Karaliene Margo

XXV Ķirškrāsas mētelis

Kokonna nebija maldījies. Dāma, kura bija aizturējusi cilvēku ķirškrāsas mētelī, tiešām bija Navarras karaliene. Kavalieris ķirškrāsas mētelī, kā lasītājs būs jau uzminējis, nebija neviens cits kā drošsirdīgais de Muī. Pazinis Navarras karalieni, jaunais hugenots saprata, ka noticis pārpratums. Bet viņš nolēma neteikt ne vārda, baidīdamies, ka Margerita sāks kliegt un viņu nodos. Viņš uzskatīja, ka izdevīgāk ir doties līdzi daiļajai pavadonei uz viņas istabām.

Margerita maigi saņēma de Muī roku, puskrēslā to noturēdama par la Molu, un, noliekusies viņam pie auss, latīniski iečukstēja:

- Es esmu viena. Nāc, dārgais!

Nekā neatbildējis, de Muī ļāva sevi vest. Bet tiklīdz durvis aiz viņiem aizvērās un viņi atradās gaišākajā priekšistabā, Margerita tūdaļ pamanīja savu kļūdu. Karaliene viegli iekliedzās. Bet šoreiz tas jaunajam hugenotam vairs nevarēja kaitēt.

- Monsieur, de Muī! - atkāpdamās viņa iesaucās.

- Jā, augstā kundze, - atbildēja de Muī.- Es jūs lūdzu atļaut man aiziet un neteikt nevienam, ka es atrodos Luvrā.

- O, monsieur de Muī! - Margerita atkārtoja. - Es esmu pārskatījusies!

- Es saprotu! Jūs, majestāte, noturējāt mani par Navarras karali. Man ir līdzīgs augums un pie cepures tāda pat spalva, un daudzi, lai man izpatiktu, apgalvo, ka es esot ļoti līdzīgs viņa majestātei.

Margerita uzmanīgi palūkojās uz de Muī.

- Vai jūs saprotat latīniski? - viņa jautāja.

- Kādreiz sapratu. Tagad gan būšu piemirsis, - jauneklis atbildēja.

Margerita pasmaidīja.

- Monsieur de Muī, es mācēšu klusēt, - viņa teica. - Tā kā es zinu, ko jūs Luvrā meklējat, tad, ja tikai jūs vēlaties, varu jūs aizvest pie šīs personas bez jebkādām bailēm.

- Piedodiet, kundze! Man liekas, ka jūs maldāties…

- Kā tā? - iesaucās Margerita. - Vai tad jūs nemeklējat Navarras karali?

Nē, kundze! Man jāatzīstas, ka no Navarras karaļa man Luvrā jāvairās visvairāk.

- Klausieties, de Muī, - sacīja pārsteigtā Margerita, - līdz šim es jūs uzskatīju par vienu no nesamierināmākajiem hugenotu partijas vadoņiem, par vienu no visuzticamākajiem mana vīra piekritējiem. Vai es maldos?

- Jūs neesat maldījusies, augstība. Vēl šorīt es biju tāds, kā jūs par mani domājat.

- Kas jūs piespieda mainīt uzskatus?

- Madame, - teica de Muī, - neprasiet no manis atbildi un atļaujiet jums izteikt manu padevību.

Un de Muī, zemu palocījies, devās uz durvīm, bet Margerita viņu aizturēja.

- Bet ja nu es lūgtu paskaidrojumus? - viņa teica. - Ceru, ka uz manu vārdu jūs varat paļauties.

- Diemžēl, es jums nevaru neko paskaidrot, godātā kundze.

- Tomēr, monsieur…

- Majestāte, jūs varat mani nonāvēt, bet nevarat piespiest nodot manus jaunos draugus.

- Bet jūsu vecie draugi? Vai uz viņiem jūs vairs nemaz nevarai paļauties?

- Uzticīgiem, jā; bet tiem, kuri nodevuši ne vien mūs, bet arī sevi - ne.

Uztraukusies par de Muī vārdiem, Margerita droši vien viņam vēl būtu kaut ko jautājusi, bet šajā brīdī ieskrēja Gijona.

- Navarras karalis! - viņa sauca.

- No kurienes viņš nāk?

- Pa slepeno gaileni.

- Izvadi šo kungu pa otrām durvīm.

- Tas nav iespējams, kundze! Vai dzirdat?

- Klauvē?

- Jā, pie otrām durvīm.

- Kas tur klauvē?

- Nezinu.

- Paskaties un paziņo man!

- Madame, - de Muī ierunājās, - es atļaušos aizrādīt, - ja Navarras karalis atrod mani šeit šādā laikā un ģērbā - es esmu pazudis!

Margerita paņēma de Muī pie rokas, un aizveda viņu uz pazīstamo kabinetu.

- Ejiet iekšā! - viņa teica. - Tur jūs jutīsities tikpat drošs kā savās mājās.

De Muī iegāja kabinetā un, tiklīdz bija paspējis aizvērt durvis, tā ienāca Indriķis.

Šoreiz Margeritai uztraukums nebija jāslēpj: liela neattiecās uz mīlu. Viņa tikai bija mazliet skumja un norūpējusies.

Indriķis to tūdaļ ievēroja.

- Jūs bijāt aizņemta? - viņš vaicāja.

- Es… sire, es vienkārši aizsapņojos.

- Jauka nodarbošanās, madame. Jūs izskatāties burvīga! Arī es sapņoju. Tikai jūs to darāt vientulībā, bet es atnācu savus sapņus pastāstīt jums.

Margerita karalim mīļi uzsmaidīja un norādīja uz krēslu, pati apsēzdamās uz glīta melnkoka sēdekļa. Abi laulātie draugi kādu brīdi klusēja. Indriķis pirmais pārtrauca klusumu.

- Es atcerējos, - viņš teica, - ka mūsu nākotnes sapņi ir visai līdzīgi. Kaut arī mēs kā vīrs un sieva viens no otra esam tik tālu, taču rūpes par mūsu abu likteni mūs tuvina.

- Tiesa gan, sire.

- Ja es nemaldos, jūs man solījāties būt ne tikai mana uzticamā sabiedrotā, bet arī aktīva līdzkarotāja cīņā par mūsu abu labāku nākotni?

- Jā, sire, un man ir tikai viens lūgums: ķeraties ātrāk pie iecerētā un dodiet man iespēju strādāt.

- Jūsu vēlēšanās man patīk. Tai dienā, kurā, pateicoties jūsu drošajai aizbildniecībai, es sāku ccrēt, ka mani atstās dzīvu, es izdomāju kādu plānu. Liekas, ka jūs taču nekad neiedomājāties, ka cs no šī plāna varētu atteikties?

- Sire, es nešaubos, ka jūsu bezrūpība ir tikai izlikšanās. Es ticu nc vteu astrologu pareģojumiem, bet arī jūsu ģēnijam.

Ut ko jūs darītu, ja kāds šos nodomus gribētu izjaukt, draudētu mūs pazemot vēl vairāk nekā tagad?

- Es cīnītos jums līdzās - slepeni vai atklāti, - ar šo cilvēku, lai kas viņš arī būtu.

- Liekas, ka jūs katrā laikā drīkstat apmeklēt savu brāli Alansonas hercogu? - Indriķis turpināja. - Viņš jums uzticas un ir pret jums ļoti maigs. Vai jūs tagad neieietu pie viņa un nepārliecinātos, vai viņš ar kādu slepeni neapspriežas?

Margerita nodrebēja.

- Ar ko, sirel

- Ar de Muī.

- Par ko?

- Par to, kā izjaukt mūsu, nu, vismaz manus nodomus.

- Runājiet klusāk, sire, - sacīja Margerita, - pamezdama skatu uz kabineta pusi.

- Oho! - Indriķis iesaucās. - Jau atkal viens! Šo kabinetu lik bieži apmeklē, ka jūsu istabas kļūst pārāk neērtas.

Margerita pasmaidīja.

- Vai tur atkal tas pats la Mols? - Indriķis jautāja.

- Nē, sire. Tur ir de Muī.

- Kā? - Indriķis izsaucās priecīgā izbrīnā. - Tātad viņš nav pie Alansonas hercoga? Pasauciet viņu drīzāk, man ar viņu jārunā!…

Margerita steidzās uz kabinetu, atvēra durvis, un, paņēmusi de Muī pie rokas, atveda viņu pie Navarras karaļa.

- Ak, kundze, - jaunais hugenots pārmetoši sacīja, viņa balsī bija vairāk skumju kā rūgtuma, - jūs mani tomēr nodevāt, kaut gan solījāties to nedarīt. Ja nu es iedomājos atriebties un savukārt pastāstu…

- Neatriebjaties vis, de Muī, - Indriķis viņu pārtrauca, paspiezdams viņam roku, - vai vismaz uzklausiet mani līdz galam! Lūdzu, parūpējaties, lai mums neviens netraucētu, - viņš piebilda, uzrunādams karalieni.

Tiklīdz Indriķis to bija pateicis, iesteidzās pārbiedētā Gijona un kaut ko iečukstēja Margeritai ausī. Karaliene nekavējoties piecēlās un Gijonas pavadībā steidzās uz priekšistabu. Indriķis tūdaļ pārmeklēja visu istabu. Mazliet uztraukts, de Muī vēroja karaļa rīcību, drošinādams sevi, ka zobens, kas karājās viņam pie sāniem, vajadzības gadījumā pratīs saimnieku aizsargāt.

Priekšistabā Margerita ieraudzīja la Molu, kurš, neievērodams Gijonas lūgumu, bija pieprasījis viņu ielaist pie karalienes.

Kokonna stāvēja draugam aiz muguras, gatavs steigties palīgā vai aizsargāt viņa aizmuguri.

- O, tas esat jūs, grāf de la Mol! - Margerita iesaucās. - Kas jums kaiš? Jūs esat tik bāls un drebat!

- Grāfs dc la Mols tik stipri klauvēja pie durvīm, ka man vajadzēja atvērt, kaut gan jūsu majestāte to bija aizliegusi, - taisnojās Gijona.

- Ko tas nozīmē? - Margerita bargi jautāja.

- Majestāte, es jūs gribēju brīdināt, ka pie jums ienāca kāds svešinieks vai par zaglis, kas bija tērpies manā mētelī un cepurē, - la Mols teica.

- Jūs maldāties, grāf. Jūsu mētelis ir jums mugurā un cepure - galvā, kaut gan runājat ar karalieni.

- O, piedodiet, kundze, piedodiet! - iesaucās de la Mols, steidzīgi noņemdams cepuri. - Dievs ir mans liecinieks, ka es cienu jūsu majestāti!

- Bet ticēt gan neticat?

- Ko lai es daru, - la Mols žēlojās, - ka pie jums ir kāds vīrietis, kurš ģērbies tieši tāpat kā es un varbūt izmanto arī manu vārdu?…

- Kas tas par vīrieti? - jautāja Margerita, lēni spiezdama nelaimīgā mīļākā roku. - Skatieties šurp! Es atvilkšu aizkarus, un jūs redzēsit divus cilvēkus.

To teikdama, Margerita atbīdīja ar zeltu izšūto samta aizkaru un la Mols ieraudzīja Indriķi, kurš sarunājās ar kādu nepazīstamu vīru ķirškrāsas mētelī. Kokonna, kuru ziņkārība mocīja tik stipri, it kā runa būtu par viņu pašu, arī paskatījās un pazina de Muī. Abi draugi izbrīnā apmulsa.

- Ceru, ka tagad jūs būsit nomierinājies, grāf, - Margerita teica. - Palieciet pie manas istabas durvīm un neielaidiet nevienu. Ja kāds parādās, kaut tikai uz trepēm, brīdiniet mūs!

La Mols nomierinājās un padevīgs kā bērns izgāja gaitenī un paskatījās uz Kokonnu, kurš tāpat paskatījās uz viņu, Vēl ncaltapušies no pārsteiguma, viņi abi jau atradās aiz durvīm.

- De Muī! - Kokonna izdvesa.

- Indriķis! - la Mols nopūtās.

- Dc Muī tavā ķirškrāsas mētelī, ar tavu balto spalvu un roku, kuru vēcina tāpat kā tu!

- Jā, - la Mols atteica. - Bet ja viņi nerunā par mīlu, tad bez šaubām viņi par kaut ko apspriežas.

- Mordieu! Nu reiz arī mūs iejauca politikā! - Kokonna dusmojās.

Margerita atgriezās guļamistabā un nosēdās līdzāš abiem sarunas

biedriem. Šajā neilgajā laikā viņa bija izdarījusi daudz: Gijona uzmanīja slepeno eju, bet la Mols ar Kokonnu sargāja durvis.

- Kā jums šķiet, kundze, vai mūsu sarunu var noklausīties? - Indriķis jautāja sievai.

~ Istabai ir divkāršas sienas un starpsienas pildītas ar vilnu. Sarunas nevar noklausīties, - Margerita atbildēja.

- Es paļaujos uz jums, - Indriķis pasmaidīja un uzrunāja de Muī: Tātad… - karalis pazemināja balsi, - ko jūs šeit meklējat?

- Šeit?… - dc Muī brīnījās.

- Viņš negribēja šurp nākt, - paskaidroja Margerita, - es pati viņu te ievedu.

- Tātad jūs?…

- Es visu nojautu.

- Redzat nu, monsieur de Muī, - karalis aizrādīja, - varēja pat nojaust.

- Monsieur de Muī, - Margerita turpināja, - šorīt salikās ar Alansonas hercogu kādā no viņa galminieku istabām.

- Es zināju, ka Alansonas hercogs pūlēsies jūs satikt, - teica Indriķis.

- Tā ir jūsu vaina, sire. Kāpēc jūs stūrgalvīgi noraidījāt manu priekšlikumu?

- Jūs atteicāties? - izsaucās Margerita. - Tātad es neesmu maldījusies, to nojauzdama?

- Man par jums jāsmejas, - sacīja Indriķis, šūpodams galvu. - Pie manis ienāk cilvēks un sāk stāstīt par troni, apvērsumu un iznīcināšanu. Viņš to saka man, karalim Indriķim, kuru pacieš vienīgi viņa atturības dēļ, man, hugenotam, kuru apžēloja vienīgi ar noteikumu, ka viņš spēlēs katoli! Vai jūs tiešām domājat, ka es varēju piekrist jūsu piedāvājumama istabā, kurā nav nekādas drošības? Velns lai parauj! To var iedomāties tikai bērni vai muļķi!

- Bet vai jūs, majestāte, kaut ar zīmi nevarējāt man dot kādu cerību stariņu?

- Ko jums teica Alansonas hercogs, de Muī? - jautāja Indriķis.

- Tas nav mans noslēpums, sire.

- Ak, Dievs! - Indriķis nepacietīgi iesaucās, būdams saniknots, ka viņam ir darīšana ar cilvēku, kurš tik maz viņu saprot. - Es negribu zināt, kādus priekšlikumus viņš jums piedāvāja; man jāzina tikai viens - vai viņš ir dzirdējis un noklausījies mūsu sarunu?

- Jā, sire, viņš ir noklausījies un dzirdējis visu.

- Viņš ir noklausījies un dzirdējis! Un jūs pats to sakāt, dc Muī? Jūs esat slikts sazvērnieks! Ja es būtu piekritis jūsu priekšlikumam, mēs abi būtu pazuduši cilvēki. Es, protams, nezināju, ka hercogs noklausās, bet man bija aizdomas. Ja ne viņš, tad mūs varēja noklausīties kāds cits, piemēram, Anžū hercogs, Kārlis IX vai māte karaliene. Jūs nesaprotat Luvrā tik bieži li&otos vārdus: "Arī sienām ir ausis." Pazīdams šīs sienas, es taču nevarēju būt atklāts. Diezgan, de Muī, diezgan! Es redzu, ka jūs Navarras karali pārāk zemu vērtējat, un tāpēc mani pārsteidz tas, ka jūs tomēr esat ieradušies piedāvāt man karaļa troni.

- Sire, vai tad tiešām, atteikdamies no kroņa, jūs nevarējāt dot kādu zīmi?! - sacīja de Muī. - Tad es nebūtu padevies izmisumam, nebūtu domājis, ka viss zaudēts.

- Velns un elle! - iesaucās Indriķis. - Ja jau Alansonas hercogs noklausījās, tad nav brīnums, ka viņš mūs arī redzēja. Vai zīme nevar būt tikpat bīstama kā vārds? Klausieties, de Muī, - paskatījies visapkārt, karalis turpināja, - ari tagad, šai istabā es baidos, ka mūs kāds nenoklausās, un tomēr cs saku: de Muī, atkārtojiet savu priekšlikumu!

- sire, - de Mui izmisumā izsaucās, - tagad es piederu Alansonas hercogam!

Margerita sasita skaistās rokas.

- Tātad par vēlu! - viņa sacīja.

- Gluži otrādi, - norūca Indriķis, - saprotiet taču, ka arī tur skaidri redzama Dieva žēlastība. Palieciet Fransuā sabiedrotais, de Muī, tas būs mūsu glābiņš. Vai tu tiešām domā, ka es, Navarras karalis, varu galvot par savu pavalstnieku drošību? Nē! Jūs visus nogalinās, ja radīsies kaut vismazākās aizdomas! Francijas princis - tas ir pavisam kas cits! Papūlies iegūt kādus pierādījumus, de Muī, prasi garantijas! Neapmierinies tikai vārdiem un solījumiem. Tu esi pārāk vientiesīgs un to pieproti.

- O, sire Ticiet man, tikai izmisums par jūsu atteikšanos mani iegrūda hercoga rokās. Es baidījos, ka viņš, zinādams par mūsu noslēpumu, varētu mūs nodot.

- Bet tagad tu zini viņa noslēpumu, un tikai no tevis ir atkarīgs, vai tu šo noslēpumu izmantosi, kā pienākas. Ko viņš vēlas? Vai grib kļūt par Navarras karali? Jauki, apsoli viņam troni! Ko vēl viņš grib? Atstāt galmu? Dod viņam iespēju aizbēgt, strādā viņa labā tāpat kā manā. Un pēc tam izmanto viņu kā vairogu, vērs viņu pret visiem cirtieniem, kas mērķēti mums. Kad būs jābēg, mēs bēgsim abi; kad būs pienācis laiks cīnīties un valdīt - es valdīšu viens!

- Sargieties no hercoga! - Margerita brīdināja. - Šis cilvēks dzeļ, viņam ir tumša dvēsele, viņš nepazīst ne naida, nc mīlas. Pret saviem draugiem viņš arvien izturas tāpat kā pret saviem ienaidniekiem un pret saviem ienaidniekiem tāpat kā pret saviem draugiem.

- Vai viņš jūs gaida, de Muī? - Indriķis vaicāja.

- Jā, sire.

- Kur?

- Abu galminieku istabā.

- Kad?

- Pirms pusnakts.

- Pašlaik vēl nav vienpadsmit, - Indriķis teica. - Tātad laika diezgan. Iesim, de Muī!

- Vai mēs varam uz jums paļauties? - Margerita jautāja de Muī.

- Protams, kundze, - atbildēja Indriķis tajā sirsnīgajā pārliecībā, ar kuru viņš vēlāk iekaroja tik daudzu sirdis. - Monsieur de Muī personība neļauj par to šaubīties.

- Jums taisnība, sire, - jauneklis atbildēja. - Bet jūsu vārds man nepieciešams, jo to prasīs partijas vadoņi. Jūs neesat īsts katolis, vai ne?

Indriķis paraustīja plecus.

- Jūs neatsakāties no Navarras karaļvalsts kroņa?

- Es neatsakos ne no viena kroņa, de Muī. Es tikai atstāju sev tiesības izvēlēties labāko; to, kurš būs izdevīgs man un jums.

- Bet ja nu jūs apcietina? Vai jūs, majestāte, tādā gadījumā apsolāties par visu klusēt, kaut arī jūs spīdzina?

- Dievs lai ir mans aculiecinieks, de Muī!

- Vēl vienu vārdu, sire! Kur es jūs varēšu satikt?

- Rīt cs jums aizsūtīšu savas istabas atslēgu. Jūs varēsit apmeklēt mani pēc savas vēlēšanās un jebkurā laikā. Alansonas hercogs atbildēs par visu. Pagaidām izmantojiet šīs mazās kāpnītes! Es jūs pavadīšu. Pa to laiku karaliene ievedīs jūsu līdzinieku sarkanajā mētelī, kurš pašlaik apsargā durvis. Man šķiet, ka nevienam nevajag zināt, ka jūs esat divi. Vai ne, de Muī? Vai ne, Margerita?

Un Indriķis smaidīdams palūkojās uz sievu.

- Jā, - atbildēja Margerita, nemaz nesamulsdama, - žēl tikai, ka grāfs de la Mols kalpo manam brālim Alansonas hercogam.

- Tādā gadījumā papūlaties, lai viņš klust par mūsu prickritēju, - Indriķis nopietni sacīja. - Nežēlojiet ne solījumus, ne zeltu. Visa mana kase ir jūsu rīcībā.

- Ja jūs vēlaties, - atbildēja Margerita ar to saldo smaidu, kāds tik īpatnējs ir reibuma pilnajām Bokačo sievietēm, - es izmantošu visus spēkus, lai izpildītu jūsu vēlēšanos.

- Labi, kundze, ļoti labi! Bet jūs, de Muī, sagūstiet hercogu!