Karaliene Margo

II Karaļa Kārļa IX pateicība

Gandrīz visu dienu Morvels pavadīja karaļa ieroču kabinetā. Neilgi pirms tam, kad vajadzēja atgriezties medniekiem, Katrīna pavēlēja viņu un viņa ļaudis pārvest uz mātes karalienes lūgšanu istabu.

Atgriezies no medībām, Kārlis IX no aukles uzzināja, ka kāds cilvēks ilgi uzkavējies viņa kabinetā, par ko ļoti noskaitās. Bet tad, kad aukle aprakstīja šī cilvēka izskatu un piebilda, ka tas pats, kuru viņa reiz vakarā bija ievedusi pie viņa, karalis pazina Morvelu, un, atcerējies pavēli, kuru māte no rīta bija piespiedusi parakstīt, viņš visu saprata.

- O! - Kārlis norūca. - Tieši tajā dienā, kad viņš izglāba man dzīvību. Neesam izvēlējušies izdevīgāko laiku.

Kārlis paspēra pāris soļus, būdams gatavs doties pie mātes, bet kāda doma viņu atturēja.

- Velns lai parauj! Ja es sākšu ar viņu par to runāt, mūsu strīdam nebūs gala. Labāk strādāt katram par sevi.

- Aukle, - viņš teica, - aizslēdz uzmanīgi visas durvis un brīdini karalieni Elizabeti , ka es pēc kritiena no zirga nejūtos vesels un šonakt pārgulēšu šeit.

Aukle aizgāja, un Kārlis ķērās pie dzejošanas, jo ķerties pie viņa nodomu izpildīšanas bija vēl pārāk agrs.

Dzejojot karalim laiks parasti pagāja neparasti ātri.

Pulkstens nosita deviņi, bet viņam šķita, ka vēl nav pat septiņi. Saskaitījis pulksteņa sitienus, viņš piecēlās.

- Velns un elle! Tagad ir īstais laiks!

Viņš paņēma vēstuli un zobenu un izgāja pa mazām, slepenām durvīm, par kuru esamību nezināja pat Katrīna.

Kārlis devās tieši uz Navarras karaļa istabām, bet meklēto tur nesastapa. Pēc sarunas ar Alansonas hercogu Indriķis bija ieradies savā istabā, tikai lai pārģērbtos un tūlīt atkal bija aizgājis.

- Varbūt viņš devies vakariņās pie Margo, - karalis nodomāja. - Šodien viņi bija vai vismaz izlikās ļoti draudzīgi.

Un karalis devās pie Margeritas.

Pie Margeritas tobrīd bija Nevērās hercogiene, Kokonna un la Mols, kurus viņa cienāja ar cepumiem un ievārījumiem.

Kārlis pieklauvēja pie ieejas durvīm. Gijona tās atvēra un, ieraudzījusi karali, šausmās sastinga. Viņa palocījās un, nebrīdinājusi savu kundzi par augstā viesa ierašanos, ielaida Kārli bez pieteikšanas.

Karalis izgāja caur priekšistabu un, dzirdēdams ēdamistabā skaļus smieklus, devās turp.

- Nabaga Indriķis, - Kārlis nodomāja, - briesmas nenojauzdams, viņš priecājas!

- Tas esmu es, - karalis teica, pacēlis priekškaru un parādīdams savu smaidošo seju.

Kārlis IX bija precējies ar Austrijas Elizabeti, Maksimiliāna meitu.

Margerita bailēs iekliedzās. Karaļa jautrā seja viņai atgādināja drausmīgas medūzas galvu. Margeritas vieta bija tieši pretī durvīm un viņa ieraudzīja Kārli.

Abi jaunekļi sēdēja pie galda ar muguru pret karali.

- Majestāte! - Margerita iesaucās un pielēca kājās.

Trīs klātesošie izturējās tā, it kā būtu zaudējuši galvu. Vienīgi Kokonna palika aukstasinīgs. Viņš piecēlās, bet tik māksloti neveikli, ka apgāza galdu ar visiem kristāla traukiem, vāzēm un svecēm.

Istaba iegrima dziļā tumsā. Iestājās nāves klusums.

- Glābieties! - Kokonna čukstēja la Molam. - Drošāk, drošāk!

La Mols nelika to vēlreiz atkārtot. Viņš metās pie sienas un cerēja nokļūt guļamistabā, lai paslēptos viņam labi pazīstamajā kabinetā.

Bet, ieiedams guļamistabā, viņš sadūrās ar kādu cilvēku, kurš pašlaik ienāca pa slepenajām durvīm.

- Ko tas viss nozīmē? - Kārlis tumsā nepacietīgā balsi kliedza. - Kāpēc, man ierodoties, jāsaceļ šāds juceklis? Vai tad es tiešām esntu tik nelūgts viesis? Indriķi! Indriķi! Kur tu esi? Atbildi!

- Mēs esam glābti! - čukstēja Margerita, satvērusi kādu roku, kuru viņa noturēja par la Mola roku. - Karalis domā, ka viesu vidū ir arī mans vīrs.-

- Un cs no savas puses viņam šo ticību nelaupīšu, - Indriķis tikpat klusi atbildēja. - Varat būt mierīga.

- Augstais Dievs! - iesaucās Margerita, atlaizdama Navarras karaļa roku.

- Klusu! - Indriķis brīdināja.

- Tūkstoš velnu! Ko jūs tur sačukstaties? - kliedza Kārlis. - Indriķi, kur tu esi? Atbildi!

- Es esmu šeit, sire , - atskanēja Navarras karaļa balss.

- Velns! - Čukstēja Kokonna, iespiedies istabas kaktā kopā ar Nevērās hercogieni. - Mēs tiksim cauri ar veselu ādu.

- Tagad mēs abi esam pagalam! - sacīja Anrieta.

Beidzot pārdrošais Kokonna nolēma, ka galu galā svecc tomēr būs jāaizdedzina un jo drīzāk viņš to izdarīs, jo labāk. Tāpēc viņš palaida Nevērās hercogienes roku, pacēla svečturi un, uzpūtis Ј>gli, iededza sveci.

Istaba kļuva gaiša.

Kārlis IX jautājoši paskatījās vispkārt.

Indriķis stāvēja blakus sievai; Nevērās hercogiene viena - kaktā. Kokonna stāvēja istabas vidū un visu šo skatu apgaismoja.

- Piedodiet, brāli, - sacīja Margerita. - Mēs jūs negaidījām.

- Jūsu majestāte mūs briesmīgi nobiedēja, - Anrieta piebilda.

- Es tā nobijos, - visu nojauzdams, paskaidroja Indriķis, - ka, celdamies kājās, apgāzu galdu.

- Lieliski! - paskatījies Indriķī, nodomāja Kokonna. - Lūk, vīrs, kas visu saprot no pusvārda!

- Kāda šeit postaža! - piebilda Kārlis. - Ari tavas vakariņas izjuka, Indriķi! Nāc man līdzi, un tu varēsi tās pabeigt citā vietā. Šovakar cs tevi pamielošu.

- Jūsu majestāte parāda man pārāk lielu godu!..

- Jā, mana majestāte parāda tev godu, aizvedot tevi prom no Luvras. Atvaino mani, Margo, rīt no rīta es tev viņu atkal atdošu.

- Ak, brāli, jums mana atļauja -nav vajadzīga, - atbildēja Margerita.

- Jūsu vēlēšanās ir likums.

- Es tik paņemšu citu mēteli, un tūlīt atgriezīšos, - sacīja Indriķis. Nepūlies velti, Indriķi. Arī ar šo mēteli būs labi, - Kārlis pretojās.

- Bet, sire … - bearnietis nomurmināja.

- Es vēlreiz atkārtoju, ka nav vajadzīgs! Tūkstoš velnu! Vai tu dzirdi, ko es tev saku! Nu, nāc!

- Jā, jā, ejiet gan! - Margerita pēkšņi sacīja, satverdama vīra roku. No Kārļa uzmestā dīvainā skata viņa nojauta, ka lieta ir nopietna.

- Klausos, sire , - Indriķis atbildēja. %

Bet Kārlis kavējās. Viņa skats krita uz Kokonnu, kas turpināja aizdegt

sveces.

- Kas tas tāds? - viņš jautāja, noskatīdams pjemontieti no galvas līdz kājām. - Vai tas nav grāfs de la Mols?

- No kā gan viņš dabūjis dzirdēt par la Molu? - Margerita nodomāja.

- Nē, sire , - atbildēja Indriķis. - Grāfs de la Mols nav šeit un man žēl, ka es nevaru viņu stādīt priekšā jūsu majestātei kopā ar grāfu de Kokonnu. Viņi ir nešķirami draugi. Abi kalpo Alansonas hercogam.

- O, mūsu slavenajam strēlniekam, - noteica Kārlis. - Tā! Bet grāfs de la Mols, šķiet, ir hugenots? - savilcis uzacis, viņš piebilda.

- Jaunatgrieztais, sire , - Indriķis paskaidroja. - Es par viņu galvoju

- kā pats par sevi.

- Ja tu Indriķi par viņu galvo, tad pēc visa tā, ko tu šodien manis labā esi izdarījis, man nav iemesla šaubīties. Bet es tomēr šo la Molu gribu redzēt. Nu, vienalga, atliksim to uz kādu citu reizi.

- Uz priekšu, uz priekšu, Indriķi! - karalis skubināja. - Tici man, ka šovakar Luvras gaiss tev nav veselīgs. Tici taču, velns lai parauj!

- Deviņi sātani! - Indriķis atrūca. - Kas gan būs ar de Muī, kurš mani gaidīs guļamistabā? Kaut tik ar viņu nenotiek kaut kas ļauns!

- Kā redzams, tev, Indriķi, nav nekas pretī, ka Alansonas hercoga galminieki kāro tavu sievu? - karalis jautāja, kad viņi gāja pār uzvelkamo tiltu.

- Kāpēc jūs tā domājat, sire?

- Vai tad grāfs de Kokonna nedzenas pēc Margo?

- Kas jums to teica?

- Vai nav vienalga!

- Meli, sire ! Grāfs de Kokonna tiešām ir iemīlējies, bet tikai Nevērās hercogienē.

- Vai tiešām?

- Jā, majestāte!

Kārlis iesmējās.

- Lūk, jauks joks! - viņš priecājās. - Lai tik hercogs Gīzs tagad pamēģina stāstīt pasaciņas! Viņam izstiepsies garš ģīmis, kad es pastāstīšu par viņa līgavas dēkām. Tomēr, - karalis domīgi piebilda, - es vairs labi neatceros, vai viņš man stāstīja par grāfu Kokonnu vai de la Molu.

- Ne viens, ne otrs, sire , - sacīja Indriķis. - Es esmu pārliecināts par savas sievas tīrajām jūtām pret mani.

- Labi, Indriķi, ļoti labi! - teica karalis. - Man tas īpaši patīk. Goda vārds, tu esi tik brašs puisis, ka cs drīz vien bez tevis nevarēšu vairs iztikt!

To pateicis, karalis zīmīgi iesvilpās, un tai pašā mirklī aiz Binjē ielas stūra parādījās četri augstmaņi, kuri viņiem pievienojās. Tad viņi visi kopā devās uz pilsētas centru.

Pulkstenis nosita desmit.

- Nu? - jautāja Margerita, kad karalis un Indriķis bija aizgājuši. - Vai atkal sēdīsimies pie galda?

- Nē, mana dārgā, - atbildēja hercogiene. - Es vēl tagad nevaru atjēgties no lielajām izbailēm. Lai dzīvo namiņš Klošperšē ielā! Tajā nevar iekļūt, iepriekš to neieņemot, un tur mūsu varoņi drīkst izvilkt zobenus. Ko jūs meklējiet zem soliem un skapjos, monsieur Kokonna?

- Es meklēju savu draugu la Molu, - pjemontietis atbildēja.

- Pameklējiet viņu manas guļamistabas apkārtnē, - sacīja Margerita. - Tur ir kabinets…

- Labi, es iešu turp, - Kokonna paklausīja.

Un viņš devās uz guļamistabu.

- Nu, cik tālu mēs tiksim? - tumsā atskanēja kāda balss.

- Mordieu! Mēs tikām līdz saldumiem.

- Bet Navarras karalis?

- Viņš neko neredzēja. Viņš ir ļoti parocīgs vīrs, un es vēlētos, kaut manai sievai būtu tāds pats. Es tikai baidos, ka tas notiks tad, kad viņa apprecēsies otrreiz.

- Un karalis Kārlis?

- O, karalis, - tā ir cita lieta. Viņš šo vīru aizveda.

- Vai tu to droši zini?

- Tici man! Bez tam viņš man parādīja godu, paskatīdamies uz mani no sāniem, kad uzzināja, ka es kalpoju Alansonas hercogam, bet viņa skatiens palika pavisam greizs, kad viņam pastāstīja, ka cs esmu tavs draugs.

- Vai tu domā, ka viņam par mani ir stāstīts kaut kas slikts?

- Nē, gluži otrādi, kaut kas pārāk labs. Bet tas nav galvenais. Mūsu dāmas, šķiet, grib doties uz Ruā de Sisila ielu, un mums būs viņas jāpavada.

- Tu taču zini, ka tas nav iespējams.

- Kāpēe?

- Tāpēc, ka mums šodien jādežūrē pie Alansonas hercoga.

- Mordieu ! Tiešām! Es aizvien aizmirstu, ka mēs no muižniekiem esam pārvērtušies par viesmīļiem.

Draugi atgriezās pie Margeritas un Anrietas un paskaidroja, ka viņiem noteikti jāpiedalās hercoga vakara audiencē.

- Labi, - Nevērās hercogiene sacīja, - bet mēs iesim.

- Kurp? - Kokonna jautāja.

- O, jūs esat pārāk ziņkārīgi, - hercogiene atbildēja.

Jaunekļi paklanījās un steidzās pie Alansonas hercoga.

Hercogs sēdēja savā kabinetā un acīmredzot viņus gaidīja.

- O, kungi, jūs ierodaties pārāk vēlu!

- Pulkstens vēl tikai desmit, augstība, - Kokonna paskaidroja.

Hercogs izvilka savu stundeni.

- Jums taisnība, - viņš teica. - Bet Luvrā tomēr visi jau guļ.

- Jā, augstība. Vai gaišība pavēlēs iesaukt augstmaņus vakara audiencē?

- Tieši otrādi, lūdzu, ejiet mazajā zālē un atlaidiet visus.

Jaunekļi izpildīja pavēli un atgriezās pie hercoga.

- Vai jūsu gaišība ies gulēt vai vēl strādās? - Kokonna jautāja.

- Monsieur, jūs esat brīvs līdz rītam!

- Liekas, ka šonakt Luvrā neviens negulēs savā gultā, - Kokonna čukstēja la Molam ausī. - Šī nakts būs velnišķīgi jautra un arī mums jāsaņem kāda daļiņa no šīs saldās līksmes!

Abi jaunekļi pāris lēcienos uzskrēja pa trepēm savā istabā, paķēra mēteļus un zobenus un metās noķert dāmas, kuras uz Scnonorē ielas stūra arī panāca.

Alansonas hercogs tanī brīdī ieslēdzies sēdēja savā guļamistabā un, uzmanīgi klausīdamies, gaidīja, kad notiks tas, ko bija solījusi māte karaliene.