Karaliene Margo

V Par Luvru atsevišķi un par tikumību vispār

Pirmajam pretimnācējam iztaujājuši pareizo ceļu, abi jaunie muižnieki devās pa veco Avcrāna ielu, nogriezās Senžcrmenokseruā ielā un drīz vien atradās pie Luvras pils, kuras torņi sāka jau saplūst ar tuvojošos tumsu.

- Kas jums notika? - Kokonna jautāja la Molam, kas, ieraudzīdams veco pili, bija apstājies un godbijīgi noraudzījās uz tās paceļamajiem tiltiem, šaurajiem logiem un smailajiem zvanu tornīšiem, kuri tik pēkšņi bija parādījušies viņa acu priekšā.

- Mans kungs, cs pats nezinu, - la Mols atbildēja. - Sirds sit tik strauji… Es neesmu no bailīgajiem, bet tomēr šī pils nezin kāpēc man liekas drūma, pat šaušalīga.

- O, es nez kāpēc jūtos ļoti priecīgs, - sacīja Kokonna. - Tiesa, mans apģērbs nav diezin cik labs, - viņš piebilda, aplūkodams savu tērpu. - Bet tā nav liela nelaime. Tā izskatos vīrišķīgāks. Bez tam man dots rīkojums nekavēties ne mirkli. Tā kā es to esmu izpildījis, mani droši vien uzņems labi.

Un abi jaunekļi, pretēju jūtu ietekmēti, turpināja ceļu.

Luvru rūpīgi apsargāja. Šķita, ka sardze ir divkārt pastiprināta. Tas abiem gājējiem sagādāja grūtības. Bet Kokonna, atcerēdamies, ka hercoga Gīza vārds parīziešiem ir kaut kas talismanam līdzīgs, piegāja pie sargkareivja un, atsaukdamies uz visvareno hercogu, vaicāja, vai nevarot iekļūt pilī. Uz kareivi hercoga vārds acīmredzot atstāja parasto iespaidu, bet viņš tomēr Kokonnam vēl jautāja, vai kungs paroli zinot.

Kokonnam vajadzēja atzīties, ka viņš to nezina.

- Tad ejiet vien tālāk, mani kungi, - atteica sargkareivis.

Sai brīdī kāds cilv.ēks, kas visu laiku bija sarunājies ar sardzes virsnieku, izdzirdis Kokonnas lūgumu ielaist viņu Luvrā, pienāca pie jaunekļiem.

- Kāpēc jums jātiekas ar hercogu Gīzu? - viņš jautāja ar vācisku akcentu.

- Man ar viņu jārunā, - atbildēja Kokonna.

- Tas nav iespējams, hercogs pašlaik atrodas pie karaļa.

- Bet man ir viņam adresēta vēstule.

- O, jums ir vēstule?!

- Jā, es esmu ieradies no tālienes.

- No tālienes?

- Jā, no Pjemontas.

- Lab'! Lab'! Tā ir cita lieta. Kā jūs sauc?

- Grāfs Anibāls de Kokonna.

- Lab'! Lab'! Dodiet man to vēstuli, Anipāla kungs.

"Tas šķiet tāds lāga puisis," pie sevis prātoja la Mols. "Kaut arī man izdotos atrast kādu, kas man palīdzētu nokļūt pie Navarras karaļa."

- Dodiet vēstuli! - vācietis atkārtoja un pastiepa roku.

- Mordicul - izsaucās Kokonna, kas nevienam neuzticējās kā jau visi pjemontieši un vēl šaubījās. - Es nezinu… vai es drīkstu… Man nav gods jūs pazīt…

- Es esmu Pērns no hercoga Gīza svītas.

- Pērns? - murmināja Kokonna. - Es tādu nepazīstu.

- Tas ir mesjē Bērns, kungs, - sargkareivis paskaidroja. - Jūs samulsināja viņa izruna. Dodiet vēstuli droši, es par viņu galvoju.

- O, mesjē Bērns! - iesaucās Kokonna. - Jūs es pazīstu! Un pat ļoti labi! Lūdzu, te būs vēstule. Atvainojiet, ka es šaubījos, bet es citādi nevarēju!

- Lab', lab'! - Bērns noteica. - Jums nav par ko atvainoties.

- Godājamais kungs, - la Mols savukārt uzrunāja vācieti, - jūs esat tik laipns, ka varbūt būsit ar mieru paņemt ari manu vēstuli.

- Jūsu vārds?

- Grāfs Leraks de la Mols.

- Grāfs Leraks dc la Mols?

- Jā.

- Tādu vārdu neesmu dzirdējis.

- Tas var būt, jo cs neesmu šejienietis. Tāpat kā grāfs Kokonna esmu ieradies Parīzē tikai šovakar.

- Un no kurienes jūs nākat?

- No Provansas.

- Ar vēstuli?

- Jā, ar vēstuli.

- Hercogam Gīzam?

- Nē, viņa majestātei Navarras karalim.

- Es nekalpoju Navarras karalim, mans kungs, un tāpēc jūsu vēstuli nevarēšu nodot, - Bērna balss pēkšņi mainījās un tagad skanēja pavisam ledaini.

Pagriezis la Molam muguru un pamājis, lai Kokonna seko viņam, vācietis iegāja pilī. La Mols palika viens. Tai brīdī pa Luvras vārtiem, kas atradās netālu no tiem, pa kuriem bija iegājuši Bērns ar Kokonnu, izjāja jātnieku pulciņš.

- Tas ir de MuT ar hugenotiem, - sargkareivis sacīja savam biedram. Viņi no prieka gavilē. Karalis viņiem apsolījis sodīt admirāļa slepkavu. Un tā kā slepkava kādreiz nogalinājis de Mul tēvu, tad tagad dēls atriebsies par diviem.

- Liekas, jūs teicāt, ka tas virsnieks ir monsieur de Muī? - la Mols jautāja sargkareivim.

- Tieši tā, kungs!

La Mols devās pie virsnieka, kas jāja jātnieku pulciņa priekšgalā,

- Es nupat uzzināju, ka jūs esat de Muī kungs, - la Mols teica.

- Jā, tā mani sauc, - virsnieks laipni atbildēja. - Ko jūs vēlaties? Bet vispirms atļaujiet zināt, ar ko man gods runāt?

- Es esmu grāfs Leraks de la Mols.

Jaunieši apsveicinādamies palocījās.

- Klausos jūs, grāf, - sacīja de Muī.

- Es ierados ar Provansas gubernatora monsieur Oriaka vēstuli Navarras karalim. Kā lai nokļūstu Luvras pilī?

- Pilī var iekļūt viegli, - sacīja de Muī. - Es tikai baidos, ka Navarras karalis pašlaik ir aizņemts, un nezinu, vai jūs varēs pieņemt. Tomēr, ja jūs gribat man sekot, es jūs aizvedīšu līdz viņa istabām. Pārējais ir jūsu darīšana.

- Tūkstoš reizes jums pateicos.

- Iesim, - de Muī aicināja.

Viņš nolēca no zirga, pasvieda pavadu savam pavadonim, piegāja pie vārtiem, pateica sargkareivim paroli un ieveda la Molu pilī. Atvēris durvis, kas veda uz karaļa istabām, de Muī teica:

- Ejiet iekšā, grāfa kungs, un palūdziet sevi pieteikt.

Atsveicinājies no la Mola, viņš tūliņ aizgāja. Palicis viens, la Mols

paskatījās visapkārt. Priekšistabā neviena nebija. Vienas durvis uz iekšējām istabām bija vaļā. La Mols pa tām iegāja kādā gaitenī. Vairākas minūtes viņš klauvēja un sauca, bet neviens viņam neatbildēja. Šai Luvras pils spārnā valdīja dziļš klusums.

"Ko viņi man stāstīja par šejienes stingro etiķeti?" la Mols domāja. "Te jau var pastaigāties tikpat brīvi kā pa ielu." Viņš sauca vēlreiz, bet tikpat nesekmīgi kā iepriekš. Pēkšņi atvērās pretējās durvis, un pa tām ienāca divi pāži, rokās turēdami svečturos aizdegtas sveces. Viņi apgaismoja ceļu kādai slaika auguma, cēlai un burvīgi daiļai sievietei.

Gaisma krita uz la Molu, kas stāvēja kā sastindzis.

Arī sieviete apstājās.

- Ko jūs gribat? - viņa jautāja jauneklim tādā balsī, kas viņam šķita kā reibinoša mūzika.

- Piedodiet, kundze, - acis nolaidis, sacīja la Mols. - Mani še ieveda monsieur de Muī pēc mana lūguma. Es meklēju Navarras karali.

- Viņa majestātes še nav. Viņš droši vien ir pie sava svaiņa. Vai jūs savu vēlmi negribat uzticēt karalienei?

- Labprāt, - la Mols atbildēja, - ja tikai kāds mani aizvestu pie viņas.

- Jūs stāvat viņas priekšā, kungs.

- Kā?! - izsaucās la Mols.

- Es esmu Navarras karaliene, - atteica Margerita. La Mola sejā bija redzams tāds izbrīns un izbailes, ka karaliene pasmaidīja.

- Paskaidrojiet man drīzāk, ko jūs vēlaties, - viņa sacīja. - Mani gaida māte karaliene.

- O, augstā kundze, ja jūs gaida, tad atļaujiet man iet, - sacīja la Mols. - Šobrīd es jums nevaru neko paskaidrot. Es nevaru domāt, varu vienīgi jūsmot.

Margerita, smaidoša un daiļa, piegāja pie jaunekļa, kas neviļus bija izteicis viņai komplimentu, kādu varēja atļauties visveiklākais galma kavalieris.

- Esiet mierīgs, kungs! - viņa teica. - Es pagaidīšu, un arī mani pagaidīs.

- Piedodiet, kundze, ka, jūs ieraudzīdams, es nesveicināju jūsu majestāti tik padevīgi, kā to vajadzētu darīt jūsu pazemīgajam kalpam, bet…

- Tātad jūs mani noturējāt par kādu galma dāmu? - Margerita nobeidza.

- Nē, kundze! Es jūs noturēju par daiļās Diānas de Puatjē rēgu. Es esmu dzirdējis, ka viņa naktīs šeit spokojoties.

- Es redzu, ka par jums nav jāuztraucas, - sacīja Margerita. - Jums galmā smaidīs laime. Tātad jūs teicāt, ka jums ir karalim domāta vēstule? Es varu to nodot… Kur tā ir? Lūdzu, dodiet, bet tikai pasteidzieties!

La Mols aši izvilka zīdautiņā ietīto un uz krūtīm paslēpto vēstuli un pasniedza to karalienei. Margerita paņēma vēstuli un aplūkoja uzrakstu.

- Vai jūs neesat grāfs de la Mols? - viņa vaicāja.

- Jā, augstā kundze! O, mans Dievs! Vai patiesi es esmu pelnījis to, ka jūsu majestāte zina manu vārdu?!

- Es to dzirdēju no mana vīra karaļa un mana brāļa Alansonas hercoga. Viens no maniem pāžiem jūs pavadīs.

To pateikusi, Margerita devās tālāk.

La Mols atvirzījās pie sienas. Gaitenis tomēr bija ļoti šaurs, bet Navarras karalienes kleitas krokas tik kuplas, ka tās aizskāra la Molu, telpā izplatot brīnišķīgi smalkas smaržas. La Mols nodrebēja un, lai nepakristu, atspiedās pret sienu. Margerita pazuda kā sapnis.

- Iesim, kungs, - aicināja pāžs, kuram bija uzdots pavadīt la Molu uz apakšējo galeriju.

- Jā, jā, iesim! - gluži kā noreibis iesaucās la Mols, steigdamies pāža norādītajā virzienā.

Turp bija aizgājusi arī Margerita.

Pasteidzoties grāfs cerēja viņu redzēt vēlreiz. Nonācis līdz kāpnēm, kuras veda uz leju, viņš patiesi ieraudzīja Margeritu, kura pašlaik atradās kāpņu lejasgalā. Varbūt nejauši, vai arī izdzirdusi viņa soļus, karaliene pagriezās atpakaļ un la Mols atkal redzēja viņu.

- O, tā nav zemes radījums! - viņš čukstēja, sekodams pāžam.

- Kas ir? - jautāja pāžs.

- Nekas, - murmināja la Mols. Iedams grāfam pa priekšu, pāžs nokāpa pirmajā stāvā, atvēra kādas durvis, tad otras, un teica:

- Te jums būs jāuzgaida.

La Mols iegāja galerijā un durvis aiz viņa aizvērās.

Galerijā neviena nebija, izņemot kādu cilvēku, kas soļoja šurp un turp, un acīmredzot tāpat kaut ko gaidīja. Sāka jau tumst, augstie spraišļi meta garas ēnas. Kaut gan attālums starp la Molu un svešinieku nebija lielāks par pārdesmit soļiem, viņi nevarēja viens otru saskatīt. La Mols piegāja tuvāk.

- Augstais Dievs! - uzlūkojis otru gaidītāju, viņš norūca. - Tas taču ir grāfs de Kokonna!

Izdzirdis soļus, pjemontietis pagriezās un ar tādu pašu izbrīnu nolūkojās

viņā.

- Mordieu, - viņš iesaucās. - Velns parauj, ja tas nav grāfs de la Mols! Bet ko es daru? Es lamājos karaļa pilī! Nu, stāsta, ka viņš pats lamājoties vēl krietnāk par mani un pat baznīcā. Ko, mīļais, tātad mēs atkal esam satikušies un turklāt vēl Luvrā?

- Jūs laikam ieveda monsieur Bērns?

- Jā! Šis Bērns ir jauks vācietis. Bet kas ieveda jūs?

- De Muī. Es jau jums teicu, ka arī hugenotiem pilī ir iespaids. Vai jūs satikāt hercogu Gīzu?

- Vēl ne… Bet vai jūs bijāt audiencē pie Navarras karaļa?

- Arī vēl ne, bet tūliņ tikšu. Mani atveda še uzgaidīt.

- Pagaidiet vien, gan mūs ielūgs kādās galma vakariņās un pie galda nosēdinās pat blakus. Kāda dīvaina sagadīšanās! Kas ar jums noticis? Jūs izskatāties tik norūpējies…

- Nekas, - satrūcies atteica la Mols, vēl arvien atrazdamies nule redzētās pasakainās parādības varā. - Nekas, kaut gan vieta, kur mēs atrodamies, mudina mani uz dažām pārdomām.

Tai brīdī atvērās durvis, kas veda uz karaļa istabām. Atskanēja soļi un tumsā parādījās kāda ēna. Šī ēna pārvērtās cilvēkā. Tas bija Bērns.

Viņš pieliecās un palūkojās abiem jaunekļiem sejās. Atradis meklēto, tas deva Kokonnam zīmi sekot viņam.

Kokonna ar rokas spiedienu atvadījās no la Mola.

Bērns aizveda Kokonnu līdz galerijas galam un atvēra kādas durvis. Viņi atradās trepju telpā.

Pavadonis apstājās, rūpīgi paskatījās un tad jautāja:

- Monsieur Kokonna, kur jūs esat apmeties?

- Dc Arbrsekas ielā, viesnīcā "Skaistā zvaigzne".

- Lab' lab'! Tas nav tālu. Dodieties tūliņ uz savu viesnīcu, bet naktī…

Vācietis no jauna paskatījās visapkārt.

- Bet naktī? - jautāja Kokonna.

- Bet naktī ierodaties pilī ar baltu krustu uz cepures. Parole būs: Gīzs. Klusu! Nevienam ne vārda!

- Cikos man jāierodas?

- Kad baznīcā atskanēs ciešanu zvans.

- Labi, cs ieradīšos, - Kokonna noteica.

Atvadījies no Bērna, viņš devās prom.

"Ko tas viss nozīmē?" viņš prātoja. "Kāpēc zvanīs ciešanu zvanu? Vienalga! Es palieku pie agrākās pārliecības, ka Bērns ir ļoti patīkams cilvēks. Bet vai man nepagaidīt grāfu de la Molu? Nē, nav vērts! Viņš droši vien ēdīs vakariņas pie Navarras karaļa."

Un Kokonna steidzīgiem soļiem devās pa dc Arbrsekas ielu, kur viņu vilināja "Skaistās zvaigznes" izkārtne.

Tai pašā laikā galerijas durvis, kas veda uz Navarras karaļa istabām, atvērās un ienākušais pāžs piegāja pie la Mola.

- Jūs esat grāfs de la Mols? - viņš jautāja.

- Jā.

- Kur jūs dzīvojat?

- De Arbrsekas ielā, viesnīcā "Skaistā zvaigzne".

- Labi, tas ir tepat pie Luvras. Klausieties! Viņa majestāte pavēlēja man pateikt jums, ka pašlaik nevar jūs pieņemt. Varbūt, ka viņš aizsūtīs pēc jums naktī. Ja jūs līdz rītam nesaņemsit nekādu ziņu, tad ierodaties pilī.

- Sardze mani neielaidīs.

- Pareizi. Parole būs: Navarra. Pasakiet to, un visas durvis jums būs vaļā.

- Pateicos!

- Pagaidiet, kungs! Man uzdots pavadīt jūs līdz vārtiem, citādi jūs Luvrā varat nomaldīties.

"Kur gan tagad Kokonna?" iziedams no pils, nodomāja la Mols. "Nu, viņš, bez šaubām, palicis vakariņās pie hercoga Gīza." Bet, kad viņš atgriezās pie la Hurjēra, pirmais cilvēks, kuru viņš ieraudzīja, bija Kokonna, kurš patlaban nodarbojās ar milzīgu omletes porciju.

Kokonna iesmējās. - Liekas, ka jūs tikpat labi esat ēdis vakariņas pie Navarras karaļa kā es pie hercoga Gīza.

- Jā, tieši tāpat.

- Un galu galā jūs tomēr esat izsalcis?

- Liekas gan.

- Tad - sēdieties un ēdīsim!^

- Šķiet, ka pats liktenis negrib mūs šķirt, - sacīja la Mols. - Vai jūs pārgulēsit šai viesnīcā?

- Nezinu.

- Es ari ne.

- Es gan zinu, kur pavadīšu nakti.

- Kur?

- Turpat, kur jūs. Citādi tas nemaz nav iespējams.

Viņi abi iesmējās, un lad cītīgi ķērās pie viesnīcnieka la Hurjēra cepto olu notiesāšanas.