Karaliene Margo

XXI Nopratināšana

Ieraugot abus jaunos laulātos draugus parādāmies alejas galā, Alansonas hercogs nobālēja, bet Kārlis atviegloti nopūtās. Sirds dziļumos viņš vēlējās, lai hercoga aizdomas izrādītos nepamatotas.

- Atkal viņš ir izlocījies! - Fransuā nomurmināja.

Šajā brīdī karali atkal sagrāba tik stipras vēdergraizes, ka viņš izlaida no rokām pavadu, saķēra sānus un sāka neprātīgi kliegt.

Indriķis steidzās pie Kārļa, bet, kamēr viņš piejāja, sāpes jau bija pārgājušas.

- No kurienes jūs jājat? - Kārlis uzprasīja tik skarbā balsī, ka Margerita uztraucās.

- Mēs… medījām, brāli, - viņa atbildēja.

- Medības notika nevis mežā, bet gan upmalā.

- Kamēr mēs apstājāmies aplūkot nonāvēto gārni, mans vanags sāka vajāt fazānu, - Indriķis paskaidroja.

- Kur ir fazāns?

- Lūk, sire! Vai nav skaists?

Un Indriķis gluži nevainīgi parādīja karalim putnu, kura sarkanās, zeltainās un zilās spalvas žilbināja acis.

- Kad bijāt noķēruši fazānu, kāpēc jūs neatgriezāt ies pie manis? - jautāja Kārlis.

- Mēs tai mirklī atradāmies mežā, sire. Fazāns lidoja šurp un mēs tam sekojām. Atgriezušies pie upes, mēs redzējām, ka jūsu majestāte jau ir tālu un iejāj mežā.

~ Bet visi šie kungi? - Kārlis vaicāja. - Vai arī viņi gribēja pievienoties medniekiem?

- Kādi kungi? - Indriķis jautāja un paskatījās visapkārt.

- Kādi? Jūsu hugenoti, velns lai parauj! - Kārlis uzkliedza. - Es taču viņus neesmu uzaicinājis.

- Protams, nē, sire, - atbildēja Indriķis. - Bet viņi varbūt ir ieradušies tādēļ, lai redzētu Alansonas hercogu.

- Alansonas hercogu? Kāpēc? - karalis jautāja.

- Mani? - iesaucās hercogs.

- Kas tur ko brīnīties? - atbildēja Indriķis. - Jūs taču vakar teicāt, ka esot saņēmis Navarras karaļvalsts kroni. Un hugenoti tagad ieradušies pateikties jums par kroņa pieņemšanu, bet karalim, ka viņš jums to atļāvis. Vai ne, kungi?

- Jā, jā! - atskanēja balsis. - Lai dzīvo Alansonas hercogs! Lai dzīvo karalis Kārlis!

- Es neesmu hugenotu karalis, - Fransuā iesaucās un nobālēja.

- Indriķi, man tomēr liekas, ka tas ir dīvaini, - karalis vaicāja.

- Sire, - Navarras karalis noteikti atbildēja, - man liekas, ka jūs mani pratināt.

- Ja tā patiešām būtu nopratināšana, ko jūs atbildētu?

- Ka es esmu tāds pats karalis kā jūs, sire, - Indriķis lepni atbildēja.

- Ne kronis piešķir karalisko kārtu, bet gan izcelsme. Es jums varu atbildēt kā draugam un brālim, bet atsakos atbildēt kā tiesnesim.

- Es gribētu zināt, - Kārlis norūca, - kam galu galā ticēt?

- Kad atvedīs monsieur de Muī, uzzināsi visu,sire,.~ Alansonas hercogs paskaidroja.

- Vai monsieur de Muī ir šeit? - karalis jautāja.

Indriķis satrūkās un saskatījās ar Margeritu. Bet viņa uztraukums bija neilgs.

Uz karaļa jautājumu neviens neatsaucās.

- Monsieur de Muī nav sagūstīts, jūsu majestāte, - kapteinis Nansē vilcinādamies atbildēja. - Daži mani ļaudis teica, ka ir viņu redzējuši, bet droši apliecināt neviens nevar.

Alansonas hercogs izmeta klusu lāstu.

- Sire, - sacīja Margerita, norādīdama uz la Molu un Kokonnu, kas bija sarunas liecinieki un uz kuru apķērību varēja paļauties, - sire, lūk, divi Alansonas hercoga galminieki. Pajautājiet viņiem!

- Es pavēlēju viņus apcietināt, lai pierādītu, ka viņi nav mani kalpi, - hercogs paskaidroja.

Kārlis paskatījās uz abiem draugiem. Ieraudzījis la Molu, viņš nodrebēja.

- Atkal šis provansietis! - viņš noņurdēja.

Kokonna godbijīgi palocījās.

- Ko jūs apcietināšanas brīdī darījāt? - Kārlis jautāja.

- Runājām par karu un mīlu, sire..

- Sēdēdami zirgos? Bruņojušies no galvas līdz kājām? Gatavi uz bēgšanu?

- Nē, sire, - Kokonna pretojās. - Jūsu majestātei kāds ir samelojis. Mēs gulējām vīksnas ēnā.

- Tātad jūs gulējāt vīksnas ēnā?

- Jā, sire, un, ja mēs būtu iedomājušies, ka mēs kaut ko esam noziegušies, mēs gan būtu mācējuši aizbēgt. Klausieties, kungi, - pjemontietis pagriezās pret kareivjiem, - sakiet kā godīgi karavīri: vai mēs varējām aizbēgt, ja tik būtu gribējuši?

- Varējāt gan, - vada priekšnieks atbildēja. - Man vēl jāpiebilst, ka, mums ierodoties, šie kungi palika slāvam.

- Varbūt tāpēc, ka viņu zirgi bija tālu? - ierunājās Alansonas hercogs.

- Piedodiet, jūsu majestāte, - Kokonna neatlaidās, - es sēdēju zirgā, bet la Mols savējo turēja pavadā.

- Vai tā ir taisnība? - karalis jautāja.

- Taisnība, sire, - virsnieks atbildēja. - Mūs ieraudzījis, monsieur Kokonna pat nolēca no zirga.

Kokonna palocījās un zīmīgi savilka seju, kam vajadzēja izteikt: "Redziet nu, kungi!"

- Bet brīvie zirgi un mūļi ar nastām? - jautāja hercogs.

- Šķiet, ka mēs neesam staļļa puiši? - Kokonna atbildēja. - Lieciet atsaukt kalpu, kas tos uzraudzīja.

- Viņa nav, - hercogs dusmās izgrūda.

- Nu ja, viņš ir sabijies un aizbēdzis, - Kokonna piebilda. - Nevar taču no kalpa prasīt muižnieka drošsirdību.

- Joprojām viens un tas pats, - Alansonas hercogs sacīja, griezdams zobus. - Bet, sire, es jūs jau brīdināju, ka šie kungi jau labu laiku vairs nav mani galminieki.

- Vai tiešām es esmu tik nelaimīgs, - Kokonna, ievaicājās, - ka vairs neskaitos jūsu augstdzimtības dienestā?

- Velns lai parauj! Jūs to zināt labāk par visiem, mīļais kungs, jo jūs taču pats to paziņojāt ar šo nelietīgo vēstuli, ko es par laimi esmu saglabājis. Tā ir manā kabatā.

- Diezgan! - Kārlis viņu pārtrauca. - Tagad mums viss ir skaidrs… Indriķi, - viņš pavērsās pret Navarras karali, - apsoliet, ka jūs nekad nemēģināsit bēgt!

- Apsolu, sirel

- Kapteiņa Nansē pavadībā dodieties uz Luvru un palieciet savās istabās, kur jūs apsargās. Bet jūs, kungi, - viņš pagriezās pret la Molu un Kokonnu, - atdodiet savus zobenus!

La Mols paskatījās uz Margeritu. Viņa pasmaidīja.

La Mols tūlīt izvilka zobenu un pasniedza to kapteinim.

Kokonna darīja tāpat.

- Un monsieur dc Muī nav atrasts? - karalis noprasīja.

- Nav, sire, - Nansē atbildēja.

- Slikti, - Kārlis noteica. - Bet tagad - uz Parīzi! Man ir drudzis un reibst galva.

- Varbūt tāpēc, ka jūs sakaitināja, - Fransuā piebilda.

- Varbūt… Kas tad tas? Acis paliek tumšas!.. Kur ir apcietinātie? Es viņus neredzu… Vai tiešām jau vakars?.. Žēlastību!.. Es degu!.. Palīgā! Palīgā!

Un nelaimīgais karalis, atlaidis pavadu, izstieptām rokām būtu nogāzies no zirga, ja jaunās lēkmes sabiedētie galminieki viņu nesaturētu.

Fransuā noslaucīja nosvīdušo pieri. Viņš vienīgais zināja mokošo lēkmju iemeslu.

Kapteiņa Nansē apsargātais Navarras karalis nolūkojās šai skatā ar patiesu izbrīnu.

- Laime, ka mana bēgšana neizdevās! - viņš nodomāja.

Indriķis paskatījās uz Margo, kas pārsteigta vēroja gan viņu, gan karali.

Šoreiz Kārlis zaudēja samaņu. Viņu noguldīja uz nestuvēm un pārsedza ar kāda galminieka mēteli. Pēc tam viss gājiens klusi devās uz Parīzi. Kā dažās stundās viss bija pārmainījies! Rīta pusē no Parīzes bija izjājuši cerību pilni sazvērnieki un jautrs karalis, bet atgriezās mirstošs valdnieks, kuru pavadīja apcietinātie dumpinieki.

Aizvien modrā Margerita pamāja vīram, un pajāja cieši garām la Molam. Kā vēsmu viņš sadzirdēja divus grieķu vārdus, ko Margerita viņam iečukstēja.

- Ko viņa tev teica? - Kokonna uzprasīja.

- Lai es ne no kā nebaidos.

- Tad ir slikti, - pjemontietis norūca. - Tas nozīmē, ka mūs sagaida bēdīgi notikumi. Katru reizi, kad mani kāds mierina ar šiem vārdiem, mani vai nu ķer lode, vai man trāpa zobens.

Ceļā karalis atguva samaņu un mazliet atdzīvojās. Nantcrā viņš pat gribēja sēsties zirgā, bet viņu atrunāja.

- Pasauciet maitre Ambruāzu Parē, - atgriezies Luvrā, karalis pavēlēja..

Viņš izkāpa no nestuvēm un, uz Tavannas rokas balstīdamies, uzkāpa

pa kāpnēm un iegāja guļamistabā, pavēlēdams nevienu pie viņa neielaist.

Visi ievēroja, cik uzkrītoši nopietns bija karalis. Ceļā viņš bija drūmi klusējis, ne ar vienu nebija sarunājies, un šķita, ka pat sazvērestību un sazvērniekus bija aizmirsis. Likās, ka viņš domā vienīgi par dīvaino slimību, kas bija visai pēkšņa un neparasta un līdzinājās tai, kādā bija miris brālis Fransuā II.

Kārlis iegāja guļamistabā un atlaidās uz dīvāna. Pārdomājis, ka Ambruāzs Parē var aizkavēties, viņš nolēma brīvo laiku izmantot lietderīgi.

Viņš sasita plaukstas. Ienāca sardzes virsnieks.

- Palūdziet pie manis Navarras karali!

Kārlis atlieca galvu. Tā bija tik smaga, bija grūti sakopot domas, bet acis aizplīvuroja it kā asiņaina, spiedīga migla. Viņu mocīja stipras slāpes, kaut gan viņš jau bija izdzēris veselu karafi ūdens.

Karalis iegrima tādā kā snaudā, tādā kā pusnemaņā. Tobrīd ienāca Indriķis. Viņu ieveda kapteinis Nansē, kas tūlīt atgriezās priekšistabā.

Navarras karalis nogaidīja, kad durvis aizveras. Tad viņš piegāja pie karaļa.

- Jūs mani saucāt, sire, - viņš teica. - Es atnācu.

Izdzirdis viņa balsi, karalis nodrebēja un gurdi sniedza tam roku.

-Sire, jūs aizmirstat, - sacīja Indriķis, - ka tagad es esmu nevis jūsu brālis, bet gan gūsteknis.

- Pareizi, - Kārlis atjēdzās. - Pateicos par atgādinājumu. Liekas, ka jūs man solījāties vaļsirdīgi atzīties?

- Un esmu gatavs solījumu izpildīt. Jautājiet, sire!

Karalis ielēja plaukstā aukstu ūdeni un pielika to pie pieres.

- Vai Alansonas hercogs, jūs apvainodams, runāja taisnību? Atbildiet, Indriķi!

- Tikai daļēji. Bēgt gatavojās pats Alansonas hercogs, bet man viņš bija jāpavada.

- Kāpēc jūs gribējāt bēgt? Vai jūs neesat ar mani apmierināts, Indriķi?

- Nē, sire, jums es esmu daudz pateicības parādā. Augstais Dievs, kas prot lasīt cilvēku sirdīs, zina, ka es jūs mīlu kā savu brāli un karali!

- Cilvēks nebēg no tiem, kuri viņu mīl un kurus šis cilvēks arī pats mīl.

- Es negribēju bēgt no tiem, kas mani mīl, - Indriķis paskaidroja, - bet no tiem, kas mani ienīst. Vai jūsu majestāte atļaus man būt atklātam?

- Runājiet!

- Mani ienīst Alansonas hercogs un māte karaliene.

- Par Alansonas hercogu es nestrīdēšos, bet māte karaliene pret jums vienmēr ir bijusi ļoti mīļa.

- Tieši tāpēc cs sargos, sire.

- No viņas.

- Jā, un arī no viņas mīluļiem. Jūs zināt, sire, ka karaļu nelaime nav tā, ka viņiem ir slikti kalpi, bet gan tā, ka tie viņiem ir pārāk labi.

- Paskaidrojiet tuvāk!

- Sire, jūs teicāt, ka mani mīlat?

- Jā, līdz jūsu nodevībai, Indriķi.

- Iedomājaties, sire, ka jūs mani mīlat arī tagad.

- Labi.

- Ja jūs mani mīlat, tad droši vien nevēlaties manu nāvi, vai ne?

- Es būtu ļoti nelaimīgs, ja ar tevi notiktu kaut kas ļauns, Indriķi.

- Bet vina man ir draudējusi jau divas reizes.

- Kā tā?

- Jā, divreiz labais gars izglāba man dzīvību. Pieņemsim, ka otro reizi jūs, sire, bijāt mans labais gars.

- Bet pirmajā reizē?

- Parfimērs Renē. Bez jūsu majestātes palīdzības es būtu nogalināts…

Kārlis savilka uzacis. Viņš atcerējās nakti, kad viņš Indriķi bija aizvedis

uz namiņu de Bari ielā.

- Un bez Renē palīdzības? - viņš jautāja.

- Es būtu noindēts, sire.

- Pie velna! Tev tomēr laimējas, Indriķi! - sacīja karalis, mēģinādams pasmaidīt, bet pēkšņo sāpju dēļ viņa smaids pārvērtās cietēja sāpīgajā grimasē. - Glābt dzīvību nav Renē darbs.

- Tātad mani izglāba divi brīnumi: fiorencicša atzīšanās un jūsu majestātes labvēlība. Man jāatzīstas, ka es sāku šaubīties, vai debesīs šie brīnumi neapniks un, sekodams parunai: "Sargies pats, tad arī Dievs tevi sargās!", nolēmu bēgt.

- Kāpēc tu man to agrāk neteici, Indriķi?

- Ja es to būtu teicis vakar, es būtu spiegs.

- Bet šodien?

- Šodien mani apvaino, es aizstāvos.

- Vai par pirmo nodomu tevi nogalināt tu esi pārliecināts, Indriķi?

- Tāpat kā par otro.

- Un tevi gribēja noindēt? Ar ko?

- Ar lūpu ziedi.

- Kā to izdara?

- Pajautājiet Renē, sire! Noindē taču ari ar cimdiem.

Kārlis saīga, bet pamazām viņa seja atkal noskaidrojās.

- Jā, jā, - viņš klusi izdvesa. - Katra dzīvība vairās no nāves. Kāpēc prāts nedrīkst darīt to, kas atļauts instinktam?

- Nu, sire, vai mana vaļsirdība jūs apmierina? - jautāja Indriķis. - Vai jūs esat pārliecināts, ka es esmu visu izstāstījis?

- Jā, Indriķi, jā, tu esi brašs puisis. Un tu domā, ka tavi naidnieki ar šiem diviem mēģinājumiem neapmierināsies, ka jāgaida jauni uzbrukumi?

- Es ik vakaru brīnos, ka esmu vēl dzīvs.

- Vai tu zini, kāpēc tevi grib nonāvēt, Indriķi? Tāpēc, ka es tevi mīlu. Neraizējies - viņi saņems pelnīto sodu! Pagaidām tu esi brīvs.

- Vai es varu doties projām no Parīzes, sire? - Indriķis vaicāja.

- Nē, nē, tu zini, ka bez tevis es nevaru iztikt. Velns lai parauj! Man taču vajadzīgs kaut viens cilvēks, kas mani mīlētu!

- Ja jūsu majestāte atstāj mani Luvrā, tad man ir tikai viens lūgums.

- Kāds?

- Paturiet mani nevis kā draugu, bet gan kā gūstekni.

- Kā gūstekni?

- Jā, vai tad jūs, sire, neredzat, ka jūsu draudzība mani pazudina?

- Tu gribi, lai es tevi ienīstu?

- Nevis patiesībā, bet citu priekšā. Jūsu naids, sire, mani glābs. Kamēr cs būšu nežēlastībā kritušais, viņi nesteigsies mani nogalināt.

- Es nezinu, ko tu vēlies, Indriķi, un kādi ir tavi nolūki, - sacīja Kārlis. - Bet es būšu ļoti pārsteigts, ja tava vēlēšanās nepiepildīsies un tu savu mērķi nesasniegsi.

- Tātad jūs būsit pret mani bargs, sirel

- Jā.

- Tad viss ir kārtībā. Ko tagad pavēlēsit, majestāte?

- Ej uz savām istabām, Indriķi! Es nejūtos vesels. Aplūkošu suņus un došos gulēt.

- Jūsu majestātei derētu pasaukt ārstu, - sacīja Indriķis. - Var būt, ka jūsu slimība ir daudz nopietnāka, nekā jūs domājat.

- Es aizsūtīju pēc Ambruāza Parē.

- Labi, tad man nebūs par jums tik ļoti jāraizējas.

- Nudien, liekas, ka tu esi vienīgais, kas mani patiesi mīl! - karalis iesaucās.

- Jūs tā domājat, sirel

- Goda vārds!

- Tad nododiet mani kapteinim Nansē kā bīstamu noziedznieku, kuru gaida drīza nāve, tad es varēšu jūs mīlēt arī turpmāk.

- Monsieur Nansē! - Kārlis uzkliedza. Kapteinis ienāca.

- Nododu jums vislielāko noziedznieku karaļvalstī, - sacīja karalis. - Jūs par viņu man atbildēsit ar savu galvu.

Izmisušais Indriķis padevīgi sekoja kapteinim Nansē.