Karaliene Margo

Fransuā I paviljons

Violetas aleja veido garu, zaļi lapotu spraišļu eju, kur starp ziedošām puķēm un viršiem bieži var ieraudzīt zaķi, kas uzmanīgi izslējis ausis, un dzirdīgo briedi, kas vēro, vai nedraud briesmas.

Alejas labajā pusē, nelielā pļaviņā uz zālē izklātiem ceļojuma mēteļiem gulēja divi vīrieši. Netālu no viņiem zālē bija nolikti gari zobeni un musketes ar tieviem stobriem. Abi jaunekļi greznajos tērpos atgādināja Bokačo jautros varoņus, bet apbruņojuma ziņā - meža laupītājus, kādus simt gadu vēlāk dabā zīmēja Salvators Ruzē.

Tie bija la Mols un Kokonna.

Pieslējies pussēdus, la Mols kā zaķis ausījās, vai kaut ko nesaklausīs.

- Man liekas, - viņš teica, - ka mednieki virzās šurp. Es pat dzirdēju vanagu nesēju kliedzienus.

- Bet cs vairs neko nedzirdu, - piebilda Kokonna, filozofiski vienaldzīgi uzklausīdams drauga paziņojumu. - Šķiet, ka medības attālinās. Es tev jau teicu, ka šī pļaviņa neder novērošanai. Varbūt, ka mūs tiešām neviens neredz, bet arī mēs neko neredzam.

- Nerunā muļķības, Anibāl, - la Mols atbildēja. - Mums taču kaut kur vajadzēja paslēpt četrus zirgus, nemaz, nerunājot par mūļiem, kuri ir tik stulbi, ka es nemaz nezinu, ko mēs ar tiem iesāksim. Un nekur citur mēs to tik labi neizdarītu kā šeit, aiz šīm vecajām vīksnām un simtgadīgajiem ozoliem. Es atzīstu, ka de Muī visu nokārtojis ļoti labi un ka viņš rīkojas kā īsts sazvērnieks.

- Tā! Tieši šo vārdu es no tevis gribēju dzirdēt, - iesaucās Kokonna. - Tātad mēs piedalāmies sazvērestībā?

- Nē, mēs tikai kalpojam karalim un karalienei…

- … kuri rīko sazvērestību. Galu galā tas ir viens un tas pats.

- Es jau teicu, Kokonna, ka es tev ar varu nespiežu piedalīties pasākumā. Es piedalos tāpēc, ka mani junda jūtas, kuras tu nesaproti un nekad nesapratīsi.

- Mordieul Vai tad es saku, ka tu man uzmācies? Visā pasaulē nav tāda cilvēka, kas piespiestu Kokonnu darīt kaut ko pret viņa paša gribu. Vai tu tiešām domā, ka es tevi laidīšu vienu, īpaši, ja es redzu, ka tu skrien velnam tieši rīklē!

- Paskaties, Anibāl! - la Mols čukstēja. - Lūk, tur, man šķiet, pazibēja balts zirgs. Dīvaini! Tikai iedomājoties, ka tā varētu būt viņa, man jau dreb sirds!

- Tas ir nevis dīvaini, bet gan smieklīgi, - žāvādamies atbildēja Kokonna. - Man gan sirds nedreb.

- Nē, tā nav viņa, - sacīja la Mols. - Ko tas nozīmē? Bija taču norunāts, ka tam jānotiek pusdienas laikā.

- Tas nozīmē, ka pusdienas laiks vēl gabalā un mēs varam nosnausties.

Pēc šiem vārdiem Kokonna ērtāk nogūlās uz sava mēteļa, it kā

gatavodamies nule teikto pierādīt ar darbiem. Bet tiklīdz viņa auss skāra zemi, viņš pacēla pirkstu un norādīja la Molam klusēt.

- Kas ir? - la Mols uzprasīja.

- Klusu! Šoreiz arī es kaut ko dzirdu.

- Dīvaini! Es gan neko nedzirdu.

- Tad palūkojies uz to briedi, - sacīja Kokonna, pieceldamies un uzlikdams roku uz la Mola pleca.

- Vai tu redzi?

Un Kokonna parādīja la Molam briedi.

Dzīvnieks stāvēja ar noliektu galvu, it kā gatavodamies noplūkt zāli. Pēkšņi tas izslēja ar lieliskiem ragiem rotāto galvu un, uzmanīgi klausīdamies, pagriezās uz otru pusi, no kurienes, šķiet, atskanēja aizdomīgais troksnis. Pēc tam kaut kāda neredzama iemesla dēļ briedis kā bulta pazuda meža biezoknī.

Tobrīd tālumā jau skaidrāk bija saklausāms dobjš troksnis. Nepieredzējis cilvēks to noturētu par vēja šalkoņu, bet mūsu draugi saprata, ka tā ir auļojošu zirgu pakavu dunoņa.

La Mols vienā mirklī pielēca kājās.

- Tie ir viņi! - jauneklis iesaucās.

Nesteigdamies piecēlās arī Kokonna.

Drīz vien vienmērīgais troksnis kļuva skaļāks. Tālē atskanēja zviegšana. Aiz kokiem paslēptie la Mola un Kokonnas zirgi klausīdamies izslēja ausis. Mirkli vēlāk alejā kā vējš pazibēja sieviete baltā zirgā. Viņa pagriezās pret abiem draugiem un, kaut ko pamājusi, izzuda kā sapnis.

- Karaliene! - abi jaunekļi iesaucās.

- Ko tas nozīmē? - Kokonna jautāja.

- Viņa māja: "Gaidiet!", - la Mols paskaidroja.

- Nē, viņa māja tā, - Kokonna iebilda, - kas nozīmē: "Dodieties projām!"

- Man liekas, ka viņa gribēja teikt: "Pagaidiet mani!"

- Nē, viņa gribēja teiH: "Glābieties!"

- Lai notiek! Tu dodies projām, bet es palikšu.

Kokonna paraustīja plecus un no jauna atgūlās zālē.

Negaidīti pa to pašu aleju, kur bija parādījusies karaliene, tikai no otras puses, aizauļoja jātnieku pulciņš, kurus abi draugi pazina kā protestantus.

- Pie velna! - pieceldamies iesaucās Kokonna. - Lieta kļūst nopietna.

Tiklīdz viņš to bija pateicis, starp kokiem kā zibens izšāvās jātnieks,

kas, lēkdams pāri grāvjiem, krūmiem un celmiem, traucās pie mūsu paziņām.

- Monsieur de Muī! - Kokonna d/īvi iesaucās. - Monsieur de Muī bēg! Tātad jāglābjas!

- Jā, ātrāk, ātrāk! - hugenots kliedza. - Bēdziet! Viss ir cauri! Es nogriezos no ceļa, lai varētu jūs brīdināt. Dodieties projām!

De Muī neapstājās, bet turpināja jāt, un abi draugi viņa pēdējo teikumu dzirdēja tikai tad, kad viņš pats jau bija labā gabalā.

- Bet karaliene! - la Mols vēl nokliedza.

De Muī to vairs nedzirdēja.

Kokonna ilgi domāja, kas īsti būtu jādara. Kamēr la Mols noskatījās pakaļ de Muī, kas brīžiem pazibēja starp kuplajiem kokiem, Kokonna steidzās pie zirgiem. Uzlēcis vienā zirgā, viņš otra pavadu pasniedza la Molam.

- Jāsim! - viņš teica. - Es atkārtoju dc Muī vārdus, bet monsieur de Muī nav muļķis. Jāsim taču, la Mol!

- Pagaidi, - jauneklis atbildēja. - Kādēļ mēs šeit ieradāmies?

- Nu, man šķiet, taču ne tādēļ, lai mūs pakārtu, - Kokonna uztraucās. - Nezaudē velti laiku! Es zinu tikai vienu: ja jau bēg de Muī de Senfals, tad drīkst bēgt visi.

- De Muī de Scnfalam nav jāpavada karaliene Margerita. De Muī de Senfals nemīl karalieni Margeritu.

- Mordieul Prātīgs cilvēks! Mīlas dēļ viņš paliktu tikpat dulls kā tu. Pie velna visu mīlu! Viņas dēl divi varoni var zaudēt galvas! Kāp zirgā, la Mol!

- Jāj vien! Es tevi ne vien aizkavēju, bet arī vēl lūdzos. Tava dzīvība ir dārgāka par manu. Glābies!

- Labāk būtu teicis: "Iesim pie karātavām reizē, Kokonna!"

- Diezgan, mīļais draugs, - la Mols atbildēja. - Karātavas domātas nevis muižniekiem, bet gan tautai!

- Man liekas, - Kokonna nopūtās, - ka es esmu pareizi rīkojies, draudzēdamies ar bendes kungu.

- Ko tu gan neizdomā, Kokonna!

- Ko mēs galu galā iesāksim! - nepacietīgais pjemontietis jautāja.

- Sameklēsim karali un karalieni.

- Kur?

- Nezinu. Bet mēs viņus atradīsim un izdarīsim to, ko piecdesmit vīri neuzdrošinājās izdarīt.

- Tu gribi aizskart manu patmīļu. Tā ir slikta zīme!

- Bet tagad zirgos un prom!

- Beidzot!

La Mols ieķērās sedlos un ielika kāju kāpslī. Tieši tai mirklī, kad viņš gatavojās uzlēkt zirgā, pavēloša balss uzkliedza:

- Stāviet! Padodieties!

Aiz ozola parādījās kareivis, tad divi un beigu beigās - trīsdesmit. Tie bija jātnieki, bet viņi bija nokāpuši no zirgiem un, slēpdamies aiz kokiem, pārmeklēja visu mežu.

- Ko es tev teicu? - Kokonna nopūtās.

Kareivji vēl bija trīsdesmit soļu attālumā.

- Kas ir? - Kokonna prasīja nodaļas virsniekam.

Atbildes vietā virsnieks pavēlēja kareivjiem notēmēt.

- Kāp zirgā, la Mol, - čukstēja Kokonna, - vēl ir laiks. Sēdies un auļosim projām! Nešaujiet, kungi! - viņš uzrunāja kareivjus. - Jūs nonāvēsiet nevis ienaidniekus, bet gan draugus.

- Koki mūs aizsargā, - Kokonna atkal čukstēja, - viņiem būs grūti šaut un lodes netrāpīs.

- Nē, nevar, - atbildēja la Mols. - Tad mums jāatsāj Margeritas zirgs un abi mūļi. Tie karalieni nodos, bet manas atbildes izgaisinās visas aizdomas. Jāj viens! Pasteidzies!

- Mēs padodamies, kungi! - sacīja Kokonna, izvilkdams zobenu un sniegdams to kareivjiem.

Kareivji nolaida muskeles.

- Bet kāpēc mums ir jāpadodas? - Kokonna jautāja.

- To pavaicājiet Navarras karalim!

- Ko mēs esam noziegušies?

- To jums pateiks Alansonas hercogs.

Jaunekļi saskatījās. Viņu ienaidnieka vārds šādos apstākļos, protams, nevarēja atstāt labu iespaidu.

Viņi tomēr nepretojās. Kokonnam lika nokāpt no zirga, ko viņš tūlīt arī izdarīja. Tad abus draugus ielenca un aizveda uz paviljonu.

Pie paviljona (tas bija celts Ludviķa XII laikā, bet iesaukts Fransuā I vārdā, jo šis karalis to katrās medībās parasti bija izraudzījies par sapulcēšanās vietu) bija uzcelta būda dzinējiem un viņu puišiem. Tagad šķēpu, zobenu un šauteņu jūklī būda bija tik tikko saredzama un atgādināja labības apņemtus kurmja rakumus druvā.

Uz šejieni atveda abus gūstekņus.

Pagaidām atstāsim viņus pie būdas un lasītājiem paskaidrosim, kā viņi šajā nepatīkamjā situācijā nokļuva.

Kā jau bija norunāts, hugenoti sapulcējās Fransuā I paviljonā, kura atslēga bija pie de Muī.

Kļuvuši par meža saimniekiem, viņi vairākās vietās izlika sardzi. Bet apķērīgais kapteinis Nansē pavēlēja kareivjiem baltās krūšu lentes apmainīt pret sarkanām, un viņi sagūstīja sardzi bez šāviena. Uzbrukums bija tik negaidīts, ka hugenoti nedomāja pretoties.

Sagūstījuši sargus, kareivji turpināja aplenkšanu, savilkdami aizvien ciešāku loku. De Muī, kas Violetas alejā gaidīja Navarras karali, pamanīja pazibam sarkanās lentes, redzēja, ka tie slēpās aiz kokiem, un viņam radās aizdomas. Pagājis sāņus, lai kareivji viņu neieraudzītu, de Muī sāka notiekošo novērot un saprata, ka viņi grib ielenkt paviljonu.

Pēc brīža galvenās alejas galā parādījās karaļa gvardes baltās ķiveres un iezaigojās spožās arkebūzas.

Beigās de Muī pazina arī pašu karali, bet alejas pretējā galā ieraudzīja Navarras Indriķi.

Tad viņš noņēma cepuri un ar to gaisā pārmeta krustu. Tas bija norunātais signāls, kas nozīmēja: visam ir beigas.

De Muī iespieda piešus zirgam sānos un aizauļoja. Pēc brīža viņš nogriezās no ceļa, lai par draudošajām briesmām brīdinātu la Molu un Kokonnu.

Ievērojis, ka nav Indriķa un Margeritas, karalis Alansonas hercoga pavadībā devās uz būdu, lai noskatītos, kā viņi abi iznāks no tās kā sagūstīti sazvērnieki. Būdā viņš bija pavēlējis ieslēgt visus, kas bija atrasti nc vien paviljonā, bet arī mežā.

Par sekmēm pilnīgi pārliecinātais Alansonas hercogs mierīgi jāja blakus karalim. Karalis bija saīdzis un viņa dusmas vēl pavairoja brīžiem smeldzošās sāpes vēderā. Divreiz viņam bija kļuvis ļoti nelabi un vienreiz viņš bija vēmis asinis.

- Ātrāk, ātrāk! - viņš sauca, piejādams pie paviljona. - Man jāsteidzas atpakaļ uz Luvru. Izdzeniet visus hugenotus no viņu midzeņa!

Atskanot karaļa pavēlei, šķēpi, zobeni un musketes, kas apņēma būdu, sakustējās un pēc brīža paviljonā un mežā sagūstītie hugenoti cits pēc cita iznāca ārā. Navarras karaļa, Margeritas un de Muī viņu vidū nebija.

- Kur ir Indriķis un Margo? - karalis jautāja. - Tu apsolīji, ka viņi būs šeit, Fransuā, velns lai parauj!

- Navarras karali un karalieni mēs nekur neredzējām, sire, - kapteinis Nansē paskaidroja.

- Lūk, kur viņi! - iesaucās Nevērās hercogiene.

Tiešām, šajā brīdī alejas galā, kas izgāja uz upi, parādījās Indriķis un Margerita ar saviem vanagiem. Viņi jāja pavisam mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis un kā paliesi iemīlējies pārītis turējās viens pie otra tik tuvu, ka abu zirgu galvas saskārās.