XIX Mātes karalienes parfimēra Renē miteklis

Namu rindā, kas stiepās gar Scnmišcla tiltu, izcēlās kāda koka māja, kuru klāja plats jumts - kā uzacs virs milzīgas acs. Otrā stāvā bija atvērts logs, no kura plūda sarkana gaisma, kas saistīja garāmgājēju uzmanību, tā kā tiem gribot negribot bija jāaplūko nama zili krāsoto un zelta rotājumiem greznoto fasādi. Starp frīzi un logu karājās gaišzila izkārtne ar šādu uzrakstu: "Florencictis Renē, viņa majestātes mātes karalienes parfimērs".

Tirgotavas durvis bija cicši aizslēgtas, bet vēl drošāk par visām atslēgām to sargāja īpašnieka apšaubāmā slava. Apakšējā stāvā tirgotava bija tumša un tukša. To atver vēlā rītā un aizslēdz puikstens astoņos vakarā. Te ik dienu pārdod slavenā ķīmiķa sagatavotās smaržas, ziedes un dažādas kosmētiskās preces. Divi mācekļi šai sīktirgotavā Renē palīdz, bet viņi namā nenakšņo.

Tirgotava ir diezgan plaša telpa, ar divām durvīm, kuras abas ved uz kāpnēm. Vienas no tām - mazās sānu apļveida kāpnes iet līdz pat sienai, otras ir ārējās kāpnes. Tās abas ved uz otrā stāva istabu. Šī istaba ir tikpat liela kā tirgotava, tikai priekškars to sadala divās daļās. Pirmā daļā ir durvis izejai uz ārējām kāpnēm, otras daļas sānu sienā - vēl vienas, kuras ved uz slepeno izeju. To slēpj augsts, griezumiem rotāts skapis, un tās atdarāmas ar mākslīgas ierīces palīdzību, atverot skapja durvis. Šo eju zina tikai Katrīna un Renē.

Otrā nodalījuma sānu sienās atrodas vēl divas durvis, kuras pieejamas visiem. Vienas ved uz mazu istabu bez logiem. Tajā ierīkots griestu apgaismojums. Tā ir alķīmiķa laboratorija. Otras durvis ved uz vēl dīvaināku istabu. Tā ir gluži tukša, bez mēbelēm un grīdsegām. Tās vienīgais greznums ir neliels marmora altāris.

Akmens grīda no altāra uz visām četrām pusēm ir veidota slīpa, pie sienām izveidojot reni ar caurumu, par kuru var redzēt guldzam Sēnas tumšos ūdeņus. Uz sienās iedzītajām naglām karājas neparasti rīki ar plāniem asmeņiem. Kaktā spārdās divas aiz kājām kopā sasietas melnas vistas. Tā ir pareģa svētnīca.

Vidējā istabā Renē pieņem vienkāršus apmeklētājus. Tajā ir Ēģiptes ibisi, mūmijas zelta pārsienamos, krokodils ar atvērtu muti, miroņu galvaskausi ar tukšiem acu dobumiem, žurku apgrauztas grāmatas, kas saista ienācēju uzmanību un viņus izklaidē. Aiz priekškara stāv dažādi trauki, savādas kastītes un aizdomīga izskata krūzes. Visu to apgaismo divas gluži līdzīgas mazas sudraba lampiņas. Lampiņās deg smaržīga eļļa, un no augstā, tumšā spraišļa, kur tās karājas apkvēpušās ķēdītēs, plūst blāvi dzeltena gaisma. Renē, uz krūtīm sakrustojis rokas, šūpoja galvu un lieliem soļiem pastaigājas pa vidējās istabas otro nodalījumu. Pēc ilgām un grūtām pārdomām viņš apstājās pie smilšu pulksteņa.

- Ak, es pavisam piemirsu to apgriezt, - viņš norūca. - Smiltis varbūt jau sen ir izbirušas.

Pēc tam, paskatījies mēnesī, kas pašlaik izpeldēja no tumša mākoņa, kas it kā karājās tieši virs Dievmātes katedrāles zvanu torņa, viņš piebilda:

- Deviņi. Ja viņa vispār ieradīsies, tad, droši vien, būs kā parasti - pēc stundas vai pusotras.

Tanī brīdī mājas tuvumā atskanēja soļi. Renē pielika ausi pie caurules, kuras otrs gals čūskas galvas veidā izgāja uz ielas.

Pie durvīm atskanēja trīs klauvējieni.

Renē steidzās lejā, durvis neatvēra, bet pielika pie tām ausi.

Atkal atskanēja trīs klauvējieni.

- Kas tur ir? - maitre Renē jautāja.

- Vai tad jānosauc vārdus? - balss aiz durvīm prasīja.

- Jā, ir jānosauc, - atbildēja Renē.

- Labi! Mans vārds ir grāfs Anibāls dc Kokonna.

- Bet mans - grāfs Leraks de la Mols, - atskanēja otra balss.

- Tūdaļ, kungi, tūdaļ būšu jūsu rīcībā!

Atvilcis aizbīdņus un noņēmis sprostkokus, Renē jaunekļus ielaida namā, šoreiz aizslēgdams durvis vienīgi ar atslēgu. Pēc tam viņš abus pa ārējām kāpnēm uzveda vidusistabas otrajā nodalījumā.

La Mols, ienākdams istabā, zem mēteļa pārkrustījās; viņš bija bāls un rokas viņam drebēja.

Kokonna uzmanīgi pārskatīja istabu un grasījās atvērt durvis uz svētnīcu, bet Renē viņu aizturēja.

- Atvainojiet, augstie kungi! Viesus, kuri parāda man godu un ierodas pie manis, es pieņemu vienīgi šajā istabā.

- O, ja tā, tad tā, - Kokonna atbildēja. - Bet es esmu piekusis un apsēdīšos.

Un viņš atlaidās krēslā.

Uz brīdi iestājās dziļš klusums. Maitre Renē gaidīja, ka kāds no jaunekļiem paskaidros apmeklējuma iemeslu. Klusumā skarbi atskanēja vēl neveselā Kokonnas smagā, svelpjošā elpa.

- Renē kungs, - viņš teica, - jūs esat mācīts cilvēks un varēsit man paskaidrot, vai es tāds ērms palikšu līdz mūža galam? Vai man arvien būs apgrūtināta elpošana, es nevarēšu jāt, cīnīties ar zobenu un ēst omleti ar speķi?

Renē pielika ausi pie Kokonnas krūtīm un uzmanīgi to izklausīja.

- Nē, grāfa kungs, jūs izveseļosities, - viņš paskaidroja.

- Vai tiešām?

- Droši.

Atkal iestājās klusums.

- Grāfa'kungs, varbūt jūs vēl gribat no manis kaut ko uzzināt?

- Jā, - Kokonna atzinās. - Gribu zināt, vai es tiešām esmu iemīlējies.

- Protams, - Renē atbildēja.

- Kāpēc jūs tā domājat?

- Tāpēc, ka jūs man par to vaicājat.

- Mordieu] Neslēpšu, ka jums ir taisnība. Bet kurā?

- Tajā, kura tagad ik vārdam pieliek jūsu iemīļoto izteicienu.

- Vai tiešām, jūs esat slavens cilvēks, maitre Renē! - Kokonna izbrīnā iesaucās. - Tagad tava kārta, la Mol!

La Mols samulsa un nosarka.

- Velns lai parauj! - Kokonna skubināja. - Runā taču!

- Monsieur Renē, - la Mols iesāka trīcošā balsī, - es pats ļoti labi zinu, ka esmu iemīlējies, un velti sevi nemānīšu. Bet es lūdzu jūs man pateikt, vai arī mani mīl. Ko man darīt? Vai krist izmisumā?

- Nē, jāmeklē palīdzība pie zinātnes. Tai ir līdzekļi, lai uzvarētu mīlamās sievietes antipātijas un vairotu simpātijas. Dzelzs nav magnēts, bet nomagnetizēta tā pati pievelk dzelzi.

- Vai jūs varat man parādīt velnu, monsieur Renē? - Kokonna viņu pārtrauca.

- Nē, grāfa kungs!

- Ļoti žēl. Es labprāt būtu ar viņu mazliet papļāpājis. - Es dzirdēju, ka tādos gadījumos no vaska pagatavojot mīlamās sievietes līdzinieci. Vai šis līdzeklis noder? - la Mols jautāja.

- Droši. Vai jūs no visas sirds gribat satikties ar savu mīļāko? - florencietis jautāja.

- O, es mirstu aiz ilgām, maitre Renē! - la Mols sauca.

Tanī mirklī kāds pie ārdurvīm pieklauvēja, bet tik klusi, ka to sadzirdēja vienīgi Renē. Viņš nemanāmi pielika ausi pie klausāmās caurules un izdzirdis pie durvīm stāvošo cilvēku balsis, bija apmierināts.

- Tagad ar visu savu gribasspēku piesauciet mīlamo sievieti, - viņš pamācīja la Molu.

La Mols noslīga ceļos, it kā vērsdamies pie dievības, bet Renē izgāja istabas pirmajā nodalījumā un klusām devās lejā pa ārējām kāpnēm. Tūdaļ tirgotavā atskanēja viegli soļi.

Atkal piecēlies, la Mols savā priekšā ieraudzīja jau atsteigušos Renē. Florencietim rokā bija ļoti veikli izgatavots mazs vaska tēls karalienes tronī un mantijā.

- Jūs vēl arvien ilgojaties pēc karaliskās sievietes mīlas? - parfimērs jautāja.

- Jā, esmu gatavs ziedot par to dzīvību vai pārdot dvēseli, - la Mols atbildēja.

- Labi, - teica florencietis un, iemērcis pirkstus ūdens krūzē, apslacīja tēla galvu un murmināja dažus latīņu vārdus. Tad viņš uz mazas sarkana papīra strēmelītes uzrakstīja trīs burvju vārdus un, iebāzis "to tērauda adatas acī, iedūra tēla sirdī. Brīnums! No ievainojuma izsūcās asins pilīte.

Tad Renē papīrīti aizdedzināja, ap sakarsušo adatu vasks izkusa, bet asins pile izžuva.

- Bet tagad, - Renē turpināja, - noskūpstiet tēla lūpas un sakiet: "Margerita, es tevi mīlu, Margerita, nāc šurp!"

La Mols paklausīja.

Tanī brīdī varēja dzirdēt, ka atveras otras istabas durvis un atskan viegli soļi. Neticīgajam un aizdomīgajam Kokonnam ļoti gribējās ienācēju apskatīt. Baidīdamies pacelt aizkaru, lai Renē to atkal neaizturētu, viņš biezajā priekškarā ar dunci izgrieza caurumu. Paskatījies pa to, viņš izbrīnā iekliedzās. Divas izbaiļu pārņemtu sieviešu balsis viņam atbildēja.

- Kas noticis? - jautāja la Mols, gandrīz vai nomezdams zemē vaska figūriņu, kuru Renē pasteidzās satvert.

- Nevērās hercogiene un karaliene Margerita ir šeit! - Kokonna atbildēja.

- Nu, neticīgie, - Renē drūmi pasmaidīja.

Ieraudzīdams karalieni, la Mols izbrīnā sastinga. Kokonna, pazīdams Nevērās hercogieni, uz brīdi samulsa. Pirmajam šķita, ka Margeritas rēgu atsaukusi Renē buršana; otrs, redzēdams pusatvērtās durvis, pa kurām bija ienākuši skaistie rēgi, šo brīnumu sev izskaidroja daudz vienkāršāk un patiesāk.

Ieraudzījis priekškara spraugā Nevērās hercogienes pārsteigto seju un Margeritas zobgalīgo smīnu, viņš nosprieda, ka laiks ķerties vērsim pie ragiem. Saprazdams, ka par draugu drīkst teikt to, ko pats par sevi atzīties neuzdrošinājās, viņš devās nevis pie Nevērās hercogienes, bet gan pie Margeritas, nokrita viņas priekšā uz ceļiem un svinīgā balsī teica:

- Madame, pēc mana drauga, grāfa de la Mola, lūguma maitre Renē nupat izsauca jūsu ēnu. Man par vislielāko pārsteigumu jūsu ēna ieradās un turklāt man bezgala dārgas būtnes pavadībā, kuru es uzticu savam draugam. Jūsu majestātes, Navarras karalienes ēna, vai jūs savai pavadonei nevarētu palūgt iziet otrā istabā?

Margerita iesmējās un pamāja Anrietai, kura iegāja istabas otrajā nodalījumā.

~ La Mol, mans draugs, - Kokonna lūdzās, - esi daiļrunīgs! Tev jāpārliecina Nevērās hercogiene, ka es esmu viņas padevīgākais un uzticamākais kalps, - no tā ir atkarīga mana dzīve.

- Bet… - la Mols ņurdēja.

- Dari, ko es tev saku! Bet jūs, maitre Renē, es palūgšu uzmanīt, lai mūs neviens netraucē.

Renē aizgāja.

-Mordieul Grāfa kungs, jūs esat liels gudrinieks, - Margerita iesaucās. - Es klausos! Redzēsim, ko gan jūs pastāstīsit.

- Es jums, kundze, teikšu, ka mana drauga ēna, - ka tā ir tikai ēna, pierāda tas, ka tā nesaka ne vārdu, - ka mana drauga ēna man, kurš brīnišķīgā kārtā vēl var runāt, lūdza viņa vārdā pateikt: "Daiļā ēna, jūsu skaisto, bet nežēlīgo acu dēļ es esmu zaudējis mieru. Ja jūs būtu īstā karaliene, es, protams, neuzdrošinātos uzrunāt Indriķa II meitu, karaļa Kārļa IX māsu un Navarras karaļa laulāto draudzeni. Bet ēnas nepazīst lepnumu un nedusmojas par to, ka tās mīl. Tāpēc lūdziet savu ķermeni mazliet iemīlēt nabaga la Mola dvēseli. Šī dvēsele ļoti cieš. Apžēlojaties par šo nabaga dvēseli, mīliet to, kas reiz bija skaistais la Mols! Ja jūs nevarat runāt, dodiet kaut zīmi, pasmaidiet! Mana drauga dvēsele ir jūtīga un gudra, tā visu sapratīs. Uzklausiet, mordieu!

Margerita nevarēja savaldīties, skaļi neiesmējusies. Tad viņa klusēdama sniedza Kokonnam roku.

Jauneklis to padevīgi saņēma un uzsauca la Molam:

- Mana drauga ēna, steidzies drīzāk šurp!

Uztraukumā drebēdams, pienāca la Mols.

- Labi, - Kokonna teica, - bet tagad tavas skaistās, sārtās lūpas lai pieskaras šai vārajai, smaržīgajai rokai.

Un noliecis la Mola galvu, Kokonna lika viņa lūpām skart karalienes roku. Daiļā rociņa nemaz nemēģināja no gūsta atbrīvoties.

Margerita turpināja smaidīt, kamēr Nevērās hercogienei tas nenāca ne prātā. Negaidītā satikšanās ar abiem jaunekļiem viņu bija satraukusi, un viņa vēl nespēja attapties, kad viņas sirdī pamodās kaisla greizsirdība. Pēc viņas domām Kokonna drauga dēļ nedrīkstēja aizmirst pats sevi.

La Mols redzēja, kā viņa savilka uzacis, redzēja viņas draudīgi spulgās acis, un, neskatoties uz nule izjusto svētlaimi, kurai viņš gribēja nodoties līdz galam, viņš saprata, kādas briesmas draud viņa draugam un nolēma Kokonnam palīdzēt.

Atlaidis Margeritas roku, viņš piegāja pie Nevērās hercogienes un, nokritis uz ceļiem teica:

- O, visburvīgākā, visdaiļākā sieviete pasaulē! Es, protams, runāju nevis par rēgiem, bet gan par dzīvām sievietēm. Atļaujiet no netīrās zemes niecības atbrīvotai dvēselei labot dzīvas, draudzības jūtu pārņemtas būtnes kļūdu. Grāfs de Kokonna, kā jūs redzat, ir tikai cilvēks, tiesa gan - spēcīgs, drošsirdīgs un skaists, bet tomēr mirstīgs, kā jau visi dzīvie radījumi. Kaut gan viņš cildina jūs no rīta līdz vakaram, šis varonīgais cīnītājs, kas tik ir daiļrunīgs, tiekoties ar ēnu, ar sievieti runāt neuzdrošinās. Kokonna liek jums pateikt, ka viņš pie jūsu kājām noliek savu sirdi un dvēseli. Viņš lūdz, lai jūsu dievišķīgās acis palūkotos uz viņu maigā līdzcietībā, lai jūsu rožainie pirkstiņi aicinātu viņu, lai jūsu dzidrā balss bilstu viņam vārdus, kuri nekad neaizmirstas.

Anrieta, acis nenolaizdama, visu laiku bija vērojusi la Molu. Kad tas beidza savu sakāmo, viņa paskatījās uz Kokonnu. Tad pēkšņā jūsmā viņa jautri pasmaidīja, atsegdama savus baltos, pērļainos zobus, un uztrauktā balsī jautāja:

- Vai tā ir taisnība?

- Mordieu! - viņas skatiena apreibināts, iesaucās Kokonna. - Taisnība, madame, tā ir taisnība! Zvēru pie savas dzīvības, zvēru pie savas nāves!

- Tad nāciet šurp! - teica Anrieta, pastiepdama roku.

Kokonna nosvieda zemē savu samta mēteli un pēc mirkļa atradās pie jaunās sievietes. La Mols, Margeritas aicināts, nodevās līdzīgiem mīlas niekiem. Tanī brīdī istabas dibensdurvīs parādījās Renē.

- KJusu, - viņš apslāpētā balsī čukstēja, - klusu!

Aiz sienas varēja dzirdēt, ka kāds pagriež atslēgu un ver durvis.

- Man liekas, ka nevienam nav tiesību mūs traucēt, - Margerita īgni teica.

- Arī mātei karalienei ne? - Renē čukstēja viņai pie auss.

Margerita paķēra la Molu aiz rokas un steidzās uz ārējām kāpnēm.

Anrieta un Kokonna apskāvušies metās viņiem nopakaļ. Visi četri aizlaidās tā, kā pēc pirmā aizdomīgā trokšņa aizlaižas putni, kuri ui ziedoša zara pirmoreiz skāruši knābjus skūpstā.

Загрузка...