Karaliene Margo

XXXI Medības

Piķieris, kurš bija sadzinis pēdas mežakuilim un karalim apgalvoja, ka zvērs guļ savā midzenī, nebija maldījies. Tiklīdz palaida vaļā kurtu un tas bija sameklējis medījuma pēdas, viņš metās krūmājos un drīz vien no turienes izlēca liels mežakuilis.

Medības bija karaļa kaislība. Kā zvērs pārskrēja ceļu, tā karalis, dzīdams zirgu aulekšos, dzinās tam pakaļ. Viņu pavadīja Alansonas hercogs un Indriķis, kuram Margerita bija devusi zīmi, turēties pēc iespējas tuvāk karalim. Arī visi pārējie mednieki sekoja karalim.

N6 Bondē meža vidus un visām pusēm kā riteņa spieķi no rumbas sazarojās daudzas stigas, kuras beidzās pie ceļa, kas tās apņēma kā riteņa loks. So taku krustceļā arvien salasījās nogurušie mednieki.

Pēc ceturtdaļstundas gandrīz nepārvarami šķēršļi aizsprostoja medniekiem ceļu, suņu riešana noklusa tālumā. Neganti lādēdamies, karalis atgriezās krustceļā.

- Nu, Alanson, Indriķi! - viņš iesaucās. - Velns lai parauj! Kas tās par medībām! Klausieties, tie laikam ir suņi? Nē, es esmu pārklausījies.

Karalis taurēja. Kā atbilde ragi skanēja no vairākām pusēm. Pūzdams signāla tauri, piepeši parādījās piķieris.

- Zvērs, zvērs! - karalis iesaucās.

Un viņš aizaulekšoja. Pārējie mednieki, kas bija sapulcējušies krustceļā, viņam sekoja.

Abi prinči un pārējie mednieki palika uz garās stigas. Simt soļus no viņiem apstājās hercogs Gīzs ar savu svītu. Krustceļā salasījās dāmas.

- Vai jums neliekas, - Alansonas hercogs jautāja Indriķim, - ka šis cilvēks ar savu bruņoto svītu ir īsts karalis? Mēs esam tikai nabaga prinči, kuri nav pat viņa skatiena vērti.

- Kāpēc gan viņam pret mums būtu jāizturas labāk, nekā pret mums izturas mūsu pašu dzimtas locekļi? - vaicāja Indriķis. - Mans brāli, vai tad mēs abi Francijas galmā neesam tikai gūstekņi?

- Ko jūs ar to gribat teikt, Indriķi? - jautāja Fransuā.

- Es teicu, ka šie lieliski bruņotie ļaudis, šķiet, ir norīkoti mūsu uzmanīšanai. Viņi atgādina sargus, kuru uzdevums ir aizkavēt divu gūstekņu bēgšanu.

- Bēgšanu? Kāpēc? - jautāja hercogs, veikli izlikdamies, ka neko nesaprot.

- Jums ir varens spāniešu zirgs, Fransuā, - Indriķis turpināja. - Es esmu pārliecināts, ka stundā ar to var nojāt septiņus ljē. Laiks ir jauks. Kas tas būtu par skaistu jājienu! Vai redzat šo vilinošo laku? Vai tā jūs nekārdina, Fransuā? O, kā es aizaulekšotu!

Fransuā neatbildēja.

Tanī brīdī meža sānceļos parādījās pulciņš jaunatgriezto katoļu, kuri pirms dažiem mēnešiem atkal bija ieradušies galmā. Viņi piejāja pie prinčiem un smaidīdami tos sveicināja.

Alansonas hercogam tagad vajadzētu teikt tikai vienu vārdu, tikai mazliet pamāt. Šie trīsdesmit vai četrdesmit jātnieki, kuri viņus tagad ielenca, it kā aizsargādami no hercoga Gīzas svītas, būtu viņiem palīdzējuši bēgt. Bet viņš novērsās un, pielicis pie lūpām medību ragu, aicināja medniekus pulcēties.

Piepeši starp kokiem, soļus desmit no Navarras karaļa, parādījās kāds jātnieks, kuru abi prinči līdz šim nebija redzējuši. Indriķis paskatījās uz viņu un, kad tas noņēma cepuri, pazina vikontu Turennu, vienu no hugenotu partijas vadoņiem.

Vikonts deva zīmi, it kā jautādams:

- Vai jāsit?

Bet Indriķis, ieskatījies Alansonas hercoga mierīgajā sejā un nespodrajās acīs, izlikdamies, ka sakārto kam/oļa apkakli, reizes trīs papurināja galvu.

Atbilde bija noliedzoša. Vikonts to saprata un, iespiedis zirgam piešus sānos, pazuda biezoknī.

Tad atskanēja suņu riešana, un tās stigas galā, uz kuras stāvēja mednieki, izskrēja mežakuilis. Kuilim pa pēdām sekoja suņi, aiz tiem līdzīgs elles jātniekam, bez cepuras, ļoti skaļi taurēdams, auļoja Kārlis IX. Trīs vai četri dzinēji viņu pavadīja.

- Karalis! - iesaucās Alansonas hercogs.

Un viņš devās tam pakaļ.

Pēc brīža skaļā kņada atkal tuvojās, bet strauji virpuļojošais putekļu mākonis brīdināja medniekus, ka ir jābūt gataviem…

Drīz parādījās arī mežakuilis. Nebēgdams mežā, viņš skrēja taisni pa stigu uz krustceļu.

Aiz mežakuiļa traucās vesels bars niknāko suņu, bet soļus divdesmit aiz tiem joņoja Kārlis - bez cepures, bez mēteļa, ērkšķiem saplosītā tērpā. Seja un rokas viņam asiņoja.

Viņam sekoja tikai divi dzinēji.

Mežakuilis, suņi un karalis parādījās un pazuda kā rēgi. Dažus soļus aiz karaļa aulekšoja Alansonas hercogs un divi piķieri. Pārējie atstājās, jo viņu zirgi bija galīgi noguruši.

Viss mednieku bars dzinās pakaļ mežakuilim, jo bija redzams, ka zvērs sāk pagurt un drīz vien apstāsies. Tiešām, nepagāja nc desmit minūtes, kad mežakuilis nogriezās no stigas, ieskrēja mežā un, sasniedzis klajumu, atspiedās pret lielu akmeni.

Kārļa aicināti sajāja mednieki.

Iestājās vissaistošākais medību brīdis. Zvērs acīmredzot bija nolēmis cīnīties līdz nāvei.

Visi mednieki nostājās lielā lokā. Karalis bija panācis mazliet uz priekšu. Alansonas hercogs ar arkebūzu, Indriķis ar vienkāršu mednieka dunci stāvēja viņam aiz muguras.

Alansonas hercogs pacēla arkebūzu un aizdedzināja degli; Indriķis pamēģināja, vai var dunci viegli izvilkt no maksts.

Visi mednieki sasprindzinātā uzmanībā vēroja mežakuili. Iesāņus stāvēja piķieris un ar lielām pūlēm valdīja divus milzu suņus, Kārļa mīluļus, kuri kauca un rāva ķēdes, nepacietīgi gaidīdami mirkli, kad varēs mesties virsū mežakuilim.

Zvērs aizstāvējās lieliski. Viņam uzbruka četrdesmit suņi, kas to ielenca un mēģināja ickostics ar biezajiem sariem apaugušajā ādā. Bet zvērs nepadevās. Spēcīgiem ilkņu triecieniem viņš drīz vienu, drīz otru suni uzsvieda augstu gaisā. Tic nokrita zemē ar pārplēstiem vēderiem un izgāztām iekšām. Izplestām nāsīm un zvērojošām acīm Kārlis sēdēja zirgā, kurš bija vienās putās, un, pieliecies pie tā kakla, nerima taurēt, satraukdams suņus vēl vairāk. Desmit minūtēs bija jau uzveikti divdesmit suņi.

- Palaidiet manus suņus! - Kārlis uzkliedza.

Piķieris palaida abus milzīgos suņus vaļa un tic metās jūklī. Pickļuvuši zvēram, viņi bruka tam virsū un iekodās ausīs.

Mežakuilis niknumā grieza ilkņus.

- Bravo, Durdan! Bravo, Rikstu! - karalis klied/a. - Turiet viņu! Šķēpu, dodiet šķēpu!

Karalim pasniedza šķēpu ar tērauda smaili.

- Sargies, brāli! - iesaucās Margerita.

- Nevilcinieties! - mudināja Neveras hercogiene. - Tikai nckļūdietics, sire\ Nogaliniet šo nezvēru!

- Esiet mierīga, hercogiene! - Kārlis atbildēja.

Un, pacēlis šķēpu, viņš metās uz mežakuili, kurš no dūriena nevarēja izvairīties, jo no visām pusēm viņu ielenca suņi. Taču, pamanījis šķēpu, tas mazliet pasitās sāņus, un ierocis gāja garām zvēra krūtīm, skardams vienīgi tā plecu.

- Tūkstoš velnu! - karalis iekliedzās. - Netrāpīju! Dodiet šķēpu!

Viņš atkāpās dažus soļus, sagatavodamies jaunai cīņai. Kāds piķieris

pasniedza karalim jaunu šķēpu. Nojauzdams draudošās briesmas ur vēlēdamies no tām izbēgt, mežakuilis pēkšņi izrāva no suņu zobiem savas saplosītās ausis. Izspūrušiem sariem, asinīm pieplūdušām acīm, ilkņus griezdams, zvērs nodūra galvu un metās virsū karaļa zirgam.

Kā piedzīvojis mednieks, Kārlis šo uzbrukumu bija paredzējis. Viņš savilka pavadu un piespieda zirgu pacelties pakaļkājās. Diemžēl viņš savilka pavadu pārāk stingri: zirgs zaudēja līdzsvaru un nokrita uz muguras. Visi skatītāji šausmās iekliedzās. Zirgs gulēja pie zemes un karaļa kreisā kāja atradās tam zem sāniem.

- Atlaidiet pavadu, sire, atlaidiet pavadu! - sauca Indriķis.

Karalis atlaida pavadu un, ar kreiso roku pieķēries sedliem, ar labo mēģināja izvilkt savu mednieka dunci. Tas viņam tomēr neizdevās.

- Mežakuilis! Mežakuilis! - Kārlis kliedza. - Alansonas hercog, pie manis!

Zirgs, juzdams brīvību un it kā saprazdams, kādas briesmas draiid viņa jātniekam, saņēma visus spēkus un mazliet izslējās. Indriķis cieši vēroja hercogu Fransuā, kas, atskanot brāļa palīgā saucienam, nobāla un pielika arkebūzu pie pleca. Atskanēja spalgs šāviens. Lode vis neķēra mežakuili, kurš atradās tikai divu soļu attālumā no karaļa, bet ievainoja zirga kāju. Zirgs atkal nogāzās zemē.

Tai mirklī mežakuiļa ilkņi pārplēsa Kārļa zābaku.

- O! - Alansonas hercogs ar nozilējušām lūpām čukstēja. - Liekas, ka Anžū hercogs būs nevis Polijas, bet gan Francijas karalis!

Mežakuilis tiešām gatavojās otrreiz plosīt Kārļa kāju, kad pēkšņi pazibēja ass ierocis un līdz spalam iedūrās zvēra plecā. Tad kāda roka dzelzs cimdā atvilka no karaļa mežakuiļa galvu.

Karalis, kuram beidzot bija izdevies izvilkt kāju no zirga apakšas,' ar mokām piecēlās un, ieraudzījis sevi asinīs, nobāla.

- Sire, - teica Indriķis, kas, vēl arvien ceļos nometies, turēja rokās sirdi ievainotā mežakuiļa galvu, - sire, viss ir beidzies laimīgi. Es vēl laikā paspēju atgrūst ilkni un jūsu majestāte netika ievainota.

Navarras karalis piecēlās un izvilka dunci no zvēra pleca. Mežakuilis smagi novēlās zemē.

Karalis, uztraukto galminieku un kalpu ielenkts, dzirdēdams šausmu kliedzienus, kuri varēja samulsināt pat visdrošsirdīgāko vīru, gandrīz vai noģība. Bet viņam izdevās savaldīties. Pagriezies pret Navarras karali, viņš saspieda tā roku savējā un uzmeta viņam skatienu, kurā varbūt pirmoreiz atplaiksnīja īstas, neviltotas jūtas.

- Pateicos, Indriķi! - viņš teica.

- Manu nabaga brāli! - iesaucās Alansonas hercogs, tuvodamies karalim.

- Ak, tas esi tu, Fransuā! - sacīja karalis. - Kur gan palika tava lode, slaveno strēlniek?

- Tā laikam ir iesprūdusi mežakuiļa ādā, - hercogs atbildēja.

- O, mans Dievs! - iesaucās Indriķis, ļoti veikli tēlodams izbrīnu. - Skatieties, Fransuā! Jūsu lode trāpījusi viņa majestātes zirgam kājā. Brīnišķīgi! \

- Vai tiešām tā ir taisnība? - jautāja karalis.

- Tā varēja gadīties, - pārbiedētais hercogs atbildēja. - Man tā trīcēja roka!

- Lai nu kā, labam strēlniekam tas ir diezgan dīvains šāviens, Fransuā! - savilcis uzacis, karalis sacīja. - Vēlreiz pateicos, Indriķi! Bet tagad, kungi, uz Parīzi! - pagriezies pret klātesošiem, viņš piebilda. - Šoreiz man pietiek.

Margerita piejāja, lai apsveiktu Indriķi.

- Jā, pateicies viņam no visas sirds, Margo, - teica Kārlis. - Bez viņa Francijas karalis tagad sauktos par Indriķi III.

- Anžū hercogam es tagad ienaidnieks uz visiem laikiem, - bearnietis teica Margeritai. - Ko lai dara? Katrs dara, ko var. Pajautājiet kaut Alansonas hercogam.

Un Indriķis reizes trīs iegrūda irdenajā zemē savu mednieka dunci, lai no tā notīrītu pielipušās mežakuiļa asinis.

Pirmās daļas beigas