškrāsas mēteli, cepuri ar baltu spalvu un zelta un sudraba margrietiņām izšūtu saiti, kā arī baltu atlasa kamzoli.

- Vai jūs redzat šo kamzoli? - hercogs jautāja. - Tas ir mana galminieka un lielā švīta grāfa de la Mola apģērbs. Viņa uzvalks galmā sacēla veselu pārsteiguma vētru un tajā la Molu pazīst jau no tālienes. Es jums iedošu viņa drēbnieka adresi. Samaksājiet drēbniekam divkāršu cenu un vakarā jūs saņemsit tādu pašu tērpu.

Tiklīdz Alansonas hercogs bija to izteicis, tā gaitenī atskanēja soļi un kāds slēdza vaļā durvis.

- Kas tur ir? - sauca hercogs, mezdamies pie durvīm un aizgrūzdams aizbīdni.

- Velns un elle! - aiz durvīm kāds dusmojās. - Dīvains jautājums. Kas gan esat jūs? Ir nu gan joks! Es ierodos savā mājā un man prasa, kas es esmu!

- Tas esat jūs, monsieur de la Mol?

- Protams, es. Bet jūs?

Kamēr la Mols brīnījās, kas aizņēmis viņa istabu, Alansonas hercogs, ar vienu roku turēdams aizbīdni un ar otru aizklādams atslēgas caurumu, pagriezās pret de Muī.

- Vai jūs pazīstat grāfu de la Molu? - viņš jautāja.

- Nē, gaišība.

- Bet viņš jūs?

- Nedomāju.

- Tad viss ir kārtībā. Tomēr jūs labāk pagriežaties un izliekaties, ka lūkojaties pa logu.

Alansonas hercogs vēlreiz paskatījās uz dc Muī un, redzēdams, ka viņš pagriež muguru, atvēra durvis.

- Jūsu augstība! - pārsteigtais la Mols iesaucās, kāpdamies atpakaļ. - O, atvainojiet, gaišība, atvainojiet!

- Nekas, monsieur, nekas. Man ievajadzējās jūsu istabu, lai pieņemtu kādu cilvēku.

- Lūdzu, augstība! Atļaujiet tikai man paņemt mēteli un cepuri. Šonakt Grēva laukumā man uzbruka laupītāji un tos nozaga.

- Tiešām, grāf, jūsu uzvalks ir ļoti cietis, - Alansonas hercogs smaidīja, pats pasniegdams la Molam prasītos apģērba gabalus. - Droši vien jums ir bijusi darīšana ar veikliem puišiem!

La Mols saņēma mēteli un cepuri, palocījās un izgāja priekšistabā, nemaz nepainteresējies, ko hercogs dara viņa istabā. Luvrā valdīja paradums, ka prinči izmanto viena otra uzticama muižnieka istabu, lai satiktos ar personām, kuras savā dzīvoklī nebija izdevīgi uzņemt.

Dc Muī piegāja pie hercoga, un viņi abi sāka klausīties, kad la Mols aizies. Viņš pats tos izglāba no neziņas. Sakārtojis apģērbu, la Mols vēlreiz pienāca pie durvīm un uzprasīja:

- Atvainojiet, augstība, vai jūs neesat redzējis grāfu Kokonnu?

- Nē, grāfa kungs. Dīvaini. Viņam taču šorīt jābūt sardzes dienestā.

- Tad viņš būs nogalināts, - ai/iedams norūca la Mols.

Hercogs brīdi klausījās viņa soļu gaistošā troksnī, tad atvēra durvis un sacīja de Muī:

- Palūkojieties viņā labi un papūlaties piesavināties viņa cēlo gailu.

- Es darīšu visu iespējamo, kaut gan cs neesmu dāmu mednieks, bet tikai kareivis, - de Muī atteica.

- Ņemiet vērā, - hercogs piekodināja, - es ap pusnakti jūs gaidīšu šajā gaitenī. Ja abu kavalieru istaba būs brīva, es jūs pieņemšu tajā; ja ne, mēs atradīsim citu.

- Labi, gaišība.

- Tātad šovakar, pirms pusnakts!

- Šovakar, pirms pusnakts.

- Vēl, de Muī, atcerieties! Kad ejat, viciniet labo roku, tas ir grāfa dc la Mola paradums.