Karaliene Margo

XVII Divas galvas vienam kronim

- Palūdziet pie manis Alansonas hercogu, - sacīja Kārlis, kad Katrīna aizgāja.

Kapteinis Nansē pēc karaļa brīdinājuma bija apņēmies klausīt vienīgi viņam, tāpēc viņš steidzās pie Alansonas hercoga un paziņoja tam Kārļa pavēli.

Alansonas hercogs izbijās. Kārlis viņam iedvesa bailes, bet kopš viņš bija kļuvis sazvērnieks, viņš pamatoti baidījās vēl vairāk.

Lieki nevilcinādamies, viņš tomēr devās pie brāļa.

Kārlis bija piecēlies un svilpoja savu mednieku dziesmiņu.

Ienākdams Alansonas hercogs Kārļa blāvajās acīs pamanīja viņam labi pazīstamo naida dzirksti.

- Jūsu majestāte aicināja mani ierasties, - hercogs teica. - Ko pavēlēsit?

- Mīļo brāli, es tev gribu pateikt, ka atmaksai par lavu maigo draudzību es gribu izpildīt tavu karstāko vēlēšanos.

- Manu vēlēšanos?

- Jā. Atceries, ko tu jau sen gribi man izlūgties, bet joprojām šaubies. Tagad tu to dabūsi.

- Sire, - Fransuā atbildēja, - zvēru, ka cs vēlos tikai vienu - lai jūsu majestāte būtu vesels.

- Tādā gadījumā tu vari nomierināties. Es biju slims, bet tagad atkal viss ir labi, bet no niknā mežakuiļa ilkņiem mani izglāba Indriķis. Pēdējā laikā es jūtos ļoti spirgts. Tāpēc tu varēji vēlēties kaut ko citu.

- Es nekā nevēlos, sire.

- Diezgan, Fransuā, diezgan, - Kārlis nepacietīgi tcica. - Tu vēlējies iegūt Navarras kroni un iesāki sarunas ar Indriķi un de Muī. Tu gribēji, lai viens no tā atsakās, bet otrs palīdz kroni iegūt. Tava vēlēšanās piepildījās. Indriķis atteicās no savām tiesībām, bet de Muī nodeva man tavu lūgumu. Tādā kārtā kārotais kronis…

- Kas ir? - Alansonas hercogs drebošā balsī jautāja.

- Kārotais kronis ir tavs.

Fransuā nobāla, bet tad atkal tumši piesarka. Kārļa laipnība šai brīdī viņu galīgi satrieca.

- Bet, sire, - viņš uzbudināts ierunājās, velti pūlēdamies savaldīties, - cs neko neesmu vēlējies, neko neesmu lūdzis.

- Var jau būt, jo tu esi pārāk kautrīgs. Arī par to parūpējušies citi.

- Zvēru, sire, ka nekad…

- Nezvēri!

- Tātad jūs mani izraidāt, majestāte?

- Tu to sauc par izraidīšanu, Fransuā? Nekas, tu esi izlepis! Ko tu vēl kāro?

Fransuā izmisumā kodīja lūpas.

- Goda vārds, - karalis labsirdīgi turpināja, - cs nedomāju, ka tu būsi tik populārs, Fransuā, īpaši hugenotu vidū. Bet viņi grib tevi par savu karali, un cs redzu, ka esmu maldījies. Jauki! Vadonis partijai, ar kuru mēs jau cīnāmies veselus trīsdesmit gadus, tagad būs tuvs cilvēks, kas mani mīl un nepievils. Tas ir brīnums, kas vēsta mieru, nemaz neņemot vērā to, ka mēs visi trīs būsim karaļi. Vienīgi nabaga Indriķim būs jāsamierinās tikai ar manu draudzību. Bet viņš nav godkārīgs un katrā ziņā ar likteni samierināsies.

- Jūs maldāties, sire! Jūsu draudzība ir vajadzīga man… man uz to ir vislielākās tiesības. Indriķis ir tikai jūsu svainis, bet es - jūsu brālis. Es jūs lūdzu, nesūtiet mani projām!

- Diezgan, Fransuā, diezgan, - karalis teica. - Tā būtu tava nelaime.

- Kāpēc?

- Ir vairāki iemesli.

- Jūs nekad neatradīsit tik uzticīgu draugu, sire. Jau kopš bērnības neesmu jūs pametis…

- Zinu, zinu! Ne vienu reizi vien man gribējās būt no tevis tālāk.

- Ko jūs ar to gribat teikt, sire?

- Neko, neko… Un cik tur skaistas medības, Fransuā! Tiešām, es tevi pat apskaužu! Vai tu zini, ka tajos velna kalnos lāčus medī tāpat kā pie mums mežakuiļus? Tu man atsūtīsi visskaistāko ādu. Dodoties medībās, mednieks ņem līdzi tikai dunci. Viņš uzbrūk zvēram un cenšas to sakaitināt. Lācis metas virsū medniekam un četru soļu attālumā no tā izslējās pakaļkājās. Tieši šajā brīdī zvēra sirdī jāiedur duncis, kā to izdarīja Indriķis mūsu medībās. Tas ir ļoti bīstami, bet tu esi drošsirdīgs, Fransuā, un šīs briesmas sagādās tev baudu.

- Jūsu vārdi, sire, vairo manas sāpes: man būs jāmedī bez jums.

- Jo labāk, velns lai parauj! - karalis izsaucās. - Kopējas medības mums nav izdevīgas.

- Es jūs nesaprotu, sire.

- Medīdams kopā ar mani, tu tā sajūsminies un uztraucies, ka no lieliska šāvēja pārvērties par lupatu. Parasti ar kaut kādu šauteni simts soļu attālumā tu nošauj žagatu. Bet pēdējoreiz mežakuiļa medībās tu mežakuiļa vietā, kas atradās no tevis tikai divdesmit soļu attālumā, tu ievainoji manu labāko zirgu. Un tu taču šāvi ar savu labāko arkebūzu. Velns lai parauj! Tur jau gribot negribot rodas aizdomas, Fransuā!

- Es biju lik uztraukts… piedodiet, sire, - Fransuā nosarcis čukstēja.

- Jā, jā, es saprotu, ka viss ir atkarīgs no uztraukuma. Tieši tāpēc cs tev saku, ka mums labāk medīt atsevišķi. Pārdomā to vienatnē, tad arī tu pats atzīsi, ka man taisnība. Vai man jābaidās, ka nākamajās medībās zirga vietā tu vari nošaut pašu jātnieku? Velns lai parauj! Lodei būtu bijis jātrāpa mazliet zemāk vai augstāk, un visā valstī notiktu lielas pārmaiņas. Mūsu dzimtā jau ir viens tāds piemērs. Kad Mongomcrī tāpat nejauši, arī varbūt uztraucies, nogalināja mūsu tēvu Indriķi II. Rezultāts bija tas, ka tronī kāpa mūsu brālis Francisks II, bet mūsu tēvu aizveda uz Sendenī kapsētu. Dievs no nieka var iztaisīt brīnumus!

Alansonas hercogs uz pieres juta saltus sviedrus.

Viņš bija pieķerts, un tagad viņam to skaidri lika saprast.

Maskēdams savas dusmas ar jokiem, Kārlis bija vēl briesmīgāks, nekā atklāti izrādīdams savu niknumu un naidu. Un Alansonas hercogs pirmo reizi izjuta sirdsapziņas pārmetumus, vai, pareizāk sakot, pirmo reizi nožēloja, ka izdarījis noziegumu, negūdams sekmes.

Viņš cīnījās, cik tik spēka, bet šis pēdējais trieciens piespieda viņu noliekt galvu.

Kārļa vanaga skatiens dzēla Fransuā, izvilkdams no viņa sirds visas tur bangojošās jūtas. Un viņš saprata tās tik labi, it kā brāļa sirds būtu atvērta grāmata.

Brīdi viņš klusēja, nolūkodamies nekustīgajā un galīgi satriektajā Fransuā, un tad stingrā balsī, kurā ieskanējās dziļš naids, sacīja:

- Es paziņoju par savu lēmumu, Fransuā, un tas ir negrozāms: tu dosies uz Navarru.

Fransuā mēģināja iebilst, bet Kārlis turpināja:

- Es gribu, lai Navarra lepotos, ka tās karalis ir Francijas karaļa brālis. Vara, gods, - viss būs tevis cienīgs, tāpat kā tavam brālim Indriķim, un tāpat kā viņš, - Kārlis smaidīdams piebilda, - tu no savas tālās zemes varēsi mani svētīt.

- Sire…

- Tev jāpakļaujas manam lēmumam, - Kārlis viņu pārtrauca.

- Bet jūs, majestāte, aizmirstat savu draugu Indriķi.

- Indriķi? Es tev jau teicu, ka viņš negrib būt Navarras karalis, ka viņš savas tiesības atdod tev. Indriķis ir brašs vīrs, nevis tāds vārgulis kā tu. Viņš grib smieties un priecāties brīvībā. Viņam nav nekādas vēlēšanās nest kroni un nomirt aiz garlaicības, kā tas draud mums.

Alansonas hercogs nopūtās.

- Tātad majestāte pavēl man rūpēties…

- Nē, nē, esi bez rūpēm, Fransuā. Es pats visu nokārtošu. Bet tagad, kad mēs visu esam nolēmuši, tu vari iet. Ja vēlies, vari mūsu sarunu pastāstīt saviem draugiem. Tu vari iet, Fransuā!

Vairāk runāt bija lieki. Hercogs palocījās un izgāja, dvēselē slēpdams dziļu naidu. Viņš gribēja satiki Indriķi un pārrunāt notikušo. Bet Indriķis bija kaut kur paslēpies, un viņa vietā hercogs sastapa Katrīnu.

Ieraudzījis māti, Fransuā pūlējās apslēpt savas bēdas Un pasmaidīja. Viņš nebija tik laimīgs kā Anžū hercogs un mātē meklēja vienīgi sabiedroto, tāpēc savas jūtas nevēlējās viņai izrādīt.

- Vai jūs jaunumu jau dzirdējāt? - viņš jautāja.

- Es dzirdēju, ka tevi grib pataisīt par karali.

- Brālis ir ļoti laipns.

- Vai tiešām?

- Un man liekas, ka par to man jāpateicas jūsu augstdzimtībai. Ja jūs esat devusi brālim padomu novēlēt man Navarras kroni, tad man par to jāpateicas jums. Man tikai žēl aplaupīt Indriķi.

- Redzu, ka tu viņu ļoti mīli, mans dēls? - Katrīna vaicāja.

- Jā, mīlu, - Alansonas hercogs atbildēja, - pēdējā laikā mēs esam ļoti sadraudzējušies.

- Tāda draudzība ir ļoti cildena, it īpaši prinču aprindās. Galmā draudzību atzīst par visai nedrošu, mans dēls.

- Māmiņ, jūs aizmirstat, ka mēs esam ne vien draugi, bet arī gandrīz brāļi.

Katrīna dīvaini pasmīnēja.

- Vai tad karaļiem ir brāļi? - viņa jautāja.

- Bet mēs taču ne viens, ne otrs nebijām karaļi. Mēs pat bijām pārliecināti, ka nekad nevaldīsim. Tāpēc mēs viens otru arī iemīlējām.

- Bet tagad apstākļi ir mainījušies.

- Mainījušies?

- Protams. Vai jūs abi nevarat kļūt par karaļiem?

Hercogs tumši piesarka. Katrīna redzēja, ka viņas vārdi bija ķēruši taisni sirdī.

- Indriķis - karalis! - Fransuā iesaucās. - Kādā valstī?

- Vislabākajā kristīgajā pasaulē.

- Ko jūs runājat, māmiņ? - Alansonas hercogs jautāja un nobālēja.

- To, kas labai mātei jāsaka dēlam, - to, ko arī tu dažreiz būsi pārdomājis.

- Es? - iesaucās hercogs. - Zvēru, māmiņ, ka neko tamlīdzīgu es vēl neesmu iedomājies.

- Ticu, jo tavs draugs, tavs brālis Indriķis, kā tu viņu dēvē, ir ļoti veikls un viltīgs, neraugoties uz viņa mānīgo vaļsirdību. Viņš savus noslēpumus glabā labāk nekā tu savus, Fransuā. Piemēram, vai viņš tev kādreiz ir stāstījis, ka de Muī ir viņa uzticamākais kalps?

- DE Muī? - Fransuā brīnījās, būdams pārsteigts, kāds gan sakars varēja būt šiem vārdiem ar viņu sarunu.

- Jā, hugenots de Muī de Senfals, tas pats, kas gandrīz nogalināja Morvelu. Viņš slepeni klaiņo pa Franciju, pārģērbies ierodas Parīzē, dzen intrigas un vāc karaspēku, lai tavs brālis Indriķis varētu sacelties pret tavu dzimtu.

Nezinādama, ka Fransuā zina ne vien to, bet ari vēl daudz vairāk, Katrīna piecēlās, gatavodamās aiziet.

Fransuā viņu aizturēja.

- Vēl vienu vārdu, māmiņ. Tā kā jūs man uzticējāties, tad atļaujiet vaicāt, kā Indriķis ar saviem niecīgajiem līdzekļiem un mazo iespaidu var apdraudēt mūsu dzimtu?

- Bērns! - Katrīna pasmaidīja. - Saproti taču, ka viņam ir vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši piekritēju, ka viņam jāsaka viens vārds un šie trīsdesmit tūkstoši nekavējoties ieradīsies - kā no zemes izauguši. Turklāt šie hugenoti ir varonīgākie kareivji pasaulē. Bez tam… bez tam viņam ir aizbildnis, ko tu neprāti vai negribēji iegūt.

- Kas?

- Viņa pusē ir karalis, kurš viņu mīl un aizstāv, kurš naida dēļ pret savu brāli, Polijas karali, naida dēļ pret tevi meklē sev mantinieku. Tu esi akls un neredzi, ka viņš to nemeklē mūsu dzimtā.

- Karalis!.. Jūs tā domājat, māmiņ?

- Vai tad tu neievēroji, cik maigi viņš mīl Indriķi, savu draugu Indriķi?

- Tiesa, māmiņ, tiesa!

- Un ka Indriķis atmaksā ar to pašu. Jā, tas pats Indriķis, aizmirsdams, ka Bērtuļa naktī karalis gribēja viņu nošaut, tagad lien viņa priekšā kā suns, kurš laiza roku, kas viņu piekāvusi.

- Jā, jā, - murmināja Fransuā, - es ievēroju, ka Indriķis nekad nepretojas Kārlim.

- Un cenšas viņam izpatikt, - Katrīna piebilda.

- Jā, - Fransuā piekrita. - Karalis vienmēr izzobo tos, kas nemāk medīt ar vanagiem. Un tas Indriķim tā nepatīk, ka viņš gatavojas šīs medības iemācīties. Vēl vakar viņš man prasīja kādu piemērotu grāmatu.

- Pagaidi! - Katrīna iesaucās un viņas acis iemirdzējās. - Pagaidi… Jauki. Viņš šo grāmatu dabūs.

- Es to meklēju, bet neatradu.

- Es atradīšu, katrā ziņā atradīšu… un tu viņam to iedosi, it kā pats būtu meklējis.

- Bet par ko?

- Vai tu solies man akli paklausīt visā, kas attiecas uz Indriķi, kuru tu nemīli, bet apgalvo pretējo?

Alansonas hercogs pasmaidīja.

- Un kuru es nicinu, - Katrīna piebilda.

- Jā, es paklausīšu.

- Parīt atnāc pēc grāmatas. Tu to aiznesīsi Indriķim… un…

- Un?..

- Un ļausi Dievam, liktenim vai gadījumam veikt pārējo.

Fransuā labi zināja, ka māte nebija paradusi uzticēties Dievam, liktenim

vai gadījumam, ja runa bija par viņas ienaidniekiem. Bet viņš neteica ne vārda un palocījies, apliecinādams, ka ir gatavs izpildīt katru viņas

vēlēšanos, atgriezās savās istabās.

- Ko gan viņa ir nolēmusi? - iedams pa kāpnēm viņš prātoja. - Nesaprotu. Tikai viens man skaidrs - viņa grib cīnīties ar mūsu kopīgo ienaidnieku. Lai pamēģina.

Tai laikā Margerita no la Mola saņēma vēstuli, ko dc Muī bija rakstījis Indriķim. Politikā abiem laulātiem draugiem noslēpumu nebija, tāpēc viņa vēstuli atplēsa un izlasīja.

Liekas, ka vēstules saturs viņu ieinteresēja, jo, izmantodama jau iestājušos vakara krēslu, viņa izgāja pa slepeno eju, uzkāpa pa riņķveida kāpnēm un, uzmanīgi skatīdamās apkārt, kā ēna ieslīdēja Navarras karaļa priekšistabā.

Pēc Ortona pazušanas tā joprojām stāvēja tukša.

Uzticamā jaunekļa pazušana Indriķi ļoti uztrauca. Viņš iztaujāja gan sievu, gan Sovas kundzi, bet ne viena, ne otra par viņu neko nezināja.

Cits Indriķa vietā baidītos runāt par Ortona pazušanu. Bet Indriķis bija ļoti uzmanīgs. Viņš saprata, ka klusēdams sevi nodotu. Būtu dīvaini, ka pazaudējis tik tuvu un uzticamu kalpu, viņš neko nedarītu, lai to atrastu. Tāpēc Indriķis, savu nemieru nemaz, neslēpdams, visus iztaujāja par Ortona likteni pat karaļa un mātes karalienes klātbūtnē. Visi jautājumi palika bez atbildes un meklēšana bija nesekmīga. Ortona pazušana Indriķi tā apbēdināja, ka viņš solījās neņemt viņa vielā citu, līdz nebūs droši pārliecinājies, ka nabaga jauneklis vairs nekad neatgriezīsies.

Tāpēc, Margeritai ienākot, priekšistaba bija tukša. Kaut gan karaliene nāca ļoti klusi, tomēr Indriķis viņas soļus sadzirdēja un atskatījās.

- Jūs, nwclanic\ - viņš iesaucās.

- Jā, - atbildēja Margerita. - Pasteidzaties izlasīt.

Un viņa pasniedza atplēsto vēstuli.

Indriķis lasīja:

"Sire, pienācis laiks īstenot mūsu bēgšanas nodomu. Parīt paredzētas vanagu medības Sēnas krastos, no Scnžermēnas līdz Mczonai, tas ir, pa visu mežu.

Neatsakieties karali pavadīt, kaut arī viņš medīs ar vanagiem. Apjožot zem kamzoļa savas labākās bruņas, paņemiet asāko zobenu un sēžaties savā labākajā zirgā.

Pusdienlaikā, pašā medību karstumā, kad karalis trauksies pakaļ savam vanagam, nošķirieties no citiem kopā ar Navarras karalieni, ja vien viņa šajās medībās piedalīsies.

Piecdesmit mūsējo gaidīs jūs Fransuā I paviljonā. Mums ir tā atslēga. Par to, ka viņi tur slēpjas, neviens neko neuzzinās: viņi ieradīsies naktī un slēģi būs nolaisti.

Jājiet pa Violetas aleju, kuras galā es jūs uzmanīšu. Alejas labajā pusē, mazā pļaviņā, jūs sagaidīs la Mols un Kokonna ar diviem apseglotiem zirgiem. Sos zirgus jūs un Navarras karaliene > varēsiet izmantot, ja jūsējie būtu noguruši.

Uz. redzēšanos, sire! Sagatavojieties! Mēs būsim gatavi."

- Vai piekrītat? - Margerita jautāja.

- Piekrītu, - Indriķis atbildēja. - Neraizējaties, es savu apņemšanos nekad negrozu.

- Esiet varonis, sire! Tas nav grūti - jums tikai jāiet pa izvēlēto ceļu. Iegūstiet man skaisto troni!

Indriķa plānajās lūpās pazibēja viegls smaids. Viņš noskūpstīja sievas roku un, dziedādams kādu senu dziesmu, izgāja pārliecināties, vai gaitenis ir tukšs.

Viņa piesardzība izrādījās vietā. Tiklīdz Indriķis atvēra durvis, Alansonas hercogs iznāca no savas priekšistabas. Indriķis ar zīmi brīdināja Margeritu un tad skaļi teica:

- O, jūs, brāli! Lūdzu!

Margerita saprata vīra mājienu un steidzās paslēpties mazajā ģērbistabā, kuras ieeju aizsedza smags aizkars.

Alansonas hercogs bailīgi ienāca un pārskatīja istabu.

- Vai mēs esam vieni paši, Indriķi? - viņš pusbalsī jautāja.

- Pilnīgi vieni paši. Kas noticis? Liekas, ka jūs esat ļoti uztraukts?

- Mēs esam atklāti, Indriķi.

- Atklāti?

- Jā, de Muī ir apcietināts.

- Zinu.

- Un viņš karalim visu ir izstāstījis.

- Ko?

- Ka cs tiecos pēc Navarras troņa un tā iegūšanai rīkojis sazvērestību.

- Slikti! - sacīja Indriķis. - Jūsu stāvoklis ir ļoti nepatīkams, mans nabaga Fransuā. Bet kāpēc jūs neapcietināja?

- Arī es to nesaprotu. Karalis mani izzoboja, izlikdamies, ka viņš gribētu man dāvāt Navarras karaļvalsts kroni. Šķiet, viņš gribēja, lai es atzīstos, bet es neko viņam neteicu.

- Tā arī vajadzēja, velns lai parauj! - iesaucās bearnietis. - Mūsu dzīve ir atkarīga vienīgi no mūsu drošsirdības.

- Jā, apstākļi ir ļoti smagi. Tāpēc arī cs atnācu ar jums parunāties. Ko jūs domājat tagad darīt: bēgt vai palikt?

- Jūs taču redzējāt karali, jūs ar vinu runājāt…

- Jā.

- Tad jūs pats vēl labāk zināt, kas darāms.

- Man liekas, ka būs jāpaliek.

Indriķis prata valdīties, bet šoreiz viņam savu prieku neizdevās apslēpt. Tas bija tik tikko jaušams, taču Fransuā to tomēr pamanīja.

- Tādā gadījumā palieciet! - Indriķis sacīja.

- Bet jūs?

- Ja jūs paliekat, arī man nav tiesību doties projām. Es tikai vēlējos jūs pavadīt, jo negribēju pamest savu mīļoto brāli.

- Tātad visi mūsu nodomi ir sabrukuši, - Alansonas hercogs noteica.

- Un jūs padodaties jau pēc pirmās neveiksmes?

- Palikšanu šeit es neuzskatu par neveiksmi, - Indriķis paskaidroja.

- Es ar savu bezrūpīgo raksturu visur rodu apmierinājumu.

- Labi, lai paliek, - Fransuā piekrita. - Bet, ja jūs savu apņemšanos mainiet, paziņojiet par to man!

- Protams, - Indriķis atbildēja. - Mēs taču solījāmies viens no otra neko neslēpt.

Alansonas hercogs klusēdams, domās nogrimis, izgāja no istabas. Sarunu laikā vienubrīd viņam bija šķitis, ka ģērbistabas aizkars sakustas. Tikko viņš bija izgājis, aizkars pacēlās un iznāca Margerita.

- Ko jūs par šo apmeklējumu domājat? - Indriķis vaicāja.

- Es domāju, ka noticis kaut kas jauns un negaidīts.

- Bet kas īsti?

- Pagaidām es to vēl nezinu, bet drīzumā uzzināšu.

- Bet līdz tam?

- Līdz tam neaizmirstiet rītvakar atnākt pie manis!

- Aiziešu, madame, - atbildēja Indriķis, mīļi noskūpstīdams sievai roku.

Margerita atgriezās savās istabās tikpat uzmanīgi, kā bija atnākusi.