Karaliene Margo

VI Atgriešanās Luvrā

Kad novāca algotņu līķus, ievainoto Morvelu aiznesa uz viņa mājām, izmazgāja grīdsegas un Navarras karaļa guļamistabā visu saveda agrākajā kārtībā, Katrīna atlaida savas galma dāmas un mēģināja aizmigt. Bet trieciens bija pārāk smags un vilšanās pārāk liela. Ienīstais Indriķis arvien prata izvairīties no nāves tīkliem. Viņu, šķiet, sargāja kāda neuzveicama vara. Katrīna to stūrgalvīgi sauca par gadījumu, bet iekšējā balss viņai sacīja, ka tas ir nevis gadījums, bet gan liktenis. Katrīnu galīgi satrieca doma, ka baumas par jaunu slepkavības mēģinājumu, izplatīdamās Luvrā un ārpus tās, nākotnē vēl vairāk stiprinās Indriķa un hugenotu ticību, Un ja šai mirklī gadījums, ar ko viņa tik nesekmīgi cīnījās, būtu atvedis pie viņas šo ienaidnieku, viņa droši vien būtu papūlējusies ar mazā florenciešu dunča palīdzību iznīcināt Indriķim pārāk labvēlīgā likteņa lēmumu. Nakts stundas, kas gaidītājam nomodā šķiet tik bezgalīgi garas, lēni pagāja cita pēc citas, bet Katrīna vēl aizvien nebija aizmigusi. Viņas uzbudinātajās smadzenēs nobrieda daudz jaunu nodomu. Tiklīdz sāka svīst gaismiņa, viņa piecēlās, apģērbās bez citu palīdzības un devās uz Kārļa IX istabām. Sargkareivji, pieraduši, ka viņa katrā laikā apmeklēja karali, viņu ielaida. Katrīna caur priekšistabu iegāja ieroču kabinetā. Tur sēdēja Kārļa aukle.

- Kur ir mans dēls? - karaliene vaicāja.

- Karalis pavēlēja netraucēt viņu līdz pulksten astoņiem, madame, - aukle atbildēja.

- Uz mani šis aizliegums neattiecas, aukle.

- Tas jāievēro visiem, madame.

Katrīna pasmaidīja.

- Jā, es zinu, - sacīja aukle, - es ļoti labi zinu, ka jūsu majestātei neviens neuzdrošinās pretoties. Tāpēc es lūdzu paklausīt nabaga sievietes lūgšanas un guļamistabā neiet.

- Man jārunā ar manu dēlu, aukle!

- Es atvēršu durvis tikai pēc jūsu majestātes pavēles.

- Tad es tev to pavēlu! - Katrīna atbildēja.

Pēc tādas mātes karalienes pavēles, kuru visi godināja un no kuras baidījās vairāk nekā no paša Kārļa, aukle pasniedza Katrīnai atslēgu.

Bet viņa iztika bez tās. Katrīna izņēma no kabatas pati savu dēla istabas durvju atslēgu un steidzīgi atslēdza tās. Guļamistaba bija tukša, Kārļa gulta nesagulēta. Viņa medību suns Aksjē, kas bija gulējis uz lāčādas blakus gultai, piecēlās un sāka laizīt Katrīnas marmorbaltās rokas.

- O, viņa nav! - savilkusi uzacis, karaliene sacīja. - Tādā gadījumā es pagaidīšu. Grūtās pārdomās viņa apsēdās pie loga, kurš izgāja uz Luvras pils pagalmu un no kura bija redzami galvenie vārti.

Bāla un nekustīga kā marmora tēls karaliene pie loga sēdēja divas stundas. Beidzot pagalmā iejāja pulciņš jātnieku ar Kārli un Navarras Indriķi priekšgalā. Tagad Katrīna visu saprata. Acīmredzot negribēdams ar viņu strīdēties un pierunāt Indriķi neaizskart, Kārlis bija aizvedis viņu sev līdzi un izglābis no nāves.

- Aklais, aklais, aklais! - karaliene čukstēja.

Pēc brīža ieroču kabinetā atskanēja soļi.

- Sire, tagad, kad mēs esam atgriezušies Luvrā, - sacīja Indriķis, - lūdzu, paskaidrojiet, kāpēc jūs mani aizvedat un kādu pakalpojumu jūs man esat izdarījis.

- Nē, nē, Indriķi, - Kārlis atbildēja un iesmējās. - Vēlāk tu uzzināsi, bet tagad tas ir noslēpums. Tikai zini, ka tevis dēļ man būs briesmīgs strīds ar manu māti.

Pēc šiem vārdiem Kārlis atvilka aizkarus un atradās vaigu vaigā ar Katrīnu.

Aiz karaļa bija redzama bearnieša bālā, uztrauktā seja.

- O, jūs esat šeit, māmiņ! - savilcis uzacis, Kārlis sacīja.

- Jā, mans dēls, - Katrīna atbildēja. - Man ar tevi jārunā.

- Ar mani?

- Jā, vienatnē.

- Nu, neko darīt, - teica Kārlis, pagriezdamies pret Indriķi, - ja reiz tam jānotiek, tad jo drīzāk, jo labāk.

- Es aizeju, sire, - sacīja Indriķis.

- Jā, pamet mūs, - Kārlis atbildēja. - Un tā kā tu, Indriķi, esi katolis, tad ej manā vietā uz mesi, bet es izsūdzēšu grēkus. Indriķis palocījās un izgāja.

Kārlis IX mēģināja iedomāties, kādus jautājumus māte varēja viņam uzdot.

- Nu, māmiņ, - viņš iesāka, pūlēdamies visu pārvērst jautrā jokā, - jūs droši vien gaidījāt, lai mani sabārtu, vai ne? Es negodīgi izjaucu jūsu mazo nodomu. Bet es taču - velns lai parauj! - nevarēju pieļaut, ka apcietina un iesloga Bastīlijā cilvēku, kas man bija izglābis dzīvību. Arī ar jums man netīk ķildoties: es esmu labs dēls. Un arī Dievs soda mātēm nepaklausīgus bērnus, kā piemēru te var minēt manu brāli Fransuā II. Tāpēe piedodiet man un atzīstatics, ka es esmu izstrādājis smalku joku.

- Tu maldies, Kārli, - sacīja karaliene, - tas nav joks.

- Nē, cs nemaldos. Arī jūs man galu galā piekritīsit.

- Ar savu neuzmanību tu izjauci plānu, kas mums būtu daudz ko atklājis.

- Plānu? Vai tad jūs var apgrūtināt kaut kāda plāna neizdošanās, māmiņ? Jūs izdomāsit vēl divdesmit citus un šoreiz es apsolu jums palīdzēt.

- Tagad tava palīdzība vairs nav vajadzīga. Viņš ir brīdināts un uzmanīsies.

- Pagaidiet, runāsim atklāti! Kas jums ir pret Indriķi?

- Viņš rīko sazvērestības.

- Tas ir jūsu parastais apvainojums. Bet vai šai laipnajā karaļpilī, ko sauc par Luvru, visi nerīko kaut kādas sazvērestības?

- Bet viņš ir galvenais vainīgais un jo bīstamāks tāpēc, ka neviens netur viņu aizdomās.

- Kā Lorencačo! - Kārlis piebilda.

- Uzklausi mani, - teica Katrīna, kuras seja pēc karaļa vārdiem sadrūma, atgādinot vienu no visasiņainākajām katastrofām Florcnces vēsturē. - Man ir pierādījumi.

- Kādi, māmiņ?

- Pajautā Indriķim, kas šonakt bija viņa guļamistabā.

- Viņa guļamistabā… šonakt?

- Jā. Un ja viņš tev pateiks…

- Tad?

- Tad atzīšos, ka es esmu maldījusies.

- Bet ja nu tā bijusi sieviete? Mēs taču nevaram prasīt…

- Sieviete?

- Jā.

- Un šī sieviete būtu nogalinājusi divus sargkareivjus un bīstami ievainojusi Morvelu?

- O! Lieta kļūst nopietna, - sacīja karalis. - Tātad ir izlietas asinis?

- Trīs vīri palika cīņas vietā.

- Bet tas, kas ar viņiem tik veikli tika galā?

- Palika neaizskarts un pasteidzās aizbēgt.

- Zvēru pie Gufa un Magofa, tas ir bijis varonis! - Kārlis iesaucās. - Es gribu uzzināt, kas viņš ir, tāpēc paklausīšu jūsu padomam, māmiņ.

- Es tev jau tagad varu pateikt, ka tu neko neuzzināsi, vismaz no Indriķa ne.

- Bet no jums, māmiņ? Tas cilvēks nevarēja aizbēgt, neatstājis nekādas pēdas. Jūs varbūt ievērojāt viņa apģērbu?

- Ir ievērots tikai tas, ka viņam bijis sevišķi grezns ķirškrāsas mētelis.

- Ķirškrāsas mētelis? Es zinu tikai vienu šādu mēteli, kas tiešām varēja krist acis.

- Pareizi, - sacīja Katrīna. - Pagaidi mani šeit, mans dēls! Es palūkošos, vai manas pavēles ir izpildītas?

Katrīna izgāja un Kārlis palika viens. Viņš izklaidīgi sāka staigāt pa istabu, svilpodams savu iemīļoto mednieku dziesmiņu. Savukārt Indriķis no karaļa aizgāja ļoti uztraukts. Viņš negāja pa gaiteni, bet pa slepenajām durvīm, kuras mēs ne vienreiz vien esam jau pieminējuši, devās uz otro stāvu. Bet viņš vēl nebija uzkāpis ne četrus pakāpienus, kad kāpņu galā ieraudzīja kādu ēnu. Indriķis apstājās un satvēra dunci. Izrādījās, ka tā ir sieviete. Viņa saķēra Indriķa roku un maigā, labi pazīstamā balsī čukstēja:

- Paldies Dievam, sire, ka jūs esat sveiks un vesels! Es tā biju noraizējusies. Bet liekas, ka Visspēcīgais uzklausījis manas lūgšanas.

- Kas gan ir noticis? - Indriķis jautāja.

- To jūs uzzināsit, kad atgriezīsietics savās istabās. Par Ortonu neuztraucieties: viņš atrodas pie manis.

Un jaunā sieviete, it kā nejauši sastapusi Indriķi uz kāpnēm, strauji pagāja viņam garām.

- Dīvaini! - Indriķis norūca. - Ko tas viss nozīmē un kas gan noticis ar Ortonu.

Diemžēl Sovas kundze viņa jautājumu vairs nedzirdēja.

Kāpņu galā parādījās cita ēna. Tas bija vīrietis.

- Tss! - viņš brīdināja.

- O, tas tu, Fransuā!

- Nesauciet mani vārdā!

- Ko tas nozīmē?

- To jūs uzzināsit savās istabās. Pēc tam uzmanīgi izejiet gaitenī, pārbaudiet, vai kāds jums neseko, un atnāciet pie manis. Manas istabas durvis būs tikai pievērtas.

Pēc šiem vārdiem Fransuā pazuda vēl ātrāk, nekā to dara spoki.

- Velns un elle! - Indriķis lādējās, liekas, ka mīklu varēs atminēt vienīgi manā istabā, tātad jādodas turp.

Viņš piegāja pie savām durvīm un klausījās. Istabā viss bija kluss. Šarlote bija teikusi, lai viņš iet uz savām istabām, tātad nebija ko baidīties. Priekšistabā Indriķis strauji paskatījās visapkārt. Istaba bija tukša. Nekas neliecināja par notikušo.

- Ortona tiešām nav, - Indriķis čukstēja.

Un viņš iegāja guļamistabā.

Te viņš uzreiz visu saprata. Kaut gan ūdens nebija žēlots, uz grīdas vēl bija redzami lieli sārti traipi. Viens krēsls bija salauzts, gultas aizkars - zobenu cirtienu sagraizīts, Venēcijas spoguli bija sašķaidījusi šautenes lode, bet uz sienas bija palicis asiņains rokas nospiedums - Tas viss liecināja, ka šajā istabā, kas tagad bija līdzīga kapam, bija risinājušās briesmīgas cīņas.

Ar drūmu skatienu Indriķis pārlūkoja istabu, ar roku pavilka pa valgo pieri un izdvesa:

- Tagad es saprotu, kādu pakalpojumu man izdarījis karalis. Viņi ir gribējuši mani nogaļjnāt… bet de Muī? Ko gan viņi izdarījuši ar de Muī? Nelieši! Droši vien viņi būs to nodūruši.

Vēlēdamies no Alansonas hercoga uzzināt visus sīkumus par šeit notikušo tikpat steidzīgi, kā Fransuā gribēja tos izklāstīt, Indriķis pēdējo reizi pārlūkoja istabu un izgāja gaitenī.

Pārliecinājies, ka ejā neviena nav, Navarras karalis iesteidzās pie Alansonas hercoga, ātri aizvērdams durvis.

Hercogs viņu sagaidīja pirmajā istabā. Pielicis pie lūpām pirkstu, viņš satvēra Indriķa roku un ieveda viņu mazā kabinetā pils tornī. Tur neviens viņu sarunu nevarēja noklausīties.

- O, mans brāli, kāda drausmīga nakts!

- Kas gan īsti ir noticis?

- Jūs gribēja apcietināt.

- Mani?

- Jā, jūs.

- Par ko?

- Nezinu. Kur jūs bijāt?

- Karalis vakar vakarā aizveda mani uz pilsētu.

- Tātad viņš to ir zinājis, - sacīja Alansonas hercogs.

- Bet ja jūs bijāt izgājuši, kas tad atradās jūsu guļamistabā?

- Vai tad tur kāds ir bijis? - jautāja Indriķis, izlikdamies pārsteigts.

- Jā, kāds vīrietis. Izdzirdis troksni, es steidzos jums palīgā, bet bija jau par vēlu.

- Vai šo cilvēku apcietināja? - Indriķis uztraucās.

- Nē, viņš izglābās, vispirms bīstami ievainodams Morvelu un nogalinādams divus sargkareivjus.

- O, varonīgais de Muī! - iesaucās Indriķis.

- Tātad tas bija de Muī? - Alansonas hercogs steidzīgi noprasīja.

Indriķis saprata, ka pieļāvis kļūdu.

- Man tā vismaz šķiet, - viņš atbildēja. - Es viņu lūdzu ierasties. Gribēju ar viņu pārrunāt mūsu bēgšanu un paziņot, ka es visas tiesības uz Navarras troni esmu nodevis jums.

- Ja nu to kāds uzzina, tad mēs esam pagalam! - Alansonas hercogs iesaucās un nobālēja.

- Jā, Morvels neklusēs, - Indriķis piekrita.

- Viņš ir bīstami ievainots kaklā, - sacīja hercogs. - Pēc ārsta domām viņš astoņas dienas nevarēšot izrunāt ne vārda.

- Astoņas dienas! Pa to laiku de Muī varēs paslēpties drošā vietā.

- Bet varbūt, ka tas nemaz nebija de Muī, - hercogs turpināja.

- Jūs domājat?

- Jā! Šis cilvēks pazuda tik drīz, ka aculiecinieki ir ievērojuši vienīgi viņa ķirškrāsas mēteli.

- Bet tāds mētelis drīzāk pieder nevis kareivim, bet gan kādam galma švītam - sacīja Indriķis. - Neviens pat neiedomāsies, ka šādu mēteli valkā de Muī.

- Jums taisnība, - hercogs piekrita, - drīzāk var iedomāties…

Viņš šaubās apklusa.

-… ka tas bijis grāfs de la Mols? - Indriķis vaicāja.

- Jā. Es redzēju, kā šis cilvēks aizbēga, un pirmajā acu mirklī noturēju viņu par la Molu.

- Noturējāt? Varbūt, ka tas tiešām bija viņš.

- Vai viņš neko nezina?

- Neko! Vismaz neko svarīgu.

- Tiešām, es sāku ticēt, ka tas bijis grāfs de la Mols.

- Velns lai parauj! - Indriķis iesaucās. - Tas būtu nepatīkami Margeritai. Viņai šī kavaliera liktenis ļoti interesē.

- Interesē? - Alansonas hercogs uztraukts jautāja.

- Protams. Vai tad jūs aizmirsāt, ka Margerita pati jums viņu ieteica.

- Taisnība, - hercogs dobjā balsī attrauca. - Turklāt negribēdams es viņai izdarīju pakalpojumu. Lai ķirškrāsas mētelis grāfu la Molu nenodotu, es aizgāju uz viņa istabu un atnesu mēteli pie sevis.

- Jūs esat rīkojies ļoti apdomīgi. Tagad esmu gatavs ne vien derēt, bet pat apzvērēt, ka tas ir bijis grāfs.

- Arī tiesas priekšā?

- Zvēru pie sava goda, jā! - Indriķis atbildēja. - Viņš varbūt kaut ko gribēja man nodot no Margeritas.

- Ja es varētu cerēt uz jūsu atbalstu, - sacīja hercogs, - es viņu atklāti apvainotu.

- Ja jūs viņu apvainosit, es jūs, protams, neapstrīdēšu.

- Bet karaliene?

- Jā, karaliene.

- Jāuzzina viņas domas.

- Es iešu noskaidrot.

- Nedomāju, ka viņa jums pretosies, - hercogs turpināja. - Šim jauneklim ir varoņa slava, pat uz kredīta. Iespējams, ka viņam būs jāsamaksā ari procenti un kapitāls…

- Ko lai dara! - Indriķis atbildēja. - Šai pasaulē neko nedod par velti!

Ar smaidu atvadījies no hercoga, Indriķis uzmanīgi palūkojās gaitenī.

Pārliecinājies, ka nekas nedraud, viņš ātri aizsteidzās pie kāpnēm, kas veda uz Margeritas istabām un pazuda.

Ari Navarras karaliene bija ļoti uztraukta. Viņu nemierīgu darīja nakts uzbrukums, kurā bija piedalījušies karalis, Anžū hercogs, Indriķis un Gīzs. Viņi gan laikam nebija atklājuši neko lādu, kas viņu varētu kompromitēt: sētnieks, kuru la Mols un Kokonna bija atsējuši no vārtiem, apgalvoja, ka klusējis kā kaps. Bet Margerita saprata, ka divi karaļi un divi prinči neuztrauksies par niekiem un bez dibināta iemesla nemēģinās ielauzties kādā Klošperšē ielas namā. Atlikušo nakts daļu Margerita bija pavadījusi pie hercogienes un atgriezusies Luvrā, tikai gaismai austot.

Viņa tūlīt devās gulēt, bet nevarēja aizmigt, un katrs vismazākais troksnītis lika viņai nodrebēt.

Piepeši viņa izdzirda, ka pie slepenajām durvīm kāds klauvē. Kad ienāca Gijona un pateica, ka ieradies Indriķis, Margerita lika viņu ielaist.

Pie durvīm Navarras karalis apstājās. Nekas neliecināja, ka viņš jūtas kā apvainots vīrs. Viņa plānās lūpas kā aizvien rotāja viegls smaids un nekas viņa sejā neliecināja par nule pārdzīvotajiem šausmu mirkļiem.

Viņš jautājoši palūkojās uz Margeritu, it kā lūgdams atļauju palikt ar viņu vienatnē. Margerita saprata vīra skatienu un deva Gijonai zīmi aiziet.

- Es zinu, kā jūs mīlat savus draugus, - Indriķis iesāka, - un es ļoti nožēloju, ka man jums jāziņo visai bēdīga vēsts.

- Kāda, monsieur ?

- Viens no mūsu labākajiem draugiem ir nokļuvis neveiklā stāvoklī.

- Kurš?

- Dārgais grāfs de la Mols.

- Grāfs de la Mols ir nokļuvis neveiklā stāvoklī? Kā tā?

- Tāpēc, ka iesaistīts kādā aizvadītās nakts nolikumā.

Lai gan Margeritai piemita spēja savaldītais, tomēr viņa samulsa.

- Kas tad ir noticis? - beidzot saņēmusies, viņa jautāja.

- Un jūs vēl prasiet? - Indriķis iesaucās. - Vai tad jūs tiešām nedzirdējāt pagājušās nakts briesmīgo troksni Luvrā?

- Nedzirdēju.

- Tādā gadījumā saņemiet manu laimes novēlējumu. - Indriķis ļoti naivi noteica. - Jums ir lielisks miegs.

- Bet kas tad ir noticis? - Margerita vaicāja.

- Noticis tas, ka mūsu labā māmiņa pavēlējusi Morvelam un sešiem algotņiem mani apcietināt.

- Jūs?

- Jā, mani.

- Par ko?

- Vai tad kāds var nojaust mūsu mātes domu noslēpumus un atminēt viņas rīcības iemeslus? Es tos ļoti cicnu, bet nesaprotu.

- Un jūs bijāt izgājis?

- Tiešām, jūs uzminējāt. Vakar vakarā karalis uzaicināja mani pavadīt viņu uz Parīzi. Bet, ja nebiju es, tad manā guļamistabā bija kāds cits.

Kas?

- Šķiet, ka grāfs de la Mols.

- Grāfs de la Mols! - Margerita pārsteigumā iesaucās.

- Un kāds varonis ir šis provansictis! - Indriķis turpināja. - Iedomājieties, viņš ievainojis Morvelu un nogalinājis divus sargkareivjus.

- Ievainojis monsieur Morvelu un nogalinājis sargkareivjus?! Tas ir neiespējami! - Vai jūs apšaubāt viņa varonību?

- Nē, es tikai saku, ka grāfs de la Mols nevarēja būt jūsu guļamistabā.

- Kāpēc?

- Tāpēc… tāpēc… - Margerita stomījās, - tāpēc, ka viņš bija citur.

- O, ja viņš var to pierādīt, tad viss, protams, būs savādāk. Viņš pateiks, kur bijis, un šis apvainojums atkritīs pats par sevi.

- Viņam jāpasaka, kur viņš bija? - Margerita ātri ievaicājās.

- Protams… Viņu šodien arestēs un noklaušinās. Diemžēl pret viņu ir pierādījumi…

- Pierādījumi? Kādi?

- Niknais cīnītājs bija ģērbies ķirškrāsas mētelī.

- Nc tikai grāfam de la Molam ir ķirškrāsas mētelis, - sacīja Margerita.

- Es zinu vēl otru…

- Bez šaubām, - Indriķis viņu pārtrauca, - arī cs viņu zinu. Bet, ja pie manis nav bijis la Mols, tad mani apmeklējis tas otrais ķirškrāsas mētelī. Vai jūs zināt, kas viņš ir ?

- Ak, Dievs!

- Tā, lūk, ir tā nelaime. Ja de Muī apcietina, mēs esam pazuduši.

- Es saprotu.

- Bet de la Mols nevienu nekompromitēs. Vai jums šķiet, ka viņš varētu izdomāt… piemēram, ka viņš bijis pie dāmām… vai kaut ko tamlīdzīgu?

- Ja jūs par to vien baidāties, tad esat drošs: viņš neteiks ne vārda.

- Jūs domājat, ka viņš klusēs… klusēs arī tad, ja viņam par to vajadzēs samaksāt ar dzīvību?

- Jā, viņš klusēs.

- Jūs par to esat pārliecināta?

- Pilnīgi.

- Nu, tad ir labi, - Indriķis sacīja un piecēlās kājās.

- Jūs aizejat? - Margerita jautāja.

- Jā. Tas bija viss, ko es jums gribēju pateikt.

- Un jūs aizejat?…

- …lai pamēģinātu mūs visus izglābt no nelaimes, kādā mūs iegrūdis cilvēks ķirškrāsas mētelī.

- Mans Dievs, mans Dievs! - Margerita, rokas lauzīdama, vaimanāja.

- Nabaga jauneklis!

- Nudien, - aiziedams teica Indriķis, - tas grāfs de la Mols ir tiešām laipns un pakalpīgs džentlmenis.