Karaliene Margo

IV 1572. gada 24. augusta vakars

Grāfs de la Mols ieradās Parīzē caur Senmarseļas vārtiem 24. augusta vakarā - kā jau admirālis to bija paredzējis. Viņš nicinoši uzlūkoja daudzās viesnīcas, kuru zīmējumiem izkrāsotās izkārtnes rēgojās pa labi un kreisi. Notriecis savu putās sajāto zirgu līdz pilsētas centram, de la Mols pārjāja Mobēra lauku, Mazo un Dievmātes tiltu, turpināja ccļu pa Sēnas piekrasti, līdz apstājās Brezēnas ielas stūrī. Tā ir tagadējā de l'Arbrsekas ielā, kā mēs to turpmāk arī sauksim.

Jauneklis iegriezās minētajā ielā. Pa kreisi čīkstēdama šūpojās jauna, skaista izkārtne, turklāt tai piekārtie zvaniņi jautri skanēja. Tā saistīja jātnieka uzmanību, un viņš apstājās otrreiz. Izkārtni greznoja uzraksts "Skaistā zvaigzne", kas bija uzkrāsots virs zīmējuma, kurš izsalkušajam ceļiniekam bija ļoti tīkams: tvaikos cepās putns, bet apakšā stāvēja cilvēks sarkanā mētelī, dīvainajai zvaigznei pretī stiepdams rokas, kurās atradās naudas maks.

"Lūk, viesnīca, kura par sevi pastāsta tik kārdinoši," jauneklis nodomāja. "Tās saimnieks droši vien ir liels blēdis. Es dzirdēju, ka de l'Arbrsekas iela nav tālu no Luvras, un ja šī vicsnīca daļēji atbilst savai izkārtnei, tad man šeit klāsies labi."

Kamēr jaunais ceļotājs tā pie sevis domāja, no pretējās, Senonorē ielas, izjāja otrs jātnieks un arī apstājās, pārsteigumā uzlūkodams "Skaistās zvaigznes" izkārtni.

Jātnieks sēdēja baltā spāņu zirgā un bija tērpies melnā kamzolī, tumši violetā samta mētelī un melnos zābakos. Viņa ieroči bija zobens ar kalta tērauda rokturi un tāds pats duncis. Viņa apģērbs un izturēšanās liecināja par īstu kavalieri. Šis jauneklis bija aptuveni divdesmit četrus gadus vecs, iebrūnu seju, zilām acīm, mazām ūsiņām, ļoti daiļu muti un burvīgiem zobiem, kas, smaidot maigi skuņijo smaidu, it kā apmirdzēja viņa seju.

Otrs ceļotājs bija pilnīgs pretstats pirmajam. No viņa lielās platmales atliektām malām ārā spraucās biezi, savēlušies, gandrīz sarkani mali, pelēkas acis vismazākajās dusmās iekvēlojās ogļmelnas, viņa seja bija viegli sārta, lūpas plānas, sarkanas ūsas un lieliski zobi. Vispār sejas, plato plecu un lielā auguma dēļ viņu varēja saukt par skaistu puisi, likai

šis skaistums bija mazliet parupjš. Jau veselu stundu viņš jādelēja pa ielām un, it kā viesnīcu meklēdams, skatījās visos logos, no kuriem viņā ar labpatiku noraudzījās daudzas sievietes.

Abi jātnieki labu laiku aplūkoja "Skaisto zvaigzni". Tad svešais paskatījās uz de la Molu un pirmais ierunājās:

- Šķiet, ka no šejienes līdz Luvrai nav tālu? - viņš jautāja tajā šausmīgajā kalnu iedzīvotāja izloksnē, pēc kuras starp simtiem atbraucējiem arvien varēja pazīt pjemontieti. - Es redzu, ka mūsu gaumes ir līdzīgas. Un tas man ļoti glaimo.

. - Šī viesnīca, šķiet, nav tālu no Luvras, - uzrunātais atbildēja līdzīgā, tikpat neciešamā pjemontiešu izloksnē. - Bet es nezinu, vai man ir tas gods būt ar jums vienisprātis. Es vēl pārdomāju un neko noteiktu neesmu izlēmis.

- Un jūs, kungs, vēl šaubāties? Ir redzams, viesnīca nav slikta. Vai varbūt man tā šķiet tikai jūsu klātbūtnē. Lai nu kā, jums tomēr jāatzīst, ka izkārtne ir skaista.

- O, bez šaubām! Bet tieši tā manī rada neuzticību. Stāsta, ka Parīzē esot daudz blēžu un izkārtne var būt tāds pats slazds, kā viss pārējais.

- Nieki! - iesaucās pjemontietis. - Man no blēžiem nav bailes! Ja man viesnīcas saimnieks nepasniegs tik labi izceptu putnu, kā tos tur uz izkārtnes, tad es viņu pašu uzduršu uz iesma un izcepināšu pēc savas gaumes! Iesim, kungs!

- Jūs mani galīgi pārliecinājāt, - smiedamies atbildēja de la Mols. - Lūdzu, ejiet pirmais!

- O, mans kungs, zvēru pie savas dvēseles, to es nekad nedarīšu! Es esmu vienīgi jūsu padevīgs kalps, grāfs Anibāls de Kokonna.

- Bet es jūsu - grāfs Zozefs Hiacints Bonifācijs de Lerāns de la Mols.

- Tādā gadījumā sadosimies rokās un iesim abi reizē!

Šāda abām pusēm izdevīga priekšlikuma sekas bija tādas, ka jaunekļi nolēca no zirgiem, pavadas pameta staļļa puisim, saķērās rokās un, sakārtojuši zobenus, devās uz viesnīcas durvīm, pie kurām stāvēja mājvietas saimnieks. Pretēji šādas sugas ļaudīm, viņš nācējiem nepievērsa nekādu vērību un turpināja sarunāties ar slaidu, kalsnu cilvēku, kas bija tinies tumšā mēteli un stipri atgādināja spārnus izpletušu ūpi.

Pienācis abiem klāt, Kokonna, aizvainots par paša un biedra neievērošanu, paraustīja saimnieku aiz piedurknes. It kā pēkšņi pamodināts, tas satrūkās, un, atvadīdamies no sava sarunas biedra, vēl noteica: - Uz redzēšanos! Pienāciet drīzāk un katrā ziņā paziņojiet par noteikto stundu!

- Nu, godājamais, - sacīja Kokonna, - jūs laikam neredzat, ka mēs arī gribam ar jums iepazīties?

- O, atvainojiet, kungi! - atbildēja viesnīcas saimnieks. - Es jūs nemaz neredzēju.

- Velns lai parauj! Jums gan labāk būtu mūs redzēt! Bet tagad, kad esat mūs pamanījis, papūlieties nesaukt mūs par kungiem, bet gan - par grāfu kungiem.

La Mols stāvēja malā, atļaudams rīkoties Kokonnam, kurš bija apņēmies visu nokārtot. Kaut gan viņš sarunā nepiedalījās, tomēr sarauktās uzacis liecināja, ka vajadzības gadījumā viņš nekavēsies palīdzēt.

- Tātad, grāfa kungs, ko jūs vēlaties? - viesnīcnieks gluži mierīgi jautāja.

- Nu, tagad jau skan mazliet labāk, vai ne? - vaicāja Kokonna, vērsdamies pie dc la Mola, kas piekrītoši palocīja galvu. - Grāfa kungam un man iepatikās jūsu izkārtne un mēs vēlamies jūsu viesnīcā ieturēt vakariņas un pārnakšņot.

- Ļoti nožēloju, grāfu kungi, - atbildēja viesnīcnieks, - bet man ir brīva tikai viena istaba, kas jums abiem būs ļoti neērta.

- Jo labāk, mans dārgais! - iesaucās de la Mols. - Mēs pameklēsim citu viesnīcu.

- Nē, nē! - attrauca Kokonna. - Es palieku šeit. Mans zirgs ir galīgi nomocījies. Tā kā jūs atsakāties no istabas, lad es to paņemšu.

- O, tā ir pavisam cita runa, - vēl arvien tai pašā nekaunīgi vienaldzīgajā tonī atbildēja viesnīcnieks. - Jums vienam to istabu es nekādā ziņā nedošu.

- Mordieul - iesaucās Kokonna. - Nudien, jocīgs kukainis! Nupat mēs abi vienai istabai bijām par daudz, tagad viens jau ir par maz! Tātad tu negribi mūs ielaist?

- Tā kā jūs, kungi, par to neapvainojaties, tad es labāk teikšu taisnību.

- Runā, bet tikai drīzāk!

- Labi! Teikšu, ka man būtu patīkamāk atsacīties no goda pieņemt jūs savā viesnīcā.

- Kāpēc? - Kokonna jautāja, dusmās nobālēdams.

- Tāpēc, ka jums nav kalpu, - atbildēja viesnīcas saimnieks. - Un, ja jūs aizņemsit kungu istabu, tad man paliks tukšas divas istabas kalpiem, kurās droši vien neviens nedzīvos.

- Grāfa kungs, - Kokonna vērsās pie de la Mola, - vai jums nešķiet tāpat kā man, ka šo nelieti derētu mazliet pārmācīt?

- Labprāt, - atteica de Mols, gatavodamies kopā ar savu biedru laist darbā pātagu.

Neievērodams šos draudus, kas nemaz nelikās tukšs joks, viesnīcnieks palika gluži mierīgs un atkāpās tikai dažus soļus ~ līdz durvīm.

- Tūdaļ redzams, ka kungi ieradušies no provinces, - viņš zobgalīgi sacīja. - Parīzē vairs nav modē sist viesnīcu saimniekus, ja tie nevēlas izīrēt savas istabas. Tagad neper mūs, bet ievērojamus kungus. Ja jūs pārāk trokšņosit, es pasaukšu savus kaimiņus un lieta beigsies ar to, ka piekaus jūs pašus, bet šāds joks muižniekiem nebūtu visai piemērots.

- Velns un elle! Viņš par mums vienkārši zobojas! - nikni kliedza Kokonna.

- Greguār, padod manu arkebūzu! - viesnīcnieks pavēlēja savam kalpam.

- Mordicul - ierēcās Kokonna, izraudams zobenu. - Grāf la Mol, kustieties taču!

- Kāpēc? Kamēr mēs strīdēsimies, atdzisīs vakariņas.

- Kā? - iesaucās Kokonna. - Tātad jūs domājat…

- Man liekas, ka "Skaistās zvaigznes" saimnieks nedomā neko ļaunu. Viņš tikai neprot apieties ar ceļotājiem, sevišķi ar muižniekiem.

Pēc šiem vārdiem la Mols viesnīcas saimnieku, kas jau turēja rokās šauteni, atbīdīja no durvīm, pamāja Kokonnam un viņam nopakaļ iegāja viesnīcā.

- Lai būtu tā, - noteica Kokonna. - Kaut gan es labprāt būtu izmēģinājis, vai mans zobens dur tāpat, kā šī nelieša speķojamā adata.

- Pacietību, mīļais draugs, pacietību, - atbildēja la Mols. - Tagad visas viesnīcas pārpildītas, tur dzīvo augstmaņi, kuri Parīzē ieradušies uz. kāzu svinībām galmā un kurus pievelk gaidāmais karš ar Flandriju. Tāpēc mums būtu ļoti grūti kaut kur atrast patvērumu.

-Mordicul Jūs esat pārāk iecietīgs, - norūca Kokonna, īgni virpinādams savas sarkanās ūsas un ar skatienu dzeltin dzeldams viesnīcnieku. - Bet lai šis blēdis papūlas! Ja viņa ēdieni būs slikti, gulta cieta, vīni jaunāki par trim gadiem, apkalpotāji neveikli…

- Esiet bez rūpēm, grāfa kungs, - atbildēja saimnieks, trīdams uz jostas siksnas savu lielo dunci. - Jūs jutīsities kā paradīzē.

Galvu kratīdams, viņš pie sevis vēl norūca:

- Droši vien hugenoti. Kopš viņu bearnietis apprecējis princesi Margo, šie vazaņķi palikuši pārāk uzpūtīgi. Būtu ļoti jauki, ja hugenoti būtu ieklīduši pie manis taisni tagad, kad…

Un viesnīcnieka seja savilkās tik riebīgā smīnā, ka viņa viesi, ja vien būtu to redzējuši, bailēs sastingtu.

- Nu, kas būs ar vakariņām? - Kokonna griezīgi iejautājās, pārtraukdams saimnieka domu pavedienu.

- Kā pavēlēsit, grāfu kungi! - tas atbildēja, acīmredzot būdams apmierināts par pēdējo domu, kas pēkšņi bija uzplaiksnījusi viņa galvā.

- Labi, bet liec galdā nekavējoties! - pavēlēja Kokonna un, pagriezies pret la Molu, piebilda. - Kā jums patīk Parīze, grāfa kungs? Jautra pilsēta, vai ne?

- Man gan liekas, ka nē, - la Mols atbildēja. - Līdz šim esmu redzējis vienīgi skābas vai izbiedētas sejas. Varbūt parīzieši baidās no negaisa? Debesis apmākušās un gaiss spiedīgs.

- Liekas, ka jums, grāf, jātiek Luvrā?

- Un jums acīmredzot tāpat, Kokonnas kungs?

- Uzminējāt! Ja vēlaties, meklēsim kopā?

- Vai tūdaļ? - jautāja la Mols. Man šķiet, ka ir jau pārāk vēls.

- Vēls vai agrs, bet man būs jāiet. Man pavēlēts pēc iespējas drīz nokļūt Parīzē un pēc ierašanās nekavējoties doties pie hercoga Gīza.

Dzirdot Gīza vārdu, viesnīcas saimnieks, kļuva uzmanīgāks un panāca dažus soļus tuvāk.

- Šis nelietis mūs noklausās, - sacīja Kokonna, nevienam neuzticēdamies, - kā visi pjemontieši. Viņš vēl nebija aizmirsis, kā viesnīcnieks abus bija uzņēmis, un nevarēja viņam to piedot.

- Jā, es klausos, grāfa kungs,- pielikdams roku pie cepures, atbildēja viesnīcnieks, - bet vienīgi jūsu labā. Es pienācu, dzirdot jūs runājam par lielo hercogu Gīzu. Vai es jums, kungi, nevaru ar kaut ko pakalpot? Esmu jūsu rīcībā!

- Acīmredzot hercoga vārds dara brīnumus - no rupjā nelieša tu esi kļuvis par pazemīgu būtni. Velns lai parauj, manu mīļo!… Kā tevi sauc?

- La Hurjērs, - viesnīcnieks palocīdamies atbildēja.

- Tādā gadījumā, la Hurjēra kungs, vai tu tiešām domā, ka mana roka ir vieglāka par hercoga Gīza roku, kuram, kā redzu, ir priekšrocība padarīt tevi padevīgu.

- Varbūt ne vieglāka, bet īsāka gan, grāfa kungs, - atteica saimnieks. - Turklāt lielais Indriķis ir mūsu elks. Mēs, parīzieši, viņu pielūdzam.

- Kas par Indriķi? - vaicāja la Mols.

- Tāds ir tikai viens, - viesnīcnieks atbildēja, - Indriķis Gīzs.

- Atvainojiet, mīļais, ir vēl arī otrs, par kuru es jums ieteiktu manā klātbūtnē neko aizvainojošu nerunāt. Es domāju Navarras Indriķi. Bez tam ir arī Indriķis Kondē, tāpat ļoti cienījams augstmanis.

- O, tos es nepazīstu, - viesnīcnieks atbildēja.

- Bet es viņus pazīstu, - sacīja la Mols. - un tā kā esmu ieradies pie Navarras Indriķa, tad es jums vēlreiz iesaku, man dzirdot, nerunāt par viņu ļaunu.

Saimnieks nekā neatbildēja, viegli pieskārās cepurei un turpināja glaimīgi raudzīties Kokonnā.

- Tātad grāfa kungs runās ar lielo hercogu Gīzu? Grāfa kungs ir ļoti laimīgs. Viņš droši vien ieradies šeit…

- Kāpēc?

- Uz svētkiem, - savādi smaidīdams, viesnīcnieks atbildēja.

- Tev vajadzēja teikt - uz bezgalīgiem svētkiem. Pie jums no tiem vairs nevar glābties. Visur to vien runā: balles, izpriecu braucieni, karuseļi. Parīzē var labi izpriecāties, vai ne?

- Ne visai, grāfa kungs, vismaz, līdz šim priecājās ne visai daudz. Bet tagad, liekas, sāksies īstās dzīres.

- Uz Navarras karaļa un princeses Margeritas kāzām Parīzē tomēr saradies daudz ļaužu, - piebilda la Mols.

- Daudz hugenotu, tiesa gan! - asi attrauca la Hurjērs, bet tūliņ savaldījās. - Atvainojiet, kungi! Varbūt, ka jūs esat protestanti?

- Es - protestants?! - iesaucās Kokonna. - Ko jūs iedomājieties! Es esmu tāds pat katolis kā mūsu svētais pāvests.

La Hurjērs paskatījās uz la Molu, bet tas vai nu nesaprata viņa skatu, vai nevēlējās atbildēt.

- Hurjēra kungs, ja jūs nepazīstiet Navarras karali, varbūt, ka pazīstat admirāli Koliņī? - viņš jautāja. - Es vēlētos zināt, kur viņš dzīvo. Pasakiet man to, ja vien nebaidieties noplaucēt mutē visu ādu.

- Viņš dzīvoja Belizī ielā, grāfa kungs, - viesnīcnieks atbildēja, nespēdams slēpt prieku.

- Jūs sakāt - dzīvoja? - vaicāja la Mols. - Vai tagad viņš pārgājis uz citurieni?

- Jā, droši vien uz viņpasauli.

- Ko tas nozīmē - la Mols un Kokonna reizē iesaucās, - uz viņpasauli?

- Kā jūs, grāfa kungs, hercoga Gīza piekritējs, to vēl nezinājāt? - saimnieks jautāja Kokonnam

- Ko?

- To, ka aizvakar Senžermenokscruā ielā pie kanoniķa Pjēra Pilā mājas uz admirāli šauts ar arkebūzu.

- Vai viņš ir nogalināts? - iesaucās la Mols.

- Nē, viņam tikai sadragāja roku un norāva divus pirkstus. Tomēr ir cerības, ka lode bijusi saindēta.

- Kā tu, nožēlojamais, tā drīksti runāt! - uzkliedza la Mols.

- Es gribēju teikt - jādomā, - viesnīcnieks pārlaboja. - Nevajag taču piesieties vārdiem.

Un la Hurjērs, uzgriezis la Molam muguru, pamirkšķināja Kokonnam ar acīm un nievājoši izkāra mēli.

- Vai tā patiešām ir taisnība? - jautāja Kokonna, kura seja atmirdzēja priekā. ,

- Vai tā tiešām ir taisnība? - skumjās šaubīdamies, čukstēja la Mols.

- Jā, viss nolika tieši tā, kā man bija tas gods grāfu kungiem atstāstīt,- atbildēja saimnieks.

- Tādā gadījumā cs tūliņ dodos uz Luvru, - sacīja la Mols. - Vai es tur sastapšu karali Indriķi?

- Protams, viņš taču tur dzīvo!

- Un es došos jums līdzi, - teica Kokonna. - Vai tur būs hercogs Gīzs?

- Katrā ziņā. Nesen viņš ar divsimts augstmaņu svītu aizjāja uz turieni.

- Tad iesim, monsieur Kokonna, - sacīja la Mols.

- Iesim!

- Bet jūsu vakariņas, grāfu kungi? - jautāja viesnīcnieks.

- Es varbūt ēdīšu vakariņas pie Navarras karaļa, - atteica la Mols.

- Bet cs pie hercoga Gīza, - atbildēja Kokonna.

- Bet cs, - norūca "Skaistās zvaigznes" saimnieks, skatīdamies nopakaļ saviem viesiem, kas aizgāja Luvras pils virzienā, - es nospodrināšu savu ķiveri, sagatavošu šautenes degli un uztrīšu dunci. Kurš gan zina, kas var atgadīties.