Karaliene Margo

1 Brāli

Izglābdams Kārli, Indriķis izglāba ne vien cilvēka dzīvību, bet arī aizkavēja karaļu maiņu trīs valstīs. Tiešām - Kārļa IX nāves gadījumā Francijas karaļtroni būtu ieguvis Anžū hercogs, bet Alansonas hercogs droši vien būtu kļuvis par Polijas karali. Anžū hercogs bija Kondē kundzes mīļākais, tātad - bija iespējams, ka ar Navarras kroni viņas vīram samaksātu par sievas laipnību.

Nabaga Indriķis no šīm pārmaiņām neko nebūtu ieguvis; ja nu vienīgi

- citu kaklakungu. Kārļa IX vietā, kurš izturējās pret viņu diezgan iecietīgi, Francijas tronī būtu nācis Anžū hercogs, kas nebija labāks par Katrīnu. Hercogs bija zvērējis viņu nonāvēt un, droši vien, savu vārdu būtu turējis.

Visi šie varianti Indriķim iešāvās prātā tai mirklī, kad mežakuilis uzbruka Kārlim IX, un mēs jau zinām, kāds bija šo pēkšņi pazibējušo domu rezultāts: Indriķis saprata, ka no Kārļa dzīvības ir atkarīga arī viņa paša dzīvība. Kārli IX izglāba Indriķa padevība, kuras cēloni viņš neprata izskaidrot. Bet Margerita saprata visu un bija pārsteigta pai Indriķa vīrišķību, kas kā zibens uzliesmoja tikai negaisa laikā.

Aizkavējot to, ka Anžū hercogs pārņem valdīšanas grožus, diemžēl vēl nekas nebija līdzēts. Vajadzēja pašam kļūt par karali. No Alansonas hercoga un prinča Kondē bija jāatkaro Navarras karaļvalsts, bet galvenais

- vajadzēja aizbēgt no šī gaima, kur viņam vajadzēja staigāt starp diviem bezdibeņiem. Atceļā no Bondē Indriķis visu laiku pārdomāja savu stāvokli. Atgriežoties Luvrā, viņam jau bija gatavs noteikts plāns.

Nenovilcis zābakus un nepārvilcis ar asinīm notraipīto apģērbu, Indriķis devās pie Alansonas hercoga, kuru viņš sastapa ļoti uztrauktu staigājam pa savu istabu.

Ieraugot Indriķi, hercogs saīga.

- Ak, labo brāl, - Indriķis saķēra viņa roku, - es saprotu, ka jūs dusmojaties uz mani, jo es pirmais aizrādīju karalim, ka jūsu lode ķērusi nevis mežakuili, uz kuru jūs mērķējāt, bet gan zirga kāju. Bet ko lai dara? Es biju tik pārsteigts, ka nevarēju savaldīties. Galu galā arī karalis

pats būtu to ievērojis, vai ne?

- Bez šaubām, bez šaubām, - Alansonas hercogs murmināja. - Un tomēr man jūsu aizrādījums jāatzīst par ļaunprātīgu. Jūs taču pats redzējāt, kas no tā iznāca. Brālim Kārlim radās šaubas, kas var sabojāt mūsu labās attiecības.

- Mēs par to tūlīt parunāsim. Es atnācu pie jums, lai jūs pārliecinātos, vai es esmu izpļāpājies ar ļaunu nolūku.

- Labi, - Alansonas hercogs atturīgi tcica, - runājiet, Indriķi, es klausos!

- Kad es būšu beidzis, Fransuā, jūs redzēsit manu izturēšanos pret jums: nesaudzēdams sevi, es gribu jums par kaut ko atzīties. Un kad es to izdarīšu, jūs ar vienu vārdu varēsit mani pazudināt.

- Par ko jūs runājat? - Fransuā uztraukts jautāja.

- Es ilgi šaubījos, vai jums to stāstīt vai ne, - Indriķis turpināja, - īpaši pēc tam, kad jūs šodien izlikāties, ka neko nesaprotat.

- Patiesībā, Indriķi, es arī tagad nesaprotu, par ko jūs domājat, - Fransuā nobālis sacīja.

- Brāli, jūsu intereses man ir pārāk dārgas, lai es varētu noslēpt, ka hugenoti pie manis nāca ar kādu priekšlikumu.

- Priekšlikumu? - Alansonas hercogs jautāja. - Kādu?

- Viens no viņiem ir de Muī de Senfāls, varonīgā de Muī dēls, kuru nogalināja Morvels… Vai jūs vinu pazīstat?

- Jā.

- Riskēdams ar savu dzīvību, viņš ieradās pie manis, lai pierādītu, ka es esmu gūsteknis.

- Vai tiešām! Un ko jūs viņam atbildējāt?

- Brāli, jūs ziniet, cik karsti es mīlu Kārli, kurš man izglāba dzīvību, un ka karaliene Katrīna ir man mātes vietā. Šā iemesla dēļ es de Muī priekšlikumu, protams, noraidīju.

- Ko viņš jums teica?

- Hugenoti grib atjaunot Navarras karaļvalsts troni un, tā kā tas saskaņā ar mantošanas tiesībām pieder man, lad viņi man to arī piedāvā.

- Tā! Un de Muī saņēma nevis jūsu piekrišanu, kā viņš lo gaidīja, bet gan atteikumu.

- Formāli… pat rakstisku. Bel tagad…

- Jūs esat pārdomājis? - Alansonas hercogs Indriķi pārtrauca.

- Nē, vienīgi redzēju, ka de Muī, būdams ar mani neapmierināts, ar savām vēlmēm devās pie cita.

- Pie kā? - Fransuā ātri vaicāja.

- Nezinu. Varbūt pie prinča Kondē.

- Jā, tas ir iespējams, - hercogs piekrita.

- Tas jau nekas, - Indriķis turpināja. - Man ir līdzeklis, kā izzināt, kuru viņš īsti izvēlējies par hugenotu vadoni.

Fransuā nobālēja vēl vairāk.

- Hugenoti ir sašķēlušies, - Indriķis pabeidza.

- De Muī ir varonīgs un godīgs muižnieks, bet viņš ir tikai vienas partijas pārstāvis. Bet otra partija vēl nav zaudējusi cerības redzēt tronī uzkāpjam Navarras Indriķi, kurš pirmajā mirklī gan atteicās, bet vēlāk varēja pārdomāt.

- Vai jūs par to kaut ko zināt?

- Katru dienu es saņemu arvien pārliecinošākus pierādījumus. Vai jūs ievērojāt, kas tie bija par jātniekiem, kuri mums pievienojās medībās?

- Jā, jaunatgrieztie katoļi.

- Vai jūs pazināt arī viņu vadoni, kurš man deva zīmi?

- Jā, pazinu. Tas bija vikonts de Tirēns.

- Vai jūs sapratāt, ko viņi man piedāvāja?

- Viņi jums piedāvāja bēgt.

- Pēc tā jūs varat saprast, - sacīja Indriķis, - ka ir vēl cita partija, kuras vēlmes nesakrīt ar de Muī nodomiem.

- Tātad ir vēl kāda cita partija? - jautāja Fransuā, uztraukdamies aizvien vairāk.

- Jā, turklāt ļoti stipra. Lai gūtu panākumus, vajadzētu tikai abas Tirēna un de Muī partijas apvienot. Sazvērestība vēršas plašumā, karaspēki ir gatavi un gaida vienīgi signālu. Stāvoklis ir ļoti nopietns, un man vistuvākajā laikā par kaut ko ir jāizšķiras. Bet es šaubos, tāpēc atnācu aprunāties ar jums kā ar draugu.

- Labāk sakiet - kā ar brāli.

- Jā, kā ar brāli.

- Runājiet, es klausos!

- Vispirms, Fransuā, man dažus vārdus jāsaka par sevi pašu. Tas tādēļ, lai jūs mani labāk saprastu. Mana vēlme nav godkārīga. Es esmu vienkāršs muižnieks, kas ir pieradis pie sliktas dzīves. Es esmu nabags, neveikls un kautrīgs. Sazvērnieka pienākums man šķiet tik neizdevīgs, ka to diezin vai attaisnotu pat visdrošākās cerības iegūt kroni.

- Manu brāli, - teica Fransuā, - jūs sevi noniecināt. Tas ir neiespējami, ka jūs, būdams princis, kuram ir tik spožas nākotnes izredzes, apmierināsities ar kaut ko tik nožēlojamu. Es neticu tam, ko jūs stāstāt.

- Un tomēr tā ir taisnība, - atbildēja Indriķis. - Ja man būtu kāds patiess draugs, es viņa labā atsacītos no varas, ko man piedāvā mana hugenotu partija. Bet man nav tāda drauga, - viņš piebilda ar skumju smaidu sejā.

- Var būt, ka ir gan. Jūs droši vien maldāties.

- Nē, velns lai parauj! Izņemot vienīgi jūs, Fransuā, visi pārējie mani šeit ienīst. Bet man tik ļoti žēl Navarras. Es negribu, ka tā ciestu no briesmīgiem iekšējiem nemieriem, kuru sekas var būt tas, ka kroni iegūs nevērtīgs cilvēks. Man šķiet, ka labāk būtu, ja par visu to ziņotu karalim. Es neminēšu nevienu vārdu, neiedziļināšos sīkumos. Es tikai gribu novērst katastrofu.

- Lielais Dievs! - iesaucās Alansonas hercogs, nevarēdams savas bailes vairs apslēpt, - ko jūs runājat! Kā? Jūs, kas pēc admirāļa nāves esat vienīgā partijas cerība, jūs, hugenots, kas, kā visi runā, pārgājis katoļticībā vienīgi apstākļu spiests, jūs gribat pacelt nazi pret saviem brāļiem? Indriķi, Indriķi, vai jūs tiešām nesaprotat, ka, tā rīkojoties, jūs kalvinistus pakļaujat jauniem slaktiņiem, varat izraisīt otru Bērtuļa nakti! Vai jūs patiešām nezināt: Katrīna tikai gaida izdevību, lai nokautu visus vēl dzīvos hugenotus?

Hercogs drebēja, un viņa bālajā sejā parādījās sārti plankumi. Viņš spieda Indriķa roku, lūgdams viņu atsacīties no sava nodoma, kas varēja izjaukt visus hercoga aprēķinus.

- Vai jūs domājat, ka tam būs tik bēdīgas sekas? - Indriķis labsirdīgi jautāja. - Man liekas, ja karalis dos vārdu, tad nevienu neaizskars.

- Karaļa Kārļa vārds, Indriķi!… Vai viņš nedeva vārdu admirālim? Vai nedeva vārdu Teliņī un jums pašam arī? Ticiet man, Indriķi, ja jūs to izdarīsit, viņi visi būs beigti. Un ne vien viņi, bet arī visi pārējie, kuriem ar viņiem būs bijuši kaut kādi sakari.

Indriķis mirkli padomāja.

- Ja man galmā būtu vārds, es rīkotos citādi, - viņš teica. - Tā, piemēram, jūsu vietā, Fransuā, Francijas prinča, varbūt troņmantnieka vietā…

Fransuā ironiski pakratīja galvu.

- Ko jūs darītu manā vietā, Indriķi?

- Jūsu vielā, brāli, es nostālos kustības priekšgalā, - atbildēja Indriķis.

- Mans vārds, mans stāvoklis pasargātu nemierniekus no briesmām. Un es no šī pasākuma, kurš citādi var būt neaprakstāms ļaunums visai Francijai, mācētu gūt labumu gan sev pašam un gan arī karalim.

Alansonas hercogs uzbudināts uzklausīja šos vārdus, un viņa seja noskaidrojās.

- Un jūs domājat, - viņš teica, - ka šis līdzeklis noderēs un ka tas var novērst visu, no kā mēs baidāmies?

- Jā, cs esmu par to pārliecināts, - atbildēja Indriķis.

- Hugenoti jūs mīl. Jūsu kautrība, augstais stāvoklis, laipnība, kādu no jums arvien baudījuši hugenoti, - viss tas padara viņus par jūsu uzticamiem kalpiem.

- Bet jūs taču teicāt, ka hugenotiem ir divas partijas. Tie, kuri stāv jūsu pusē, varbūt negribēs man pievienoties?

- Es to nokārtošu. Man ir līdzeklis, pat veseli divi, kā viņus ietekmēt un panākt, ka viņi piekrīt.

- Kas tie ir par līdzekļiem?

- Pirmkārt, uzticība, ar kādu pret mani izturas viņu vadoņi; otrkārt

- bailes, kādas tie sajutīs, uzzinādami, ka jūs zināt viņu vārdus.

- Bet kas man pateiks šos vārdus?

- Es, velns lai parauj!

- Jūs to darīsit?

- Klausieties, Fransuā, - Indriķis turpināja, - es jums jau teicu, ka šeit, galmā, mīlu vienīgi jūs! Varbūt tas tāpēc, ka jūs uzrauga tāpat kā mani. Turklāt mana sieva jūs ļoti ciena.

Fransuā priekā kvēloja.

- Ticiet man, brāli, - Indriķis atkal atsāka, - ņemiet šo lietu savās rokās un kļūstiet par Navarras karali! Ja jūs piešķirsit man vietiņu savā galmā un skaistu mežu medībām, es jutīšos laimīgs.

- Navarras karalis! - teica hercogs. - Bet ja nu…

- Ja Anžū hercogs kļūst par Polijas karali, vai ne? Vai es pabeidzu jūsu domu?

- Klausieties, Fransuā, - Indriķis turpināja, - tieši šo iespēju es biju paredzējis un to no jums arī neslēpšu. Ja Anžū hercogs kļūst par Polijas karali, bet mūsu brālis Kārlis, nedod Dievs, nomirst, tad no Po līdz Parīzei ir tikai divi simti ljē, toties no Parīzes līdz Krakovai - četri simti. Un jūs mantojumu iegūsit, pirms Polijas karalis dabūs zināt par brāļa Kārļa nāvi. Lūk, tad, ja jūs būsit ar mani apmierināts, jūs man atdosit Navarras karaļvalsti, kura ir tikai viena pērle jūsu dārgajā kronī. Un es to saņemšu. Visļaunākais, kas jums var gadīties, ir tas, ka jūs paliksit Navarras karalis uz visu mūžu, dzīvosit kopā ar manu ģimeni un kļūsit par karaļdinastijas ciltstēvu. Bet kāds stāvoklis jums tagad ir šeit Luvrā? Jūs esat nabaga vajāts princis, karaļa trešais dēls, to divu vecāko brāļu vergs, kuri stulbas iegribas dēļ kādudien var jūs ieslodzīt Bastīlijā.

- Jā, jā! - Fransuā iesaucās. - Es to visu zinu, zinu tik labi, ka tiešām nesaprotu, kāpēc jūs pats atsakāties no tā, ko piedāvājat man. Vai patiesi jums te nekas nepukst?!

Un Alansonas hercogs uzlika roku uz Indriķa sirds.

- O, - Indriķis pasmaidīja, - ir smagumi, kurus katra roka vis nespēj celt. Es šo smagumu pat nemēģināšu pacelt. Iedomājoties, cik tas ir nogurdinoši, man zūd visa patika valdīt.

- Tātad jūs tiešām atsakaties, Indriķi?

- Es to jau teicu de Muī un atkārtoju arī jums.

- Bet šādos gadījumos ar vārdiem vien nepietiek, - Alansonas hercogs sacīja. - Vajadzīgi arī pierādījumi.

Indriķis atviegloti nopūtās, kā cīnītājs, kurš jūt, ka viņa pretinieks pagurst.

- Es jums to pierādīšu šovakar, - viņš teica. - Pulksten deviņos jūs uzzināsit sazvērnieku vārdus un apvērsuma plānu. Es savu atteikšanās rakstu jau atdevu de Muī.

Fransuā satvēra Indriķa roku un to cieši saspieda.

Tai brīdī istabā ienāca Katrīna. Viņa kā arvien ieradās bez pieteikšanās.

- Jūs esat kopā! - viņa smaidīja. - Tiešām, kādi draudzīgi brāļi!

- Ceru, madame, - Indriķis mierīgi atbildēja, kamēr Alansonas hercogs savāda nemiera pārņemts nobālēja.

Indriķis nekavējās pavirzīties sāņus, iai netraucētu mātes un dēla sarunai.

Māte karaliene izņēma no savas rokas somiņas ureznu agrafu.

-Šo agrafi cs saņēmu no Florcnccs, - viņa teica, - un gribu dāvināt tev, Fransuā. Nēsā to pie sava zobena pārsaitēs. Ja šovakar sava brāļa Indriķa istabā dzirdi kādu troksni, paliec uz vietas! - viņa klusā balsī piebilda.

Fransuā saņēma mātes roku.

- Vai cs šo skaisto dāvanu varu viņam parādīt?

- Tu to vari ne vien parādīt, bet arī savā un manā vārdā atdāvināt. Es viņam jau pasūtīju citu, ļoti līdzīgu agrafi.

- Klausieties, Indriķi, - teica Fransuā, - mana labā māmiņa iedeva man šo agrafi, kuru laipni ļāva atdāvināt jums.

Indriķi dāvana sajūsmināja un viņš par to ilgi pateicās.

- Es nejūtos visai vesela, - sacīja Katrīna, - un likšos gultā. Arī Kārlis pēc atgadījuma medībās ir sasirdzis un grib atpūsties. Tātad šovakar vakariņas mēs neēdīsim kopā, bet katrs savā istabā. Ak, Indriķi, es jums aizmirsu pateikties par jūsu drošsirdību un izmaņu. Jūs izglābāt sava brāļa un karaļa dzīvību, par ko saņemsit apbalvojumu.

- Es jau tā esmu apbalvots, majestāte, - Indriķis atbildēja palocīdamies.

- Jā, ar izpildīta pienākuma apziņu, - sacīja Katrīna, - bet ar to vien nepietiek! Ticiet man - mēs ar Kārli papūlēsimies ar jums norēķināties!

- Visu, ko es iegūšu no jums un no sava brāļa, es saņemšu ar pateicību, madame.

Pēc šiem vārdiem Indriķis palocījās un izgāja no istabas.

- (), brāli Fransuā, - viņš iedams domāja, - tagad es esmu pārliecināts, ka man būs jābēg vienam. Sazvērestībai tagad ir nc vien miesa, bet arī galva un sirds. Nu tikai jāuzmanās. Katrīna dod man dāvanas, Katrīna sola mani apbalvot. Aiz tā visa droši vien slēpjas kaut kas velnišķīgs. Šovakar jāparunā ar Margeritu.