Karaliene Margo

II Navarras karalienes guļamistaba

Hercogs»Gīzs savu māsīcu Nevērās hercogieni pavadīja uz pili Dišoma ielā. Nodevis māsīcu istabenes rokās, viņš iegāja savā istabā pārģērbties. Hercogs paņēma mēteli un īsu, asu dunci, kurš aizstāja zobenu un kuru sauca "muižnieka gods". Paņēmis ieroci no galda, hercogs pamanīja, ka starp asmeni un maksti ir aizbāzta kaut kāda zīmīte. Viņš to izņēma un izlasīja:

"Ceru, ka hercogs Gīzs šonakt Luvrā vairs neatgriezīsies. Ja viņš tomēr domā iet, lai drošības dēļ tērpjas stiprās bruņās un paņem asu zobenu."

- Tas ir diezgan dīvains brīdinājums, Robēr, - hercogs sacīja savam kalpam. - Vai manā prombūtnes laikā te kāds ir bijis?

- Tikai viens cilvēks, jūsu augstība.

- Kas?

- Marķīzs de Gasts.

- O! Tāpēc man šis rokraksts šķita pazīstams. Vai esi pārliecināts, ka tas bija dc Gasts? Vai tu viņu redzēji?

- Ne vien redzēju, kungs, bet arī ar viņu sarunājos.

- Labi, es uzklausīšu viņa padomu. Padod man bruņas un zobenu! Kalps pie tādas pārģērbšanās bija pieradis, tāpēc nekavējoties atnesa

prasīto.

Hercogs uzvilka garos zābakus, aplika bruņas, kuru tērauda zvīņas bija plānas kā samts, virsū uzģērba pelēku, sudraba izšuvumiem rotātu kamzoli, pēc tam ietinās tumšajā mētelī, galvā uzlika samta cepuri, kuru negreznoja ne spalvas, ne dārgakmeņi, un aiz jostas aizbāza dunci. Zobenu iedevis savam vienīgajam pavadonim pāžam, viņš devās uz Luvru.

Hercogam iznākot no pils, pulkstenis Senžermenokseruā tornī nosita pirmo pusnakts stundu.

Kaut gan bija jau ļoti vēls un naktī staigāt pa ielām nebija tik droši, nekas īpašs nenotika un hercogs laimīgi nokļuva pie milzīgās, vecās Luvras pils. Tajā visas ugunis jau bija nodzēstas, un tās mūri draudoši pacēlās nakts tumsā un klusumā.

Pili apņēma grāvis, kas zagļiem un mīlētājiem kavēja aizsniegt pirmā stāva visai zemu esošos logus. Hercogs tomēr devās uz grāvi.

Tai pašā mirklī pirmā stāvā atvērās logs. Logs bija rcslols, bet kāda roka pacēla jau agrāk izzāģētu dzelzs restu gabalu un šai spraugā nolaida zīda diegu.

- Vai tā esat jūs, Gijona? - klusi jautāja hercogs.

- Jā, kungs, - sieviete vēl klusāk atbildēja.

- Kur Margerita?

- Vina gaida jūs.

- Labi.

Hercogs pamāja savam pāžam. Tas pasita vaļā mēteli un, izņēmis zem tā paslēptās virvju trepes, sāka tās atritināt. Hercogs trepju vienā galā piesēja zīda diegu, pēc tam Gijona uzvilka trepes un piestiprināja pie loga. Kad viss bija kārtībā, princis apjoza zobenu, laimīgi uzkāpa pa trepēm un pazuda logā. Tiklīdz hercogs atradās istabā, dzelzs restes atkal tika nolaistas un logs - aizvērts. Pāžs, satinies mētelī, nogūlās grāvī augošajā zālē, augsto sienu ēnā. Viņš savu kungu uz šejieni bija pavadījis jau neskaitāmas reizes.

Bija tumša nakts. Debesis klāja draudīgi negaisa mākoņi. Sāka krist lielas, siltas lictuslāses.

Hercogs Gīzs sekoja savai ceļvcdei - feldmaršala Žaka Matiņjona meitai. Margerita viņai pilnīgi uzticējās un neko no viņas neslēpa. Stāstīja, ka to noslēpumu vidū, kurus glabāja Gijona, bijuši tik šausmīgi, ka to dēļ viņa klusējusi arī par visiem pārējiem.

Visos gaiteņos un šaurajās blakusistabās valdīja tumsa. Laiku pa laikam vienīgi zibeņa zilais atspulgs uz acumirkli apgaismoja tumšās telpas un noslēpumainos gājējus.

Hercogs turpināja iet līdzi savai ceļvcdei, kura viņu turēja aiz rokas. Beidzot viņi sasniedza kādas biezā sienā iemūrētas riņķveida kāpnes. Pa tām viņi nokļuva līdz slepenām durvīm, kuras veda uz Margeritas apartamentu priekštelpu.

Arī tur bija tumšs. Ienākusi tajā, Gijona apstājās.

- Vai jūs atnesāt to, ko vēlējās karaliene? - viņa klusā balsī jautāja.

Aleksandrs Dimā

- Atnesu gan, - Gīzs atbildēja, - bet to es atdošu viņas majestātei pašai.

- Tādā gadījumā nāciet iekšā un nekavējiet velti laiku, - tumsā atskanēja balss, kura lika hercogam nodrebēt. Viņš pazina Margeritas balsi.

Tai pašā mirklī vienā pusē pavērās zeltītām ģerboņa lilijām cauraustais violetais samta priekškars un Gīzs palsā gaismā ieraudzīja karalieni, kura nepacietīgi nāca viņam pretim.

- Es eju, kundze! - hercogs atbildēja.

Strauji vilkdams priekškaru, viņš izgāja no priekšistabas. Savukārt tagad viņa ceļvede bija Margerita Valuā. Abi devās cauri istabām, kuras viņam bija tik pazīstamas. Gijona palika pie durvīm un, piedūrusi pirkstu pie lūpām, mierināja savu karalisko pavēlnieci.

It kā saprazdama hercoga greizsirdības pilno uztraukumu, Margerita ieveda viņu savā guļamistabā.

- Nu, hercog, vai esat apmierināts? - viņa vaicāja.

- Apmierināts, jūsu augstība? Par ko? - hercogs brīnījās.

- Ar šo pierādījumu, ko es jums tagad rādu, - mazliet saīgusi, atbildēja Margerita. - Tagad jūs redzat, ka cilvēks, kuram es piederu, savā kāzu naktī mani nemaz neievēro, nav pat atnācis pie manis. Viņš netur par vajadzīgu pateikties man par to godu, kuru es viņam parādīju, izvēlēdamās viņu par savu vīru.

- Nomierinieties, madame, - skumji atbildēja hercogs, - viņš atnāks, īpaši tāpēc, ka jūs to vēlaties.

- Un to sakāt jūs, Indriķi! - Margerita iesaucās. - Jūs, kas labāk nekā visi citi zina, ka es to nevēlos. Vai tādā gadījumā es būtu jūs lūgusi ierasties Luvrā?

- Margerita, jūs mani lūdzāt atnākt, jo gribējāt iznīcināt mūsu pagātnes pēdējās atmiņas tāpēc, ka šī pagātne glabājas ne tikai manā sirdī, bet arī šai sudraba kastītē, kuru cs jums atnesu.

- Ziniet ko, Indriķi, - cieši skatīdamās hercogā, sacīja Margerita, - jūs tagad neizskatāties pēc prinča, bet drīzāk gan pēc skolnieka. Vai jūs patiešām domājat, ka es centīšos noliegt savu mīlestību uz jums? Ka es gribu nodzēst liesmu, kura varbūt arī kādreiz apdzisīs, bet kuras atblāzma nekad nebeigs starot! Nē, nē, Indriķi, jūs varat paturēt savas Margeritas vēstules un kastīti, kuru jums viņa dāvinājusi! No visām tur ieliktajām vēstulēm viņa jums lūdz tikai vienu, bet arī tikai tāpēc, ka šī vēstule var būt bīstama ne tikai viņai, bet ari jums.

- Lūk, te ir visas! - sacīja hercogs. - Meklējiet to, kuru vēlaties iznīcināt.

1S

Drebošām rokām Margerita steidzīgi pārmeklēja kastītē saliktās vēstules. Viņa aplūkoja tikai aploksnes, kas, šķiet, bija pietiekami, lai zinātu arī vēstules saturu. Pārmeklējusi sainīti, viņa nobālēja.

- Tās vēstules, kuru es meklēju, šeit nav, - viņa sacīja, paskatīdamās hercogā. - Vai jūs patiešām būsit to pazaudējis? Jūs taču neesat to atdevis…

- Par kādu vēstuli jūs. runājat, kundze?

- Par to, kurā es jums ieteicu drīzāk apprecēties.

- Lai ar to attaisnotu savu neuzticību?

Margerita paraustīja plecus.

- Nē, lai glābtu jūsu dzīvību. Man ir vajadzīga tā vēstule, kurā jums rakstīju, ka karalis, pamanījis mūsu mīlu un manas pūles izjaukt jūsu precības ar Portugāles princesi, pasauca savu ārlaulības brāli Angulemas hercogu un, norādīdams uz diviem zobeniem, sacīja: " Ar vienu no šiem zobeniem tu šovakar nogalināsi Indriķi Gīzu, citādi ar otru es rīt noduršu tevi." Kur ir šī vēstule?

- Te tā ir, - atbildēja hercogs, no azotes izvilkdams tur paslēptu aploksni.

Margerita izrāva to viņam no rokām, atvēra un pārliecinājās, ka tā bija meklētā, priekā iekliedzās un vēstuli tuvināja-sveces liesmai. Papīrs uzliesmoja un drīz vien pārvērtās pelnos. Lai galīgi iznīcinātu visas pēdas, karaliene pelnus sarpīdīja kājām.

Hercogs Gīzs klusēdams vēroja savas mīļākās drudžaino rīcību.

- Nu, Margerita, vai tagad jūs esat apmierināta? - viņš jautāja, kad viņa bija beigusi.

- Jā! Tagad, kad jūs esat apprecējis princesi Porcianu, mans brālis par manu mīlu vairs neļaunojas. Bet viņš man nekad nebūtu piedevis noslēpuma atklāšanu, par kuru es, jūs mīlēdama, nevarēju nepateikt.

- Tā ir taisnība, - hercogs Gīzs sacīja, - toreiz jūs mani patiešām mīlējāt.

- Es jūs mīlu arī tagad, Indriķi, varbūt mīlu vēl vairāk. Tagad vairājk nekā agrāk man vajadzīgs uzticams, padevīgs draugs. Es esmu karaliene, bet man trūkst troņa; es esmu sieva, bet man nav vīra.

Hercogs skumji pakratīja galvu.

- Indriķi, es jau jums teicu, es atkārtoju vēlreiz, ka mans vīrs mani nemīl, viņš mani pat neieredz un ienīst. Vai jūsu atrašanās šai istabā, kur tagad vajadzēja būt viņam, arī nepierāda viņa naidu un nicināšanu?

- Vēl nav pārāk vēls, Navarras karalis vēl nav paspējis atlaist savus galminiekus. Viņš vēl nav atnācis pie jums, bet tūlīt ieradīsies.

- Bet es jums saku, ka viņš nenāks! - Margerita bija ļoti uztraukta.

- Kundze, kundze! - Gijona, pavērusi priekškaru, steigā čukstēja. - Navarras karalis iznāca no savām istabām.

- O, es zināju, es zināju, ka viņš nāks! - hercogs Gīzs nomurmināja.

- Indriķi, - sacīja Margerita un saņēma viņa roku, - jūs tūlīt pārliecināsities, vai es protu turēt vārdu, vai uz mani var paļauties. Ieejat tajā kabinetā!

- Nē, atļaujiet man vēl laikus aiziet. Es nevaru šeit palikt, jo pēc pirmā viņa glāsta cs iznākšu no kabineta, un tad lai labie gari viņu sargā!

- Jūs esat zaudējis prātu! Ejiet, ejiet taču! Es atbildu par visu!

Pēc šiem vārdiem Margerita savu mīļāko iegrūda kabinetā.

Bija pēdējais laiks to darīt. Tiklīdz durvis aiz hercoga bija aizvērušās, Navarras karalis smaidīdams ienāca istabā. Viņu pavadīja divi pāži, nesdami lukturus, kuros katrā dega četras dzeltenas vaska sveces.

Margerita savaldīja uztraukumu un dziļi palocījās.

- Jūs vēl neguļat? - jautāja bearnietis, kura seja kā arvien bija jautra un atklāta. - Varbūt gaidījāt mani?

~ Nē, nē, jūsu majestāte, - atbildēja Margerita. - Jūs pats man vakar teicāt, ka mūsu laulība notikusi politisku apsvērumu dēļ un ka jūs mani neapgrūtināsit.

- Protams. Bet tas mums netraucēs mazliet parunāt. Ejiet, Gijona, un aiztaisiet durvis!

Margerita piecēlās un, it kā gribēdama aizturēt abus pāžus un Gijonu, pastiepa roku.

- Vai nepavēlēsit pasaukt jūsu kalpones? - karalis jautāja. - Ja gribat, es izpildīšu jūsu vēlēšanos, bet man jābrīdina, ka labāk būtu, ja mūsu saruna notiktu tikai zem četrām acīm.

Navarras karalis devās uz kabineta pusi.

- Nē, nē, nevajag! - izsaucās Margerita, nostādamās viņam ceļā. - Esmu gatava jūs uzklausīt.

Bearnietis tagad zināja, ko bija vēlējies. Viņš uzmeta kabineta aizkaram asu, caururbjošu skatu - it kā gribētu iespiesties istabas noslēpumā - un tad pagriezās pret savu bailēs nobālūšo sievu.

- Tādā gadījumām mēs mazliet parunāsim, - viņš gluži mierīgi noteica.

- Kā jūsu augstība vēlas, - atbildēja jaunā sieviete, drīzāk jau atkrizdama, nekā nosēzdamās vīra norādītajā krēslā.

Bearnietis nosēdās viņai blakus.

- Mada/ne, - viņš iesāka, - lai nu ļaudis runā, ko grib, bet mūsu laulība, man šķiet, nav nemaz tik bēdīga. Es piederu jums, jūs - man.

- Bet!… - Margerita izbailēs iesaucās.

- Tāpēc mums jāizturas vienam pret otru kā labiem sabiedrotiem, - Navarras karalis turpināja, it kā neievērodams Margeritas apjukumu. - Jūs taču šodien Dieva priekšā devāt man zvērestu. Jūs taču man piekrītat, vai ne?

- Protams.

- Es pazīstu, madanie, jūsu apķērību, zinu galma draudīgos bezdibeņus. Es esmu jauns un nevienam neesmu nodarījis ļaunu un tomēr man ir daudz ienaidnieku. Es gribētu zināt, kādai pusei piederēs tā sieviete, kura nes manu vārdu un kura altāra priekšā zvērējusi mani mīlēt?

- O, kā jūs drīkstat tā domāt!…

- Es neko nedomāju, es tikai ceru un gribu pārliecināties, vai šī cerība mani nevij. Mūsu laulības, bez šaubām, ir vai nu vienīgi tukša izkārtne, vai kaut kādas cilpas.

Margerita nodrebēja. Par to arī viņa jau bija domājusi.

- Bet kas īsti? - Navarras Indriķis turpināja. - Karalis mani ienīst, Anžū un Alansonas hercogi tāpat. Katrīna Mediči nicināja manu māti, viņa neieredz arī mani.

- O, majestāte, ko jūs runājat!

- Patiesību, - atbildēja karalis. - Es gribu, lai viņi beidzot saprot, ka viņi nav spējuši mani piemānīt un noslēpt no manis marķīza de Minī nogalināšanu un manas mātes noindēšanu. O, kā es vēlētos, ka šos vārdus bez mums dzirdētu vēl kāds cits!

- Bet jūs taču zināt, ka izņemot mūs, šeit neviena cita nav, - Margerita ātri atteica, pūlēdamās izlikties bezrūpīga un smaidīga.

- Tāpēc es arī esmu tik atklāts, tāpēc es jums varu pateikt, ka mani neapmānīs ne Francijas, ne Lotringas galmu laipnības.

- Majestāte, majestāte! - Margerita ievaidējās. •

- Kas jums ir, mana mīlā? - karalis uzsmaidīja.

- Šādas sarunas var būt bīstamas.

- Bet ne tad, kad mēs esam vieni. Tātad es jums teicu…

Margerita acīmredzot izturēja grūtu pārbaudījumu. Viņa gribēja karali

pārtraukt, bet viņš, it kā neievērodams viņas uztraukumu, savā šķietamajā vientiesībā turpināja:

- Tātad es jums teicu, ka man no visām pusēm draud briesmas. Man draud karalis, draud Alansonas un Anžū hercogi, draud māte karaliene, draud hercogs Gīzs, Majēnas hercogs un Lotringas kardināls. Visi! Es to jūtu! Šie draudi, protams, drīz vien pārtaps uzbrukumā, kuru es varētu novērst vienīgi ar jūsu palīdzību, jo visi tie, kuri mani neieredz, mīl jūs.

- Mani?! - Margerita izsaucās.

- Jā, jūs, - Navarras karalis mierīgi atbildēja. - Jūs mīl karalis Kārlis, mīl Alansonas hercogs, karaliene Kartrīna, un, beidzot, jūs mīl arī hercogs Gīzs.

- Majestāte! - Margerita čukstēja.

- Tas taču nav nekas dīvains, ka viņš jūs mīl! Es taču runāju par jūsu brāļiem un radiniekiem. Bet mīlēt radiniekus un brāļus mums pavēl Dievs.

- Bet ko jūs galu galā ar to gribat teikt? - jautāja pavisam apjukusī Margerita.

- Es gribu teikt to, ko jau teicu agrāk, - ja jūs gribētu būt ne nu mans draugs, bet mans biedrs, tad man nekādi draudi nebūtu bīstami, bet, ja jūs piebiedrojaties maniem ienaidniekiem, tad es esmu pazudis.

- Jūsu ienaidniece es nebūšu nekad! - Margerita dedzīgi iesaucās.

- Bet arī mans draugs ne?

- Varbūt.

- Bet biedrs?

- Tas katrā ziņā!

Margerita sniedza karalim roku.

Viņš to noskūpstīja un vairs neatlaida. Viņš negribēja izjust kādu baudu, bet vienīgi savu sievu novērot.

- Es jums ticu un uzskatu jūs par savu sabiedroto, - viņš teica. - Mūs salaulāja, kaut gan mēs viens otru nepazinām un nemīlējām. Mums neviens neprasīja, vai mēs piekrītam, kaut gan to varējām dot vienīgi mēs abi. Tāpēc mums abiem kā laulātiem draugiem vienam pret otru nevar būt nekādu saistību. Redzat, es atgādinu jūsu vēlēšanos un vēlreiz atkārtoju jau vakar teikto. Bet būt biedri mēs vienojāmies paši, neviens mūs uz to nespieda. Tā būs brīva draudzība, divu godīgu cilvēku draudzība, kuri apņēmušies palīdzēt viens otram, vai ne?

- Jā! - Margerita atbildēja, mēģinādama atbrīvot savu roku.

- Lai jums pierādītu, - karalis turpināja, cieši lūkodamies uz kabineta durvīm, - kā es šo draudzību cienu, es būšu pret jums gluži atklāts. Klausieties, es jums visos sīkumos pastāstīšu savu nodomu, kā uzvarēt manus ienaidniekus!

- Jūsu augstība… - čukstēja Margerita un arī pameta skatu uz kabineta pusi.

Bearnietis, redzēdams, ka viņa viltība izdevusies, pie sevis pasmaidīja.

- Es gribu pastāstīt… - viņš sacīja, nelikdamies ne zinis par jaunās sievietes nemieru. - Es…

- Majestāte!… - izsaucās Margerita, strauji pieceldamās no krēsla un saķerdama karaļa roku. - Atveriet logu! Es gribu svaigu gaisu! Uztraukums… karstums… man grūti elpot…

Margerita bija ļoti bāla un tā drebēja, ka tik tikko varēja noturēties kājās.

Indriķis piegāja pie loga, kas atradās viņā galā, un atvēra to. Aiz loga šalca upe.

Margerita sekoja karalim.

- Klusējiet, majestāte, klusējiet! Tas ir jūsu pašu labā! - viņa čukstēja.

- Kāpēc tā? - bearnietis pasmaidīja savu parasto smaidu. - Jūs taču teicāt, ka mēs šeit esam vieni paši.

- Teicu gan, bet jūs taču zināt, ka ar sienā iemūrētas caurules palīdzību var noklausīties visu.

- Labi, madame, ļoti labi, - bearnietis sacīja un klusu vēl piebilda, - jūs mani nemīlat, tas taisnība, bet jūs esat godīga sieviete.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Ja jūs būtu gribējusi mani nodot, jūs būtu atļāvusi man turpināt. Bet jūs to neļāvāt. Es taču būtu nodevis tikai sevi. Tagad es zinu: kāds te ir noslēpies, un ka jūs esat - neuzticīga sieva, bet uzticama sabiedrotā. Bet pašlaik, - bearnietis smaidot piebilda, - politikā man uzticība daudz vairāk vajadzīga nekā mīlā.

Karaliene Margo a

- Augstība… - Margerita samulsusi murmināja.

- Labi, labi! Par to mēs vēl parunāsim, kad iepazīsim viens otru, - Indriķis noteica. - Bet kā jūs tagad jūtaties? Vai paliek labāk?

- Jā, majestāte, jā, - Margerita izdvesa.

- Tagad es jūs vairs ilgāk netraucēšu. Es gribēju apliecināt jums savu cieņu un piedāvāt savu draudzību. Pieņemiet to tikpat patiesi, kā es jums to piedāvāju. Bet tagad dodieties pie miera! Ar labu nakti!

Margerita uzmeta viņam pateicības pilnu skatu un sniedza roku.

- Paļaujieties uz mani! - viņa teica.

- Tātad brīva un godīga politiska sadraudzība? - jautāja Indriķis.

- Brīva un godīga, - karaliene atbildēja.

Karalis devās uz durvīm, ar acīm aicinādams Margeritu viņam sekot. Viņa kā apburta paklausīja.

Kad guļamistabas priekškars bija aiz viņiem aizdarījies, karalis apstājās.

- Pateicos, Margerita! - Indriķis čukstēja. - Pateicos jums! Jūs esat īsta Francijas meita. Tagad cs esmu mierīgs. Jūsu mīlas vielā man būs jūsu draudzība Es jums pilnīgi uzticos, bet jūs varat paļauties uz mani. Uz redzēšanos, madame\

Indriķis maigi saņēma sievas roku un to noskūpstīja. Tad viņš izgāja koridorā.

- Pie velna! Kas gan pie viņas varētu būt? - viņš, soļodams pa eju, murmināja. - Karalis… Anžū vai Alansonas hercogs… hercogs Gīzs? Brālis vai mīļākais, vai arī abi vienā personā? Taisnību sakot, man patlaban nav nekāda prieka tikties ar baronesi. Bet es esmu apsolījis… Dariola gaida… Vienalga! Daiļajai kundzītei tas tomēr bija jauks pārsteigums, ka es, iedams pie viņas, vispirms apmeklēju savas sievas guļamistabu. Deviņi pērkoni, šī Margo, kā viņu sauc mans svainis Kārlis IX, ir diezgaTi apburošs radījums!

Un Navarras karalis, mazliet šaubīdamies, sāka kāpt pa trepēm, kuras veda uz madante de Sovas istabām.

Margerita sekoja vīram ar acīm, kamēr tas bija pazudis, un tad atgriezās guļamistabā. Hercogs stāvēja kabineta durvīs. Uzmetot viņam skatienu, jaunā sieviete i/juta sirdsapziņas pārmetumus.

Hercoga uzacis bija savilktas, skatiens nopietns un norūpējies. - Šodien Margerita ietur neitralitāti, bet pēc nedēļas viņa jau būs ienaidnieku pusē, - viņš sacīja.

- Tātad jūs noklausījāties? - Margerita vaicāja.

- Ko tad citu lai es būtu darījis?

- Un jums šķiet, ka es neizturējos tā, kā bija jāizturas Navarras karalienei?

- Nē, bet tā, kā vajadzēja izturēties hercoga Gīza mīļākajai!

- Hercog, - sacīja karaliene, - es nemīlu savu vīru, bet nevienam nav tiesības man prasīt, lai es ļaunos nolūkos izmantotu viņa uzticību. Sakiet no sirds, vai jūs atklātu savas sievas noslēpumu?

- Pietiek, kundze, pietiek, - hercogs skumji palocīja galvu. - Es redzu, ka tagad jūs mani vairs nemīlat tā kā toreiz, kad jūs pastāstījāt karaļa nodomus attiecībā uz mani un maniem piekritējiem.

- Karalis bija spēcīgs, jūs - vājš. Tagad Indriķis ir nespēcīgs, bet vara jūsu pusē. Redzat nu, mana loma nav mainījusies.

- Tikai jūs pārejat no vienas partijas otrā.

- Izglābdama jums dzīvību, es ieguvu šādas tiesības.

- Labi, augstība. Bet tā kā šķiroties mīlētāji atdod visu, ko kādreiz viens no otra saņēmuši, tad es izdevīgā brīdī papūlēšos izglābt jūsu dzīvību. Tad mēs norēķināsimies.

Ar šiem vārdiem hercogs palocījās un izgāja ārā. Margerita nemēģināja viņu aizturēt.

Gijona pavadīja hercogu līdz logam ar izlauztajām restēm. Indriķis nolaidās grāvī un kopā ar pāžu devās uz Gīzu hoteli.

Pa to laiku Margerita, domās nogrimusi, sēdēja pie loga.

- Jauka kāzu nakts! - viņa čukstēja. - Vīrs aizbēg, bet mīļākais pamet vienu!

Tajā brīdī aiz grāvja pa ielu no Boija vārtu puses Monē dzirnavu virzienā gāja kāds skolnieks un skanīgā balsī dziedāja sentimentālu dziesmiņu.

Dzirdot šo grūtsirdīgo dziesmiņu, Margerita Valuā skumji pasmaidīja. Kad jaunā dziedātāja balss tālumā apklusa, viņa aizvēra logu, pasauca Gijonu, lai istabene palīdz noģērbties, un devās gulēt.