Karaliene Margo

XXIV Tizona un Klošperšē iela

La Mols gandrīz skriešus metās ārā no Luvras pils un devās uz Parīzi meklēt nabaga Kokonnu.

Vispirms viņš gāja uz maitre Hurjēra viesnīcu Arbrsekas ielā. Pēdējā laikā Kokonna bija ļoti aizrāvies ar Amoru, Bakhu un Cerēru un pielūdza gan vienu, gan otru. Varēja būt, ka, šos jaukumus medīdams, viņš bija iemaldījies "Skaistajā zvaigznē".

Bet tur pjemontietis nebija. La Hurjērs nebija aizmirsis doto solījumu un diezgan laipni la Molam piedāvāja brokastis. Lai gan viņu bija pārņēmis nemiers, mūsu muižnieks brokastis notiesāja ar lielu apetīti.

Apmierinājis izsalkumu, viņš atkal sāka meklēt Kokonnu. Grēva laukuma tuvumā la Mols ieraudzīja to vietu, kur, kā viņš bija teicis Alansonas hercogam, naktī bija uzbrukuši laupītāji.

Cīņas vietā la Mols atrada savas cepures spalvu. Ar skumjām to aplūkodams, viņš izdzirda smagus soļus un kāda rupja balss uzkliedza, lai dodot ceļu. La Mols, pacēlis galvu, ieraudzīja nestuves, kurām pa priekšu gāja divi pāži, un kuras pavadīja ieročnesējs.

La Molam nestuves šķita pazīstamas un viņš strauji atkāpās.

- Grāf de la Mol! - atskanēja maiga balss un daiļa, atlasbalta roka pavēra nestuvju aizkarus.

- Jā, kundze, tas esmu es, - palocīdamies atbildēja la Mols.

- Jums rokā ir spalva, - dāma nestuvēs turpināja. - Vai tik jūs neesat iemīlējies, manu dārgo grāf, un nemeklējat pazaudētās pēdas?

- Jā, augstība, es patiesi esmu neprātīgi iemīlējies, - la Mols atbildēja. - Bet šoreiz es atradu savas pēdas, kaut gan tās nemeklēju. Vai es drīkstu vaicāt, kā jūsu majestāte jūtas?

- Pavisam labi, grāf. Nekad es vēl neesmu jutusies tik apmierināta. Liekas, ka tas ir tāpēc, ka es visu nakti pavadīju kādā vientuļā klosterī.

- Klosterī? - jautāja la Mols, uzmezdams Margeritai dīvainu skatienu.

- Kas tur ko brīnīties?

- Vai es nebūšu pārdrošs, jautādams - kurā?

- Protams, monsieur, tas nav nekāds noslēpums: es biju Parādīšanās ordeņa klosterī. Bet ko jūs šeit darāt, turklāt tik uztraukts?

- Madame, arī es nakti pavadīju vientulībā, turklāt minētā klostera tuvumā. Tagad cs meklēju pazudušo draugu un atradu šo spalvu.

- Vai tā pieder jūsu draugam? Jūs mani baidāt. Tā ir bīstama vieta.

- Nomierinieties, majestāte, spalva pieder man. Es to pazaudēju ap pieciem rītā, glābdamies no četriem bandītiem, kuri, šķiet, ļoti gribēja mani nonāvēt.

Margerita izbailēs gandrīz vai iekliedzās.

- Pastāstiet, kā tas notika? - viņa lūdza.

- Ļoti vienkārši, kundze. Kā jau cs jūsu majestātei teicu, pulkstenis bija pieci no rīta…

- Un piecos rītā jūs jau atstājāt pili?

- Piedodiet, majestāte, - la Mols atbildēja, - es vēl nebiju tur atgriezies.

- O, grāfa kungs, atgriezties mājās piecos rītā ir pārāk vēls laiks! - Margerita rājās ar zobgalīgu smaidu, ko la Mols atzina par apburošu. - Jūs bijāt pelnījis sodu.

- Es jau ari nesūdzos, augstība, - padevīgi palocījies, la Mols atbildēja. - Ja mani arī būtu nogalinājuši, pat tad es būtu simtreiz laimīgāks, nekā to esmu pelnījis. Tātad, es atgriezos pārāk vēlu, vai pārāk agri - kā vēlaties, - no tā laipnā nama, kur pavadīju nakti. Pēkšņi aiz kādas mājas stūra parādījās četri nelieši un dzinās man pakaļ, draudēdami ar dīvaini gariem nažiem. Man bija jāglābjas bēgot, jo biju aizmirsis savu zobenu.

- O, es saprotu, - Margerita sacīja, turklāt viņas sejiņa bija gluži naiva. - Jūs ejat pēc sava zobena.

La Mols uzmanīgi paskatījās uz karalieni, it kā viņā būtu radušās kādas šaubas.

- Es to labprāt darītu, - viņš teica, - jo mana zobena asmens nav peļams, bet es nezinu, kur šis nams atrodas.

- Kā, monsieur* - Margerita iesaucās. - Jūs nezināt, kur pārnakšņojāt?

- Nē, madame. Velns lai mani parauj, ja es kaut ko atceros!

- Savādi! Tas taču ir īsts romāns!

- Jā, kundze, mans piedzīvojums ļoti līdzinās romānam.

- Pastāstiet to!

- Tas būs garš.

- Nekas, man laika ir diezgan.

- Un ļoti neticams.

- Vēl labāk - es esmu ļoti lētticīga.

- Vai jūsu majestāte pavēl?

- Jā, ja tas ir nepieciešams!

- Es paklausu. Vakar vakarā, atvadījušies no divām burvīgām dāmām, ar kurām es un Kokonna pavadījām vakaru Senmišela ielā, mēs devāmies" pie maitre la Hurjēra ēst vakariņas.

- Kas tas par Hurjēru?

- Maitre la Hurjērs, kundze, - atbildēja la Mols, atkal mazliet neuzticīgi palūkodamies uz Margeritu, - maitre la Hurjērs ir saimnieks viesnīcā "Skaistā zvaigzne" Arbrsekas ielā.

- Labi. Tātad jūs ar savu draugu Kokonnu pie maitre la Hurjēra ēdāt vakariņas?

- Jā, majestāte, ar savu draugu Kokonnu. Pēkšņi ienāca kāds svešinieks un pasniedza mums katram pa zīmītei.

- Vai ar vienādu saturu?

- Jā! Tur bija tikai daži vārdi: "Jūs gaida Svētā Antonija ielā, iepretim Žuī ielai."

- Vai zīmītes bija bez paraksta? - Margerita prašņāja.

- Nē. Paraksta vietā stāvēja trīs brīnišķīgi vārdi, daudzzīmīgi, vilinoši vārdi.

- Kas tie biia nar vārdiem?

- Eross, Kupidons, Amors.

- Tie tiešām ir skaisti vārdi. Vai viņi pildīja solījumu?

- O, vēl vairāk, tūkstoš reižu vairāk! - la Mols sajūsmā gavilēja.

- Turpiniet! Es gribu zināt, kas ar jums notika Svētā Antonija ielā, iepretim Žuī ielai.

- Ar mutautiņiem rokās mūs tur sagaidīja divas kalpones. Viņas uzstāja, lai mēs atjaujam aizsiet acis. Jūs, majestāte, sapratīsit, ka mēs nepretojāmies, bet paklausījām bez bailēm. Mana ceļvede aizveda mani pa kreisi, bet mans draugs aizgāja labi. Tur mēs šķīrāmies.

- Kas notika tālāk? - Margerita jautāja, cerēdama jauno grāfu pieķert.

- Nezinu, kurp aizveda manu draugu, var būt, ka uz elli. Es gan nokļuvu paradīzē.

- No kurienes jūs pārāk lielās ziņkārības dēļ izdzina?

- Gluži pareizi, kundze, jūs ļoti labi zīlējat. Nepacietīgi es gaidīju rītausmu, lai redzētu, kur cs īsti atrodos, bet puspiecos atkal ienāca tā pati kalpone, aizsēja man acis un izveda mani no nama. Panākusi līdzi apmēram simts soļus, viņa mani nozvērināja nenoņemt no acīm saiti, pirms nebūšu noskaitījis līdz piecdesmit, un aizgāja. Es noskaitīju līdz piecdesmit, noņēmu saiti un redzēju, ka atrodos uz Svētā Antonija ielas, iepretīm Žuī ielai.

- Un tad?

- Tad, kundze, es jutos tik laimīgs, ka nemaz neievēroju, ka man uzbrūk četri nelieši, no kuriem ar pūlēm varēju atrauties. Bet tagad, kad esmu atradis šo spalvu, mana sirds priekā dreb.

Spalvu es uzglabāšu kā aizvadītās svētlaimīgās nakts dārgāko piemiņu. Tikai viens gan manu prieku mazina… Es nezinu, kur atrodas mans draug§.

- Vai viņš Luvrā nav atgriezies?

- Nē, kundze. Es viņu nesekmīgi izmeklējos visur.

La Mols noskumis izpleta rokas, turklāt viņa mētelis atvērās, atsedzot stipri saplēsto kamzoli.

- Mans Dievs, kāds gan izskatās jūsu kamzolis! - Margerita iesaucās.

' - Jā, kamzolis ir nožēlojams, - atbildēja la Mols, kuram nebija

patīkami, ja kāds to redzēja. - Redziet, kundze, redziet!

- Kāpēc neuzvilkāt citu kamzoli, kad bijāt atgriezies Luvrā? - karaliene prasīja.

- Mana istaba bija aizņemta.

- Jūsu istaba aizņemta? - Margerita brīnījās un viņas acīs atplaiksnījās ziņkāre. - Kas tur varēja būt?

- Viņa gaišība…

- Tss! - Margerita viņu pārtrauca.

Jauneklis apklusa.

- Kas pavada manas nestuves? - karaliene latīniski jautāja.

- Divi nāži un ieročnesējs - la Mols taiā pašā valodā atbildēia

- Lieliski, tie ir mežoņi! Sakiet, la Mol, ko jūs savā istabā salikāt?

- Hercogu Fransuā.

- Ko viņš tur darīja?

- Nezinu.

- Kas vēl tur bija?

- Kāds svešinieks.

- Dīvaini, - Margerita brīnījās. - Un jūs apgalvojat, ka jūsu draugs Kokonna nav atrodams? - viņa turpināja franciski.

- Es neatradu, un jūsu majestātei par to jau ziņoju. Tāpēc esmu ļoti nobēdājies.

- Labi, - Margerita nopūlās, - es jūs vairs neaizkavēšu. Man tomēr liekas, ka jūsu draugs drīz vien atradīsies arī bez meklēšanas. Tomēr - meklējiet vien!

Karaliene pielika pie lūpām pirkstu. Ja šī kustība nenozīmēja klusēšanu, tad tā nozīmēja kaut ko citu, kas jaunekli ļoti sajūsmināja.

Nestuves turpināja ceļu, bet la Mols, gribēdams savu meklēšanu pabeigt godam, iegriezās Svētā Antonija ielā. Iepretim Žuī ielai viņš apstājās.

Pagājušajā naktī šai vietā divas kalpones viņam un Kokonnam bija aizsējušas acis. Viņš pagriezās pa labi, noskaitīja divdesmit soļus un atradās pie kāda nama vai, pareizāk būtu teikt - pie kādas sienas, aiz kuras atradās liels nams. Sienai pa vidu bija lielām dzelzs naglām apkaltas durvis.

Nams atradās šaurajā Klošperšē ieliņā, kura sākās no Svētā Antonija ielas un iziet uz Ruā de Sisila ielu.

- Velns lai parauj! - la Mols iesaucās. - Tas ir tas pats… esmu gatavs zvērēt… Iedams, es sataustīju naglotās durvis un tad bija jāuzkāpj pa diviem pakāpieniem. Cilvēks, kurš kliedza: "Palīgā!" un kuru pēc tam Ruā dc Sisila ielā nogalināja, šeit pieskrēja tieši tajā brīdī, kas es liku kāju uz pirmā pakāpiena. Palūkosimies!

La Mols piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Durvis atvērās un tajās parādījās ūsains sētnieks.

- Was ist das! - sētnieks jautāja.

"Oho, tas, liekas, ir vācietis," - la Mols nodomāja un ļoti laipni teica:

- Es gribētu dabūt savu zobenu, kuru es šai namā šonakt atstāju.

- Ich verstehe nicht, - sētnieks atbildēja.

- Savu zobenu… - la Mols atkārtoja.

- Ich verstehe nicht!

- Kuru es atstāju… Savu zobenu, kuru cs atstāju…

- Gehe zum Teufel!

Un sētnieks aizcirta durvis la Molam tieši deguna priekšā.

- Velns un elle! - la Mols iesaucās. - Ja man būtu zobens, es labprāt šo nelieti būtu nodūris!

Viņš devās tālāk pa Ruā de Sisila ielu, nogriezās pa labi, pagāja apmēram piecdesmit solus, atkal pagriezās pa labi un atradās mazajā Tizona ieliņā, kura gāja līdztekus Klošperšē ielai un bija tai ļoti līdzīga. Tas tik bija joks! Nenogājis pat trīsdesmit soļus, viņš ieraudzīja sienu ar lielām dzelzs naglām apkaltām durvīm un diviem pakāpieniem. Likās, ka Klošperšē iela vēlreiz bija atgriezusies, lai palūkotos uz la Molu.

La Molam ienāca prātā, ka viņš varēja sajaukt virzienus un tāpēc pieklauvēja pie durvīm, apņēmies jautāt to pašu. Lai kā arī viņš dauzīja pa durvīm, neviens tās pat neatvēra. La Mols vairākas reizes apstaigāja abas durvis un secināja, ka namam ir divas izejas: uz Klošperšē un Tizona ielu. Bet šis visai loģiskais slēdziens nevarēja atdot viņam zobenu, kā arī norādīt, kur meklējams pazudušais draugs.

Vienu brīdi viņš bija gatavs pirkt jaunu zobenu un nodurt nejauko sētnieku, kurš stīvējās un runāja tikai vāciski, bet tad viņš no šīs domas atteicās. Tas taču bija Margeritas sētnieks, un, ja viņa to tur, tad tas nav bez iemesla, un sētnieku pazaudēt viņai gan nebūtu patīkami. Nekādā ziņā la Mols negribēja sagādāt nepatikšanas Margeritai.

Lai nekristu kārdināšanā, apmēram divos pēcpusdienā viņš atgriezās Luvrā.

Šoreiz istaba nebija aizņemta. Kāds bija viņa pārsteigums, kad viņš blakus savam atlasa kamzolim ieraudzīja grezno zobenu, kuru bija atstājis Klošperšē ielā.

- O, tā taču ir īsta burvestība! - viņš iesaucās, bet tad nopūzdamies piebilda: - Ak, kaut nabaga Kokonnu varētu atrast tikpat viegli kā zobenu!

Stundas divas vai trīs vēlāk, kad la Mols bija apstaigājis mūra sētas ieslēgto namu, atvērās tās durvis, kuras izgāja uz Tizona ielu. Pulkstenis bija pieci pēcpusdienā un bija jau gandrīz satumsis.

Pa durvīm iznāca garā zvērādām apšūtā mētelī cicši satinusies jauna sieviete un ātri steidzās pa Ruā de Sisila ielu. Sasniegusi Aržansonas pili, viņa pieklauvēja pie vārtiņiem, kuri nekavējoties atvērās, cauri tiem izgāja uz vecās Ru de Tempļa ielas, sasniedza apakšzemes eju, kas veda uz Gīzu pili, atslēdza vārtiņus ar slēdzeni, kuru izņēma no kabatas, un pazuda.

Pusstundu vēlāk pa durvīm, kas apkaltas ar naglām, iznāca kāda kalpone un jauns cilvēks ar aizsietām acīm. Viņa noveda jaunekli līdz Žofruālanjē un Morteljerī ielas stūrim, piekodinādama, lai viņš saiti nenoņem, pirms nebūs noskaitījis līdz piecdesmit.

Jauneklis paklausīgi izpildīja pavēli un, noskaitījis līdz piecdesmit', noņēma no acīm saiti.

-Mordieul - viņš iesaucās, apskatīdams apkārtni. - Lai mani pakar, ja es zinu, kur iekļuvu! Seši! - viņš noteica, izdzirdis sitam Dievmātes katedrāles pulksteni. - Kas gan noticis ar nabaga la Molu? Steigšos uz Luvru, varbūt tur kaut ko uzzināšu.

Kokonna metās skriešus pa Morteljērī ielu un sasniedza Luvru tikpat ātri, kā to būtu veicis labs jājamais zirgs. Viņš izvaicāja sargkareivi un apkalpotāju. Šveicietis stāvēja sardzē no paša rīta, bet neviena nebija redzējis. Apkalpotājs gan teica, ka la Molu redzējis, bet arī viņš neko noteiktu neapgalvoja.

Kokonna uzskrēja pa trepēm otrajā stāvā un atrāva savas istabas durvis. Te viņš atrada tikai la Mola kamzoli, kas pjemontieša bailes tikai vairoja.

Viņš atcerējās la Hurjēru un devās uz viesnīcu "Skaistā zvaigzne". La Hurjērs bija la Molu redzējis: viņš bija šeit brokastojis. Šī vēsts Kokonnu nomierināja. Viņš bija izsalcis, tāpēc palūdza sev vakariņas.

Tieši tagad Kokonnam bija laba ēstgriba: prāts mierīgs, bet vēders - tukšs. Tāpēc viņa gardās vakariņas ieilga līdz astoņiem. Izdzēris divas pudeles Anžū vīna, kas bija salds un ārkārtīgi patīkams, viņš atkal devās meklēt la Molu. Pēc bagātīgajām vakariņām viņa draudzības jūtas bija daudzkārt vairojušās, un uz ielas viņš nevienu vien reizi uzgrūdās garāmgājējiem.

Pagāja stunda. Tai laikā Kokonna jau bija paspējis apskriet Grēva piekrasti, ostu, Svētā Antonija, Tizona, Klošperšē un pārējās apkārtējās ielas. Pēkšņi viņš atcerējās kādu vietu, kur tam agri vai vēlu vajadzēja savu draugu satikt - tie bija Luvras vārti.

Līdz Luvrai vairs nebija ne simts soļu, kad Kokonna pārsteigumā apstājās. Luktura vājajā gaismā pie uzvelkamā tilta viņš tālumā ieraudzīja sava drauga ķirškrāsas mēteli un balto spalvu. Atņēmis sargkareivja sveicienu, tas kā rēgs pazuda vārtu tumsā.

Slavenais ķirškrāsas mētelis pēdējā laikā bija kļuvis tik pazīstams, ka te nebija ko šaubīties.

- Mordieul - iesaucās Kokonna. - Tas taču ir viņš! Hei, la MolL*. Mīļais draugs!… Velns lai parauj! Man liekas, ka es nevaru žēloties par vāju balsi. Kā gan viņš nedzirdēja? Par laimi, arī kājas man nav sliktas, - es viņu noķeršu.

Vienā mirklī Kokonna nokļuva līdz Luvras pilij. Bet viņam nelaimējās. Viņš vēl atradās pagalmā, kad cilvēks ķirškrāsas mētelī jau iegāja pils vestibilā.

- Hei, la Mol! - kliedza Kokonna, mezdamies bēglim pakaļ. - Pagaidi mani, tas esmu es - Kokonna! Pie velna, kas tevi trenc?

Tiešām - cilvēks sarkanajā mētelī lidoja pa trepēm kā spārnots.

- O, tātad tu negribi mani uzklausīt! - Kokonna uzkliedza.

- Es tev neesmu vajadzīgs, tu dusmojies uz mani? Velns ar tevi, mordieul Man vairs nav spēka!

Kokonna stāvēja lejā pie trepēm un lādēja bēgli; paskriet viņš vairs nevarēja. Ar acīm viņš vēl to pavadīja un redzēja, viņš uzkāpj otrajā stāvā, kur atradās karalienes Margeritas istabas. Atvērās durvis, un kāda sieviete paņēma Kokonnas vajāto aiz rokas.

- Oho! - Kokonna iesvilpās. - Liekas, tā ir karaliene Margerita, kura viņu gaidījusi. Tad tā ir pavisam cita padarīšana.

Ziņkārības dzīts, Kokonna klusām uzzagās augšā un nosēdās uz soliņa, kas bija apvilkts ar samtu.

"Es viņu šeit pagaidīšu," - viņš nolēma. "Nūja, viņš ir pie Navarras karalienes, un man būs ilgi jāgaida… Kāds aukstums, mordieul Nē, es labāk iešu uz savu istabu. Velns lai parauj, reiz taču viņš atgriezīsies!"

Tiklīdz viņš gribēja savu apņemšanos īstenot, tā virs galvas otrajā stāvā atskanēja viegli soļi un kāds sāka jautri svilpot Kokonnam tik labi pazīstamo dziesmiņu. Kokonna izstiepa kaklu un sāka skatīties.

Nācējs bija la Mols, kurš patlaban kāpa lejā pa trepēm no augšstāva, kur atradās viņu kopējā istaba. Ieraudzījis Kokonnu, viņš klupšus krišus metās lejup pa trepēm un metās tam krūtīs.

- Mordieu, tas esi tu! - Kokonna izsaucās. - Kā tu iznāci no turienes?

- No Klošperšē ielas?

-t Nē, es nerunāju par noslēpumaino māju.

- No kurienes tad?

- No karalienes.

- No karalienes?

- Jā, no Navarras karalienes.

- Es pie viņas nebiju.

- Nestāsti niekus!

- Dārgo Anibāl, tu maldies, - sacīja la Mols. - Es tikko iznācu no mūsu istabas, kur cs tevi gaidīju jau divas stundas.

- Tātad es tevi Luvras pagalmā neķēru?

- Kad?

- Nupat.

- Nē.

- Vai tad tu neskrēji pa šīm trepēm, it kā tevi vajātu vesels bars velnu?

- Nē.

- Mordieul - iesaucās Kokonna. - "Skaistās zvaigznes" vīns nemaz nav tik stiprs, lai es tik traki noreibtu. Tici man: pie Luvras vārtiem es redzēju tavu ķirškrāsas mēteli un balto spalvu, es tev sekoju līdz šīm trepēm. Augšā tavu mēteli, spalvu un roku, kuru tu mētāji tikpat stipri kā parasti, sagaidīja kāda dāma, kura man likās esam Navarras karaliene. Viņa kopā ar tevi pazuda kādās durvīs, kuras, man šķiet, ved pie daiļās Margeritas.

- Velns lai parauj! - nobālis iesaucās la Mols. - Vai tad viņa mani varētu krāpt?

- Liekas gan, - atteica Kokonna. - Dari, kā zini, tikai nestāsti, ka es esmu pārskatījies.

La Mols, sažņaudzis galvu rokās, brīdi svārstījās starp godbijību un greizsirdību. Beidzot uzvarēja greizsirdība. Viņš metās pie norādītajām durvīm un sāka tās neganti dauzīt, nemaz neievērodams, ka šāds troksnis šajā vietā ir nepieklājīgs.

- Pielūko, mūs apcietinās! - sacīja Kokonna. - Nekas, nav jau liela nelaime, būs diezgan patīkami! Saki, la Mol, vai tad Luvrā tiešām spokojas? %

- Nezinu, - atbildēja la Mols, kas bija bāls kā spalva pie viņa cepures, - bet man arvien gribējās redzēt spoku un tagad es likšu lietā visus spēkus, lai ar viņu satiktos vaigu vaigā.

- Man arī nekas nav pretī, - teica Kokonna, - tikai klauvē lēnāk, citādi mēs dabūsim vēl kādu rēgu uz kakla.

Lai gan la Mols vārījās dusmās, tomēr viņš ievēroja drauga padomu un sāka klauvēt pieklājīgāk.