Karaliene Margo

XI Slepens uzdevums

Kad Anžū hercogs atgriezās Luvrā, viņam vispirms steidzās paziņot, ka Polijas sūtņu pieņemšana notiks pēc piecām dienām. Drēbnieki un juvelieri jau gaidīja princi ar lieliskiem tērpiem un dārgām rotām, ko karalis viņam bija pasūtījis. Kamēr hercogs gandrīz vai ar asarām acīs tos pielaikoja, pūlēdamies slēpt savas dusmas, Navarras Indriķis priecājās par brīnišķīgo ordeņu ķēdi no dārgakmeņiem, par zobenu ar zelta rokturi un dārgo gredzenu - karaļa šorīt atsūtītajām dāvanām.

Alansonas hercogs bija saņēmis kādu vēstuli un ieslēdzies savā istabā, lai to izlasītu.

Pa to laiku Kokonna Luvrā meklēja savu pazudušo draugu.

Nebrīnīdamies, ka nakti la Mols neatgriezās, Kokonna sāka uztraukties, ka tas nepārradās arī no rīta. Viņš devās savu draugu meklēt. Vispirms Kokonna apmeklēja la Hurjēra viesnīcu, no turienes devās uz Klošperšē ielu, no Klošperšē ielas uz Tizona ielu, tad uz Senmišela tiltu un no tā uz Luvru.

Meklēdams la Molu, Kokonna izvaicāja dažādus cilvēkus un brīžam tik uzbāzīgi, ka tos pat apvainoja. Viss beidzās ar to, ka viņam bija jāpiedalās divkaujā ar trim galminiekiem. Šādos brīžos Kokonna rīkojās tikpat steidzīgi un pēc sirdsapziņas kā arvien: viņš nonāvēja vienu pretinieku un ievainoja abus pārējos.

Galu galā Kokonna uzzināja, ka la Molu gaidījuši gaitenī. Pjemontietis izmisa. Viņš nosprieda, ka karalis un prinči viņa draugu vai nu nonāvējuši, vai arī ieslēguši apakšzemes cietumā.

Izdzirdīs, ka uzbrukumā piedalījies arī Alansonas hercogs, Kokonna, neievērodams, ka Fransuā ir princis, devās pie viņa kā pie vienkārša muižnieka, lai prasītu paskaidrojumu.

Pirmajā bridi Fransuā gribēja uzbāzīgo Kokonnu izsviest vienkārši pa durvīm, bet mūsu varonis runāja tik noteikti, viņa acis zibēja tik draudoši, turklāt ar trim divkaujām viņš sev bija pievērsis visu uzmanību, tāpēc hercogs savaldījās un, laipni smaidīdams, atbildēja:

- Dārgais Kokonna, karalis tiešām ļoti noskaitās, dabūdams pa plecu ar sudraba krūzi, Anžū hercogs apvainojās par plūmju kompotu, ko viņam uzgāza uz galvas, bet Gīzas hercogs - par meža kuiļa kājas spērienu. Viņi nolēma grāfu de la Molu nonāvēt, bet jūsu drauga draugs viņu izglāba, un mēģinājums neizdevās. Goda vārds!

- O! - Kokonna nopūtās kā kalēja plēšas. - Labi, ka viss beidzās laimīgi, mordieul Es gribētu zināt, kas tas par draugu, lai varētu viņam pateikties.

Alansonas hercogs neatbildēja, bet uzsmaidīja vēl apburošāk nekā iepriekš. Šis smaids Kokonnam it kā teica, ka šis draugs nav nekas cits kā princis.

- Jūs bijāt pret mani tik laipns, monsieur, - pjemontietis teica, - ka izstāstījāt nolikumu sākumu. Esiet lik augstsirdīgs un pastāstiet arī par beigām. Jūs teicāt, ka la Molu gribējuši nonāvēt, bet nenonāvēja. Labi. Kur tad viņš palika? Es neesmu gļēvulis un mierīgi uzklausīšu visļaunāko. Viņu iemeta kādā pagrabā, vai nc? Jo labāk, viņš kļūs uzmanīgāks. Viņš nekad neuzklausa manus padomus. Bez tam, viņu no turienes var atbrīvot. Tiek taču galā arī ar akmeņiem!

Alansonas hercogs pakratīja galvu.

- Visbēdīgākais, varonīgais Kokonna, ir tas, ka pēc šī notikuma tavs draugs pazuda bez vēsts.

- Mordieul - nobālēdams pjemontietis iesaucās. - Kaut viņš būtu nokļuvis ellē, ari tad es viņu atradīšu!

- Klausies, - sacīja Fransuā, kas la Mola atrašanās vietu gribēja uzzināt citu iemeslu dēļ, - es tev došu draudzīgu padomu.

- Esiet lik laipns, augstība! - Kokonna lūdza.

- Aizej pie karalienes Margeritas. Viņa droši vien zinās, kur atrodas tas, par kuru tu raizējies.

- Man jāatzīstas, augstība, ka arī es pats to iedomājos, bet trūka drosmes. Nerunājot nemaz par to, ka es karalieni Margeritu ļoti cienu un viņas klātbūtnē galīgi zaudēju galvu, es briesmīgi baidos atrast viņu mirkstam asarās. Ja reiz jūsu augstība apgalvo, ka la Mols ir dzīvs un viņas majestāte zina, kur viņš atrodas, es mēģināšu aiziet pie karalienes.

- Ej, mans draugs, ej! - hercogs Fransuā sacīja. - Un tiklīdz tu uzzini, kur la Mols noslēpies, paziņo man, jo es par viņu neesmu mazāk noraizējies. Tikai vienu neaizmirsti, Kokonna!

- Ko tad?

- Nesaki karalienei, ka es tevi sūtu. Tad tu neko neuzzināsi.

- Ja jūsu augstība domā, ka man jāklusē, es būšu mēms kā zivs.

- Labs princis, lielisks princis, apbrīnojams princis! - iedams pie Navarras karalienes, Kokonna priecājās.

Margerita bija dzirdējusi par Kokonnas izmisumu un gaidīja, kad viņš to apmeklēs. Redzēdama tā rīcību, viņa tam pat piedeva ne visai laipno izturēšanos pret Nevērās hercogieni, ar ko Kokonna pirms dažām dienām bija saķildojies.

Kokonnu tūlīt ieveda pie karalienes.

Viņš ienāca un, kā parasts viņas klātbūtnē, palika apmulsis stāvam. Bet Margerita tik laipni uzsmaidīja, ka Kokonna tūlīt saņēmās. . - Madame, lūdzu apžēlojaties un atdodiet manu draugu! - viņš iesaucās. - Vismaz pasakiet, kas ar viņu noticis? Es bez viņa nevaru dzīvot.

Margerita pasmaidīja, un, nozvērinājusi Kokonnu par visu klusēt, pastāstīja, kā la Mols izglābies, izbēgdams pa logu. Bet, neievērojot pjemontieša lūgumus, viņa drauga pašreizējo mitekli Margerita negribēja minēt. Tas Kokonnam nepatika un viņš ķērās pie dažādām viltībām, kas Margeritu pārliecināja, ka Alansonas hercogs tāpat kā Kokonna grib uzzināt la Mola slēptuvi.

- Ja jūs gribat par savu draugu uzzināt kaut ko vairāk, sameklējiet Navarras karali. Viņam vienīgajam ir tiesības to izpaust; es tikai varu jums pasacīt, ka jūsu draugs ir dzīvs. Ticiet, ko es saku!

- Man ir vēl ticamāks pierādījums, augstība, - Kokonna atbildēja. - Es jūsu daiļajās acīs neredzu asaru pēdas.

Atzīdams, ka pēdējam teikumam nav ko piebilst, Kokonna palocījās un aizgāja. Viņš nolēma salabt ar Nevērās hercogieni. Ne jau viņas dēļ, bet gan tādēļ, lai uzzinātu to, ko nebija uzzinājis no Margeritas.

Lielas sāpes ir jūtas, no kurām cilvēks cenšas atbrīvoties pēc iespējas drīzāk. La Molam bija neizsakāmi žēl šķirties no Margeritas un, ja viņš bēgšanas nodomam piekrita, tad nevis tādēļ, lai glābtu savu dzīvibu, bet gan - karalienes godu.

Nākamās dienas vakarā viņš atkal bija Parīzē, cerēdams, ka Margerita iznāks uz balkona un viņam izdosies to redzēt. Margerita tiešām visu vakaru nosēdēja pie loga, it kā slepenas balss aicināta un cerēja, ka la Mols nolūkosies viņas dailē. Tā viņi redzējās un izjuta to neizsakāmo svētlaimi, ko sagādā aizliegta bauda.

īstam mīlētājam šķiršanās nav panesama, un la Mols nolēma visiem spēkiem censties, lai Navarras karalis no Luvras bēgtu visdrīzākajā laikā.

Margerita ar visu sirdi atdevās mīlas saldajai laimei. Reizēm šī vājība viņai pašai šķita pretīga. Ar savu vīrišķīgo raksturu viņa līdz šim bija minējusi tos sīkumus, kuros dažreiz parādās dziļa mīla, kas maigsirdīgiem cilvēkiem sagādā vispilnīgāko laimi. Tagad tā vairs nebija. Katru vakaru viņa baltā ģērbā izgāja uz balkona un bija laimīga, redzēdama jātnieku, kas, viņu ieraudzījis, pielika roku pie lūpām un sirds. Reizēm Margerita nosvieda viņam kādu zīmīti ar tajā ietītu dārgu lietiņu. La Mols to saķēra un paslčpa uz krūtīm. Balkonu Margerita vienmēr atstāja tikai tad, kad jātnieka aulekšojošā zirga pakavu troksnis izdzisa tālē.

Tādā kārtā, redzēdamās ar la Molu ik dienas, karaliene zināja, ka viņš ir sveiks un vesels, un par viņu neraizējās. Satikties viņi baidījās, jo kāds varēja viņus novērot.

Polijas sūtņu pieņemšanas dienas priekšvakarā, apmēram deviņos vakarā, laikā, kad Luvrā visus nodarbināja gatavošanās gaidāmajām svinībām, Margerita atvēra logu un izgāja uz balkona. Tiklīdz viņa parādījās, Ja Mols uz balkona uzsvieda savu zīmīti, kas nokrita viņai pie kājām. Margerita, sapratusi, ka viņš grib tai paziņot kaut ko svarīgu, iegāja istabā, lai zīmīti izlasītu.

Vienā pusē bija rakstīts:

" Madame, man jārunā ar Navarras karali. Ļoti steidzami. Es gaidu."

Bet otrā pusē; ko varēja noplēst no pirmās, Margerita izlasīja: "Karalien, ļaujiet man jūs noskūpstīt tā, kā es domās jūs skūpstu. Es gaidu."

Kad karaliene šos vārdus bija izlasījusi, atskanēja Navarras karaļa baiss, kurš pieklājīgi pieklauvēja pie durvīm un vaicāja Gijonai, vai drīkst ienākt.

Margerita saplēsa vēstuli, vienu pusi noglabādama uz krūtīm, otru kabatā, steidzīgi aizvēra logu un metās pie durvīm.

- Ienāciet, sire, - viņa aicināja.

Kaut gan Margerita pūlējās logu aizvērt klusi un uzmanīgi, Indriķis tomēr sadzirdēja troksni. Viņš dzīvoja starp cilvēkiem, kam nevarēja uzticēties, no kuriem bija jāpiesargās, tāpēc viņa redze un dzirde nepārtraukti bija saspringta un smalka kā mežonim. Bet Navarras karalis nebija tas tirāns, kas savai sievai neļauj ieelpot svaigu gaisu un priecāties par zvaigznēm.

Indriķis smaidīja un bija laipns kā parasti.

- Kamēr galminieki pielaiko parādes kostīmus, - viņš teica, - es gribēju ar jums parunāties par manām darīšanām. Jūs taču vēl aizvien uzskatāt tās arī par savējām, vai nc?

- Protams, - atbildēja Margerita. - Vai tad mums nav kopīgas intereses? - Tāpēc es arī gribēju ar jums parunāties. Kā jums šķiet, kāpēc Alansonas hercogs pēdējās dienās no manis tā vairās? Trešdien viņš pat aizbrauca uz Senžcrmēnu. Vai viņš grib no Francijas aizbēgt vai arī galīgi nodomājis aizbraukt? Sakiet, lūdzu, ko domājat jūs? Es ļoti cienu jūsu domas un noteikti tās ņemšu vērā.

- Bez šaubām, mana brāļa uzvedība var jūs satraukt. Es par to šodien domāju visu dienu. Man liekas, ka Alansonas hercogs mainījies tāpēc, ka mainījušies apstākļi.

- Jūs gribat teikt, ka Kārļa IX slimības un Anžū hercoga ievēlēšanas dēļ viņš grib palikt Parīzē un neizlaist no acīm Francijas kroni?

- Jā, tā es domāju.

- Lai viņš paliek, - Indriķis atbildēja. - Lai tikai neizjauc visus mūsu nodomus. Ja es aizbēgšu viens, man vajadzēs būt trīsreiz uzmanīgākam, jo jūsu brāļa vārds un klātbūtne mani neaizsargās. Bet cik dīvaini, ka par de Muī līdz šim nav ne vēsts. Viņš ir pazudis un klusē, ko gan no viņa nemaz nevarēja gaidīt. Vai jūs neesat saņēmusi no viņa kādas vēstis?

- Es, sire, - Margerita brīnījās. - Kāpēc tad es…

- Kas tur ko brīnīties? - karalis jautāja. - Tieši otrādi, tas būtu pavisam dabīgi. Vēlēdamās man pakalpot, jūs izglābāt grāfa de la Mola dzīvību. Viņš devās uz Mantu. Bet no turienes viegli var arī atgriezties.

- Tagad es šo mīklu saprotu, - sacīja Margerita. - Aiziedama, es atstāju balkona logu atvērtu, bet atgriezusies atradu uz grīdsegas zīmīti.

- Redziet nu!

- Es viņu nesaprotu un arī neievēroju, - Margerita turpināja. - Varbūt esmu rīkojusies neapdomīgi un tā būs de Muī zīmīte?

- Varbūt. Vai es varētu to izlasīt?

- Protams, sire, - atbildēja Margerita, izņemdama zīmīti no kabatas un pasniegdama to karalim.

Indriķis ieskatījās zīmītē.

- Vai tas nav de la Mola rokraksts? - viņš jautāja.

- Nezinu. Man liekas, ka tas ir viltots.

- Vienalga, izlasīsim.

Un viņš lasīja:

" Madame, man jārunā ar Navarras karali. Ļoti steidzami. Es gaidu."

- Ā! - Indriķis iesaucās. - Jūs redzat! Viņš saka, ka gaidot.

- Protams, redzu. Bet ko lai dara?

- Ko lai dara, velns lai parauj! Es gribu, lai viņš atnāk šurp.

- Lai viņš atnāk šurp? - Margerita izbrīnā atkārtoja, ar skaistajām acīm nolūkodamās vīrā. - Kā jūs tā varat runāt, sire? Kārlis taču gribēja viņu nogalināt… pazīmes ievērotas… viņu uzmana… Un jūs vēl gribat, lai viņš nāk šurp! Vai tas ir iespējams? Vai tad durvis domātas tiem, kas…

- … kas spiesti glābties, aizbēgot pa logu - tā jūs gribējāt teikt?

- Jā.

- Tas taču nav grūti! Ja viņi šo ceļu jau zina, lai nāk pa to ceļu. Tas ir pavisam vienkārši.

- Jūs tā domājat? - Margerita vaicāja, sarkdama cerībās par gaidāmo satikšanos ar la Molu.

- Protams.

- Bet kā lai nokļūst līdz logam? - karaliene jautāja.

- Vai jūs neuzglabājāt tās trepes, ko es uzsviedu iepriekšējoreiz? Vai jūs tiešām būtu bijusi tik nevērīga?

- Nē, nē, trepes ir pie manis, - Margerita atbildēja.

- Tātad viss ir kārtībā.

- Ko sire tagad pavēlēs darīt?

- Ko darīt? - Indriķis vaicāja. - Piesieniet trepes pie balkona un nolaidiet tās zemē. Ja uzticamais kalps de Muī tur gaida un grib ienākt, mēs izpildīsim viņa vēlēšanos.

Indriķis aukstasinīgi paņēma sveci un palīdzēja Margeritai sameklēt trepes. Meklēt nevajadzēja ilgi: trepes atradās pazīstamajā kabinetā uz skapja.

- Lūk, kur tās ir! - Indriķis teica. - Tagad, ja šis darbs jūs neapgrūtina, piesieniet tās pie balkona.

- Kāpēc tas jādara man un ne jums, sirel - Margerita prasīja.

- Jo labāks sazvērnieks, jo uzmanīgāks. Ieraudzījis vīrieti, mūsu draugs var nobīties… Vai jūs saprotat?

Margerita pasmaidīja un piesēja trepes.

- Lieliski! - sacīja Indriķis, atkāpdamies istabas stūrī. - Tagad pieejiet tuvāk margām, lai viņš jūs ierauga; bet tagad parādiet trepes! Tā! Esmu pārliecināts, ka de Muī nekavēsies.

Pēc dažām minūtēm ķāds cilvēks, priekā drebēdams, tiešām pārkāpa pāri balkona margām, bet redzēdams, ka karaliene nenāk viņam pretī, šaubās apstājās. Margeritas vietā pie viņa piegāja Indriķis.

- Jauki, tas ir nevis de Muī, bet gan grāfs de la Mols, - viņš laipni teica. - Sveiki, grāf, lūdzu ienāciet!

La Mols bija apmulsis. Ja viņš nebūtu jau uzkāpis līdz balkonam, bet vēl atrastos uz trepēm, Indriķi nejauši ieraudzīdams, viņš droši vien būtu nogāzies lejā.

- Jūs gribējāt kādā svarīgā lietā runāt ar karali, - Margerita ierunājās. - Es viņu uzaicināju izrunāties.

Indriķis piegāja pie loga un to aizvēra.

- Es tevi mīlu, - čukstēja Margerita, saspiezdama la Mola roku.

- Nu, grāf, - sacīja Indriķis, piebīdīdams viņam krēslu, - ko jūs pastāstīsit?

- Es šķīros no de Muī pie caurlaides, sire, - la Mols atbildēja. -

Viņš vēlējās zināt, vai Morvels ir teicis un vai ir zināms, ka viņš bijis

jūsu majestātes guļamistabā.

- Vēl ne, bet drīz zinās, un tāpēc mums jāpasteidzas.

- Tāpat domā ari viņš, sire. Ja Alansonas hercogs rītvakar var būt gatavs, de Muī ar pieci simti vīru lielu nodaļu gaidīs viņu pie Senmarseļas vārtiem. Otra tikpat liela nodaļa jums pievienosies Fonteneblo, bet no turienes jūs dosities uz Rluā, Angulemu un Bordo.

- Es rit būšu gatavs, - sacīja Indriķis, pagriezdamies pret sievu, - bet jūs?

La Mols uztraukts palūkojās uz Margeritu.

- Es jums devu vārdu, - viņa atbildēja. - Kurp iesit jūs, es jums visur sekošu. Bet ari Alansonas hercogam jābūt līdz ar mums. Viņš nedrīkst svārstīties, - vai nu ar mums, vai pret mums. Ja viņš šaubīsies, mums būs jāpaliek.

- Vai viņš par mūsu nodomu zina, grāf dc la Mol? - Indriķis jautāja.

- Viņam vajadzēja saņemt dc Muī vēstuli.

- Man viņš nav teicis ne vārda.

- Sargieties no viņa, - Margerita brīdināja, - sargieties no viņa, sire!

- Nomierināties, es esmu uzmanīgs! Bet kā mēs nodosim dc Muī mūsu atbildi?

- Viss kārtībā, jūsu majestāte, - la Mols atbildēja. - Rīt, sūtņu pieņemšanas laikā, de Muī atradīsies zālē. Jūs viņu varbūt nepazīsiet, jo viņš būs pārģērbies. Viņš lūdz karalieni ielikt savā runā kādu teikumu, kas norādītu, vai jūs piekrītat vai ne, vai viņam jūs jāgaida vai jādodas prom. Ja Alansonas hercogs atsakās, de Muī solās divās nedēļās visu darīt jūsu vārdā.

- Dc Muī tiešām ir neaizstājams cilvēks! Vai jūs varat ielikt šo teikumu savā runā, Margerita?

- Protams, tas nav grūti.

- Tātad es rīt aprunāšos ar Alansonas hercogu. Sakiet de Muī, lai viņš ir savā vietā un saprot visu pēc pusvārdiem.

- Viņš būs, sire.

- Nododiet viņam manu atbildi. Jums droši vien ir līdzi zirgs un kalps?

- Ortons gaida mani piekrastē.

- Tad steidzieties pie viņa, grāfi Nē, nē, nc caur logu… Tas ir labs ceļš kļūmīgākās reizēs. Ja jūs ieraudzīs, jūs varat kompromitēt karalieni. Kas gan iedomāsies, ka jūs šo dīvaino ceļojumu esat uzņēmies manis dēļ?

- Bet kā tad es tikšu ārā no Luvras, sire?

- Mēs iesim reizē, es zinu paroli. Jums ir mētelis, man tāpat. Mēs tajos krietni satīsimies un bez jebkādām grūtībām tiksim ārā pa vārtiem. Bez tam man Ortonam jānodod dažas pavēles. Pagaidiet, cs palūkošos, vai kāds nav gaitenī.

Indriķis mierīgi izgāja no istabas, atstādams la Molu ar karalieni vienatnē.

- Kad cs jūs redzēšu? - la Mols jautāja.

- Rītvakar - ja mēs dosimies projām. Ja būs jāpaliek, tad drīz namā Klošperšē ielā.

- Iesim, grāf, - atgriezies sacīja Indriķis, - gaitenī nav nevienas dzīvas dvēseles.

La Mols godbijīgi palocījās pret karalieni.

- Dodiet viņam noskūpstīt jūsu roku, madame, - karalis teica. - Grāfs de la Mols izdarījis mums lielu pakalpojumu.

Margerita paklausīja.

- Jā, trepes noslēpiet labākā vietā, - Indriķis piebilda. - Sazvērniekiem tās ir nepieciešamas un var noderēt katru brīdi. Iesim, grāf de la Mol!