Karaliene Margo

I Hercogs Gīzs runā latīniski

Pirmdien, 1572. gada 18. augustā Luvrā svinēja lielus svētkus.

Vecās karaļa pils mūžam tumšie logi tagad laistījās vienās ugunīs. Tuvējās ielās un laukumos, kuri, Senžermenokseruā torņa pulkstenim nositot devīto vakara stundu, parasti bija gluži tukši, tagad, kaut gan bija pusnakts, pulcējās milzum daudz ļaužu.

Šis skaļais, draudīgais pūlis, kas viļņojās nakts tumsā, atgādināja satumsušu, vētrainu jūru, kurā ik vilnis šalc dobji un baismīgi. Šī jūra, izšļākdamās no Fosēscnžcrmenas un Astrises ielām, pārplūdināja visu piekrasti. Paisumam sākoties, tā nonāca līdz Luvras mūriem, bet bēguma laikā atplūda līdz pretējās Burbonu pils sienām.

Neskatoties uz galma svētkiem, bet varbūt pateicoties tieši tiem, pūlī varēja sajust kaut ko draudīgu. Ļaužu bars nešaubījās, ka svinības, kurās viņi piedalījās tikai kā skatītāji, nebija nekas cits, kā ievads svinībām, kuras bija atliktas uz nedēļu un kurās viņi tāpat piedalīsies. Arī tad viņus ielūgs un viņi varēs lieliski papriecāties.

Galmā svinēja Indriķa II meitas un karaļa Kārļa IX māsas Margeritas Valuā kāzas ar Navarras karali Indriķi Burbonu. Tai pašā rītā Burbonas kardināls bija svētījis jaunā pāra savienošanos. Tas bija noticis uz paaugstinājuma pie ieejas Parīzes Dievmātes katedrālē atbilstoši visām • Francijas karaļu nama princešu laulāšanas paražām.

Šīs laulības pārsteidza visus ūn lika kaut ko pārdomāt tiem, kuri redzēja tālāk un skaidrāk par pārējiem. Grūti bija saprast, ka negaidīti tuvinājušās divas tādas partijas, kuras tik briesmīgi neieredzēja viena otru. Runa ir par toreizējām katoļu un protestantu partijām. Vai tiešām jaunais princis Kondē piedod karaļa brālim Anžū hercogam sava tēva nāvi, kuru Žarnakā nogalināja Monteskjē? Vai tiešām jaunais hercogs Gīzs aizmirsis, ka admirālis Koliņī vainīgs viņa tēva noslepkavošanā Orleānas aplenkuma laikā?

Bet tas vēl nav viss. Gļēvā Antona Burbona vīrišķīgā laulātā draudzene Navarras Žanna, kura savam dēlam Indriķim bija izgādājusi šīs apskaužamās laulības, pirms diviem mēnešiem bija negaidīti mirusi. Par

viņas nāvi klīda dīvainas baumas. Visur čukstēja, bet dažuviet runāja arī atklāti, ka viņa uzzinājusi kādu drausmīgu noslēpumu, un Katrīna Mediči, baidīdamās, ka šo noslēpumu neuzzina arī citi, ar nāves zālēm picsmaržotu cimdu palīdzību Žannu nonāvējusi. Cimdus esot izgatavojis florencietis Renē, kas šajā ziņā bija veikls meistars. Baumas kļuva vēl ticamākas, kad divi ārsti (viens no tiem bija ievērojamais Ambruāzs Parē), pēc dēla pieprasījuma uzšķērduši nelaiķes līķi, neizmeklēja viņas smadzenes. Bet tā kā Navarras Žanna bija mirusi no nāvīgas indes, tad vienīgi smadzenēs varēja atrast nozieguma pēdas. Mēs sakām "nozieguma", jo par to neviens nešaubījās.

Bet arī tas vēl nav viss. Karalis Kārlis IX ietiepīgi, pat stūrgalvīgi, pieprasīja šīs laulības, kuras ne tikai nodrošināja mieru viņa valstī, bet kurām arī vajadzēja pievilkt Parīzei pašus ievērojamākos hugenotus. Līgavainis bija protestants, bet līgava katoļticīgā, tāpēc, lai noslēgtu laulības, bija jāsaņem pāvesta Gregora XIII piekrišana. Tā ilgi nepienāca, un šī vilcināšanās ļoti uztrauca tagad jau mirušo Navarras karalieni. Reiz viņa bija izteikusi karalim savas šaubas, ka piekrišana nemaz netiks dota.

- Esiet mierīga, mīļo krustmāmiņ! - karalis atbildēja. - Jūs es cienu vairāk nekā pāvestu, bet savu māsu mīlu vairāk, nekā baidos no viņas. Es neesmu hugenots, bet neesmu arī muļķis. Ja viņa gaišība pārāk ilgi pretosies, es pats paņemšu Margo pie rokas un pats viņu aizvedīšu uz baznīcu, lai viņa varētu salaulāties ar jūsu dēlu.

Šie Luvrā izskanējušie karaļa vārdi kļuva zināmi visā pilsētā. Tie ļoti iepriecināja hugenotus, bet katoļos izraisīja bažas. Pēdējie nesaprata, vai karalis tiešām palicis viņiem neuzticīgs, vai arī spēlē komēdiju, kura kādā jaukā rītā vai vakarā beigsies ar negaidītu atrisinājumu.

Gluži nesaprotama likās Kārļa IX rīcība attiecībā pret admirāli Koliņī, kurš gadus piecus vai sešus bija ar viņu neatlaidīgi karojis. Karalis, kurš kādreiz par admirāļa galvu bija izsludinājis piecdesmit tūkstoš zelta ekiju lielu godalgu, tagad izturējās pret viņu ar lielu cienību, sauca viņu par tēvu un atklāti paziņoja, ka ieceļ viņu par vienīgo karavadoni. Nonāca pat tiktāl, ka Katrīna Mediči, kura parasti valdīja pār karali un noteica visu viņa rīcību, pat to, ko viņš vēlas, sāka uztraukties. Un ne jau bez iemesla. Vaļsirdības brīdī Kārlis IX, runādams ar admirāli par karu pret Flandriju, bija izteicis:

- Mums vēl jāuzmanās, mīļo tēv, lai māte karaliene, kura, kā jūs zināt, mīl iejaukties it visur, neko par to neuzzina. Viņa ar savu muļķīgo raksturu visu tikai samaitātu.

Neskatoties uz savu prātu un piedzīvojumiem, Koliņī tomēr nevarēja nociesties un neizklāstīt par uzticību, kuru viņam parādījis karalis. Lai gan, ieradies Parīzē, viņš vēl mazliet šaubījās, kaut gan kāda zemniece, viņam aizbraucot, bija nokritusi viņa priekšā ceļos un lūgusi: - Mūsu labvēli, nebrauciet uz Parīzi! Jūs tur gaida nāve! Jūs un visus pārējos, kuri dosies jums līdzi! - tomēr visas šaubas viņa sirdī maz pamazām izgaisa. Nomierinājās ari viņa znots Teliņi, pret kuru karalis tāpat izturējās ļoti draudzīgi, sauca viņu par savu brāli un uzrunāja viņu ar tu, ko atļāvās teikt vienīgi saviem vistuvākajiem draugiem.

Tā hugenoti, izņemot nedaudzus pašus nesamierināmākos un neuzticīgākos, pilnīgi nomierinājās. Navarras karalienes nāvi izskaidroja ar plaušu karsoni. Luvras milzīgās zāles tagad bija pārpilnas ar varonīgajiem hugenotiem, kuriem viņu jaunā vadoņa Indriķa laulību dēļ atkal bija uzsmaidījusi laime.

Admirālis Koliņī, Larošfuko, princis Kondē (dēls), Tcliņī - visi partijas vadoņi priecājās, redzēdami, ar kādu cieņu viņi Parīzē tiek uzņemti un kāda vara Luvrā ir tiem cilvēkiem, kurus pirms trim mēnešiem karalis Kārlis IX un karaliene Katrīna gribēja pakārt pie visaugstākajām karātavām. Nebija vienīgi maršala Monmoransī. Viņu nespēja iekārdināt nekādi solījumi, nekāda viltība nevarēja viņu piemānīt. Viņš pārgāja uz dzīvi savā pilī Iladamā, aizbildinādamies ar to, ka viņu vēl pārāk nomāc sēras par viņa tēvu, konnetablu Annu de Monmoransī, kurš bija kritis no Roberta Stjuarta rokas kaujā pie Sendenī. Kopš konnetabla nāves bija jau pagājuši vairāk nekā trīs gadi un lieka jūtu izrādīšana tajos laikos nebija modē, tad neviens šādām pārspīlētām dēla bēdām nenoticēja.

Nekas ari neattaisnoja maršala Monmoransī neuzticību: karalis, karaliene, Anžu un Alansonas hercogi viesus uzņēma neparasti laipni.

Anžū hercogu hugenoti paši bērtin apbēra ar pelnītām uzslavām par uzvarām pie Žarnakas un Monkontūras, kuras viņš bija izcīnījis, vēl būdams astoņpadsmit gadus vecs. Ar to viņš bija pārspējis pat Cēzaru un Aleksandru, ar kuriem viņu parasti salīdzināja. Alansonas hercogs visus uzlūkoja ar savām glāstošajām, viltīgajām acīm. Katrīna, priekā starodama un apbērdama visus ar laipnībām, apsveica princi Indriķi de Kondē sakarā ar viņa gaidāmajām laulībām ar Mariju de Klēvu. Galu galā pat hercogi Gīzi uzsmaidīja saviem niknajiem ienaidniekiem, kamēr Majēnas hercogs ar admirāli un de Tavēnu runāja par karu, kuru, patlaban ticamāk kā kaut kad agrāk, gatavojās pieteikt Filipam II.

Starp šīm grupām, klausīdamies sarunās, ar mazliet noliektu galvu šurp un turp pastaigājās kāds deviņpadsmit gadus vecs jauneklis. Viņam bija īsi griezti melni mati, gudras acis, biezas uzacis, ērgļa deguns, zobgalīgs smīns un tikko dīgstošas ūsiņas un bārda. Šis jaunais cilvēks, kurš bija kļuvis ievērojams tikai pēc kaujas pie Arnēledikas, kur viņš bija cīnījies ar izmisušu varonību un ieguvis vispārējas uzslavas, bija Koliņī mīļākais skolnieks un dienas varonis. Pirms trim mēnešiem, kad viņa māte vēl bija dzīva, viņu sauca par Bearnas princi. Tagad viņš bija Navarras karalis un gaidīja to bridi, kad viņam būs lemts kļūt par Indriķi IV.

Brīžiem šķita, ka viņa sejai pārskrien viegla ēna. Tad viņš droši vien atcerējās, ka pagājuši tikai divi mēneši pēc viņa mātes nāves. Ka viņa ir nozāļota, par to viņš šaubījās mazāk nekā visi pārējie. Bet šī ēna atplaiksnīja viņa sejā tikai uz mirkli un tūdaļ atkal nozuda, jo visi, kas viņu ielenca, runāja ar viņu un vēlēja laimes, bija vīrišķīgās Žannas d'Albrē slepkavas!

Dažus soļus no Navarras karaļa ar Teliņi sarunājās jaunais hercogs Gīzs. Viņš izskatījās tikpat domīgs un norūpējies, cik Indriķis mēģināja būt jautrs un bezrūpīgs. Gīzs bija laimīgāks par bearnieti. Divdesmit divu gadu vecumā viņš bija tikpat slavens kā viņa tēvs, pazīstamais Fransuā Gīzs. Viņš bija prāva auguma, spēcīgs jauneklis, lepnu skatu un tik cildenu, dižu izturēšanos, ka viņam blakus visi pārējie prinči likās zemākas kārtas radījumi. Par spīti viņa jaunajiem gadiem, katoļi viņu atzina par savas partijas vadoni, tāpat kā protestanti par savu vadoni atzina jauno Navarras Indriķi.

Sākumā GIzu sauca par Žuanvilas hercogu. Pirmās kaujas kristības viņš bija izturējis Orleānas aplenkšanas laikā, sava tēva vadībā, kurš bija miris viņa rokās, paspēdams vēl norādīt uz admirāli Koliņī kā viņa slepkavu. Jaunais hercogs bija svinīgi zvērējis atriebties Koliņī un viņa dzimtai par sava tēva nāvi un nesaudzīgi vajāt visus admirāļa piekritējus. Viņš bija devis Dievam solījumu būt uz zemes viņa eņģelis izdeldētājs līdz tam laikam, kamēr vien būs palicis dzīvs kaut viens vienīgs atkritējs. Tāpēc viņa izturēšanās šai vakarā nevarēja nelikties dīvaina. Arvien svēti turēdams doto vārdu, hercogs apsveicinājās ar tiem, kurus bija nozvērējies uzskatīt par saviem lielākajiem naidniekiem, un draudzīgi sarunājās ar tā cilvēka znotu, kuru savam mirstošajam tēvam viņš bija solījies nogalināt.

Bet mēs jau teicām, ka šinī vakarā daudz kas šķitās dīvains un izraisīja izbrīnu.

Par laimi, cilvēki nevar paredzēt nākotni un neprot lasīt citu domas. Bet, ja svētkos būtu piedalījies tāds novērotājs, kas to spētu, viņš būtu redzējis ļoti saistošu ainu, kādu tik vien var parādīt cilvēces nožēlojamās komēdijas hronikā.

Tāds novērotājs arī bija, tikai ne jau Luvras zālēs. Tas stāvēja uz ielas un, īgni kurnēdams, degošām acīm lūkojās logos. Šis novērotājs bija tauta. Ar instinktīvu juteklību, kurai klāt jaucās naids, pūlis no tālienes vēroja savu briesmīgāko ienaidnieku gaistošās ēnas un redzēto izskaidroja tik ticami, cik vien tas bija iespējams ziņkārīgajiem, stāvot pie lielās zāles cieši aizvērtajiem logiem. Mūzika apreibina dejotāju un i/.raisa viņa kustības. Skatītājam šis kustības šķiet bezmērķīgas. Viņš smejas par dejotāju, kurš viņam liekas līdzīgs aiz diedziņa raustītam kartona ķiparam. Tas izskaidrojams ar to, ka skatītājs nedzird mūziku.

Hugenotus apreibināja lepnums. Tā bija viņu mūzika.

Nakts tumsā gar parīziešu acīm zibošā gaisma bija viņu naida atblāzma, kas apmirdzēja nākotni.

Bet tāpēc jau pili līksme neaprima. Tanī brīdī visu Luvru pāršalca vēl maigāku, vēl glaimīgāku balsu kņada. Jaunā sieva, nomainījusi savu viesību tērpu - manto ar garu šlepi un plīvuru - patlaban ienāca zālē savas mīļākās draudzenes, skaistās Nevērās hercogienes pavadībā. Kārlis IX veda māsu zem rokas un iepazīstināja ar viscienījamākicm viesiem.

Jaunlaulātā bija Indriķa II meita, Francijas kroņa visdārgākā pērle - Margerita Valuā - , kuru Kārlis IX nesauca citādāk kā vien "mana māsa Margo".

Jauno Navarras karalieni visi apbēra ar dievinājumiem un glaimiem, kurus viņa bija papilnam pelnījusi, lai cik arī viltus pilni tie nebūtu. Margerita tikai nesen bija svinējusi divdesmito dzimšanas dienu, bet viņu jau bija apdziedājuši visi dzejnieki, viņu salīdzinādami gan ar Auroru, gan ar Citeru. Patiesībā arī neviena galma dāma nevarēja mēroties ar viņu skaistumā, kaut gan Katrīna Mediči pieņēma sev visdaiļākās un apburošākās sievietes, kādas vien varēja sameklēt.

Margeritai bija melni mali, brīnišķīga sejas krāsa, kaislas acis, kuras apēnoja garas uzacis, mazas, magoņsārtas lūpas, skaists kakls, vingrs, kairinošs augums un pasakaini jaukas kājiņas. Franči lepojās, ka viņu zemē uzziedējis tik krāšņs zieds, bet Francijā iebraukušie ārzemnieki, tikai reizi viņu redzējuši, atgriezdamies mājās, jūsmoja par princeses skaistumu un brīnījās par viņas labo izglītību. Margerita tiešām bija ne tikai sava laika daiļākā, bet arī izglītotākā sieviete.

Tāpēc uzslavām un laipnībām, kādām apbēra Kārli IX un Navarras karalieni, nebija gala, jo hugenoti pazīstami kā lieli daiļrunātāji. Karalim izteiktos slavinājumos veikli lika iepītas piezīmes par pagātni un lūgumi attiecībā uz nākotni. Uz visiem šiem norādījumiem karalis atbildēja vienu un to pašu:

- Atdodams savu māsu Margo Navarras Indriķim, es viņu atdodu arī visiem karalistes protestantiem.

Pēc šiem vārdiem pār viņa bālajām lūpām pārslīdēja viltīgs smaids.

Dažus šis apgalvojums apmierināja, citi nevarēja atturēties nepasmaidījuši, jo karaļa vārdus varēja izprasi ļoti divdomīgi. Pirmkārt, viņi to varēja saprast kā Kārļa IX tēvišķās rūpes, ar kurām, atklāti runājot, sevi apgrūtināt viņam nebija ne mazākās patikas; otrkārt, tie bija aizskaroši no jaunās sievas un viņas vīra, kā arī paša karaļa viedokļa. Šie vārdi lika atcerēties kādas netīras baumas, kuras galma skandalozās pļāpas jau bija paspējušas likt lietā, lai aptraipītu Margeritas Valuā kāzu tērpu.

Hercogs Gīzs turpināja sarunāties ar Teliņī, bet šī saruna acīmredzot viņu maz interesēja. Viņš bieži atgriezās un pameta acis uz dāmu pulciņu, kura vidū savā dailē mirdzēja Navarras karaliene. Ja šajās reizēs viņas skats sastapa hercoga skatu, likās, ka pār viņas maigo seju, virs kuras zaigojošā mirdzumā gailēja briljantu zvaigžņu diadēma, pārslīd skumju mākonītis. Visā viņas pozā tad varēja just savādu nepacietību un uztraukumu. Margeritas vecākā māsa princese Klaudija, kuru jau pirms dažiem gadiem bija apprecējis Lotringas hercogs, ievēroja viņas nemieru. Viņa gribēja pieiet pie jaunās sievas, lai uzzinātu nemiera cēloni, bet savu nodomu nepaspēja īstenot. Tai brīdi visi atkāpās, dodami ceļu mātei karalienei, kura tuvojās, atspiedusies uz jaunā prinča Kondē rokas.

Izmantodams izdevīgo brīdi, hercogs Gīzs devās pie savas līgavas Nevērās hercogienes, un, protams, arī pie Margeritas. Lotringas hercogiene, kura jauno karalieni neizlaida no acīm, novēroja, ka rūpju pilnā izteiksme viņas sejā pēkšņi nozuda un vaigus krāsoja gaišs sārti ms.

Hercogs turpināja virzīties uz priekšu. Kad viņš atradās tikai dažus soļus no Margeritas, viņa, drīzāk gan nojauzdama nekā redzēdama hercoga tuvošanos, saņēma visus spēkus un pagriezās pret viņu. Tagad viņas seja bija pilnīgi mierīga un bezrūpīga. Gīzs godbijīgi palocījās un tai brīdī, kad viņas galva bija zemu noliekta, izdvesa: - Ipse attuli.

Tas nozīmēja: "Es pats atnesu."

Margerita uz jaunā hercoga sveicienu atbildēja ar izturētu reveransu, bet pieceldamās viņa tikpat klusu atbildēja:

- Noctu pro more.

Tas nozīmēja: "Šonakt kā parasti."

Šos vārdus noklusināja karalienes milzīgā, cieti sastērķelētā apkakle un tos nedzirdēja neviens, izņemot vienīgi hercogu, kam tie bija domāti. Lai cik īsa bija šī saruna, tā acīmredzot noskaidroja visu, ko jauniešiem bija vienam no otra jāuzzina, jo hercogs tūlīt pagāja sāņus. Tagad šķita, ka Margeritas seja kļuvusi vēl domīgāka, bet hercoga priekšā tā staroja.

Cilvēks, kuram vairāk nekā jebkuram citam vajadzēja ieinteresēties par šo mazo starpgadījumu, tam nepiegrieza nekādu vērību. Navarras karalis redzēja vienīgi sievieti, ap kuru pulcējās tikpat daudz galminieku, kā ap Margeritu Valuā. Šī sieviete bija daiļā baronese de Sova.

Nelaimīgā Samblansjē mazmeita Šarlote de Bonsamblansjē un barona de Sova laulātā draudzene Simona de Fizo bija Katrīnas Mediči galma dāma. Vienlaikus viņa bija visbīstamākā un veiklākā karalienes palīdze, kura savu ienaidnieku sirdīs lēja mīlas indi, kad viņai pietrūka drosmes vai izdevības nobeigt viņus ar florencieša nāves zālēm. Mazā gaišmate baronese de Sova - te kustīga kā dzīvsudrabs, te gurda un domīga, bija aizvien gatava sākt mīlas vai politiskās intrigas. Piecdesmit gadu laikā, valdot pēc kārtas trim karaļiem, šīs Francijas galmā bija divas galvenās nodarbošanās. Baronese bija sieviete šī vārda viscēlākajā izpratnē, viņai piemita visi viņas kārtas jaukumi: sākot ar zilajām acīm, kuras gan satumsa, gan liesmoja ugunīs, un beidzot ar samta kurpītēs tērptām mazajām, vingrajām kājiņām.

Jau pirms dažiem mēnešiem baronese de Sova bija galīgi savaldzinājusi Navarras karali, kurš tai laikā izmēģināja spēkus ne tikai kara, bet arī mīlas mākslā. Sā iemesla dēļ tad arī Margeritas valdonīgais, burvīgais daiļums viņas līgavaini nemaz nesajūsmināja. Bet visbrīnišķīgākais bija tas, ka Katrīna Mediči, pūlēdamās saprecināt savu meitu ar Navarras karali, vienlaikus atklāti atbalstīja viņa mīlas rotaļu ar baronesi. Šāda rīcība likās dīvaina pat no sīs noslēpumainās un neizprotamās karalienes puses.

Lai gan Šarlotei bija tik varens aizbildnis un iespēja izmantot tā laika brīvos tikumus, daiļā Šarlote vēl arvien nepadevās. Šī nedzirdētā pretošanās mulsināja bearnieti vairāk nekā baroneses skaistums un gudrība. Karali pārņēma neprātīga kaisle, kura, neatrazdama apmierinājumu, iznīcināja viņa sirdī kautrību, lepnumu un pat to daļēji filozofisko, daļēji laisko bezrūpību, kura bija viņa rakstura galvenā īpašība.

Baronese de Sova balles zālē bija ieradusies likai pirms dažām minūtēm. Aiz īgnuma vai sāpēm sākumā viņa bija nolēmusi savas sāncenses kāzās nepiedalīties. Viņa aizbildinājās ar to, ka jūtas nevesela, un viņas vīrs, kurš pēdējos piecos gados pildīja valsts sekretāra pienākumus, aizbrauca uz Luvru viens.

Katrīna Mediči, redzēdama, ka barons ieradies bez sievas, vēlējās zināt, kāpēc nav atbraukusi viņas mīļā galma dāma Šarlote. Kad noskaidrojās, ka viņu aizkavējis tikai viegls savārgums, Katrīna uzrakstīja mazu zīmīti. Un baronese, protams, steidzās izpildīt karalienes vēlēšanos.

Mīļotās sievietes neierašanās Indriķi skumdināja, bet vienlaikus sagādāja viņam atvieglojumu. Pēc īsa brīža, viegli nopūties, viņš ar smaidu sejā devās pie Margeritas. Ja viņam tā nav jāmīl, tad kā savu sievu viņš to nevarēja arī nicināt. Bet, paspēris dažus soļus, Indriķis zāles otrā galā ieraudzīja baronesi de Sovu. Viņš apstājās kā piekalts, un, acis nenovērsdams, nolūkojās savā burvē, kura viņu tik cieši bija savaldzinājusi, sapinusi savos tīklos. Jaunais vīrs vairs negāja pie savas sievas, bet gan devās pie baroneses.

Galminieki, redzēdami, ka Navarras karalis iet pie daiļās Šarlotes, neuzdrošinājās viņam traucēt ar savu klātbūtni un godbijīgi atkāpās mala. Tatad - kamēr Margerita Valuā un hercogs Gīzs apmainījās ar iepriekšminētajām īsajām frāzēm latīņu valodā, Indriķis sarunājās ar baronesi de Sovu. Viņu saruna bija daudz vienkāršāka, kaut arī karalis tajā iepina dažādas vārdu rotaļas.

- O, beidzot arī jūs, mana mīļā! - viņš klusi iesaucās. - Es dzirdēju, ka jūs esat nevesela, un jau biju zaudējis visas cerības redzēt jūsu burvību.

- Jūsu majestāte, vai jūs patiesi gribat mani pārliecināt, ka zaudēt šīs cerības jums ir tik grūti? - baronese jautāja.

- Un kā vēl! - bearnietis atbildēja. - Vai tad jūs nezināt, ka jūs esat mana saule dienā un zvaigzne naktī? Kad jūs ncieradāties un neapžilbinājāt mani ar savu starojošu mirdzumu, mani apņēma kraukļu melna nakts.

- Tādā gadījumā es jūsu augstībai esmu slikti pakalpojusi.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - jautāja Indriķis.

- Tikai to, ka tam laimīgajam, kurš par savu var saukt Francijas skaistāko sievieti, jo drīzāk jāvēlas, lai gaisma nodzistu un iestātos tumsa, jo tumsā mūs gaida vislielākā laime.

- Ļaunā, jūs taču zināt, ka visa mana laime atrodas kādas citas sievietes rokās, kura par nabaga Indriķi tikai zobojas.

- Tieši otrādi! Turpretim cs domāju, ka šī sieviete pašlaik Navarras karaļa rokās ir tikai rotaļlietiņa, - baronese atteica.

Viņas skarbais tonis Indriķi izbiedēja, bet tikai pirmajā brīdī. Viņas asā runa bija vienīgi maska, zem kuras viņa mēģināja slēpt savu mīlas jūsmu.

- Jūsu pārmetumi gluži lieki, dārgā Šarlote, - viņš atbildēja. - Nudien, nesaprotu, kā jūsu maigās lūpiņas var būt tik bargas. Vai jūs domājat, ka es biju tas, kas precējās? Nepavisam ne!

- Tad gan laikam cs? - baronese dzēlīgi noprasīja, ja vien par dzēlīgiem var saukt sievietes vārdus, ar kuriem tā pārmet neuzticību mīlā.

- Tādā gadījumā jūsu brīnišķīgās actiņas nav bijušas visai tālredzīgas, baronese! Nē, Navarras Indriķis nav salaulājies ar Margeritu Valuā!

- Kas tad?

- Augstās debesis! Protestantu reliģija nodzērusi kāzas ar pāvestu! Tas ir viss!

- Nē, nē, jūsu asprātības man ne visai patīk! Jūsu majestāte mīl karalieni Margeritu, un es jums nevaru to pārmest. Lai Dievs mani pasargā! Viņa ir tik skaista, ka pelna mīlas.

Indriķis uz brīdi nogrima domās. Labsirdīgs smaids pavizēja viņa lūpās.

- Jūs, šķiet, gribat ar mani ķildoties, dārgā baronese, - pēc brī/a viņš sacīja, - kaut gan jums nav tiesības to darīt. Ko gan jūs esat darījusi, lai aizkavētu manas kāzas ar Margeritu? (Jlu/i neko! Tieši otrādi, jūs mani aizvien novedāt līdz izmisumam.

- Un pareizi daru. - .

- Kā tā? >

- Tāpēc, ka šodien jūs salaulājāties ar citu.

- Es apprecēju viņu, jo jūs mani nemīlat.

- Bet, ja es būtu mīlējusi, tad pēc stundas man jau vajadzētu būt mirušai.

- Pēc stundas? Ko jūs ar to gribat teikt? Kāpēc jūs būtu mirusi?

- Aiz greizsirdības. Pēc stundas Navarras karaliene atlaidīs savas galma dāmas, bet jūsu augstība - savus pavadoņus.

- Un jūs patiesi šī doma tā moca?

- Es to neesmu teikusi. Bet, ja jūs mīlētu, man būtu jācieš briesmīgas mokas.

- Labi, - iesaucās Indriķis, būdams sajūsmināts par pirmo atzīšanos, kuru viņš nule bija dzirdējis. - Bet, ja nu Navarras karalis šonakt savus pavadoņus neatlaiž?

- Jūsu majestāte! - čukstēja baronese de Sova, ar neslēptu izbrīnu uzlūkodama karali. - Jūs runājat gluži neiespējamas un neticamas lielas!

- Kas man jādara, lai jūs ticētu maniem vārdiem?

- Jādod pierādījumi, kurus jūs nevarat dot.

- Varu, baronese, varu! Zvēru pie svētā Indriķa, ka jūs tos dabūsit! - iesaucās karalis, kaislīgi uzlūkodams jauno sievieti.

- O, jūsu augstība! - murmināja daiļā Šarlote, noliekdama galvu un klusinādama balsi. - Es nesaprotu… Nē, nē, nevar būt, ka jūs atsacītos no laimes, kura jūs gaida!

- Šajā zālē atrodas četri Indriķi, - karalis turpināja, - Francijas Indriķis, Indriķis Kondē, Indriķis Gīzs un tikai viens Navarras Indriķis.

- Nu un tad?

- Ko jūs teiktu, ja šis Navarras Indriķis visu šo nakti pavada pie jums?

- Visu nakti?!

- Jā! Vai tad jūs būsit pārliecināta, ka viņš neatrodas pie citas?

- Jūsu augstība, ja jūs to izdarītu… - baronese de Sova iesaucās.

- Goda vārds, izdarīšu!

Baronese pacēla savas lielās, naivās acis, kas solīja tik daudz svētlaimes, un uzsmaidīja karalim, kura sirds aiz prieka strauji nodrebēja.

- Nu, ko jūs tādā gadījumā teiktu? - viņš vaicāja.

- Tādā gadījumā jāatzīst, ka jūsu augstība mani patiešām mīl, - Šarlote atbildēja.

- Un to jūs atzīstat tāpēc, ka tā ir patiesība!

- Bet kā to nokārtot? - baronese de Sova čukstēja.

- Kā? Jums taču ir kāda istabene, kurai jūs uzticaties?

- Jā, viena no viņām, Dariola, ir man uzticīga līdz nāvei. Viņa prot glabāt noslēpumus.

- Jauki! Baronese, pasakiet lai meitenei, ka es viņu apzeltīšu, kad kļūšu par Francijas karali, kā to apgalvo astrologi.

Šarlote pasmaidīja. Visi jau sen zināja, ka bearnieša solījumiem nevar ticēt.

- Kam jums vajadzīga Dariola? - viņa jautāja.

- Viņai tas būs nieks, bet man - viss.

- Kas īsti?

- Vai jūsu istabas atrodas virs manējām?

- Jā.

- Tādā gadījumā Dariola lai pagaida aiz durvīm. Es trīs reizes klusām pieklauvēšu. Viņa mani ielaidīs, un jūs dabūsit pierādījumus, kurus es jums apsolīju.

Baronese dc Sova pārdomāja. Pēc tam, it kā novērodama, vai kāds viņus nenoklausās, viņa palūkojās visapkārt un pameta ātru skatu uz dāmu grupu, kura sastājusies ap māti karalieni. Šajā īsajā acumirklī Katrīna Mediči un viņas galma dāma paspēja pārmīt skatienus.

- O, kā es gribētu jūsu augstību pieķert melos! - baroneses maigā balss Ulisa ausī pat vasku būtu izkausējusi.

- Pamēģiniet, mana dārgā, pamēģiniet!

- Atzīstos, ka es to ļoti vēlos!

- Padodieties! Sievietes arvien ir stiprākas pēc padošanās.

- Kad jūs būsit Francijas karalis, jūsu augstība, es jums atgādināšu Dariolai doto solījumu.

Indriķis aiz prieka iekliedzās. Tieši tobrīd Navarras karaliene sacīja hercogam Gīzam: - Noctu pro more - šonakt, kā parasts. Indriķis devās prom no baroneses de Sovas, turklāt tikpat laimīgs kā hercogs Gīzs no Margeritas Valuā. Stundu vēlāk karalis Kārlis un viņa māte aizgāja uz savām istabām. Pēc tam sāka izklīst ari viesi. Admirālis un princis Kondē četri simts muižnieku hugenotu svītas pavadībā izgāja caur pūli, kas atklāti kurnēja. Pēc tam izgāja Gīzs ar Lotringas augstmaņiem katoļiem, kurus tauta apsveica ar skaļiem saucieniem un aplausiem. Par Margeritu Valuā, Navarras Indriķi un baronesi de Sovu jau zinām, ka viņi dzīvoja Luvrā.