Karaliene Margo

XVIII Grāmata par vanagu medībām

Pēc iepriekšējā nodaļā aprakstītajiem notikumiem bija pagājušas

trīsdesmit sešas stundas. Gaismiņa tikko svīda, bet Luvrā visi jau bija kājās - kā parasti medību dienās. Izpildīdams mātes vēlēšanos, Alansonas hercogs ieradās pie viņas. Pēc mirkļa viņa iznāca no sava kabineta, kurā neviens cits nedrīkstēja ieiet. Tur viņa parasti izdarīja savus ķīmiskos mēģinājumus. No pavērtajām durvīm vai no karalienes drēbēm līdz ai viņas ierašanos telpā ieplūda stipra, diezgan patīkama smarža, bet durvju spraugā Alansonas hercogs ieraudzīja biezus dūmu mākoņus.

Viņš ar ziņkāri vēroja jauno dīvainību.

- Kas kopš vakardienas jauns? - jautāja Katrīna, slēpdama rokas, kuras klāja sarkandzeltcni plankumi.

- Nekas, māmiņ!

- Vai Indriķi satiki?

- Jā.

- Viņš vēl arvien atsakās bēgt?

- Noteikti.

- Melis!

- Ko jūs sakiet, madame.

- Es saku, ka viņš aizbēgs.

- Un jūs to atļausit?

- Ne vien atļaušu, bet ari atzīstu viņa bēgšanu par nepieciešamu.

- Es jūs nesaprotu, māmiņ.

- Uzklausiet mani uzmanīgi, Fransuā! Kāds veikls ārsts iedeva man grāmatu par medībām ar vanagiem. To tu iedosi Indriķim. Tas pats ārsts mani brīdināja, ka Navarras karalis drīzumā ļoti nopietni saslimšot ar kādu mokošu slimību, pret kuru zinātne ir bezspēcīga un kura nav ārstējama. Ja jau Indriķim tiešām lemts drīz mirt, tad labāk lai viņš mirst nevis Luvrā, bet gan tālu no šejienes!

- Jā, mūs tas ļoti apbēdinātu, - hercogs piekrita.

- It īpaši tavu brāli Kārli, - Katrīna piebilda. - Bet, ja Indriķis mirs svešumā, karalis raudzīsies uz viņa nāvi kā uz debesu sodību.

- Jums taisnība, māmiņ, - sacīja Fransuā, sajūsmā lūkodamies uz karalieni, - viņam jābēg. Bet vai jūs esat pārliecināta, ka viņš tiešām bēgs?

- Visi sagatavošanās darbi jau pabeigti. Sapulcēšanās vieta izvēlēta Senžermēnas mežā. Piecdesmit hugenotu pavadīs viņu uz Fonteneblo, kur viņu sagaidīs pieci simti karavīru liels pulks.

- Un māsa Margo dosies viņam līdzi? - nobālušais hercogs šaubīdamies vaicāja.

- Jā, - Katrīna atbildēja. - Bet, kad Indriķis būs miris, Margerita atkal atgriezīsies.

- Vai Indriķi tiešām gaida nāve?

- Ārsts, kas man iedeva grāmatu, par to bija pilnīgi pārliecināts.

- Kur ir šī grāmata, māmiņ?

Katrīna klusi iegāja noslēpumainajā kabinetā un pēc dažām minūtēm atgriezās. Rokās viņai bija grāmata.

Alansonas hercogs mātes pasniegto grāmatu aplūkoja ar apvaldītām šausmām.

- Kas tā ir par grāmatu, māmiņ? - viņš jautāja nodrebēdams.

- Es jau tev teicu, ka tajā aprakstīts, kā jāapmāca piekūni un vanagi. To sarakstījis senjors Kastručio Kastrakani - Lūkas tirāns.

- Ko es ar to lai iesāku?

- Aiznes brālim Indriķim, kas tev lūdza kādu grāmatu par vanagu medībām. Tā kā šodien viņš ar Kārli dosies medībās, viņš droši vien dažas lappuses izlasīs, gribēdams karalim pierādīt, ka viņš uzklausa tā padomus un mācās. Grāmatu iedod Indriķim rokās.

- Nē, man pietrūkst drosmes, - Alansonas hercogs, drebēdams pie visām miesām, atteicās.

- Kāpēc? - Katrīna jautāja. - Kas tad grāmatā ir tik dīvains? Tā nav ilgi lietota, tāpēc mazliet salipušas dažas lapas. Tikai nedomā pats to lasīt, Fransuā! Pāršķirot lapas, vienmēr jāsaslapina pirksts, kas ļoti garlaiko.

- Tātad tikai tas, kas grib kļūt par labu mednieku ar vanagiem, nedrīkst gausties par laika nosišanu un garlaicību?

- Pareizi, mans dēls! Es redzu, ka tu mani saproti.

- Lūk, Indriķis patlaban iet pāri pagalmam! - Alansonas hercogs iesaucās. - Dodiet grāmatu, māmiņ! Es to aiznesīšu uz viņa istabu. Atgriezies viņš grāmatu noteikti ieraudzīs.

- Es gan labāk gribētu, ka tu viņam grāmatu atdotu personīgi. Tā būtu drošāk.

- Es jau teicu, māmiņ, ka to nekad neuzņemšos, - hercogs noteica.

- Nu labi, ej! Vismaz noliec grāmatu redzamā vietā.

- Vai atvērt drīkst?

- Drīkst.

Un Alansonas hercogs ar drebošu roku paņēma Katrīnas aukstasinīgi pasniegto grāmatu.

- Ņem, ņem, - sacīja Katrīna, - ja jau cs viņu turu, tad tur nekā bīstama nav. Turklāt tev rokās ir cimdi.

Bet šis aizsarglīdzeklis Alansonas hercogu vēl neapmierināja: viņš grāmatu ievīstīja mētelī.

- Pasteidzies! - Katrīna skubināja. - Indriķis kuru katru mirkli var atgriezties.

Hercogs drebēdams atstāja istabu.

Mēs jau vairākas reizes lasītāju esam ieveduši Navarras karaļa istabās un devuši viņam iespēju piedalīties gan jautros, gan baismos skatos, kas mainījās atkarībā no nākamā Francijas karaļa sargeņģeļa labvēlības vai draudiem.

Bet vēl nekad šajās ar noslepkavoto cilvēku asinīm notašķītajās, ar orģiju vīnu nolietajās, ar mīlas smaržām piesātinātajās sienās nebija parādījusies tik bāla seja, kāda bija Alansonas hercogam, kas ar grāmatu rokā ienāca Navarras karaļa guļamistabā.

Bet istaba bija tukša, un neviens ziņkārīgs vai uztraukts skatiens viņu nenovēroja. Rīta saule tukšajā guļamistabā lēja zeltainu gaismu. Pie sienas karājās zobens, ko de Muī bija ieteicis Indriķim paņemt līdzi. Uz grīdas mētājās daži krūšu bruņu gredzeni. Uz galda gulēja biezs naudas maks un īss duncis, bet kamīnā plēnēja svaigi pelni. Alansonas hercogs saprata, ka Navarras karalis aplicis krūšu bruņas, apgādājies ar naudu un sadedzinājis papīrus, kas viņam varētu būt bīstami.

- "Māmiņai ir taisnība," - hercogs nodomāja. - "Šis melis mani ir piekrāpis."

Šis skats Fransuā spēkus it kā pavairoja. Visas istabas rūpīgi pārmeklējis un pārliecinājies, ka neviens viņu neuzmanam, viņš izņēma grāmatu un ātri nolika to uz galda blakus naudas makam. Tad, izstiepis cimdoto roku, viņš bailīgi, šaubu mākts, grāmatu atvēra. Grāmatā atšķīrās zīmējums, kas attēloja medības ar vanagiem.

Grāmatu atvēris, Alansonas hercogs atlēca no galda un, novilcis cimdu, iemeta to kvēlojošajā kamīnā, kur Indriķis bija sadedzinājis kaut kādus papīrus.

Fransuā nostāvēja pie kamīna, kamēr cimds galīgi saira pelnos, tad savīstīja mēteli, pasita to padusē un steidzīgi atgriezās savās istabās. Kamēr viņš ar drebošu sirdi pastaigājās priekšistabā, uz riņķveida kāpnēm atskanēja soli. Būdams pārliecināts, ka nācējs ir Indriķis, Fransuā aizslēdza durvis.

Hercogs apsēdās, paņēma grāmatu un mēģināja lasīt. Taču viņa domas klīda citur. Viņu mocīja drudžainas gaidas, asiņu pulsēšana deniņos dunēja galvā. Kā sapnī viņam likās, ka viņš var redzēt cauri sienai. Viņa skatiens vēroja Indriķa guļamistabu.

Viņš mēģināja novērst domas uz kaut ko citu. Velti viņš aplūkoja savus ieročus, apbrīnoja dārglietas un izklaidēdamies klīda pa istabām. Visu laiku viņš savā priekšā redzēja tikai šausmīgo grāmatu ar atšķirto zīmējumu. Un šo pavirši redzēto zīmējumu viņš tagad redzēja pārsteidzoši skaidri un visos sīkumos. Zīmējums attēloja mednieku zirgā. Viņš aulēkšoja pa purvu un, mezdams zemē gaļas gabalus, sauca aizlidojošo vanagu. Hercoga stiprā griba nespēja redzētajam pretoties.

Bet viņš redzēja ne tikai grāmatu. Viņš redzēja, kā ienāca Navarras karalis, kā aplūkoja zīmējumu, mēģināja atšķirt lapas un, kad tas neizdevās, saslapināja pirkstu un tad sāka grāmatu šķirstīt.

Kaut gan patiesībā nekas tāds nenotika, bet bija vienīgi Fransuā iedomas, tomēr tas viņu bezgalīgi satrauca un viņam bija jāatbalstās pret galdu. Šajā brīdī pagalmā parādījās Indriķis. Uz mirkli viņš apstājās pie kalpiem, kas uz diviem mūļiem krāva visu medībām nepieciešamo un, atdevis tiem kaut kādas pavēles, devās uz pils ieeju.

Alansonas hercogs sastinga. Tātad pa slepenajām kāpnēm bija kāpis kāds cits. Visas nupat pārciestās mokas izrādījušās veltīgas. Viņš bija pārliecināts, ka viss jau beidzies, bet patiesībā vēl nekas nebija sācies.

Alansonas hercogs iegāja priekštelpā, nostājās pie durvīm un sāka klausīties. Šoreiz nebija šaubu - nācējs noteikti bija Indriķis. Fransuā pazina viņa gaitu un dzirdēja piešu žvadzoņu.

Durvis uz Indriķa istabām atvērās un tūlīt atkal aizvērās. Alansonas hercogs atgriezās guļamistabā un iekrita krēslā. Salti sviedri lāsoja viņam uz pieres.

- Vai viņš sauks palīgā? - Fransuā čukstēja. - Vai inde iedarbosies tūlīt… Nē, māmiņa teica, ka viņš mirs pēc smagas slimības.

Pagāja desmit minūtes - dvēseles moku, bezprātīgu šausmu un baismu rēgu mūžība. Alansonas hercogam zuda pacietība. Viņš piecēlās un izgāja pieņemšanas zālē, kur jau pulcējās viņa galminieki.

- Labrīt, kungi! - viņš sveicināja. - Es eju pie karaļa.

Lai klusinātu uztraukumu vai iznīcinātu šaubas par līdzdalību jaunajā noziegumā, Alansonas hercogs devās lejā pie brāļa. Kāpēc viņš gāja pie karaļa? Viņš pats nevarēja uz šo jautājumu atbildēt… Ko viņš karalim teiks? Neko… Kārlis viņam nebija vajadzīgs, viņš gluži vienkārši bēga no Indriķa.

Fransuā nokāpa lejā pa riņķveida kāpnēm un ieraudzīja, ka durvis uz karaļa istabām ir tikai pievērtas.

Sardze ielaida hercogu bez pieteikšanas. Medību diepās neviens nekādu etiķeti neievēroja un brīvi ielaida visus nācējus.

Fransuā izgāja cauri priekšistabai, salonam un guļamistabai, nepaskatīdamies ne uz vienu cilvēku.

"Kārlis droši vien atrodas savā ieroču kabinetā," viņš nodomāja un devās turp.

Karalis sēdēja pie galda ar izgriezumiem rotātā ozolkoka krēslā ar augstu smailu atzveltni. Muguru viņš bija pagriezis pret durvīm, pa kurām ienāca Fransuā. Kārlis acīmredzot bija nogrimis kādā darbā. Hercogs uz pirkstgaliem piezagās tuvāk. Karalis lasīja.

- Velns lai parauj! - viņš pēkšņi iesaucās. - Kāda lieliska grāmata!

Alansonas hercogs piegāja vēl tuvāk.

- Nolādētās lapas! - murmināja karalis un, pirkstu mutē apslapinājis, ar pūlēm pāršķīra lapu. - Liekas, ka tās ir tīšām salīmētas, lai no cilvēku acīm noslēptu grāmatas vērtīgo saturu.

Fransuā metās uz priekšu.

Kārlis lasīja to pašu grāmatu, ko viņš bija aiznesis Indriķim. Dobjš* kliedziens izlauzās viņam no krūtīm.

- O, tu, Fransuā! - sacīja karalis un pagriezās. - Nāc šurp! Es lasu brīnišķīgu grāmatu par medībām ar vanagiem. Tā ir vislabākā, kādu es jebkad esmu redzējis.

Pirmajā mirklī Alansonas hercogs gribēja bīstamo grāmatu biālim atņemt, bet tad viņam iešāvās prātā velnišķīga doma. Viņa nobālušās lūpas savilkās atbaidošā smaidā. Kā negaidīti iedegtas gaismas apstulbots, viņš pārvilka acīm ar roku un saņēmies jautāja:

- Kā šī grāmata nokļuva jūsu majestātes rokās?

- Ļoti vienkārši. Šorīt es aizgāju pie Indriķa pārliecināties, vai viņš ir sagatavojies, bet viņš bija izgājis. Tad es atradu šo dārgumu un atnesu šurp, lai netraucēts to izlasītu.

Un karalis atkal saslapināja pirkstu un pāršķīra nepadevīgo lapu.

- Sire, - murmināja Alansonas hercogs, juzdams, ka šausmās mali ceļas stāvus, - sire, es atnācu pateikt…

- Ļauj man vispirms pabeigt šo nodaļu, Fransuā, un tad runā, ko vien vēlies, - Kārlis atbildēja. - Es jau esmu izlasījis piecdesmit lappuses.

"Tātad jau divdesmit piecas reizes viņš nogaršojis bīstamo indi," Fransuā nodomāja. "Manu brāli gaida droša nāve!"