Karaliene Margo

XXII Aksjēns

Palicis viens, Kārlis brīnījās, kāpēc viņu neapmeklē neviens no viņa abiem visuzticamākajiem draugiem. Šie divi draugi bija aukle Madlēna un medību suns Aksjēns.

- Aukle droši vien ir aizgājusi pie kāda hugenota dziedāt psalmus, - karalis sprieda, - bet Aksjēns laikam vēl dusmojas par šārīla pērienu.

Kārlis paņēma sveci un devās pie aukles. Viņš nebija maldījies: aukle bija izgājusi. No Madlēnas istabas karalis devās uz ieroču kabinetu.

Bet šajā brīdī viņam atkal uznāca dīvainā lēkme. Viņš sajuta vēderā neciešamas sāpes - it kā tur valstītos nokarsēti dzelzsgabali. Viņu mocīja neciešamas slāpes. Uz galda stāvēja krūzīte ar pienu, ko viņš izdzēra vienā rāvienā un drusku atspirga.

Paņēmis no galda nolikto sveci, karalis iegāja kabinetā.

Karalis bija ļoti pārsteigts, ka Aksjēns neskrēja viņam pretim. Vai viņš būtu ieslēgts? Tādā gadījumā suns būtu kaucis, juzdams, ka viņa kungs atkal ir atgriezies.

Kārlis iesvilpās, sauca, bet neviens nerādījās. Viņš pagāja dažus soļus uz priekšu. Sveces gaisma krita kabineta kaktā. Tur nekustīgi gulēja karaļa mīlulis.

- Aksjēn! - Kārlis uzsauca. - Aksjēn!

Suns nekustējās.

Kārlis metās pie suņa un pieskārās viņam ar roku. Suņa ķermenis jau bija sastindzis. No mutes tam bija tecējušas asiņainas putas un siekalas.

Redzēdams drausmīgo skatu, Kārlis savas ciešanas piemirsa, zaudētā dzīves enerģija atkal atgriezās. Asinis viņa dzīslās sakarsa, viņš gribēja kliegt, saukt palīgā. Bet karaļus savalda viņu pašu varenība. Viņi ir raduši nepārsteigties, nezaudēt galvu - kā vienkārši mirstīgie. Kārlis saprata, ka te slēpjas nodevība, un klusēja.

Viņš nometās ceļos un uzmanīgi aplūkoja suņa līķi: acis tam bija stiklainas, mēle sarkana un pārklāta ar čūlām. Aksjēns bija miris nedabīgā nāvē. Karalis nodrebēja.

Viņš uzvilka aiz jostas aizbāztos cimdus un, pacēlis suņa zilgano lūpu, sāka aplūkot zobus. To spraugās un dzerokļu smailēs varēja saskatīt baltas plūksnas.

Karalis paņēma vienu plūksnu un aplūkoja - tas bija papīrs. Zem papīra gabaliņiem suņa smaganas bija ļoti satūkušas un it kā vitriola saēstas.

Kārlis uzmanīgi pārlūkoja grīdu. Uz grīdsegas mētājās vairāki papīra gabaliņi, tādi paši bija redzami suņa mutē. Uz kādas lielākas papīra plūksnas varēja saskatīt zīmējuma atliekas.

Kārlim šausmās saslējās mati: tas bija zīmējums, kuru Aksjēns izplēsa no vanagu medību grāmatas.

- O, grāmata ir bijusi saindēta! - viņš nobālis norūca.

Atcerējies, ka viņš to bija lasījis, karalis iekliedzās:

- Tūkstoš velnu! Pāršķirdams lapas, es taču katru reizi vispirms saslapināju pirkstus ar siekalām. Šīs sāpes… nelabums… vemšana… Es esmu beigts!

Šī baismā doma uz brīdi Kārli galīgi sastindzināja. Tad viņš, dobji ievaidēdamies, pielēca kājās un metās pie durvīm.

- Pasauciet maitre Renē! - viņš kliedza. - Florencieti Renē! Tūlīt aizsūtiet kādu pie Senmišela tilta! Desmit minūtēs maitre Renē jābūt pilī! Ja atnāk Ambruāzs Parē, lai pagaida!

Sardzes virsnieks aizskrēja izpildīt karaļa pavēli.

- Kaut man arī būtu jāizvanda visa pasaule, es' tomēr uzzināšu, kas šo grāmatu iedevis Indriķim!

Kārļa pieri pārklāja salti sviedri. Viņš lauzīja rokas, elpa žņaudzās kaklā, bet sastingušās acis kā nemaņā lūkojās uz suņa līķi un nespēja novērsties.

Pēc desmit minūtēm Renē baiļu pilnā uztraukumā pieklauvēja pie karaļa durvīm. Dažiem cilvēkiem nekad nav tīra sirdsapziņa.

- Iekšā! - Kārlis aicināja.

Parfimērs ienāca. Kārlis piegāja pie viņa un cieši ielūkojās viņam acīs.

- Jūs esat labs ķīmiķis, vai ne?

- Sire…

- Vai jūs zināt to pašu, ko vislabākie ārsti?

- Jūsu majestāte manas zināšanas pārspīlē.

- Nē, to man stāstīja mana māmiņa. Bez tam es jums uzticos un tagad gribētu dzirdēt jūsu domas. Lūdzu, paskatieties, - karalis norādīja uz suņa līķi, - kas sunim zobos un kāpēc viņš ir nobeidzies.

Izpildīdams karaļa pavēli, Renē paņēma sveci un noliecās pie suņa. Karalis palika stāvot, ar acīm dzeldams florencieti un nepacietīgi gaidīdams viņa atbildi, kas varēja būt vai nu viņa nāves spriedums vai arī prieka vēsts.

Renē izņēma no kabatas smailu nazi, atvāza un ar tā palīdzību noņēma no suņa smaganām papīra plūksnas. Pēc tam viņš ilgi un uzmanīgi vēroja asinīm un strutām pildītās brūces.

- Sire, nāves cēlonis ir ļoti skaidrs, - florencietis ziņoja.

Kārlis nodrebēja, ledainas trīsas sažņaudza viņa sirdi.

- Suns noindēts, vai ne? - viņš jautāja.

- Liekas gan, sire.

- Ar kādu indi?

- Es domāju, ka ar minerālo.

- Vai jūs nevarat iegūt drošākus pierādījumus?

- Protams, ja uzšķērž suņa kuņģi.

- Uzšķērdiet! Es gribu skaidri zināt.

- Tādā gadījumā jāpasauc palīgus.

- Es pats jums palīdzēšu, - atbildēja Kārlis. - Kādas pazīmes mēs atradīsim, ja suns tiešām būs noindēts.

- Sarkanumu un asinīm pārpildītas vēnas.

- Palūkosim, - Kārlis pavēlēja. - Sāksim!

Viens Renē naža vēziens un suņa vēders bija uzšķērsts. Tad viņš ar abām rokām atplēsa to vaļā. Nometies ceļos, Kārlis turēja sveci un rādīja viņam gaismu.

- Redziet, sire, redziet! - Renē iesaucās. - Tieši tas, ko cs jau gaidīju. Sarkanums un pietūkušās vēnas.

- Bet ko justu cilvēks, ja viņš saindētos ar to pašu indi?

- Stipras galvassāpes, briesmīgu dedzināšanu kuņģī, it kā tur kvēlotu degošas ogles, un vemšanu.

- Vai viņam būtu arī slāpes?

- Nedzēšamas.

- Taisni tāpat! - karalis Čukstēja.

- Ko šie jautājumi nozīmē, jūsu majestāte?

- Vienalga! Atbildi, tas ir viss.

- Jautājiet, sirel

- Kāda pretinde būtu jādzer tam cilvēkam, kas saindējies tāpat kā mans suns?

Renē nogrima pārdomās.

- Minerālindes ir dažādas, - viņš atbildēja. - Vai jūsu majestāte zina, kā suns saindējās?

- Jā. Viņš izplēsa grāmatas lapu un to sakošļāja.

- Un jūsu majestātei šī grāmata ir zināma?

- Lūk, te tā ir, - sacīja Kārlis, paņemdams no plaukta grāmatu par vanagu medībām un pasniegdams to Renē.

Parfimēra acīs pazibēja pārsteigums, ko pamanīja arī Kārlis. Viņš parādīja izplēstās lapas vietu.

- Vai es drīkstu izplēst vēl vienu lapu, jūsu majestāte?

- Lūdzu.

Renē izplēsa lapu un pielika pie sveces liesmas. Lapa aizdegās un tūlīt istabā izplatījās stipra ķiploku smaka.

- Suns noindēts ar sēru, - sacīja Renē.

- Kāda ir pretinde?

Renē pakratīja galvu.

- Kā? - Kārlis aizsmakušā balsī ievaicājās. - Jūs nezināt nevienu pretindi?

- Kā vislabāko ietcic pienā sakultu olbaltumu, bet…

- Bet?

- Bet tas jāiedzer nekavējoties, citādi…

- Citādi?

- Sire, tā ir viena no stiprākajām indēm, - Renē paskaidroja.

- Un tomēr tā nonāvē tikai palēnām? - jautāja Kārlis.

- Palēnām, bet droši, lai arī nāve būtu jāgaida diezin cik ilgi. Dažreiz to ņem vērā.

Kārlis atbalstījās pret marmora galdu.

- Vai jūs šo grāmatu pazīstat? - uzlicis roku uz Renē pleca, viņš jautāja.

- Bet, sire… - Renē atrūca un nobālēja.

- Kad es jums to parādīju, jūs sevi nodevāt.

- Zvēru, sirel..

- Klausaties, Renē, - sacīja karalis. - Navarras hercogieni jūs noindējāt ar cimdiem, princi Porciānu jūs noindējāt ar eļļas spuldzes tvaikiem, Kondē jūs mēģinājāt noindēt ar ābolu! Es likšu plēst jūsu miesu ar nokaitētām knaiblēm, ja jūs nepateiksit, kam šī grāmata pieder!

Florencietis saprata, ka ar Kārļa dusmām nevar jokoties, un nolēma būt drošsirdīgs.

- Bet, ja es pateikšu taisnību, jūsu majestāte, kas tad galvos, ka man nedraud vēl lielākas mocības, nekā klusējot?

- Es to galvoju.

- Jūs dodat savu karaļa vārdu?

- Dodu savu vārdu, ka jums nekas nedraudēs.

- Tādā gadījumā man jāatzīstas, ka šī grāmata ir mana.

- Jūsu? - Kārlis izbrīnā atkāpās.

- Jā, mana.

- Kā viņa nokļuva šeit?

- Nezinu. To paņēma māte karaliene.

- Māte karaliene? - Kārlis iesaucās.

- Jā.

- Kāpēc?

- Šķiet, ka viņa gribēja to aiznest Navarras karalim, kas Alansonas hercogam bija lūdzis kādu grāmatu par medībām ar vanagiem.

- O, es saprotu! - sacīja Kārlis. - Grāmata tiešām atradās pie Indriķa. Pats liktenis mani vajā!

Kārlis sausi iekāsējās, jo vēderā atkal neganti dedzināja. Kārlis ievaidējās un atkrita krēslā.

- Kas jums kait, sire? - pārbiedētais Renē iesaucās.

- Nekas, - atbildēja Kārlis. - Pasniedziet man ūdeni, es gribu dzert. Renē pielēja glāzi un ar drebošu roku pasniedza karalim, kas to

iztukšoja vienā rāvienā.

- Bet tagad, - sacīja karalis, paņemdams spalvu un iemērkdams to tintē, - ierakstiet grāmatā.

- Ko ?

- Ko es teikšu: "Šo rokasgrāmatu par medībām ar vanagiem es iedevu mātei karalienei, Katrīnai Mediči."

Renē paņēma spalvu un uzrakstīja.

- Parakstieties! Florencietis paklausīja.

- Jūsu majestāte apsolīja, ka mani neaizskars, - viņš teica.

- Es turēšu vārdu. No manis jums nav jābaidās.

- Bet no mātes karalienes?

- Tā nav mana darīšana. Ja jums uzbrūk, aizsargājaties!

- Vai cs varēšu doties projām no Francijas, sire, redzēdams, ka manai dzīvībai draud briesmas? .

- To es jums pateikšu pēc divām nedējām.

- Bet līdz tam laikam?

Karalis savilka uzacis un pielika pie zilganajām lūpām pirkstu.

- Nomierinieties, sirel

Ticis tik viegli vajā, priecīgais florencietis vēlīgi palocījās un izgāja no istabas.

Tai brīdī aukle atvēra savas istabas durvis.

- Kas tev kait, Šarlo? - viņa vaicaja.

- Nekas, aukle. Gāju pa rasu un sasaldējos. Nejūtos vesels.

- Tu tiešām esi ļoti bāls, Šarlo.

- Dod man roku, aukle, un palīdzi nokļūt gultā!

Aukle piesteidzās pie karaļa. Viņas balstīts, Kārlis iegāja guļamistabā.

- Tagad es iešu gulēt. Neļauj mani traucēt.

- Bet, ja atnāks maitre Ambruāzs Parē?

- Pasaki viņam, ka es jūtos labāk un ka viņš nav vajadzīgs.

- Vai tu negribi kādas zāles?

- Visvienkāršākās: pienā sakultu olbaltumu. Jā, aukle, - karalis piebilda, - mūsu nabaga Aksjēns ir nosprādzis. Rīt mēs viņu apbedīsim Luvras dārzā. Viņš taču bija mūsu labākais draugs…