Karaliene Margo

XXXIV Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!

Katrīna un Alansonas hercogs ienāca karaļa guļamistabā. Viņi bailēs bija nobāluši un niknumā trīcēja. Indriķis nebija maldījies. Katrīna tiešām bija noklausījusies viņu sarunu un slepus to atstāstījusi Fransuā.

Indriķis stāvēja pie Kārļa gultas galvgaļa. Karalis mātei un brālim paziņoja savu gribu.

- Ja man būtu dēls, - viņš teica, - es ieceltu par pavaldoni jūs, māmiņ, vai arī Polijas karali, vai manu brāli Fransuā. Bet man nav dēla un troni pēc manas nāves iegūst Anžū hercogs, kurš nav šeit. Agri vai vēlu viņš tomēr ieradīsies, un es negribu, ka viņš atkarotu savas tiesības no līdztiesīga pavaldoņa. Tāpēc es jūs, māmiņ, arī neiecēlu. Jums būtu jāizvēlas starp diviem dēliem, un mātes sirds to neizturētu. Tāpēc es par pavaldoni neiecēlu arī Alansonas hercogu, kas varētu brālim pārmest: "Tu jau esi karalis. Kāpēc tu pameti savu troni?" Tāpēc es par pavaldoni iecēlu tādu cilvēku, kas mūsu kroni tikai apsargās, kam tas būtu pie rokas, nevis uz galvas. Apsveiciet viņu, madamel Apsveic viņu, brāli! Šis pavaldonis ir Navarras karalis.

Un ar varenības cienīgu cēlu mājienu karalis norādīja uz Indriķi.

Katrīna un Alansonas hercogs gandrīz vai nemanāmi palocījās.

- Ņemiet šo papīru, jūsu augstdzimtība, - Kārlis sacīja Indriķim. - Kamēr atgriezīsies Polijas karalis, tas jums ļauj vadīt karapulkus, glabāt valsts kases atslēgas un piešķir visas karaļa tiesības un varu.

Katrīnas skatiens dzēla Indriķi. Fransuā tā trīcēja, ka ar grūtībām turējās kājās. Šis spēks un vārgums Indriķi neapmierināja, bet atgādināja viņam par draudošām, nenovēršamām briesmām.

Bet viņš nebaidījās. Saņēmis visus spēkus, viņš satvēra Kārļa pasniegto papīra vīstokli un izslējās visā augumā - slaids un bīstami skaists. Skatiens, ko viņš veltīja Katrīnai un Fransuā, pauda: "Sargieties, es esmu jūsu kungs!"

Katrīna viņu saprata.

- Nē, nē, nekad! - viņa iesaucās. - Nekad mana dzimta nenolieks galvu svešinieku priekšā! Kamēr būs dzīvs kaut viens Valuā, Francijas tronī neuzkāps neviens Burbons!

- Māt, māt, - Kārlis IX kliedza, mēģinādams piecelties. - Sargieties, es vēl esmu karalis! Lai gan vairs ne visai ilgi, bet nevajag taču daudz laika, lai pavēlētu sodīt slepkavas un nozāļotājus.

- Tad pavēliet! - Katrīna sauca. - Bet es steigšos dot savas pavēles. Iesim, Fransuā!

Un viņa steidzīgi izgāja, aizvilkdama līdzi arī Alansonas hercogu.

- Nansē! - kliedza karalis. - Nanse, šurp!.. Es gribu… es pavēlu… apcietiniet manu māti, apcietiniet manu brāli… apcietiniet…

Kapteinis Nansē vēra durvis. Asinis guldza karalim no mutes, viņš sāka rīstīties, aizsmaka un atkrita spilvenos. Nansē dzirdēja, ka karalis viņu sauc, bet tālāko viņš vairs nesaprata.

- Nostājieties pie durvīm, - sacīja Indriķis, - un neļaujiet nevienam ienākt!

Nansē palocījās un izgāja.

Indriķis paskatījās uz Kārļa nedzīvo ķermeni, kas, šķiet, jau bija sastindzis nāves miegā. Vienīgi vārgā elpa, kas kustināja no mutes izplūdušās asiņainās putas, liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs.

Indriķis ilgi nolūkojās uz mirstošo karali un tad čukstēja:

- Izšķirošais brīdis ir pienācis. Ko darīt: valdīt vai dzīvot?

Šai brīdī pacēlās gultas aizkari, aiz kuriem parādījās bāla seja un karaļa guļamistabas nāves klusumā atskanēja balss:

- Dzīvot!

- Renē! - iesaucās Indriķis.

- Jā, sire.

- Tātad tavs pareģojums nav pareizs? Es nebūšu karalis? - Indriķis sauca.

- Būsit, sire, bet mūsu laiks vēl nav pienācis.

- Kā tu to zini? Paskaidro!

- Noliecieties pie manis un klausieties!

Indriķis noliecās pār Kārļa ķermeni. Arī Renē noliecās. Viņus šķira vienīgi gulta. Starp viņiem gulēja mirstošais karalis.

Klausieties, - sacīja Renē. - Māte karaliene atveda mani šurp, lai es jūs nogalinātu. Bet es labāk pakalpošu jums, jo ticu jūsu horoskopam. Un arī tāpēc, ka tas manai miesai un dvēselei ir daudz izdevīgāk.

- Varbūt, ka tu runā mātes karalienes uzdevumā? - Indriķis neuzticīgi jautāja.

- Nē, sirey - Renē atbildēja. - Es jums tūlīt uzticēšu kādu noslēpumu.

Viņš vēl vairāk noliecās pār karaļa gultu. Indriķis sekoja viņa

piemēram, un tagad viņu galvas gandrīz vai saskārās. Sai divu cilvēku sarunā, kas bija noliekušies pār mirstošo ķermeni, bija kaut kas bezgala drūms un atbaidošs. Tāpēc drošsirdīgais florencietis drebēja, bet Indriķis sVīda baiļu sviedrus.

- Šo noslēpumu es zinu viens pats, - Renē turpināja. - Es jums visu pateikšu, ja jūs pie šā mirstošā zvērat man piedot par jūsu mātes nāvi.

Indriķis pacēla roku.

- Zvēru!

- Sire, Polijas karalis drīz būs Vensēnā!

- Tu maldies, - sacīja Indriķis. - Karalis Kārlis pavēlēja aizturēt pie viņa sūtīto ziņnesi.

- Jā, vienu, bet māte karaliene aizsūtīja trīs ziņnešus.

- O, es nelaimīgais! - Indriķis ievaidējās.

- Šodien Varšavas sūtnis atgriezās. Karalis viņam seko un neviens viņu neaizturēs, jo Varšavā par Francijas karaļa slimību vēl neviens nezina.

- O, ja manā rīcībā būtu kaut astoņas dienas!

- Jā, bet jūsu rīcībā vairs nav pat astoņas stundas. Jūs grib nogalināt, kaut gan jūs atrodaties karaļa istabā.

- Karalis vēl nav miris.

Renē cieši paskatījās uz Kārli.

- Pēc desmit minūtēm viņš būs miris. Tātad jums atlicis dzīvot vēl desmit minūtes, varbūt arī mazāk.

- Ko gan darīt?

- Bēgt, nezaudējot ne minūti, ne sekundi.

- Kā lai es aizbēgu? Ja viņi mani gaida priekšistabā, es tūlīt iekritīšu viņu nagos.

- Es jums palīdzēšu. Neaizmirstiet, ka, jūs glābdams, es lieku uz spēles visu.

- Nomierinies!

- Sekojiet man šajā slepenajā ejā. Es jūs aizvedīšu līdz apakšzemes izejai no cietokšņa. Lai jūs varētu aizbēgt, es mātei karalienei teikšu, ka jūs tūlīt būsit atpakaļ. Viņi nodomās, ka jūs pats esat atradis slepeno eju un aizbēdzis… Pasteidzieties, pasteidzieties!

Indriķis noliecās un noskūpstīja Kārļa pieri.

- Ardievu, brāli! - viņš teica. - Es nekad neaizmirsīšu, ka pirms nāves tu gribēji iecelt mani par savu mantinieku. Es nekad neaizmirsīšu, ka savas dzīves pēdējos mirkļos tu vēlējies, lai es būtu karalis. Mirsti Dieva mierā! Savu brāļu vārdā es tev piedodu izlietās asinis.

- Ātrāk, ātrāk! - Renē aicināja. - Viņš mostas. Aizejiet, pirms viņš atver acis!

- Aukle! - Kārlis murmināja. - Aukle!

Indriķis paķēra karaļa zobenu, kas karājās gultas galvgalī pie sienas, noslēpa .uz krūtīm papīru, kas viņu iecēla par pavaldoni, noskūpstīja vēlreiz Kārļa pieri, aizgāja aiz gultas un metās uz durvīm, kas tūlīt aiz viņa steidzīgi aizvērās.

- Aukle! - karalis iekliedzās. - Aukle!

Labā sieviete atsteidzās.

- Kas ir? Ko tu vēlies, manu Šarlo? - viņa vaicāja.

- Aukle, - sacīja karalis, - vai kaut kas nav noticis? Es redzu brīnišķu gaismu, es redzu pašu Debesu Tēvu?.. Es redzu krustu un svēto jaunavu Mariju… Un Visvarenais man piedod… Viņš mani sauc… Ak, Dievs, mans Dievs! Piedod man savā lielajā žēlastībā! Aizmirsti karaļa noziegumus un atceries vienīgi cilvēka ciešanas… Mans Dievs, lūk, es…

Un Kārlis, salts un sastindzis, atkrita aukles rokās.

Tai laikā Katrīna pavēlēja kareivjiem ieņemt gaiteni, kurš bija vienīgā izeja no pils un pa kuru vajadzēja iet arī Navarras karalim. Bet Indriķis, sekodams Renē slepenajā ejā, pa to laiku bija jau izgājis no cietokšņa, uzlēca atsūtītajā zirgā un kā bulta traucās uz to pusi, kur viņu gaidīja de Muī.

Izdzirduši viņa zirga pakavu dobjo dunu, daži sargkareivji pagriezās un kliedza:

- Viņš bēg! Viņš bēg!

- Kas? - jautāja Katrīna, pieiedama pie loga.

- Karalis Indriķis… Navarras karalis! - sargkareivji atbildēja.

- Šaujiet uz viņu! - Katrīna sauca.

Sargkareivji nomērķēja, bet Indriķis jau bija pārāk tālu.

- Viņš aizbēg, - čukstēja Alansonas hercogs. - Tātad es esmu karalis!

Bet Fransuā ar savu māti vēl nebija paguvuši paiet nost no loga, kad

uz paceļamā tilta nodunēja pakavi, atskanēja ieroču šķinda, skaļas balsis, un kāds jauneklis ar cepuri rokās iejāja pagalmā un iekliedzās: "Francija!" Viņam sekoja četri jātnieki, kas tāpat bija vienos sviedros un putekļos.

- Mans dēls! - Katrīna iesaucās, izstiepdama pa logu rokas.

- Māmiņ! - jauneklis atsaucās un nolēca no zirga.

- Mans brālis, Anžū hercogs! - Fransuā šausmās izdvesa.

- Vai es esmu nokavējis? - Anžū Indriķis jautāja.

- Nē, tu ierodies tieši laikā, - māte karaliene atbildēja. - Pats Dievs nevarēja tevi atvest izdevīgākā brīdī. Palūko un klausies!

Uz balkona no karaļa guļamistabas iznāca kapteinis Nansē. Visu acis bija vērstas uz viņu.

Nansē rokās bija niedre. Viņš to pārlauza un izpleta rokas uz abām pusēm.

- Karalis Kārlis IX ir miris! Karalis Kārlis IX ir miris! Karalis Kārlis IX ir miris! - viņš trīsreiz kliedza un nosvieda abus niedres galus zemē.

- Lai dzīvo karalis Indriķis III! - iekliedzās Katrīna, dievbijīgi pārkrustīdamās.

- Lai dzīvo karalis Indriķis III! - visi atkārtoja.

Tikai Fransuā klusēja.

- O, viņa mani ir piemuļķojusi! - viņš čukstēja.

- Es uzvarēju! - Katrīna gavilēja. - Nicinātais bearnietis nevaldīs, nevaldīs!