Karaliene Margo

XVI De Muī de Senfals

Šoreiz Katrīna bija paredzējusi visus variantus un par sekmēm nešaubījās.

Deviņos vakarā viņa atlaida Margeritu, būdama pilnīgi pārliecināta, ka viņa par vīram draudošajām briesmām neko nezina. Tad māte karaliene devās pie Kārļa un lūdza neiet pārāk agri gulēt.

Katrīnas līksmā izskata valdzināts, Kārlis sāka to iztaujāt, bet viņa no atbildes izvairījās. m

- Es tikai varu pateikt, ka šovakar tu atbrīvosies no diviem visbīstamākajiem ienaidniekiem.

Kārlis savilka uzacis un iesvilpās. Liels medību suns uz vēdera pielīda pie viņa un uzlika savu gudro galvu karalim uz ceļiem.

Pēc brīža Luvras pagalmā atskanēja šāviens.

- Kas tas? - Kārlis iesaucās.

Suns pielēca kājās un izslēja ausis.

- Nekas, - atbildēja Katrīna. - Tas ir tikai signāls.

- Ko šis signāls nozīmē?

- To, ka kopš šā brīža tavs vienīgais ienaidnieks ir padarīts nekaitīgs.

- Vai kādu nošāva? - Kārlis jautāja, uzmezdams Katrīnai valdonīgu skatu, kam bija jāpierāda, ka tikai karalis var lemt par kāda pilsoņa nāvi vai apžēlošanu.

- Nē, sire, nošauts nav neviens. Divi ir tikai aizturēti.

- Pie mums vienmēr notiek kaut kas noslēpumains, - teica Kārlis, - rīko sazvērestības, par ko karalim nav ne jausmas. Velns lai parauj! Es taču neesmu bērns, māmiņ, un citu palīdzība man ir lieka! Ja jūs gribat valdīt, dodaties līdzi savam dēlam Indriķim uz Poliju. Šeit jums tas neizdosies.

- Šodien es pēdējo reizi iejaucos tavās darīšanās, mans dēls. Darbiņš . ir iesākts jau sen, bet tā kā es vienmēr kļūdos, tad gribēju tev pierādīt, ka man tomēr taisnība.

Tobrīd priekšistabā atskanēja daudzu soļu un uz grīdas nolaistu šauteņu troksnis. Karalim pieteica kapteini Nansē.

- Lai ienāk! - Kārlis ātri atbildēja.

Kapteinis ienāca un, palocījies pret karali, griezās pie Katrīnas:

- Jūsu majestātes pavēle ir izpildīta: viņš ir apcietināts.

- Kā viņš? - Katrīna uztraucās. - Vai tad jūs aizturējāt tikai vienu?

- Vairāk neviena tur nebija, madame.

- Vai viņš aizsargājās?

- Nē, mums ieejot, viņš ēda vakariņas, un atdeva zobenu pēc pirmā pieprasījuma.

- Ko tas nozīmē? - karalis jautāja.

- Tūlīt redzēsi, - atbildēja Katrīna. - Ievediet apcietināto, kapteini!

Pēc dažām minūtēm istabā ienāca de Muī.

- De Muī! - iesaucās karalis. - Ko tas nozīmē?

- Ja jūsu majestāte atļautu, arī cs gribētu jautāt to pašu, - de Muī mierīgi atbildēja.

- Nejautājiet, bet pasakiet karalim, kas jums zināmajā naktī bija darāms Navarras karaļa guļamistabā? Pasakiet tā cilvēka vārdu, kas pretojās karaļa pavēlei un nodūra divus sargkareivjus un ievainoja Morvelu.

- Vai jūs tiešām to zināt? - jautāja Kārlis.

- Jā, jūsu majestāte, - de Muī atbildēja. - Vai jūs vēlaties zināt šī cilvēka vārdu?

- Jā!

- Lūdzu, jūsu majestāte! Vina vārds - de Muī de Senfals.

- Jūs?

- Es!

Katrīnu šī pārdrošība pārsteidza.

- Kā jūs iedrošinājāties pretoties karaļa pavēlei? - Kārlis vaicāja.

- Sire, es nezināju, ka uzbrucēji tiešām izpilda jūsu majestātes pavēli. Tanī brīdī es redzēju tikai vienu cilvēku - mana tēva un admirāļa slepkavu Morvelu. Es atcerējos, ka pirms pusgada, 24. augustā, jūsu majestāte šajā istabā man solīja slepkavu sodīt. Pa to laiku daudz, kas ir noticis un es domāju, ka jūsu majestāte savu solījumu ir aizmirsusi. Ieraugot Morvelu, man likās, ka pati debess viņu sūtījusi pie manis. Pārējo jūsu majestāte jau zina.

Karalis klusēja. Pēdējā laikā viņš savus uzskatus bija ļoti mainījis. Māte karaliene atcerējās dažas piezīmes par Bērtuļa nakti, kurās izskanēja it kā sirdsapziņas pārmetumi.

- Bet kāpēc jūs apmeklējāt Navarras karali? - karaliene jautāja.

- Tas ir garš stāsts, - de Muī atbildēja. - Bet, ja viņas majestāte grib noklausīties…

- Jā, jā, stāstiet, - Kārlis pārtrauca.

- Klausos, sire, - de Muī palocījās.

Katrīna apsēdās un uztraukti nolūkojās jaunajā hugenotā.

- Sire, es ierados pie Navarras karaļa kā manu brāļu, jūsu uzticamo pavalstnieku hugenotu pārstāvis, - dc Muī iesāka.

Katrīna pamāja Kārlim.

- Nomierinieties, māmiņ, - karalis atbildēja, - es klausos uzmanīgi. Turpiniet, de Muī! Kāpēc tad jūs ieradāties?

- Es ierados brīdināt Navarras karali, ka viņš, atteikdamies no mūsu ticības, zaudējis hugenotu partijas uzticību. Un tomēr viņa tēva, Antuāna Burbona, un jo īpaši viņa mātes, vīrišķīgās Žannas d'Albrē, piemiņas dēļ mēs nolēmām viņu lūgt atteikties no tiesībām uz Navarras karaļvalsts kroni.

- Ko viņš atbildēja? - iesaucās Katrīna, kuru šī vēsts ļoti pārsteidza.

- Bet šis Navarras kronis, ko bez manas atļaujas liek no vienas galvas uz otru, šķiet, daļēji pieder arī man, - karalis ierunājās.

- Hugenoti cicna augstāko varu, sire. Tāpēc viņi cerēja, ka jūsu majestāte izpildīs viņu lūgumu un uzliks šo kroni jums tik dārgā cilvēka galvā.

- Man tik dārgā cilvēka? - iesaucās Kārlis. - Velns lai parauj! Par kādu galvu jūs runājat? Es jūs nesaprotu.

- Es runāju par Alansonas hercogu, sire.

Katrīna nobālēja kā nāve un uzmeta de Muī ugunīgu skatienu.

- Bet vai mans brālis Fransuā to zināja?

- Jā, sire.

- Un viņš bija ar mieru kroni pieņemt?

- Jā, ja jūsu majestāte to atļaus.

- Šis kronis tiešām ir ļoti piemērots manam brālim Alansonas hercogam, - sacīja karalis. - Kā gan es par to neiedomājos! Pateicos, de Muī. Tā ir laba doma.

- Bet ko par to saka Indriķis? - jautāja Katrīna.

- Navarras karalis, jūsu augstība, uzklausīja savu brāļu vēlēšanos un atteicās no savām tiesībām.

- Vai šis atteikšanās raksts ir pie jums? - Katrīna iesaucās.

- Jā, jūsu majestāte. Par laimi es viņu paņēmu līdzi.

- Vai to parakstīja pirms notikuma Luvrā?

- Jā, liekas, ka notikuma priekšvakarā.

De Muī izņēma no kabatas Indriķa parakstīto atteikšanās rakstu par labu Alansonas hercogam. Raksts bija parakstīts dienu pirms iecerētās viņa apcietināšanas.

- Jā, atteikšanās raksts ir pareizs, - sacīja Kārlis. - Viss ir kārtībā.

- Un ko Indriķis prasīja par atteikšanos? - Katrīna vaicāja.

- Neko. Viņš sacīja, ka draudzība ar karali bagātīgi atlīdzinot kroņa zaudējumu.

Katrīna sakoda lūpas un sažņaudza savas skaistās rokas.

- Ja jau viss starp jums un Navarras karali bija nokārtots, - viņš teica, - kāpēc jūs šovakar atkal satikātics?

- Es… ar Navarras karali? - de Muī brīnījās. - Kapteinis Nansē, kas mani apcietināja, var apliecināt, ka es biju viens. Pajautājiet viņam, jūsu majestāte.

- Kapteini Nansē! - karalis sauca.

Aicinātais ienāca.

- Vai monsieur dc Muī viesnīcā "Skaistā zvaigzne" bija viens pats? - Katrīna jautāja.

- Istabā monsieur de Muī bija viens, - kapteinis atbildēja, - bet viesnīcā - nē.

- Kas tur vēl bija?

- Nezinu, kāds kungs, jūsu augstība. Es tik zinu, ka viņš izbēga pa sētas durvīm, smagi ievainodams divus manus kareivjus.

- Un jūs viņu pazināt?

- Es ne, bet mani sargkareivji gan.

- Kas tas bija? - Kārlis IX jautāja.

- Grāfs Anibāls de Kokonna.

- Anibāls de Kokonna! - karalis domīgi noteica. - Tas pats, kas Bērtuļa naktī tik cietsirdīgi apkāva hugenotus.

- Grāfs de Kokonna kalpo Alansonas hercogam, - Nansē piebilda.

- Labi, labi, - Kārlis atteica. - Varat iet, kapteini Nansē, bet citreiz neaizmirstiet…

- Ko, jūsu majestāte?

- Ja jūs kalpojat man un jums jāizpilda vienīgi manas pavēles.

Kapteinis godbijīgi palocījās un izgāja ārā.

De Muī palūkojās uz Katrīnu un viņa lūpas savilkās zobgalīgā smīnā.

Uz mirkli iestājās klusums.

Katrīna gumzīja savas kleitas krūšu mežģīnes. Kārlis glāstīja suni.

- Bet kāds ir jūsu mērķis? - karalis vaicāja. - Vai jūs gribējāt rīkoties ar varu?

- Pret ko, jūsu augstība?

- Pret Indriķi, Fransuā un ari mani?

- Sire, mums bija jūsu svaiņa atteikšanās un jūsu brāļa piekrišana. Bet jūsu majestātes atļauju, kā jūs jau zināt, mēs gribējām izlūgties, kad mūs pārsteidza liktenīgais atgadījums Luvrā.

- Nu, māmiņ, - sacīja Kārlis, - man šķiet, ka tas nav nekas jauns. Jums bija tiesības prasīt sev karali, de Muī. Navarrai jābūt atdalītai karajvalstij! -Vēl vairāk! Manam brālim Alansonas hercogam tā jau bija domāta. Viņam tā gribējās iegūt kroni, un man liekas, ka arī viņš pats bija metis uz Navarru acis. Vienīgais šķērslis viņam bija Indriķa tiesības. Bet tā kā Indriķis no tām ir labprātīgi atteicies…

- Labprātīgi, sire.

- Tātad Dievs tā ir lēmis! Jūs, de Muī, varat atgriezties pie saviem brāļiem, kurus es esmu sodījis… varbūt pārāk bargi. Bet tā ir manas sirdsapziņas lieta, par kuru es atbildu vienīgi Dieva priekšā. Sakiet viņiem, ka Francijas karalis izpildīs viņu vēlēšanos. No šī brīža Navarra būs atsevišķa karaļvalsts, bet Fransuā - tās karalis. Es prasu astoņas dienas, lai visu sagatavotu. Es gribu, lai mans brālis aizbrauc no Parīzes ar greznumu un svinīgumu, kādu pelnījis karalis. Ejiet, monsieur de Muī! Kapteini Nansē, atlaidiet monsieur de Muī, viņš ir brīvs!

- Sire, - sacīja de Muī, panākdamics uz priekšu, vai jūsu majestāte atjauj?

- Jā, - karalis atbildēja.

Un viņš sniedza jaunajam hugenotam roku.

- Pagaidiet, - karalis viņu aizturēja, - vai jūs man lūdzāt sodīt šo laupītāju Morvelu?

- Jā, sire.

- Es nevaru izpildīt jūsu vēlēšanos, jo nezinu, kur viņš slēpjas. Bet ja jūs viņu nejauši kaut kur satiekat, izrēķinieties ar to pats. Es jums to no sirds novēlu.

- O, sire, kāda laipnība! - iesaucās de Muī. - Arī es nezinu, kur viņš atrodas, bet gan cs viņu sameklēšu!

Un godbijīgi pret karali Kārli un karalieni Katrīnu paklanījies, de Muī izgāja no istabas. Šoreiz kareivji nemēģināja viņu aizturēt. Izgājis cauri gaitenim, de Muī metās pie vārtiem un drīz vien atkal atradās viesnīcā "Skaistā zvaigzne". Tur viņš paņēma savu zirgu un pēc trim stundām jau atradās Mantas drošajās sienās.

Saniknotā Katrīna atgriezās savās istabās, bet no turienes devās pie Margeritas.

Tur viņa ieraudzīja Indriķi naktssvārkos, acīmredzot viņš gatavojās doties gulēt.

- O, sātan, - Katrīna nomurmināja, - palīdzi nabaga karalienei, kam Dievs negrib palīdzēt!