Karaliene Margo

XXVII "Spāniešu zābaki"

Kokonnu ieveda jaunā kamerā un aizslēdza durvis. Viņš palika viens un, kad uztraukums mazliet norima, viņu sāka mākt grūtsirdīgas domas.

- Liekas, ka nu gan vairs nebūs labi, - viņš murmināja. - Būs vien jādodas uz baznīcu. Sajā brīdī mūs droši vien notiesā uz nāvi. Šie nāves spriedumi ir ļoti nepatīkams joks, it īpaši, ja tos pasludina aiz slēgtām durvīm, cietoksnī, visu šo neliešu klātbūtnē. Šķiet, ka mums tiešām gribēs nocirst galvu. HmL. jā, nu gan būtu laiks doties uz baznīcu.

Pēc šiem pusbalsī izrunātajiem vārdiem iestājās dziļš klusums. Pēkšņi atskanēja izmisuma pilns, apdullinošs kliedziens. Likās, ka kliedziens skanēja cauri biezajai akmens sienai un atbalsojās loga dzelzs spraišļos.

Kokonna satrūkās, kaut gan parasti grāfam bailes bija svešas un viņam piemita meža zvēra drošsirdība. Viņš sastinga tai pašā vietā, kur bija dzirdējis necilvēcīgos vaidus. Viņam likās, ka tie nevarēja būt cilvēka kliedzieni. Varbūt vējš iekaucās kokos, vai no nezināmām tālēm šurp plūda dīvainas, nezināmas skaņas. Kamēr Kokonna izbrīnā stāvēja, atkal atskanēja vaidi - vēl mežonīgāki, vēl šaušalīgāki. Šoreiz Kokonna ne vien saprata, ka tā ir cilvēka balss, bet viņam pat likās, ka kliedzējs ir viņa draugs la Mols.

Izdzirdis šo balsi, pjemontietis aizmirsa, ka atrodas aiz divām aizslēgtām durvīm un ka cietuma sienas ir divpadsmit pēdu biezas. Viņš metās šai sienā, gribēdams to izlauzt, lai steigtos draugam palīgā.

- Tur kādu žņaudz! - viņš kliedza un atsities pret sienu, galīgi satriekts nokrita uz akmens sola.

Viss palika klusu.

- Tie viņu ir nokāvuši! - Kokonna čukstēja. - Briesmīgi! Un pat aizsargāties nevar… Neviena ieroča!

Viņš izstiepa rokas, gribēdams sataustīt kaut ko, kas noderētu sišanai.

- O, dzelzs riņķis! - viņš iesaucās. - Es to izraušu, un tad lai tik kāds man tuvojas!

Kokonna piecēlās, sagrāba riņķi un rāvā ar tādu spēku, ka tas jau pirmajā reizē manāmi sakustējās.

Bet tai brīdī atvērās durvis un divas lāpas apgaismoja istabu.

- Papūlaties man sekot! - atskanēja dobja balss. - Papūlaties man sekot! Jūs gaida tiesa.

- Labi, - Kokonna atbildēja un atlaida riņķi. - Vai man pasludinās spriedumu?

- Jā.

- Paldies Dievam! Iesim!

Un viņš sekoja tiesas pristavam, kas ar melnu bozi rokās cienīgi soļoja gājiena priekšgalā.

Lai gan pirmajā mirklī Kokonnu pārņēma prieks, viņš iedams visu laiku skatījās uz visām pusēm. Kaut kas viņu ļoti satrauca.

Visi iegāja zālē. Tiesneši jau bija aizgājuši; bija palicis vienīgi prokurors, kas Kokonnam bija galīgi apriebies. Tas bija tas pats prokurors, kam Katrīna bija uzdevusi nokārtot lietu.

Paceltais priekškars ļāva apskatīt arī istabas pārējo daļu. Tās dibenā valdīja dziļa tumsa, bet gaismas lokā Kokonna ieraudzīja tik drausmu skatu, ka viņam sāka trīcēt kājas un viņš iekliedzās:

- Mans Dievs!

Viņa izbailes bija pamatotas. Telpa atgādināja šausmīgu priekšelli. Tā bija spīdzināšanas zāle.

- Uz ceļiem, Mark Anibāl Kokonna! - kāda balss uzkliedza. Kokonna pacēla galvu. - Metaties uz ceļiem un noklausieties spriedumu!

Kokonnas stūrgalvīgā daba šo pavēli instinktīvi atsacījās izpildīt.

Bet divi vīri satvēra viņu aiz pleciem un tad tik negaidīti un spēcīgi uzgūlās viņam virsū, ka Kokonna tai pašā mirklī atradās uz saltā klona.

Balss turpināja:

"Tiesas spriedums Vensēnas cietumā par Marku Anibālu de Kokonnu, kuru apsūdz viņa majestātes apvainošanā, karaļa nonāvēšanā ar maģijas un burvestību palīdzību, valsts apvērsumā un prinča Fransuā sakaitināšanā…"

Pēc katra uzskaitītā apvainojuma Kokonna palocīja galvu.

"Par minētiem noziegumiem Marku Anibālu de Kokonnu aizvedīs uz Grēva laukumu un nocirtīs galvu. Viņa īpašumus apķīlās, lielo mežu nocirtīs, pilis sagraus un uzcels stabu ar vara izkārtni, uz kuras būs aprakstīts viņa noziegums un sods."

- Nu, galvu man gan laikam jau nocirtīs, jo viņa nokļuvusi ļoti bēdīgā stāvoklī, - sacīja Kokonna. - Bet pie manām pilīm un mežiem gan neviens lai nedomā ķerties!

- Klusu! - tiesnesis viņu pārtrauca un turpināja: "Bez tam Kokonna…"

- Kā? - iesaucās Kokonna. - Vai tad man arī pēc galvas nociršanas vēl kas gaidāms? Tas gan būs pārāk bargi.

- Nē, - atbildēja tiesnesis, - nevis pēc, bet gan pirms galvas nociršanas.

Un viņš turpināja:

"Bez tam Kokonnu pirms sprieduma izpildīšanas jāspīdzina ar desmit ķīļiem…"

Kokonna pielēca kājās. Viņa skats zvēroja.

- Par ko? - viņš neprātā kliedza. Viņa galvā vienā jūklī jaucās tūkstoš mocošu domu.

Spīdzināšana izpostīja visas cerības. Baznīcā viņš varēs tikt tikai pēc spīdzināšanas, bet no tās var arī nomirt. Un visbiežāk mirst spēcīgākie un varonīgākie vīri, kuriem kauns atzīties. Tolaik, ja apvainotais neatzinās, spīdzināšanu turpināja, turklāt arvien mežonīgākos veidos.

Tiesnesis neatbildēja. Viņa vietā paskaidrojumu deva sprieduma beigu vārdi:

"… lai piespiestu nosaukt savus līdzdalībniekus un izstāstīt visus nozieguma sīkumus."

-Mordieul - Kokonna rēca,, - To es saucu par nekrietnību, nē - par nelietību!

Apradis ar spīdzināšanai nolemto upuru dusmām, ko mocības pamazām iznīcināja un pārvērta asarās, vienaldzīgais tiesnesis pamāja sākt.

Tai pašā mirklī Kokonnu sagrāba aiz rokām un kājām, nogāza zemē, tad ieguldīja gultā un piesēja. Viss tas notika tik zibenīgi, ka pjemontietis nepaguva pat atjēgties.

- Nelieši! - Kokonna kliedza, niknumā spārdīdams gultu un savus mocītājus. - Nelieši! Spīdziniet, mociet, sagrieziet gabalos, vienalga! Goda vārds, jūs tomēr neko neuzzināsit! O, jūs domājat, ka mani ar kādiem koka vai dzelzs gabaliem varētu piespiest runāt? Pamēģiniet, pamēģiniet - redzēsim!

- Sekretār, sagatavojaties pierakstīt, - sacīja tiesnesis.

- Jā, jā, sagatavojies, - Kokonna mēdīja. - Ja tu visu to pierakstīsi, ko es jums visiem teikšu, netīrie bendes, tad tev darba netrūks. Raksti, raksti!

- Vai jūs gribat atzīties? - tiesnesis mierīgi jautāja.

- Neteikšu ne vārda!.. Ejiet pie velna!

- Vēl jūs varat pārdomāt. Uzvelkat apsūdzētajam "spāniešu zābakus"!

Cilvēks ar virvi rokās, kas līdz šim bija stāvējis sāņus, klusi pienāca

pie Kokonnas, kurš pagriezās, lai parādītu viņam mēli.

Tas bija maitre Kabošs - Parīzes pilsētas bende.

Kokonnas sejā pazibēja rūgts pārsteigums. Viņš nekliedza, neraustījās, bet, mierīgi gulēdams, vērās aizmirstajā draugā.

Kaboša seja bija ledussalta, likās, ka Kokonnu viņš redz pirmoreiz.

Gluži mierīgi viņš ielika Kokonnas kājas dēļu gabalos un cieši nosēja ar virvi.

Šī ierīce saucās "spāniešu zābaki".

Parastā spīdzināšanā starp dēļiem iesita sešus ķīļus, un dēļi padodamies plēsa ķermeni.

Ārkārtējos gadījumos iedzina desmit ķīļus. Tad dēļi plosīja ne vien ķermeni, bet lauza arī kaulus.

Pabeidzis šos sagatavošanās darbus, maitre Kabošs ielika starp dēļiem ķīli un, nometies ceļos ar āmuru rokā, paskatījās uz tiesnesi.

- Vai runāsit? - tiesnesis jautāja Kokonnam.

- Nē, - pjemontietis noteikti atbildēja, kaut gan juta uz pieres saltus sviedrus un bailēs matus saslejamies stāvus.

- Tādā gadījumā sāciet! - tiesnesis pavēlēja. - Pirmo ķīli.

Kabošs pacēla smago āmuru un ar visu spēku nolaida uz ķīļa, kas dobji noklaudzēja.

Gulta nodrebēja.

Kokonna klusēja. Vēl vairāk - viņš pat bija pārsteigts. Viņš izklaidīgi nolūkojās uz Kabošu, kas ar paceltu āmuru, pagriezies pret tiesnesi, gatavojās otram sitienam.

- Turpiniet, - tiesnesis pavēlēja Kabošam.

Kabošs nolaida āmuru.

Bet Kokonna pat nepakustējās, un viņa skats vēl arvien izbrīnā vēroja bendi.

Tiesnesis savilka uzacis.

- Kāda stūrgalvība! - viņš norūca. - Vai viss ķīlis ir iedzīts?

Kabošs noliecās, it kā gribēdams aplūkot ķīli, un pačukstēja

Kokonnam:

- Kliedziet taču!

Tad izslējies teica:

- Jā, līdz galam.

- Otru ķīli! - tiesnesis rīkoja.

Tagad Kokonna saprata. Bende bija izdarījis savam draugam vislielāko pakalpojumu, kādu šāds nāves pusbrālis vien var izdarīt.

Kabošs izglāba Kokonnu ne vien no sāpēm, bet arī no atzīšanās kauna: ķīļi. ko viņš dzina starp dēļiem, bija izgatavoti nevis no ozolkoka, bet gan no gumijas, uri tikai augšgalā pārklāti ar plānu finieri. Tādā veidā bende aiztaupīja Kokonnas spēkus, lai tas spēcīgs un drošs uzkāptu uz ešafota.

- Godīgais Kabošs! - čukstēja Kokonna. - Nebaidies, es kliegšu, kā vien tu vēlies.

Kabošs iebāza dēļu starpā vēl lielāku ķīli.

- Sāciet! - sacīja tiesnesis.

Kabošs trieca āmuru tik spēcīgi, it kā gribēdams sagraut visu Vensēnas pili.

- Ai!.. Ai!.. O!.. - Kokonna ievaidējās. - Jūs taču laužat kaulus, velns lai parauj! Uzmanieties!

- Tā! - tiesnesis pasmaidīja. - Otrais ķīlis ir derīgāks. Es jau sāku brīnīties.

Kokonna nopūtās kā kalēja plēšas.

- Ko jūs darījāt mežā? - tiesnesis vaicāja.

- Velns lai parauj! Es jums jau teicu. Es meklēju veldzi un atgūlos ēnā.

- Turpiniet! - tiesnesis izrīkoja bendi.

- Atzīstaties! - Kabošs čukstēja Kokonnam ausī.

- Ko?

- Vienalga, tikai atzīstaties.

Un viņš atkal trieca āmuru pret ķīli.

Kokonna kliegdams gandrīz vai noslāpa.

- Ai! Ai! - viņš vaimanāja. - Ko jūs vēlaties zināt, tiesneša kungs? Pēc kā pavēles es atrados mežā?

- Jā.

- Pēc Alansonas hercoga pavēles.

- Pierakstiet, - tiesnesis pamāja sekretāram.

- Ja es esmu noziedzies, ievilkdams Navarras karali cilpās,- Kokonna turpināja, - tad es esmu rīkojies vienīgi sava kunga uzdevumā.

Sekretārs steidzīgi pierakstīja.

Kokonna izstāstīja, kā Fransuā apmeklējis Navarras karali un kā saticies ar dc Muī, bet tad izskaidroja notikumu ar ķirškrāsas mēteli. Viņa stāstu brīžiem pārtrauca vaidi un kliedzieni, jo bende nesnauda.

Galu galā Kokonna sarunaja par Alansonas hercogu tik šausmīgas, kaut patiesas lietas, izlikdamies, ka atzīstas vienīgi neciešamo sāpju dēļ, kliedza un vaimanāja tik veikli, ka pat tiesnesis pārbijās: Kokonnas apsūdzība pret karalisko princi bija ļoti bēdīga.

Priecādamies, ka Kokonna atzinies, tiesnesis atlaida viņam desmito ķīli un smaidīdams aizgāja.

Kokonna ar Kabošu palika vieni.

- Kā jūs jūtaties? - bende jautāja.

- O, mans draugs, dārgais Kaboš! - iesaucās Kokonna. - Tici, ka es tev būšu pateicīgs līdz kapa malai!

- Jums taisnība, grāfa kungs. Ja viņi zinātu, ko es jums izdarīju, mani iesietu šai pašā gultā un tad nu gan žēlastību nevarētu gaidīt.

- Bet kā tu to izdarīji?

- Es uzzināju, ka jūs esat apcietināti, - vīstīdams Kokonnas kājas asiņainā audeklā, Kabošs paskaidroja. - Es zināju, ka iesākta izmeklēšana un karaliene Katrīna vēlas jūsu nāvi. Es, protams, arī nojautu, ka jūs spīdzinās un sagatavojos.

- Ne velna nebaidīdamies!

- Jūs esat vienīgais muižnieks, kas man ir sniedzis roku. Arī bendēm ir sirds un es savus draugus neaizmirstu. Rīt jūs redzēsit, cik meistariski es izpildīšu savu darbu.

- Kādu darbu?

Kabošs izbrīnā palūkojās uz Kokonnu.

- Kādu darbu? Vai tad spriedumu jūs jau aizmirsāt?

- Pareizi, spriedums! Es to pavisam piemirsu!

Kokonna par spriedumu gluži vienkārši nemaz nedomāja.

Viņš domāja par baznīcu, dunci, par Anrietu un karalieni, par ģērbistabas durvīm un diviem zirgiem meža biezoknī. Viņš domāja par brīvību, par ātro jājienu svaigā gaisā un drošību aiz Francijas robežām.

- Tagad jūs būs jāaiznes nestuvēs, - sacīja Kabošs. - Neaizmirstiet, ka ari maniem palīgiem jānotic, ka jums ir salauztas kājas, tāpēc jums jākliedz pie vismazākās pieskaršanās.

- Ai! - ieraudzījis nestuves, Kokonna ievaidējās.

- Diezgan, diezgan, drosmi! - Kabošs pamācīja. - Ja jūs kliedzat jau tagad, kas tad notiks vēlāk?

- Manu dārgo Kaboš, - sacīja Kokonna, - neļaujiet saviem kalpiem mani aizskart. Viņiem droši vien nebūs jūsu maigo roku.

- Nolieciet nestuves pie gultas! - Kabošs pavēlēja.

Kalpi paklausīja. Kabošs apskāva Kokonnu, paņēma viņu uz rokām kā bērnu un uzmanīgi ielika nestuvēs. Lai gan Kabošs bija ļoti saudzīgs, Kokonna kliedza kā ārprātīgs.

Pie nestuvēm pienāca sargs ar lukturi.

- Uz baznīcu! - uzraugs pavēlēja.

Pateicībā Kokonna otrreiz saspieda Kaboša roku. Tad nestuves devās ceļā.