Karaliene Margo

IV Karaļu nakts

Kārlis IX gāja blakus Indriķim, balstīdamies tam uz rokas, viņiem sekoja četri galminieki, bet priekšā divi kalpi nesa lāpas.

- Atstājot Luvru, - karalis sacīja, - mani pārņem tāda patīkama labsajūta, it kā es atrastos skaistā mežā. Es varu elpot, es dzīvoju, esmu brīvs!

Indriķis pasmaidīja.

- Tādā gadījumā jūsu majestāte ļoti labi justos Bcarnas kalnos! viņš teica.

- Jā, es saprotu, kāpēc tu tā ilgojies atgriezties uz turieni, - karalis iesmējās. - Bet ja tava vēlēšanās būs pārāk stipra un tu neizturēsi, lad es tev ieteicu būt uzmanīgākam. Mana māte Katrīna tevi pārāk inīl, lai gribētu no tevis šķirties.

- Ko mēs šovakar darīsim, majestāte? - jautāja Indriķis, steigdamies bīstamo sarunu novirzīt uz citu pusi.

- Gribu tevi ar kaut ko iepazīstināt, Indriķi! Tu varēsi izteikt savas domas.

- Jūsu padevīgais kalps, majestāte!

- Pa labi, pa labi! Mēs ejam uz de Bārī ielu.

Svītas pavadībā karaļi devās pa Savonerī ielu un ieraudzīja, ka pa Kondē pils slepenajām durvīm iznāca divi mēteļos satinusies vīrieši. Viens no viņiem klusi aizvēra aiz sevis durvis.

- O! - karalis sacīja Indriķim, kas pēc paraduma skatījās, bet nekā neteica. - To vajag redzēt!

- Kāpēc, sire ? - Navarras karalis jautāja.

- Es to nesaku tev, Indriķi, - karalis pasmaidīja. - Tu par savu sievu esi pārliecināts. Bet tavs svainis Kondē par savējo vairs nav labās domās, un ja viņš sievai tornēr uzticas, tad, - velns lai parauj! - viņš ir gatavais muļķis!

- Bet kāpēc jūsu majestāte domā, ka šie kungi bijuši pie Kondē kundzes?

- Es to nojaušu, un ari viņu uzmanīgā izturēšanās to norāda. Ieraudzījuši mūs, viņi piespiedās pie sienas un nekust nc no vietas. Bez tam mazākajam no viņiem ir mētelis… Velns lai parauj! Tas nu gan būtu pavisam dīvaini!

- Kas?

- Nekas! Man prātā iešāvās kāda doma… Iesim! Un viņš devās tieši pie svešajiem, kas, to ievērojuši, pārgāja ielas otrā pusē.

- Ei, kungi! - karalis uzkliedza. - Apstājieties!

- Vai mums to pavēl? - viens no nepazīstamajiem jautāja.

lzdzirduši šo balsi, karalis un Indriķis nodrebēja.

- Vai tu pazīsti šo balsi, Indriķi? - Kārlis jautāja.

- Sire, ja jūsu brālis, Anžū hercogs, šai mirklī neatrastos Larošelā, es zvērētu, ka tas ir viņš.

- Tas nozīmē, ka viņš nav Larošelā.

- Bet kas ir viņa pavadonis?

- Vai tad tu nepazīsti?

- Nē, sire.

- Viņa auguma dēļ to nav grūti pazīt. Tu viņu tūlīt redzēsi. Hallo, apstājieties taču, .kungi! - karalis atkal uzsauca. - Vai tad jums nav ausu, velns lai parauj!

- Vai jūs esat sargi, ka mūs apturat? - vaicāja garākais svešinieks, atbrīvodams roku no mēteļa krokām.

- Domājiet, ka mēs esam sargi, - karalis atbildēja, - tikai apstājieties, ja jums pavēl. Tu tūlīt redzēsi vulkāna izvirdumu, - viņš iečukstēja Indriķim ausī.

- Jūs esat astoņi vīri, - garākais nepazīstamais, izstiepis roku un atsegdams seju, iesaucās, - bet kaut jūs būtu vai vesels simts, es tomēr saukšu: nost no ceļa!

- Hercogs Gīzs! - Indriķis čukstēja.

- O, mūsu Lotringas svainis! - sacīja karalis. - Beidzot, jūs esat parādījies!

- Karalis! - hercogs iesaucās.

Viņa pavadonis centās vēl vairāk ievīstīties mētelī un stāvēja nekustēdamies. Tikai cepuri aiz cienības pret karali viņš bija noņēmis.

- Sire, - sacīja hercogs Gīzs, - es apmeklēju savu līgavu de Kondē kundzi…

- Tā… Un viens no jūsu galminiekiem jūs pavadīja? Kas viņš ir?

- Jūsu majestāte viņu nepazīst, - hercogs atbildēja.

- Tad mēs iepazīsimies.

Piegājis pie hercoga Gīza pavadoņa, karalis pasauca kalpu ar lāpu.

- Piedod, brāli! - ar slikti slēptu īgnumu sacīja Anžū hercogs, atsegdams seju un zemu palocīdamies.

- (), tas esi tu, Indriķi! Nē, tas nav iespējams, es maldos! Mans brālis Anžū hercogs vispirms būtu apmeklējis mani. Viņam, kā karaļnama princim ierodoties Parīzē, ir tikai viens ccļš - uz Luvru.

- Piedodiet, sire, - Anžū hercogs atbildēja. - Es lūdzu jūsu majestāti piedot manu vieglprātību.

- Bet ko tu, brāli, darīji Kondē pilī? - karalis zobgalīgi vaicāja.

- Droši vien to, par ko jūsu majestāte man nupat stāstīja, - piebilda Indriķis, un, iečukstējis kaut ko ausī karalim, skaļi iesmējās.

- Ko tas nozīmē? - hercogs Gīzs uzstājīgi jautāja, būdams pieradis, kā jau visi galminieki, pret nabaga Navarras karali izturēties visnotaļ nicinoši. - Kāpēc cs nedrīkstu apmeklēt savu līgavu? Alansonas hercogs taču arī apmeklē savējo.

Indriķis viegli nosarka.

- Kādu līgavu? - vaicāja Kārlis. - Cik es zinu, viņam ir tikai viena līgava - karaliene Elizabete.

- Piedodiet, sire ! Es gribēju teikt - savu māsu karalieni Margeritu. Pirms pusstundas mēs redzējām viņas nestuves, kurām blakus gāja kaut kādi kavalicrīši.

- Vai tiešām? - Kārlis brīnījās. - Ko tu par to teiksi, Indriķi?

- Ka Navarras karaliene var doties, kurp viņai tīk, kaut gan cs nedomāju, ka viņa būtu atstājusi Luvru.

- Es par to esmu pārliecināts, - hercogs Gīzs apgalvoja.

- Es arī, - Anžū hercogs piebilda. - Nestuves apstājās Klošperšē ielā.

- Varbūt, ka arī jūsu līgava, - pagriezies pret hercogu Gīzu karalis sacīja, - nevis tā, bet tā, - viņš piebilda, vispirms norādīdams uz Kondē pili, bet pēc tam - uz Gīzu hoteli, - arī devusies viņai līdzi. Jūs taču zināt, ka viņas ir nešķiramas.

- Es nesaprotu, ko jūs majestāte ar to grib teikt?

- Kas tur ko nesaprast? Gluži otrādi, tas ir pavisam skaidrs. Lūk, nestuves pavadīja divi kavalieri!

- Ja Navarras karaliene un mana līgava uzvedas nepieklājīgi, lad mēs palūgsim karali darīt tam galu, - sacīja Gīzs.

- Liksim mierā Kondē kundzi un Nevērās hercogieni, - iejaucās Indriķis. - Par savu māsu karalim nav ko bažīties, bet es par savu sievu esmu pilnīgi pārliecināts.

- Nē, nē, es to tomēr gribu noskaidrot, - karalis pretojās. - Tikai ķersimies pie tā vieni paši. Tātad jūs, brāli, teicāt, ka nestuves apstājās Klošperšē ielā?

- Jā, sire !

- Jūs zināt to vietu?

- Jā, sire !

- Tad iesim turp, un kaut mums tas nams būtu jānodedzina, mēs viņu noslēpumu tomēr atklāsim! Ar šo apņemšanos divi karaļi un divi prinči devās uz Svētā Antonija ielu. Kad viņi bija sasnieguši Klošperšē

ielu, Kārlis, nevēlēdamies liekus lieciniekus, atlaida galminiekus, piekodinādams, lai sešos no rīta viņi ar diviem jājamiem zirgiem būlu pie Baslīlijas.

Klošperšē ielā bija tikai trīs nami. Meklēšanu atviegloja tas, ka divu namu durvis atvērās pēc pirmās klauvēšanas, bet trešajā namā iekļūi viņiem nelaimējās. To apsargāja lasītājiem jau pazīstamais Vārtsargs vācietis, ar kuru nebija iespējams sarunāties.

Kaut gan hercogs Gīzs sētniekam draudēja skaidrākā sakšu izloksnē, kaut Anžū Indriķis solīja viņam veselu maku zelta, bet Kārlis uzdevās par sardzes priekšnieku, - uzticamais vācietis palika nedzirdīgs. Kad visi trīs tomēr nerimās, viņš caur vārtu spraugu izbāza šautenes stobru. Bet šie draudi naktsviesus vienīgi sasmīdināja. Dzelzs sprauga neļāva šauteni grozīt un tā varēja būt bīstama tikai aklajam, kas stāvēja pašā stobra galā. Toties Navarras Indriķis stāvēja sāņus un visam notiekošajam it kā nepiegrieza vērību.

Pārliecinājies, ka sētnieks nav nc iebaidāms, ne nopērkams, hercogs Gīzs izlikās, ka viņš ar saviem biedriem aiziet. Bet viņi neaizgāja tālu. Svētā Antonija ielas stūrī hercogs atrada meklēto - lielu akmeni. Hercogs Gīzs to uzvēla plecā un devās atpakaļ, saviem līdzgājējiem pamādams, lai viņi nāk līdzi. Pa to laiku sētnieks, domādams, ka svešie, kurus viņš noturēja par laupītājiem, būs aizgājuši, aizslēdza vārtus, bet vēl nebija aizgrūdis aizbīdni. Hercogs Gīzs pacēla akmeni un trieca pret vārtiem. Atslēga atsprāga kopā ar koka daļām, un vārti atvērās, nogāzdami vārtnieku zemē. Krizdams vācictis skaļi iekliedzās, brīdinādams savus kungus, lai tie laikus pagūtu glābties. Tobrīd la Mols tulkoja Margeritai Tcokrīla idilli, bet Kokonna, tēlodams grieķi, ar Anrietu dzēra Sirakūzu vīnu. Vārtsarga kliedziens šo zinātnisko un jautro sarunu pēkšņi pārtrauca.

Aplenktie nekavējoties nodzēsa sveces, atvēra logu un metās uz balkonu. Ieraudzīdami, ka lejā uz ielas sarunājās kaut kādi vīri, la Mols ar Kokonnu sāka tos apmētāt ar visu, kas tik gadījās pie rokas, turklāt saceldami negantu troksni. Visdedzīgākā aplencēja - karaļa - plecu ķēra sudraba krūze, Anžū hercogam uzkrita plūmju pudiņa bļoda, bet hercogs Gīzs "nogaršoja" lielu cepeša gabalu. Sveikā izspruka vienīgi Indriķis. Viņš klusu izvaicāja sētnieku, kuru Gīzs bija piesējis pie vārtu spraišļa. Bet vārtsargs uz visiem jautājumiem atbildēja vienādi:

- Ich verstehe nicht\

Sievietes atbalstīja ielenktos un sniedza tiem dažādus metāla "šāviņus", kas kā krusa bira uz ielencēju galvām.

- Velns lai parauj! - iesaucās Kārlis, kad no balkona nosviestais soliņš viņam bija trāpījis pa galvu, uzd/īdams cepuri līdz degunam. - Atveriet tūiīt, vai es jūs visus pavēlēšu pakārt!

- Mans brālis! - Margerita iečukstēja la Molam.

- Karalis! - grāfs klusi pateica Anrielai.

- Karalis, karalis! - hercogiene aizturēja Kokonnu, kas patlaban vilka uz balkonu lielu kasti, lai ar to pamielotu hercogu Gīzu, kam viņš galvenokārt mērķēja, to nemaz nepazīdams. - Es taču jums tcicu, ka tas ir karalis!

Kokonna nometa kasti un izbrīnīts paskatījās uz hercogieni.

- Karalis? - viņš vaicāja.

- Jā, karalis.

- Tātad jābēg?

- Protams. La Mols ar Margeritu jau ir projām! Iesim!

- Kurp?

- Iesim taču!

Anrieta saķēra Kokonnu aiz rokas un pa slepenām durvīm ieveda viņu kaimiņnamā. No turienes kopā ar Margeritu un la Molu viņi aizskrēja pa vārtiem, kas izveda uz Tizona ielu.

- O, šķiet, ka garnizons padodas! - Kārlis priecājās.

Brīdi viņi nogaidīja, bet ielenktie vairs neizrādīja nekādas dzīvības i pazīmes.

- Viņi varbūt izdomās kādu viltību, - sacīja hercogs Gīzs.

- Visticamāk, ka viņi būs pazinuši karaļa balsi un būs aizbēguši, - i piebilda Anžū hercogs.

- Svaini, - karalis vērsās pie hercoga Gīza, - paņemiet savu akmeni un izgāziet šīs durvis.

Hercogs uzskatīja, ka tā nemaz nemaz nevajag darīt. Šīs durvis bija daudz nestiprākas kā vārti, un viņš tās ar kāju vienkārši izspēra.

- Šurp lāpas! - karalis sauca.

Pienāca kalpi. Lāpas bija nodzēstas, bet viņi tās atkal aizdedzināja. I Kārlis IX paņēma vienu lāpu, bet otru pasniedza Anžū hercogam.

Ar kailu zobenu rokā hercogs Gīzs gāja pirmais. Indriķis noslēdza gājienu.

Viņi uzkāpa pirmajā stāvā.

Ēdamistabā bija klāts vakariņu galds, no kura daudzie trauki I ielenktajiem bija noderējuši par "šāviņiem". Mēbeles bija izsvaidītas, | lukturi mētājās pa grīdu, visi trauki, izņemot sudraba servīzi, bija saplēsti j druskās. Arī viesistabā nebija nekā tāda, kas ļautu atklāt noslēpumu. 1 Grieķu un latīņu grāmatas un daži mūzikas instrumenti, - tas bija viss, 1 ko viņi tur ieraudzīja. Guļamistaba noslēpumu glabāja vēl labāk. Griestu | lampa ar alabastra kupolu gan bija aizdegta, bet neviens šeit pat nebija I ienācis. .

- Droši vien ir vēl otra izeja, - sacīja karalis.

- Noteikti, - Anžū hercogs piekrita.

- Bet kur? - jautāja hercogs Gīzs.

Viņi izmeklējās, bet nekur neatrada.

- Kur ir vārtsargs? - jautāja Kārlis.

- Es viņu piesēju pie vārtiem, - hercogs Gīzs atbildēja.

- Paprasiet viņam, svaini!

- Viņš neatbildēs.

- Nieki! Uzkuriet lielāku uguni un drusku pasildiet viņam kājas, gan viņš atvērs muti.

Indriķis palūkojās pa logu.

- Vārtsarga tur vairs nav, - viņš teica.

- Kas viņu atraisījis? - hercogs Gīzs aši uzprasīja.

- Velns lai parauj! - karalis iesaucās. - Tātad mēs neko neuzzināsim.

- Acīmredzot, sire, - sacīja Indriķis, - nav nekādu pierādījumu, ka mana sieva un hercoga Gīza līgava būtu bijušas šajā-namā.

- Taisnība, - Kārlis piekrita. - Ne par velti saka, ka trīs radījumi neatstāj nekādas pēdas: putns gaisā, zivs ūdenī un sieviete…

- Tātad, - Indriķis viņu pārtrauca, - mums nekas cits neatliks…

- …kā savest sevi kārtībā, - karalis piebilda. - Man jāparūpējas par manu brūci, tev, brāli, jānoslauka plūmju sīrups, bet jums, Gīz, jānotīra meža kuiļa ccpcša tauki.

Un viņi visi četri aizgāja, pat durvis neaizvēruši.

- Kur jūs dosities, kungi? - karalis vaicāja brālim un hercogam Gīzam, kad viņi bija sasnieguši Svētā Antonija ielu.

- Pie Nantuljē, sire, - Anžū hercogs atbildēja. - Viņš mūs gaida vakariņās. Vai arī jūs, majestāte, nenāksit mums līdzi?

- Nē, pateicos! Mēs dosimies uz otru pusi. Vai negribat līdzi paņemt kalpu ar lāpu?

- Nē, ļoti pateicamies, sire, - Anžū hercogs steidzās tikt vaļā no lieka pavadoņa.

- Viņš baidās, ka es nelieku viņus izspiegot, - karalis iečukstēja Navarras Indriķim ausī, un, paņēmis to zem rokas, teica:

- Iesim, Indriķi! Šovakar es tevi pacienāšu ar vakariņām.

- Tātad mēs neiesim uz Luvru? - Indriķis vaicāja.

- Nē, es tev saku vēlreiz, stūrgalvi Iesim!

Un viņš kopā ar Indriķi iegriezās Žofruālanjē ielā.