Karaliene Margo

XIX Medības ar vanagiem

Kārlis turpināja lasīt. Grāmata viņu bija tā savaldzinājusi, ka viņš salipušās lapas acīm gandrīz vai aprija.

Alansonas hercogs šausmās vēroja karaļa nodarbošanos, par kuras sekām zināja viņš vienīgais.

"Kas gan notiks?" - hercogs prātoja. - "Es aizceļošu trimdā, iegūšu nieka kroni, kamēr Navarras karalis, saņēmis pirmo vēsti par Kārļa slimību, atgriezīsies kādā cietoksnī, jūdzes divdesmit no Parīzes, un uzmanīs nejauša gadījuma dēļ dāvāto balvu. Vienā mirklī viņš ieradīsies Parīzē un, pirms Polijas karalis dabūs zināt par brāļa nāvi, Francijas tronī valdīs jauna dinastija. Nē, tas ir neiespējami!"

Šīs domas pazibēja Indriķim galvā, kad viņš pirmajā brīdī, baismu nojautu mākts, gribēja Kārli aizturēt. Hercogs vēlreiz gribēja cīnīties ar likteni, kas apsargāja Indriķi, bet vajāja Valuā namu.

Bet tai pašā mirklī viņa nodomi pret Indriķi mainījās. Saindēto grāmatu nelasīja viņš, bet karalis. Nāvei nolemtajam Indriķim varēja ļaut aizbēgt. Bet tā kā liktenis viņu no jauna izglābis, viņam vajadzēja palikt. Bastīlijā vai Venscnā ieslodzītais Indriķis nebija tik bīstams kā Navarras karalis trīsdesmit tūkstošu vīru liela karaspēka priekšgalā.

Alansonas hercogs nogaidīja, līdz Kārlis izlasīja iesākto nodaļu, un teica:

- Sire, jūs man pavēlējāt gaidīt un cs gaidīju, kaut gan lielā nepacietībā: man jums jāpaziņo ļoti svarīga vēsts.

- Ak, pie velna! - iesaucās Kārlis, kura bālie vaigi sārtojās: vai nu viņu bija uzbudinājusi grāmata, vai ari inde bija jau sākusi savu darbu. - Pie velna! Ja tu man gaudosi vienu un to pašu, pazudi tāpat kā Polijas karalis! No viņa es jau tiku vaļā, tikšu arī no tevis. Par to vairāk ne vārda!

- Es negribu runāt par savu aizbraukšanu. Jūsu majestāte mani sāpināja, apšaubīdams manu brāļa un pavalstnieka padevību jums. Es gribu pierādīt, ka es neesmu nodevējs.

- Kas ir nolicis? - vaicāja Kārlis, atbalstīdamies uz grāmatas un sakrustodams kājas, it kā gatavodamies pacietīgi noklausīties brāļa garo stāstu. - Kas noticis? Vai jaunas baumas? Vai jauns apvainojums?

- Nē, sire, neapšaubāma sazvērestība, ko es līdz šim jums neatklāju vienīgi muļķīgas pieklājības dēļ.

- Sazvērestība? - Kārlis noprasīja. - Kas tā ir par sazvērestību?

- Kamēr jūsu majestāte medīs, Navarras karalis iejās Senžermēnas mežā. Tur viņu gaidīs viņa piekritēji, ar kuriem kopā viņš aizbēgs.

- O, cs jau to zināju! - iesaucās Kārlis. - Atkal jauns mana nabaga Indriķa apmelojums. Kad jūs viņu beidzot liksiet mierā?

- Jūsu majestāte drīz vien pārliecināsies, vai es runāju taisnību vai arī Indriķi apmeloju.

- Drīz?

- Jā, jo Navarras karalis bēgs jau šodien.

Karalis piecēlās.

- Klausies, - viņš teica, - vēlreiz es tavus izdomājumus ņemšu nopietni. Bet es jūs, tevi un tavu»māti, brīdinu, ka tā tiešām būs pēdējā reize! Pasauciet Navarras karali!

- Šis līdzeklis neder, sire, - Fransuā sacīja, - tā jūs neko neuzzināsiet. Indriķis liegsies, brīdinās savus līdzdalībniekus un tie pazudīs. Un lad mani un manu māti apvainos melos.

- Ko tad tu vēlies?

- Uzklausiet mani kā brāli, jūsu majestāte, par kura padevību un mīlu jūs pārliecināsieties visdrīzākā laikā. īstais vainīgais jau divus gadus ir jums neuzticīgs. Saķeriet viņu nodevības brīdi, lai viņš reiz saņem sen pelnīto sodu.

Kārlis klusēdams piegāja pie loga un to atvēra. Viņam bija uznācis reibonis.

- Ko tu domā, kas man jādara? - viņš jautāja, pagriezies pret hercogu. - Runā, Fransuā!

- Sire, man liekas, ka Senžcrmenas mežu vajadzētu aplenkt trim vieglo jātnieku nodaļām. Noteiktā laikā, piemēram, vienpadsmitos viņi visi reizē dosies uz Fransuā I paviljonu, kurā es it kā nejauši piedāvāšu ieturēt pusdienas, un ceļā sagūstīs visus, kas slēpsies biezoknī. Redzēdams, ka Indriķis aizjāj, es palaidīšu vanagu un izlikšos, ka dzenos tam pakaļ, bet patiesībā steigšos uz paviljonu, kurā noteikti sagūstīs Navarras karali un viņa līdzdalībniekus.

- Tā nav slikta doma, - sacīja karalis. - Pasauciet sardzes priekšnieku!

Alansonas hercogs pielika pie lūpām sudraba svilpīti, kas zelta ķēdītē karājās tam uz krūtī, un iesvilpās.

Ienāca sardzes virsnieks.

Kārlis piesauca virsnieku pie sevis un čukstus viņam kaut ko pavēlēja.

Tanī brīdī Aksjēns sāka plosīties un lēkāt pa istabu. Viņam kaut kas bija zobos. Suns nosvieda savu laupījumu uz grīdas, tad atkal metās tam virsū un sāka plosīt.

Kārlis pagriezās un sāka lamāties. Aksjēns plosīja dārgo grāmatu par vanagu medībām. Visā pasaulē bija palikuši tikai trīs eksemplāri. Kārlis paķēra pātagu un no visa spēka gāza ar to Aksjēnam. Suns iekaucās un paslēpās zem galda, kuru klāja liels galdauts.

Kārlis pacēla uz grīdas gulošo grāmatu. Tai bija cietusi viena lapa, un tā pati nevis ar tekstu, bet gan ar zīmējumu. Kārlis sakārtoja grāmatu un nolika plauktā, kur Aksjēns tai netika klāt. Hercogs drudžaini vēroja brāļa rīcību. Viņš vēlējās, lai šī grāmata, kas bija izpildījusi savu uzdevumu, kaut kur pazustu pēc iespējas drīzāk.

Pulkstenis nosita seši.

Šajā laikā Kārlis parasti izgāja pagalmā. Sēdēdami zirgos, kas bija segli ar brīnišķīgām segām, tur viņu sagaidīja krāšņi tērpušās dāmas un pārējie galminieki. Mednieki turēja rokās vanagus; citiem pie sāniem karājās medību ragi: varēja atgadīties, ka karalim medības ar vanagiem apnīk un viņš sāk vajāt kādu briedi vai stirnu.

Karalis izgāja no ieroču kabineta un aizslēdza durvis, atslēgu iebāzdams kabatā.

Kāpdams pa trepēm, Kārlis pēkšņi apstājās un pielika roku pie pieres. Kājasv viņam drebēja. Tās sāka trīcēt arī hercogam.

- Šodien kaut kas liecina par negaisu, - viņš norūca.

- Par negaisu… janvārī? - Kārlis brīnījās. - Tu esi jucis! Man gluži vienkārši reibst galva. Es esmu noguris, tas arī ir viss. Viņi mani nogalina ar savām sazvērestībām un naidu, - viņš piebilda mazliet klusāk.

Izgājis pagalmā, karalis jutās daudz labāk. Svaigais rīta gaiss, mednieku kliedzieni, galminieku trokšņainie sveicieni atstāja uz viņu parasto iespaidu.

Viņš atviegloti nopūtās un atdzīvojās.

Vispirms karaļa skatiens uzmeklēja Indriķi, kurš atradās blakus Margeritai.

Šis uzticamais laulātais pāris, šķiet, bija ļoti samīlējies un nemaz nespēja šķirties.

Ieraudzījis Kārli, Indriķis iespieda zirgam piešus sānos un pēc mirkļa atradās pie viņa.

- Kas par lielisku zirgu! - karalis priecājās. - Liekas, ka tu, Indriķi, esi sagatavojies uz briežu medībām. Vai tu esi aizmirsis, ka šodien mēs medīsim ar vanagiem?

Un, atbildi negaidījis, viņš uzsauca:

- Uz priekšu, kungi, uz priekšu! Deviņos mums jāsāk medības!

Karaļa vārdos izskanēja tādi kā draudi.

Katrīna stāvēja pie savas istabas loga un nolūkojās uz. pagalmu. Aiz paceltā aizkara viņas seja bija nāves bāla.

Karalis pamāja, un viss apbruņotais, zeltītais un sasmaržolais pūlis ar Kārli priekšgalā devās uz Luvras vārtiem un kā lavīna traucās tālāk pa ceļu uz Senžcrmcnu. Viņus pavadīja ļaužu kliedzieni, kas sveica jauno karali, kurš savā sniegbaltajā zirgā sēdēja domīgs un noskumis.

- Ko viņš jums teica? - jautāja Margerita, kad Indriķis bija atgriezies pie viņas.

- Karalis uzslavēja manu zirgu.

- Tad viņam kaut kas ir zināms. Uzmanieties!

Indriķa lūpās pavizēja parastais smaids, kurš it kā vēstīja: "Neraizējieties, mana dārgā!"

Tiklīdz spožā kavalkāde bija izjājusi no pagalma, Katrīna nolaida aizkaru.

Viņa bija ievērojusi, ka Indriķis izskatās bālāks nekā parasti un ka viņš nervozi dreb un par kaut kaut ko sačukstas ar Margeritu.

- Man liekas, ka šoreiz mans mīļais Indriķis gan būs iekritis! - smaidīdama nomurmināja florenciete.

Gribēdama pārliecināties, vai viņas nodoms tiešām ir piepildījies, Katrīna brīdi nogaidīja, kamēr mednieki izjāj no Parīzes, tad izgāja gaitenī, uzkāpa pa riņķveida kāpnēm un ar pielāgotu atslēgu atslēdza Indriķa istabu durvis.

Bet viņa veltīgi pārmeklēja galdu, plauktus, skapjus - grāmata nekur nebija atrodama.

- Liekas, ka Fransuā to jau aiznesis, - viņa čukstēja. - Viņš ir rīkojies uzmanīgi.

Un māte karaliene atgriezās savās istabās, būdama par sekmēm pilnīgi pārliecināta.

Pēc pusotras stundas ilgas straujas jāšanas mednieki sasniedza Senžermenu. Viņi nolēma neiegriezties drūmajā un varenajā veclaiku pilī, kas neaprakstāmi skaista pacēlās starp kalnos izklaidus izvietotajām mājām, un devās pāri koka tiltam, kas atradās iepretim ozolam, ko vēl tagad saite par Silī ozolu. Karogotajām barkām upē, kas sekoja medniekiem, deva zīmi aizbraukt tālāk, lai karalis ar saviem pavadoņiem vieglāk tiktu pāri upei.

Aiz upes viss jautro jātnieku bars izklīda pa zaļo pļavu pie Scnžcrmenas meža.

Karalim pa priekšu jāja vanagu nesēji zaļos kamzoļos un garos zābakos. Viņi savaldīja suņus un sita pa upmales niedrēm, no tām izceldami putnus.

Pēkšņi parādījās saule, kas visu laiku bija paslēpusies mākoņos. Tās staros galminieku zelts un dārglietas iclāsmojās varavīksnes krāsās un visa kavalkāde pārvērtās zvīļojošu uguņu straumē.

Tai brīdī no niedrēm, žēli kliegdams, izspurdza gārnis.

- Hav! Hav! - iekliedzās Kārlis un palaida savu vanagu, lai tas noķer aizlidojošo putnu.

- Hav! Hav! - kliedza ari pārējie mednieki.

No spilgtās gaismas apmulsušais vanags izmeta zemu līkumu, bet tad ieraudzīja gārni un metās tam pakaļ.

Bet gārnis nav muļķa putns. Kamēr karalis atraisīja vanagu no saites un tas aprada ar spožo sauli, gārnis jau bija labā gabalā. Ar spēcīgiem spārnu vēcienicm putns pacēlās aizvien augstāk gaisā.

- Hav! Hav! Dzelzsknābi! - Kārlis kliedza, pamudinādams vanagu. - Pierādi, ka tu esi no krietnas sugas! Hav! Hav!

It kā paklausīdams karaļa pavēlei, lielais vanags kā bulta traucās pakaļ gārnim.

. - O, gļēvuli! - Kārlis gavilēja.

Viņš iespieda zirgam sānos piešus un, atmestu galvu, lai neizlaistu no acīm abus putnus, dzina zirgu aulēkšos. - O, gļēvuli, tu domā izbēgt! Nekā! Dzelzsknābis ir varens putns. Pagaidi… pagaidi! Gan tu redzēsi! Hav, dzelzsknābi, hav!

Skats tiešām bija ļoti valdzinošs. Vanags arvien vairāk tuvojās gārnim.

Viss bija atkarīgs no tā, kas šajā pirmajā sadursmē atradīsies augstāk gaisā.

Bet bailēm spārni izrādījās ātrāki nekā drošsirdībai.

Vanags straujajā lidojumā palidoja zem gārņa, kas šo izdevību izmantoja un savu garo knābi iecirta vajātāja mugurā.

Trieciens bija tik stiprs, ka apdullinātais vanags gaisā apmeta trīs kūleņus. Radās šaubas, vai viņš nelaidīsies zemē. Bet vanags, griezīgi kliegdams, vēl cītīgāk sāka vajāt savu upuri.

Bet gārnis arī šoreiz lika lietā savas priekšrocības. Līdz šim viņš bija lidojis tieši augšup, bet tagad mainīja virzienu un strauji pagriezās uz meža pusi, cerēdams izbēgt no niknā ienaidnieka nagiem.

Taču vanags tiešām bija no krietnas sugas un ar asu redzi. Viņš nojauta gārņa nodomu un kā bulta aizšķērsoja tam ceļu. Nabaga putns žēli iekliedzās un atkal sāka lidot augšup.

Dažās sekundēs putni bija pacēlušies līdz mākoņiem. Gārnis tagad atgādināja cīrulīti, bet vanags bija pārvērties par melnu punktu, kas ar katru nākamo mirkli kļuva aizvien grūtāk saskatāms.

Kārlis kopā ar galminiekiem nekustēdamies vēroja abu putnu cīņu.

- Bravo, bravo, Dzelzsknābi! - Kārlis pēkšņi iesaucās. - Redziet, redziet, viņš atrodas virs gārņa! Hav! hav!

- Es neredzu ne vanagu, ne gārni, - sacīja Indriķis.

- Ja tu viņus neredzi, Indriķi, - karalis teica, - tad vismaz dzirdi gārņa klaigas. Vai dzirdi? Viņš sauc palīgā!

Debesu dzīlēs tiešām atskanēja vairāki žēli kliedzieni, bet tos varēja sadzirdēt tikai ļoti smalkas ausis.

- Skaties! - Kārlis sauca. - Viņi tūlīt laidīsies zemē.

Tiklīdz viņš to bija pateicis, putni sāka slīdēt lejup un kļuva aizvien skaidrāk saredzami.

Pagaidām tic vēl bija tikai divi punkti, viens - lielāks, bet otrs - mazāks. Mazākais bija augšējais.

- Redziet, redziet! - Kārlis priecājās. - D/clzsknābis ir uzvarējis!

Tiešām - gārnis pat nemēģināja aizsargāties. Viņš pūlējās lidot pēc

iespējas ātrāk un pēc vanaga nepārtrauktajiem cirtieniem ar knābi tikai vārgi iekliedzās. Pēkšņi tas sakļāva spārnus un sāka krist kā akmens. Vanags darīja to pašu. Kad gārnis atkal gribēja izplest spārnus, vanags ar spēcīgu triecienu to apdullināja, un nabaga upuris, virpuļodams sāka krist lejup. Vanags neatpalika un, tiklīdz gārnis bija sasniedzis zemi, metās tam virsū. Uzbrucēja uzvaras kliedziens nomāca upura žēlos vaidus.

- Pie vanaga! Pie vanaga! - Kārlis iesaucās un aizauļoja.

Bet negaidīti viņš zirgu apturēja, iekliedzās, izlaida pavadu no rokām un ieķērās zirgam krēpēs.

Izdzirduši karali iekliedzamies, galminieki steidzās pie viņa. Kārļa seja kvēloja, acis drudžaini spīdēja.

- Nē… nekas! - viņš teica. - Man pēkšņi ļoti iesāpējās kuņģis… it kā kvēla dzelzs icgailētos… Būs labi… jāsim!

Un Kārlis atkal dzina zirgu alekšos.

Alansonas hercogs nobālēja.

- Ko tas nozīmē? - Indriķis vaicāja Margeritai. - Atkal kaut kas jauns.

- Nezinu, - karaliene atteica. - Vai ievērojāt, ka brālis piesarka?

- Jā, bet tas notiek diezgan reti, - Indriķis atbildēja.

Kad visi mednieki bija sapulcējušies putnu nokrišanas vietā, vanags jau bija pāršķēlis gārņa galvaskausu.

Kārlis nolēca no zirga, lai abus putnus aplūkotu tuvumā. Nokāpis zemē, viņš sajuta tik stipru reiboni, ka vajadzēja pieturēties pie sedliem. Karalim briesmīgi gribējās gulēt.

- Brāli, brāli, kas jums noticis? - iesaucās Margerita.

- Man liekas, tas pats, kas Porcijai, kad viņa rija kvēlojošas ogles. Man deg visas iekšas un šķiet, ka cs izelpoju liesmas.

Kārlis smagi nopūtās. Likās, ka viņš ir pārsteigts, ka no viņa mutes neplūst ugunsstraume.

Vanagu atrāva no beigtā gārņa un atkal piesēja ķēdē. Visi sapulcējās ap Kārli.

- Ko tas nozīmē? - viņš jautāja. - Blēņas! Saule sakarsējusi galvu, cits nekas nevar būt! Turpināsim medības, kungi! Lūk, vesels bars meža pīļu! Palaidiet visus vanagus! Papriecāsimies no visas sirds!

Nekavējoties palaida sešus vanagus, kas traucās pēc laupījuma, kamēr mednieki ar karali priekšgalā devās pie upes.

- Nu, ko jūs teiksit, madame? - Indriķis jautāja Margeritai.

- Es teikšu, ka pašlaik ir visizdevīgākais mirklis, - atbildēja Margerita. - Ja karalis neatskatīsies, mēs viegli sasniegsim mežu.

Indriķis pasauca nonāvētā gārņa nesēju, un kamēr viss trokšņainais, greznais pulks traucās pa nogāzi uz upmalu, viņš palika iepakaļ, izlikdamies, ka aplūko karaļa vanaga uzveikto putnu.