Karaliene Margo

XXII Sire , jūs būsit karalis!

- Sire, - Renē teica, - es jums gribu pastāstīt par to, kas mani nodarbina jau labu laiku.

- Par smaržām? - Indriķis, grīni smaidīdams, jautāja.

- Jā, augstība… par smaržām! - Renē atbildēja ar savādu zobgalību.

- Runājiet, es klausos! Šīs lietas mani vienmēr ir interesējušas.

- Kāds no maniem draugiem, sire, nesen ir ieradies no Flo'rences. Viņš daudz nodarbojas ar astroloģiju, - Renē turpināja.

- Zinu, - Indriķis atbildēja, - tā ir visu florenciešu kaislība.

- Viņš kopā ar pasaules lielākajiem zinātniekiem izveidojis Eiropas slavenāko personu horoskopus.

- Oho! - Indriķis iesaucās.

- Un tā kā no grāfa Klermona, Indriķa Svētā sestā dēla radītais Burbonu nams atrodas visu karalisko namu priekšgalā, tad jūsu majestāte sapratīs, ka sastādīts arī jūsu likteņa pareģojums pēc zvaigznēm.

Indriķis sāka klausīties uzmanīgāk.

- Vai jūs manu horoskopu atceraties? - viņš jautāja.

- O, jūsu horoskops nav no tiem, kurus aizmirst, - Renē, galvu šūpodams, atbildēja.

- Vai tiešām? - Indriķis ironizēja.

- Jā, sire. Horoskops pareģo jūsu majestātei visspožāko nākotni.

Jaunā karaļa acis iemirdzējās, bet lad atkal tās pārņēma gurda

vienaldzība.

- Visi itāļu pareģi ir lieli pļāpas, - viņš teica. - Vai viņi man nepareģoja, ka es vadīšot armiju?

Indriķis iesmējās. Taču uzmanīgāks skatītājs nekā Renē būtu pamanījis, ka tie bija piespiesti smiekli.

- Sire, - Renē salti sacīja, - jūsu horoskopā pareģojums ir labāks.

- Ko gan tas vēstī? Ka es karapulku priekšgalā gūšu uzvaras?!

- Vēl vairāk, sirel

- Jauki! Jūs redzēsit, kas es būšu par iekarotāju!

- Sire, jūs būsit karalis!

- Velns lai parauj! - iesaucās Indriķis, ar drebošu sirdi pūlēdamies savaldīt uzbudinājumu. - Vai tad tagad es neesmu karalis?

- Majestāte, mans draugs zina, ko viņš sola. Jūs būsit ne vien karalis, bet arī valdīsit.

- Vai tas nozīmē, ka jūsu draugam ir nepieciešami desmit zelta ekiji? - Indriķis turpināja zoboties. - Tas jau ir lielisks pareģojums, īpaši tagad. Vai ziniet ko, Renē?! Tā kā es neesmu bagāts, tad es jūsu draugam tagad iedošu piecus ekijus, bet pārējos viņš saņems, kad pareģojums būs piepildījies.

- Ar šo horoskopu atgriezies no Florences, draugs man atklāja vēl kādu noslēpumu.

- Noslēpumu, kas attiecas uz viņa majestāti? - Šarlote dzīvi iesaucās.

- Liekas gan, - florencietis atbildēja.

- Tad runājiet! - Sovas kundze uzstāja. - Kas tur īsti ir?

- Kas? Runa ir par noindēšanas mēģinājumiem, par kuriem galmā dzirdamas dažādas baumas, - florencietis īpaši uzsvēra katru vārdu.

Vienīgi Navarras karaļa viegli ieplestās nāsis liecināja, ar cik sasprindzinātu uzmanību viņš sekoja šādai sarunas ievirzei.

- Un jūsu Florences draugs par šīm noindēšanām kaut ko zina? - viņš jautāja.

- Jā, sire.

- Kā jūs, Renē, uzdrošināties uzticēt man cita noslēpumu un pie tam tik svarīgu? - Indriķis vienkārši jautāja.

- Mans draugs, es gribu jūsu majestātei lūgt padomu.

- Man padomu?!

- Kas tur ko brīnīties, sire? Kad mans draugs man atklāja savu noslēpumu, jūs, majestāte, vēl piederējāt kalvinistu partijai, bijāt tās vadonis, bet princis Kondē pēc jums bija otrais.

- Tālāk!

- Mans draugs cerēja, ka jūsu majestāte ietekmēs princi Kondē un tas pret viņu neizturēsies naidīgi.

- Renē, ja jūs gribat, lai cs saprastu, tad runājiet skaidrāk, - sacīja Indriķis.

- Sire, jūs mani sapratīsit pēc pirmā vārda. Manam draugam zināmi visi sīkumi par prinča Kondē nozāļošanas mēģinājumu.

- Vai tad princi Kondē kāds gribējis nozāļot? - jautāja Indriķis ar veikli mākslotu izbrīnu. - Vai tiešām? Kad?

Renē uzmeta karalim asu skatienu un lēni sacīja:

- Pirms nedēļas, majestāte.

- Žēl, - Indriķis atbildēja. - Tā kā es jau pa pusei esmu katolis, tad princi Kondē gan nevarēšu ietekmēt. Jūsu draugs velti lūdz man palīdzību.

- Jūsu majestāte var manam draugam noderēt, ietekmējot ne vien princi Kondē, bet arī princi Porciānu, kuram noindēja brāli.

- O, Renē, - ierunājās Šarlote, - kāpēc jūs mums stāstiet tik bēdīgas lietas? Jūsu stāsts tiešām biedē. Jūsu smaržas ir daudz labākas, vai ne?

Un Šarlote atkal paņēma lūpu ziedes kārbiņu.

- Uzgaidiet mazliet, kundze! - Renē sacīja. - Vispirms paklausaties, kur šos līdzekļus izmanto nežēlīgi cilvēki!

- Tiešām, Renē, jūs jnan šovakar gribat iedvest bailes, - baronese žēlojās.

Indriķis savilka uzacis. Bet viņš redzēja, ka Renē ir kāds neizprotams mērķis un nolēma turpināt sarunu, kura viņā bija pamodinājusi tik daudz smagu atmiņu.

- Tātad jūs zināt prinča Porciāna noindēšanas sīkumus? - viņš jautāja.

- Jā. Bija zināms, ka katru nakti pie viņa gultas deg lampiņa. Eļļu saindēja un šajos tvaikos viņš nosmaka.

Indriķis sažņaudza savas saltiem sviedriem klātās rokas.

- Tātad jūsu draugs zina arī viņa indētāju? - viņš jautāja.

- Jā. Tāpēc arī viņš grib zināt, vai jūsu majestāte neietekmētu princi Porciānu, kas palicis dzīvs, lai viņš piedod brāļa slepkavam.

- Žēl, - atbildēja Indriķis. - Tā kā es vēl pa pusei esmu hugenots, princis Kondē man neklausīs.

- Bet vai jūsu augstība nezina prinču Kondč un Porciāna domas?

- Protams, ka ne. Cik es zinu, Dievs mani nav apveltījis ar gaišreģa spējām lasīt citu domas.

- Jūsu majestāte var to spriest par sevi, - florencietis mierīgi teica. - Vai jūsu dzīvē nav bijis kāds tikpat smags un drausmīgs notikums, kas būtu noderīgs kā jūsu augstsirdības mērogs?

Šie vaļsirdīgie vārdi neviļus lika nodrebēt pat de Sovas kundzei: norādījums bija pavisam skaidrs, pat netīri uzbāzīgs. Jaunā sieviete tumši piesarka un jautājoši pavērās uz Indriķi.

Navarras karalis tik tikko valdījās.

- Manā dzīvē… kāds smags atgadījums?… Nē, Renē, tāds man nav bijis. Man ne vienu vien reizi bijis jācieš tikai savas neprātības un draiskulības dēļ. Bet līdzīgi pārbaudījumi ir atkarīgi no mūsu cilvēciskās dabas un Dievs tos sūta mums visiem.

Renē skatījās gan uz Indriķi, gan uz Šarloti. Viņš gribēja atkausēt pirmā atturību un aizkavēt otro. Baronese, kuru šī saruna apgrūtināja, atkal bija pievērsusies tualetes galdiņam un ķērās pie ziedes kārbiņas.

- Bet, ja jūs, sire, būtu prinča Porciāna brālis, vai prinča Kondē dēls un ja jums noindētu brāli vai nonāvētu tēvu?… - Renē jautāja.

Šarlote viegli iekliedzās un atkal tuvināja ziedi lūpām. Renē pamanīja viņas kustību, bet šoreiz nemēģināja to aizkavēt.

- Dieva dēļ, atbildiet taču, sire\ Ko jūs darītu viņu vietā?

Indriķis attapās, ar drebošu roku noslaucīja no pieres aukstos sviedrus, un piecēlās kājās.

- Ja cs būtu viņu vietā un droši zinātu, ka būšu karalis, Dieva vietnieks uz zemes, es darītu to pašu, ko Dievs, - cs piedotu.

- Madame\ - iesaucās Renē, izraudams Sovas kundzei no rokām sudraba kārbiņu, - atdodiet man šo ziedi! Mans kalps, kā es redzu, ir pārskatījies. Rīt es jums atsūtīšu citu kārbiņu.