Karaliene Margo

XIII Kad atslēgas atslēdz durvis, kurām tās nav domātas

Luvrā Navarras karaliene ieraudzīja ļoti uztrauktu Gijonu. Margeritas prombūtnes laikā bija atnākusi baronese de Sova. Viņa bija atnesusi mātes karalienes iedoto atslēgu. Tā bija no tās istabas durvīm, kurā bija ieslēgts Indriķis. Acīmredzot mātei karalienei bija kaut kas padomā, jo viņa vēlējās, lai bearnietis nakti pavada pie de Sovas kundzes.

Margerita paņēma atslēgu un brīdi pagrozīja to savās rokās. Viņa pārdomāja baroneses teiktos vārdus, un beidzot it kā saprata Katrīnas nodomu. Paņēmusi spalvu, viņa iemērca to tintē un uzrakstīja: "Neejiet šovakar pie baroneses de Sovas, bet atnāciet pie Navarras karalienes! Margerita."

Salocījusi zīmīti, viņa to iebāza atslēgas caurulē un lika Gijonai vakarā to pabāzt zem gūstekņa istabas durvīm.

Tad Margerita atcerējās savu nabaga ievainoto. Aizslēgusi visas durvis, viņa iegāja kabinetā. Te viņu sagaidīja liels pārsteigums, jo la Mols atkal bija uzvilcis savu saplēsto, asinīm aptraipīto mēteli. Ieraudzījis karalieni, viņš mēģināja piecelties, bet nespēks viņam neļāva noturēties kājās, un viņš atkrita uz dīvāna.

- Ko tas nozīmē? - Margerita jautāja. - Kāpēc jūs tik slikti izpildāt sava ārsta priekšrakstus? Es jums ieteicu mieru, bet jūs uzvedaties tieši otrādi.

- O, kundze, - Gijona paskaidroja, - tā nav mana vaina. Es lūdzu grāfa kungu nebūt tik vieglprātīgam, bet viņš atbildēja, ka viņš ne mirkli ilgāk nepaliks Luvrā.

- Kundze, - jauneklis ierunājās, - vakar vakarā es jūs lūdzu dot man patvērumu, šodien es lūdzu atļauju man aiziet.

- Kā es šādu neprātīgu apņemšanos lai saprotu? - Margerita brīnījās. - Tā ir ļaunāka par nepateicību.

- O, augstība, - iesaucās la Mols, sakrustodams rokas, - nesauciet mani par nepateicīgu! Mana sirds ir pilna atzinības uz visu mūžu.

- Tad tas nebūs ilgs, - sacīja Margerita.

- Un tomēr man no Luvras jātiek laukā, - la Mols noņurdēja.

- Kāpēc jūs gribat aiziet? - Margerita vaicāja.

- Tāpēc, ka pagājušajā naktī jūsu majestāte nav gulējusi, un šonakt…

Margerita nosarka.

- Gijona, ir jau vēls, - viņa teica. - Tev laiks aiznest atslēgu.

Gijona pasmaidīja un izgāja no istabas.

- Vai jums Parīzē ir kāds draugs? Kur jūs apmetīsitics? - Margerita turpināja.

- Draugu, kundze, man netrūks. Glābdamies no vajātājiem, es atcerējos savu māti, kas bija katoliete. Man likās, ka viņas tēls ar krustu rokās slīd man pa priekšu, rādīdams ceļu uz Luvru. Es zvērēju Dievam pieņemt savas mātes ticību, ja viņš mani pasargās no nāves. Dievs ne tikai izglāba man dzīvību, viņš man sūtīja arī eņģeli, kas iemācīja šo dzīvību mīlēt.

Margerita atspieda galvu rokās un nogrima domās.

- Bet Navarras karalis? - viņa aizdomīgi jautāja. - Kāpēc jūs nerunājat ar viņu? Vai kā katolis jūs vairs negribēsiet viņam kalpot?

- Augstība, - nobālēdams atbildēja la Mols, - jūs uzminējāt manas aiziešanas īsto iemeslu. Es zinu, ka Navarras karalim draud lielas briesmas.

- Kā, grāfa kungs? - Margerita vaicāja. - Par kādām briesmām jūs runājat?

- Šai kabinetā visu var dzirdēt, madame, - la Mols lēni noteica.

- Taisnība, - Margerita pie sevis nomurmināja. - Hercogs Gīzs mani par to brīdināja. Bet ko jūs dzirdējāt? - viņa skaļi piebilda.

- Šorīt es dzirdēju jūsu majestātes sarunu ar jūsu brāli.

- Ar Fransuā? - nosarkdama Margerita iesaucās.

- Jā, kundze, ar Alansonas hercogu. Pēc jūsu aiziešanas es dzirdēju baroneses de Sovas un Gijonas sarunu.

- Un šo divu sarunu dēļ…

- Jā, kundze. Jūs tikai pirms nedēļas esat precējusies, jūs mīlat savu vīru. Viņš ieradīsies šeit, stāstīs jums savus noslēpumus, kas man nav jāzina. Es negribu būt nekautrīgs… es nevaru…

La Mola drebošā balss, kādā viņš šos vārdus izteica, viņa apmulsušais izskats lika Margeritai nojaust patiesību.

- Un tagad jūs gribat, lai vairs nebūtu jāklausās?

- Jā, tūliņ!

- Nabaga jaunekli! - Margerita maigā līdzcietībā iesaucās.

- Tas nozīmē, ka jūs neprotat glabāt noslēpumus? - viņa sēdēja, atlaidusies mīkstā krēslā, pa pusei apēnota no smagā logu priekškara, priecādamās, ka var jauno dvēseli lasīt kā grāmatu, kamēr pati viņa palika neatminama mīkla.

- Man ir nelāga daba, kundze, - la Mols atbildēja. - Es sev neuzticos, un citu laime sagādā man ciešanas.

- Laime? - Margerita pasmaidīja. - Ak, jā, Navarras karaļa laime! Nabaga Indriķis!

- Kā redzat, kundze, viņš tiešām ir laimīgs! - la Mols dzīvi iesaucās.

- Laimīgs?

- Jā, jo jūsu majestāte viņu žēlo.

Margerita burzīja jostas somiņas zelta bārkstis.

- Tātad jūs nevēlaties redzēt Navarras karali? - viņa vaicāja. - Jūs tā esat galīgi izlēmis?

- Šajā brīdī cs negribētu viņa majestāti apgrūtināt.

- Varbūt jūs gribat satikt Alansonas hercogu? •

- O, kundze, Alansonas hercogu? - la Mols izsaucās. - Nē, nē, viņu salikt man ir vēl mazāks prieks.

- Kāpēc? - Margerita uztraukumā trīcošā balsī jautāja.

- Kā slikts hugenots cs nevaru būt diezgan padevīgs kalps viņa majestātei Navarras karalim, kā vājš katolis es nederu par draugu Alansonas un Gīzu hercogiem.

Margerita nodūra galvu. La Mola vārdi dziļi skāra viņas sirdi. Viņa nezināja, vai par šiem vārdiem raudāt vai smieties.

Šai brīdī ienāca Gijona. Karaliene uzmeta viņai jautājošu skatienu. Gijona palocīja galvu. Viņai bija izdevies nodot Navarras karalim atslēgu.

Margerita uzlūkoja la Molu. Viņš sēdēja, galvu uz krūtīm nodūris, bāls, kā cilvēks, kuru moca ne vien fiziskas, bet arī dvēseliskas sāpes.

- Jūs, grāf, esat pārāk lepns, - karaliene teica. - Es nedrīkstu dot jums kādu padomu, kuru jūs droši vien noraidīsit.

La Mols piecēlās. Viņš panāca tuvāk un gribēja palocīties, lai apliecinātu, ka viņš ir gatavs izpildīt karalienes pavēli, bet smeldzošo sāpju dēļ asaras saskrēja viņam acīs un, lai nenokristu, viņš pieķērās pie aizkara.

- Tagad jūs pats redzat, ka es esmu jums vajadzīga, - Margerita piesteidzās pie grāfa un satvēra viņu zem rokas.

- O, jā, - viņš čukstēja. - Kā gaiss, kuru es elpoju, kā gaisma, kuru cs redzu!

Tanī brīdī kāds trīsreiz pieklauvēja pie durvīm.

- Vai jūs dzirdat, kundze? - Gijona izbailēs jautāja.

- Vai tad jau! - Margerita izdvesa.

- Vai pavēlēsit atvērt?

- Uzgaidi! Liekas, ka tas ir Navarras karalis.

- O, augstība! - iesaucās la Mols, juzdams, ka no karalienes vārdiem viņa zudušie spēki atkal atgriežas. - Augstība! Ceļos nometies, es jūs lūdzu - atļaujiet man aiziet! Labāk nāvi nekā dzīvību! Žēlojiet mani! O, jūs neatbildat? Labi! Es jums izstāstīšu visu, un tad jūs pati mani aizdzīsit!

- Klusējiet, nelaimīgais! - Margerita viņu pārtrauca.

Jaunekļa izteiktie pārmetumi viņu reibināja kā salds vīns.

- O, kundze, jūs esat nežēlīga! Jūs negribat mani uzklausīt! Saprotiet taču, ka cs jūs mīlu!…

- Es jums teicu, lai jūs klusējiet! - Margerita viņu pārtrauca, aizspiezdama viņa muti ar savu silto, smaržīgo plaukstu, kuru jauneklis saķēra ar abām rokām un piespieda pie lūpām.

- Bet … - la Mols murmināja.

- Klusējiet taču, jūs, bērns! Kā jūs uzdrošināties pretoties un nepaklausīt savai karalienei!

Pēc šiem vārdiem Margerita izsteidzās no kabineta, aizvēra durvis un, atslējusies pret sienu, piespieda drebošās rokas pie sirds, lai apklusinātu tās trakos pukstus.

- Atver, Gijona! - viņa pavēlēja.

Gijona izgāja, un tūliņ aiz priekškara parādījās Navarras karaļa gudrā, noslēpumainā, mazliet uztrauktā seja.

- Jūs mani aicinājāt, madame? - viņš jautāja Margeritai.

- Jā. Vai jūsu majestāte saņēma manu vēstulīti?

- Saņēmu un atzīstos, ka biju mazliet pārsteigts.

Indriķis aizdomīgi pārlūkoja istabu, bet tūliņ nomierinājās.

- Un mazliet arī uztraukts, vai ne? - jautāja Margerita.

- Jā, kundze. Kaut gan mani uzmana nāvīgi ienaidnieki un nodevīgi draugi, es tomēr atnācu. Es atcerējos jūsu acu augstsirdīgās dzirkstis mūsu kāzu naktī, bet vakar, manā nolemtā nāves dienā, cs jūsu zvaigžņainajās acīs redzēju drošsirdības spulgu! Izlasījis jūsu vēstulīti, es nodomāju: "Draugu pamestajam, neapbruņotajam gūsteknim, Navarras karalim ir tikai viena iespēja nomirt tā, lai viņa nāvi pieminētu vēstures lappusēs: mirt viņa paša sievas nodevības dēļ."

- Augstība, - teica Margerita, - jūs runāsit citādi, kad dabūsit zināt, ka visu, kas tagad notiek, izdomājusi sieviete, kura jūs mīl un kuru … arī jūs mīlat.

Pēc šiem vārdiem Indriķis atkāpās, un viņa tumšo uzaču loku apņemtās pelēkās acis jautājoši pavērās Margeritā.

- O, nomierināties, augstība! - karaliene pasmaidīja. - Šī sieviete neesmu cs.

- Bet jūs taču atsūtījāt atslēgu? Šī vēstulīte ir jūsu rakstīta!

- Neliedzos - vēstule ir mana. Bet ar atslēgu ir savādāk. Pietiek, ja jūs zināt, ka, pirms atslēga nonāca pie jums, tā atradusies četru sieviešu rokās.

- Četru sieviešu rokās! - Indriķis izbrīnā iesaucās.

- Jā, četru sieviešu rokās, - Margerita atteica. - Mātes karalienes, baroneses de Sovas, Gijonas un beidzot manās rokās.

Indriķis klusēja, pūlēdamies atrisināt dīvaino mīklu.

- Bet tagad, augstība, runāsim nopietni, - Margerita atsāka, - un, galvenais, būsim viens pret otru pilnīgi atklāti. Dzird, ka jūsu majestāte gribot pāriet katoļticībā. Vai tā ir taisnība?

- Baumas ir nepamatotas, kundze! Es savu piekrišanu vēl neesmu devis.

- Bet jūs tomēr esat nolēmis to darīt?

- Es vēl pārdomāju. Ko man darīt? Man ir tikai divdesmit gadu, esmu gandrīz vai karalis, velns lai parauj! Ir lietas, kuru dēļ vērts upurēt reliģisko pārliecību.

- Un viena no šīm lietām ir dzīvība, vai ne?

Indriķis nevarēja nociesties nepasmaidījis.

- Jūs kaut ko kautrējaties izteikt, augstība?

- Pret saviem sabiedrotajiem cs nevaru būt pilnīgi atklāts, kundze. Jūs taču zināt, ka mēs esam tikai sabiedrotie. Ja jūs-būtu arī mana…

- …arī jūsu sieva?

- Jā… arī mana sieva.

- Kas tad būtu?

- Tad cs varbūt arī turpmāk gribētu palikt hugenotu karalis, kā mani tagad dēvē. Tagad cs apmierinos ar to, ka mani atstāj dzīvu.

Margerita uzmeta Indriķim tik dīvainu skatienu, kas varēja radīt aizdomas ikvienā vērīgākā cilvēkā.

- Un jūs par saviem panākumiem esat pārliecināts? - viņa jautāja.

- Jā, gandrīz, - Indriķis atbildēja. - Jūs zināt, ka šai saulē ne par ko nevar būt pilnīgi pārliecināts.

- Jūsu majestāte, jūs esat tik pieticīgs un padevīgs, ka, atteikdamies no karaļa troņa un reliģiskās pārliecības, - vismaz tā runā - jūs atteiksities arī no savienības ar Francijas princesi.

Šie vārdi bija tik zīmīgi, ka Indriķis neviļus nodrebēja, bet tūliņ atkal savaldījās.

- Pamēģiniet atcerēties, kundze, - viņš teica, - ka šobrīd es nevaru rīkoties pēc savas gribas. Esmu spiests darīt to, ko par labu atzīs Francijas karalis. Bet, ja jūs gribētu zināt manas domas par to, no kā ir atkarīgs mans tronis, mana laime un dzīvība, ticiet man, es nekad nedibinātu savu nākotni uz tām likumīgajām tiesībām, kādas man dod mūsu piespiedu laulība. Es drīzāk kā vientuļš mednieks apmestos uz dzīvi kādā pilī vai iestātos klosterī, lai nožēlotu savus grēkus.

Šī aklā padevība liktenim, atteikšanās no dzīves Margeritu sabiedēja.

- Jūs, majestāte, šķiet, ne visai ticat zvaigznei, kas mirdz virs katra karaļa galvas? - Margerita dzēlīgi jautāja.

- Pašlaik es savu zvaigzni gan veltīgi meklēju. To aizsegusi mani apdraudošie mākoņi.

- Bet ja nu sievietes elpa aizpūš šos mākoņus, un jūsu zvaigzne atmirdz vēl spožāk nekā agrāk?

- Tas nebūs viegli, - Indriķis atbildēja.

- Jūs domājat, ka tādas sievietes nav?

- Nē, es tikai neticu viņas spēkam.

- Jūs gribējāt teikt - viņas gribasspēkam?

- Es teicu - viņas spēkam, un vēlreiz to atkārtoju. Sieviete ir stipra vienīgi tad, ja viņu vienlīdz junda mīla un personīgā interese. Ja viņu iespaido tikai viena no šīm divām jūtām, viņu var ievainot tāpat kā Ahilcju. Bet uz šīs sievietes mīlu, man, protams, nav ko cerēt.

Margerita klusēja.

- Uzklausiet mani, - Indriķis turpināja. - Kad Senžermenokseruā tornī nodunēja pēdējais zvana sitiens, jums, protams, vispirms vajadzēja padomāt, kā atgūt brīvību, kuru jums laupīja, lai iznīcinātu manus piekritējus. Bet es domāju par savas dzīvības glābšanu. Tas ir pats galvenais. Navarru mēs pazaudēsim, to es zinu ļoti labi. Bet Navarras valsts nav nekas salīdzinājumā ar brīvību, kuru jūs atkal atgūsit, un tiesībām skaļi sarunāties savā guļamistabā, ko jūs neuzdrošināties, kad šinī kabinetā kāds jūs noklausās.

Rūpju māktā Margerita tomēr nenoturējās nepasmaidījusi. Navarras karalis piecēlās un gatavojās aiziet. Pulkstenis bija nositis vienpadsmito stundu, un visi Luvrā jau gulēja vai vismaz izlikās, ka guļ dziļā miegā.

Paspēris dažus soļus uz durvju pusi, Indriķis apstājās.

Tikai tagad viņš atcerējās, kas viņu bija pamudinājis ierasties pie karalienes.

- Kundze, vai jūs gribat man kaut ko teikt? - viņš jautāja. - Vai varbūt jūs gribējāt man dot izdevību pateikties jums par manas dzīvības paildzināšanu, kuru karalis man, pateicoties jūsu klātbūtnei ieroču zālē, laipni piešķīra?

Margerita vienaldzīgi paraustīja plecus.

Tanī brīdī aiz slepenajām durvīm atskanēja savāds troksnis, kas atgādināja skrāpēšanos.

Margerita aizveda karali pie durvīm.

- Klausieties! - viņa teica.

- Māte karaliene iznāca no savām istabām, - aiz durvīm atskanēja satraukta balss.

Indriķis tūliņ pazina runātāju. Tā bija baronese de Sova.

- Kurp viņa dodas? - Margerita jautāja.

- Pie jūsu majestātes.

Noplīvoja izgaistoša zīda drēbju šalka. Sovas kundze steidzīgi aizgāja.

- O! - iesaucās Indriķis.

- Es jau tā domāju, - Margerita noteica. - Vina!… Es dzirdu solus… Klusu!

Un, noliekusies pie Indriķa, viņa kaut tam ko iečukstēja ausī.

Jaunais karalis uzmanīgi klausījās. Pēc tam viņš nekavēdamies pazuda aiz gultas aizklāja.

Tad Margerita iesteidzās kabinetā, kur drudžainās bailēs gaidīja la Mols.

- Klusē! - viņa čukstēja, noliekusies pie grāfa tik tuvu, ka tas juta savā sejā viņas maigo elpu. - Klusē!

Atgriezusies guļamistabā, Margerita ātri atpina matus, ar dunci pārgrieza kleitas saitītes un devās gulēt.

Tikko viņa bija iekāpusi gultā, durvīs nokrakšķēja atslēga.

Katrīnai bija atslēgas no visām Luvras pils durvīm. Nolikusi pie durvīm četrus sargus, Katrīna ienāca guļamistabā.

- Kas tur ir? - iesaucās Margerita.

It kā sabiedēta, viņa atmeta aizklāju un baltā naklstērpā izlēca no gultas. Ieraudzījusi Katrīnu, viņa steidzās noskūpstīt tai roku. Meitas veikli viltotais pārsteigums piekrāpa pat gudro nozāļotāju.