Karaliene Margo

XIV Otrā kāzu nakts

Māte karaliene ātri pārskatīja istabu. Samta naklskurpcs pie gultas, Margeritas uz krēsliem izsvaidītie apģērba gabali, viņas miegainās acis, kuras tā patlaban berzēja, Katrīnu pārliecināja, ka meita tikko pamodusies. Apmierināta par sava nodoma izdošanos, māte karaliene pasmaidīja un apsēdās.

- Sēdies, Margerita, - viņa teica. - Parunāsimies.

- Klausos, madamel

- Ir laiks, - Katrīna iesāka un aizvēra acis, kas bija zīme, ka viņa kaut ko dziļu pārdomā un grib savas domas slēpt, - ir laiks tev zināt, ka mēs ar tavu brāli rūpējamies par tavu laimi.

Tic, kas pazina Katrīnu, zināja, ka šāds ievads neko labu nesola.

- Ko viņa man teiks? - Margerita nodomāja.

- Izprecinot tevi, - florenciete turpināja, - mēs galvenokārt, protams, ņēmām vērā svarīgus politiskos motīvus, kuriem valdniekiem bieži vien jāpakļaujas. Bet mēs nekad, nabaga bērns, negaidījām, ka Navarras karalis pret tevi, savu jauno, skaisto un apburošo sievu, izturēsies tik vienaldzīgi.

Margerita piecēlās un, ievīstījusics vieglajā naktstērpā, padevīgi palocījās.

- Tikai šovakar es dabūju zināt, - Katrīna turpināja, - citādi es būtu atnākusi jau agrāk, ka tavs vīrs neparāda tev ne mazāko ievērību, ko tu pelni ne vien kā daiļa sieviete, bet arī un vēl vairāk - kā Francijas

princese.

Margerita nopūtās. Katrīnu tas apmierināja un viņa turpināja:

- Navarras karalis atklāti uztur sakarus ar kādu manu galma dāmu, kuras jūsmošana par viņu izvērtusies par skandālu. Viņš nicina sievieti, kuru apprecēdams, viņš var justies pagodināts. Tā ir nelaime, kur mēs, nabaga varenie, neko nevaram līdzēt, bet par ko ikviens pilsonis prasītu no sava svaiņa atbildi un izsauktu viņu uz divkauju vai arī liktu to izdarīt savam dēlam.

Margerita nodūra galvu.

- Tavas sasarkušās acis un izturēšanās pret de Sovas kundzi jau sen liecina, ka tavas sirds brūces nevar sadzīt, - Katrīna runāja tālāk.

Gultas aizklājs viegli sakustējās. Margerita uztraucās. Par laimi Katrīna to neievēroja.

- Šo brūci, - viņa turpināja vēl laipnākā balsī, - šo brūci, mans bērns, var sadziedēt vienīgi mātes roka. Mēs gribējām darīt tevi laimīgu, bet mūsu cerības nepiepildījās. Izrādās, ka Indriķis ik naktis samaina durvis un ieiet istabā, kur viņam nevajadzētu būt. Tas nav piedodams. Nav šaubu, ka pie pirmās izdevības šis vieglprātīgais var pāriet mūsu ienaidnieku pusē un tevi no mums atsvešināt. Šādos apstākļos mums ir tiesības viņu brīdināt un gādāt par lavai kārtai cienīgāku nākotni.

- Jūsu mātes mīlas pilnās rūpes mani dziļi aizskar un iepriecina, - Margerita sacīja, - bet es tomēr iedrošinos jūsu majestātei atgādināt, ka Navarras karalis ir mans vīrs.

Uztrauktā Katrīna pievirzījās meitai vēl tuvāk.

- Tavs vīrs? Vai tad ar baznīcas svētību vien jau pietiek, lai būtu vīrs un sieva? Viņš un tavs vīrs?! O, mana meita, ja tu būtu baroneses de Sovas vietā, tad tu varētu tā runāt. Navarras karalis nav piepildījis mūsu cerības. Kopš tu viņam parādīji to godu un kļuvi par viņa sievu, viņš tavas tiesības atdevis citai. Pat šai brīdī… - Katrīna klusāk piebilda. - Nāc man līdzi… Šī ir atslēga no de Sovas kundzes istabām… Nāc, un tu varēsi pārliecināties…

- Klusāk, es jūs lūdzu, klusāk! - Margerita viņu pārtrauca. - Jūs ne vien maldāties, bet arī…

- Bet arī?

- Bet arī varat uzmodināt manu vīru.

Margerita graciozi piecēlās, paņēma rožainu vaska sveci un piegāja pie gultas. Ar maigo roku atvilkusi krāšņo aizklāju, viņa smaidīdama paskatījās uz māli un norādīja uz Navarras karali. Melnās matu cirtas sedza spilvenu, mute bija puspavērta; karalis acīmredzot gulēja dziļā miegā. Nobālusi, stīvu skatu, atliekusies atpakaļ, it kā baidīdamsās iekrist bezdibenī, Katrīna nolūkojās uz Indriķi. No viņas krūtīm izlauzās apslāpēti kunkstieni.

- Jūs redzat, kundze, - teica Margerita, - ka baumas, kuras jūs esat dzirdējusi, ir nepatiesas.

Katrīna mirkli lūkojās uz savu meitu un Indriķi. Domās viņa salīdzināja karaļa bālo seju un vieglu zilu riņķu apēnotās acis ar Margeritas gaišo smaidu un mēmās dusmās sakoda plānās lūpas.

Margerita ļāva mātei labi apskatīt šo ainu, kas viņu šausmināja vairāk nekā Medūzas galva. Tad viņa nolaida aizklāju un uz pirkstgaliem piegājusi pie Katrīnas, apsēdas iepriekšējā vietā.

- Tātad jūs, godātā kundze, gribējāt teikt?…

Nozāļotāja labu brīdi vēroja Margeritu, it kā mērodama jaunās sievietes bērnišķību. Bet Margeritas mierīgā izturēšanās šo dzēlīgo skatu salauza.

- Neko negribēju, - atteica māte karaliene un lielā steigā izgāja no guļamistabas.

Tiklīdz viņas soļi gaitenī bija izgaisuši, gultas aizklājs atkal atvērās un Indriķis nokrita Margeritas priekšā uz ceļiem.

Acis viņam mirdzēja, rokas drebēja, un viņš tik tikko varēja paelpot.

- Margerita! - karalis iesaucās, sievas rokas noklādams ar skūpstiem. - Kā lai es jums pateicos?

- Augstība, - Margerita atvairīja viņa skūpstus, - jūs aizmirstat, ka šinī brīdī kāda nabaga sieviete, kurai jūs esat parādā dzīvību, ļoti cieš. Tā ir baronese de Sova, - viņa klusu piebilda. - Viņa, sūtīdama jūs pie manis, ir upurējusi savu greizsirdību. Kas zina, varbūt viņai pieliks drosmes ziedot arī dzīvību. Jūs labāk par visiem zināt, cik bīstamas ir manas mātes dusmas.

Indriķis nodrebēja. Viņš piecēlās un gribēja aiziet.

- Nē, nē, nav ko uztraukties, - Margerita šķelmīgi teica.

- Var taču būt tā, ka, saņēmis atslēgu, jūs šoreiz gribējāt dot priekšroku man?

- Es to jums arī dodu, Margerita! Ja tikai jūs apsolāties aizmirst…

- Klusāk, augstība, klusāk! - Margerita viņu pārtrauca ar to pašu frāzi, ar kuru pirms dažām minūtēm bija atraidījusi māli. - Kabinetā kāds var mūs noklausīties. Es vēl neesmu pilnīgi brīva, augstība.

- Jums taisnība, - teica Indriķis. - Es piemirsu, ka man nebūs laime piedalīties šī interesantā skala beigu daļā. Šai kabinetā…

- Ieiesim tajā, augstība, - Margerita aicināja. - Es jūs iepazīstināšu ar kādu slaktiņā ievainotu varoni. Viņš bija nācis uz Luvras pili brīdināl jūsu majestāti par draudošajām briesmām.

Karaliene devās uz kabinetu. Indriķis viņai sekoja. Durvis atvērās. Karalis pārsteigts apstājās, ieraudzīdams šai greznajā, mīlas nerātnību piesātinātajā buduārā svešu vīrieti.

Vēl pārsteigtāks bija la Mols, tik negaidīti atrazdamies Navarras karaļa priekšā. Indriķis uzmeta Margeritai zobgalīgu skalu, bet viņa neapmulsa.

- Augstība, - viņa teica, - man bailes, ka šo ievainoto jaunekli var nogalināt pat manās istabās. Viņš ir viens no jūsu majestātes kalpiem, un cs viņu nododu jūsu aizsardzībā.

- Majestāte, cs esmu grāfs Leraks de la Mols, kuru jūs gaidījāt, - jauneklis paskaidroja. - Es jums atvedu ieteikuma vēstuli no nelaimīgā Teliņi, kas uzbrukumā krita man līdzās.

- Jā, karaliene man šo vēstuli nodeva, - sacīja Jndriķis.

- Bet vai jums nav vēl otra vēstule no Langdokas gubernatora?

- Ir, kungs, man to vajadzēja nodot jums tūlīt pēc ierašanās Parīzē.

- Kāpēc jūs to nedarījāt?

- Es biju Luvrā vakar vakarā, bet jūsu majestāte bija tik nevaļīgs, ka nevarēja mani pieņemt.

- Pareizi. Bet vēstuli jūs man varējāt nodot ar kāda cita starpniecību.

- Grāfs de Oriaks man pavēlēja nodot vēstuli jūsu majestātei personīgi. Viņā ir ļoti svarīgas ziņas, un viņš neuzdrošinājās tās uzticēt parastam sūtnim.

- Taisnība, - izlasījis vēstuli, karalis atbildēja. - Viņš man ieteic pēc iespējas drīzāk ierasties Bearnā. Kaut gan Oriaks ir katolis, viņš ir viens no maniem vistuvākajiem draugiem. Varbūt viņš kā provinces gubernators zināja, kam vajadzēja notikt. Velns lai parauj! Ja es vēstuli būtu saņēmis laikā, mēs tagad atrastos drošībā Larošelā vai kādā piemērotā līdzenumā. Ar apmēram diviem trim tūkstošiem jātnieku mēs gan prastu aizsargāties.

- Izlietu ūdeni ncsasmelsi, augstība, - Margerita klusi ierunājās. - Negaudīsimies par pagātni, bet pārdomāsim, ko darīt nākotnē.

- Tas nozīmē, ka jūs manā vietā vēl atrastu kādu izeju? - Indriķis jautājoši paskatījās uz sievu.

- Protams. Es to visu pieņemtu, ka no trim kāršu partijām būtu zaudējusi tikai vienu.

- O, kaut cs varētu būt pārliecināts, ka arī jūs uz pusēm ar mani piedalāties šai spēlē! - Indriķis iesaucās.

- Ja es gribētu pāriet jūsu ienaidnieku pusē, man nebūtu ilgi jāvilcinās, - atbildēja Margerita.

- Tiesa, es esmu nepateicīgs. Jums taisnība. Vēl visu var vērst par labu.

- Madame, - brīdi uzlūkojis la Molu, Navarras karalis uzrunāja Margeritu, - ko jūs esat nodomājusi darīt ar grāfa kungu?

- Vai grāfs nepamanīts nevar izkļūt no Luvras pils?

- Tas ir ļoti grūti izdarāms.

- Tādā gadījumā varbūt grāfs la Mols atradīs kādu brīvu stūrīti jūsu majestātes istabās?

- O, kundze, jūs tā runājat, it kā es vēl būtu hugenotu karalis un man būtu tauta.

Iestājās klusums.

- Grāfs Oriaks raksta, - sacīja Indriķis, vēlreiz pārlasījis la Mola iedoto vēstuli, - ka jūsu māte bijusi katoliete, un ka tāpēc viņš arī izturoties pret jums tik labvēlīgi.

- Grāfa kungs, cik cs atceros, tad jūs esat solījies pāriet katoļticībā?

- jautāja Margerita. - Tā taču jūs man teicāt?

- Es patiešām tā teicu, augstība, - la Mols atbildēja. - Bet jūs izturējāties pret maniem vārdiem tik vēsi, ka es neuzdrošinājos…

- Tāpēc, ka tie mani neieinteresēja, grāf. Izstāstiet par to karalim.

- Kas tas ir par solījumu? - karalis prasīja. - Stāstiet!

La Mols izklāstīja karalim jau zināmo stāstu par lūgšanu un zvērestu pāriet katoļticībā.

Indriķis klausījās, savilcis uzacis. Kā skeptiķis, viņš attaisnoja pāriešanu citā ticībā savtīgu labumu dēļ, bet, ka uz to varēja pamudināt pati ticība, to viņš nevarēja saprast.

- Liekas, karalis negrib pieņemt manu nabaga draugu savā apsardzībā,

- Margerita nodomāja.

La Mols jutās ļoti neveikli. Margerita ar sievišķīgu izveicību steidzās viņam palīgā.

- Augstība, - viņa teica, - mēs pavisam piemirstam, ka nabaga ievainotajam vajadzīgs miers. Arī man gribas gulēt…

La Mols tiešām bija ļoti bāls. Margeritas pēdējie vārdi lika viņam nobālēt vēl vairāk.

- O, kundze, viss ir ļoti vienkārši, - Indriķis atteica. - Grāfs de la Mols taču var palikt tepat!

Jauneklis lūdzoši paskatījās uz Margeritu un, kaut arī atradās divu valdnieku tuvumā, noguruma un sāpju dēļ bezspēcīgi atkrita krēslā.

Margerita redzēja, cik daudz mīlas bija viņa skatā un smeldzošu sāpju viņa nespēkā.

- Majestāte, - viņa ieminējās, - jums vajag atlīdzināt šim jauneklim, kas licis uz spēli savu dzīvību, lai jums paziņotu par admirāļa un Teliņī nāvi.

- Pavēliet, madame, es esmu gatavs paklausīt, - Indriķis atbildēja.

- Jūsu majestāte šonakt pārgulēs šeit, uz dīvāna, bet grāfam de la Moiam atļausit pārnakšņot pie jūsu kājām. Bet es, - smaidīdama piebilda Margerita, - ar sava augsldzimušā laulātā drauga atļauju pasaukšu Gijonu un iešu gulēt. Ticiet man, augstība, es neesmu mazāk nogurusi kā jūs abi.

- Ja grāfs de la Mols spētu aiziet līdz manai guļamistabai, viņš varētu pārgulēt manā gultā, - Indriķis teica.

- Šonakt ne jūs, ne grāfs jūsu guļamistabā nevar justies drošībā, - Margerita pretojās.

Atbildi nesagaidījusi, viņa pasauca Gijonu un pavēlēja sakārtot karalim gultu, bet pie viņa kājām uzklāt guļasvietu la Molam, kas par parādīto godu, acīmredzot, jutās tik apmierināts un laimīgs, ka bija aizmirsis pat savals sāpošās brūces.

Ar ceremoniālu reveransu atvadījusies no karaļa, Margerita iegāja savā guļamistabā un, aizslēgusi visas durvis, devās gulēt.

Luvras pils torņa pulkstenis nosita divas reizes. Pārmijis ar la Molu dažus vārdus par politiku, karalis drīz vien cieši aizmiga un sāka tik skaļi krākt, it kā gulētu savā ādas gultā Bearnā.

La Mols droši vien būtu aizmidzis tāpat kā karalis, ja aiz sienas negulētu Margerita. Arī karaliene negulēja. Viņa gultā nemierīgi mētājās no vieniem sāniem uz otriem. Šis troksnis neļāva jauneklim aizmigt.

- Viņš ir ļoti jauns, - Margerita bezmiegā čukstēja, - un pavisam kautrs. Varbūt… ka viņš būs pat… to mēs redzēsim… pat mazliet smieklīgs. Viņam ir skaistas acis… viņš ir daiļi noaudzis… viņš ir apburošs!… Tikai viņš varēja būt drošsirdīgāks! Viņš vairās… liedzas… Žēl, sapnis sākās tik jauki… Nekas! Paļausimies uz trakās Anrietas trīskārtējo dievu gribu.

Tikai rīta pusē Margerita aizmiga, čukstēdama saldos vārdus: Eross, Kupidons, Amors.