Svētā līķauta brālība

9

— Hosar! Hosar!

Puisis iesteidzās istabā, kur mitinājās Hosars. Saule tikko bija palū­kojusies virs apvāršņa, un Hosars vēl gulēja.

Nebija viegli atvērt nogurušās acis. Kad tas beidzot izdevās, Hosars ieraudzīja Izaza, sava brāļadēla, kalsno stāvu.

Izazs apguva rakstveža amatu. Hosars pats viņu mācīja, un abi daudz laika pavadīja kopā, lai gan puisis izglītojās ari pie tilosofa Marsiona, kurš mācīja grieķu un latīņu valodu, kā ari dalījās matemātikas, retorikas un filosofijas gudrībās.

— Ir ieradusies karavāna, un kāds tirgonis atsūtījis uz pili ziņnesi, kas taujājot pēc tevis. Viņš apgalvojot, ka ieradies kopā ar kādu Tadeju, kurš esot Jēzus draugs un nesot tev sveicienus no Toma.

Hosars smaidot piecēlās un ģērbdamies iztaujāja Izazu.

— Tu esi pārliecināts, ka Edesā ieradies Tadejs? Varbūt tu pārklau­sījies?

— Valdniece pati lika, lai es tevi sameklēju. Es tikai atkārtoju to, ko viņa vēlēja tev pateikt.

— Ak, Izaz! Nemaz nemāku izsacīt, cik ļoti priecājos. Tadejs bija Jēzus sekotājs. Un Toms… Toms bija viens no Skolotājam vistuvāka­jiem mācekļiem, viens no divpadsmit izredzētajiem. Tadejs droši vien atvedis ziņas no Jeruzalemes, no Pētera, no Jāņa….

Hosars ātri saposās. Viņš gribēja drīzāk nokļūt karavānserālā, kur ap­metušies tirgoņi no Jeruzalemes. Izazu viņš ņems līdzi, lai arī brāļadēls var iepazīties ar Tadeju.

Jau pēc mirkļa abi izsteidzās no Hosara pieticīgā mājokļa. Pēc atgrie­šanās no Jeruzalemes Hosars bija pārdevis visus savus īpašumus, māju un sadzīves lietas, bet naudu izdalījis trūkumcietējiem. Kopš tā laika viņš dzīvoja necilā mājetē, kur pietika vietas tikai gultai, galdam, dažiem krēs­liem un neskaitāmiem pergamenta rituļiem.

Hosars un Izazs steidzās uz Edesas nomali, kur atradās karavānserāls. Šai agrajā rīta stundā tirgoņi gatavoja preces, ar kurām doties uz pilsētu, bet bariņš vergu baroja lopus, cilāja un nēsāja smagus saiņus un kurināja ugunskurus.

— Hosar!

Izdzirdis valdnieka sardzes priekšnieka dobjo balsi, Hosars atskatī­jās. Marvuzs bija ieradies ar kareivju pulciņu.

— Valdnieks lika man pavadīt uz pili tevi un Tadeju, kurš ieradies no Jeruzalemes.

— Paldies, Marvuz. Pagaidi mūs tepat. Es sameklēšu mūsu viesi.

— Es jau noskaidroju, ka tirgonim, kopā ar kuru viņš ieradies, pie­der tā pelēkā telts. Patlaban taisni devos uz turieni.

— Pagaidi, Marvuz, pagaidi, es vispirms gribētu mierīgi apskaut savu draugu.

Sardzes priekšnieks pamāja kareivjiem, pavēlēdams gaidīt, bet Hosars devās uz tirgoņa telti. Izazs viņam sekoja, turēdamies dažus soļus no­pakaļ. Puisis nojauta, cik mokošs satraukums pārņēmis tēvoci, kurš pēc ilgiem laikiem atkal varēs satikt kādu no Jēzus mācekļiem. Izazs par tiem bija daudz dzirdējis. Tēvocis bija stāstījis gan par Skolotāja vismīļāko mācekli Jāni, gan par Pēteri, uz kuru Jēzus paļāvās, kaut arī tas no viņa bija atteicies, gan arī par Marku un Lūku, Mateju un Tomu un vēl dau­dziem citiem, kuru vārdus Izazs bija piemirsis.

Hosars tuvojās telts ieejai, un taisni šai brīdī tā pavērās un ārā iznāca liela auguma vīrs maigiem sejas vaibstiem, ģērbies, kā pieņemts Jeruzalemes bagātākajiem tirgoņiem.

— Vai tu esi Hosars?

— Jā, tas esmu es.

— Nāc, Tadejs tevi gaida.

Hosars iegāja teltī, kur zemē uz spilvena sēdēja Tadejs un kaut ko rakstīja uz pergamenta loksnes. Vīriešu acis sastapās, un abi priecīgi pa­smaidīja. Tadejs piecēlās un apskāva Hosaru.

— Mans draugs, priecājos tevi satikt, — teica Tadejs.

— Nekad nebūtu domājis, ka kādreiz atkal tevi redzēšu. Cik bieži es jūs visus atceros! Domājot par jums, jūtos tuvāk Skolotājam.

— Viņš tevi mīlēja, Hosar, un paļāvās uz tevi. Viņš zināja, ka tev ir krietna sirds, zināja, ka tu viņa vārdus nesīsi tālāk pasaulē un sludināsi visur, kur nonāksi.

Tā es darīju, Tadcj. Tā es darīju, bet allaž baidīdamies, ka neprotu pietiekami labi izskaidrot Skolotāja teikto.

Teltī ienāca tirgonis.

Tadej, vari te mierīgi palikt un runāties ar savu draugu. Mani kalpi jums atnesīs dateles, sieru un svaigu ūdeni. Bet man pašam jādodas uz pilsētu. Atgriezīšos pēcpusdienā.

— Hosar, — teica Tadejs, — šo krietno tirgoni sauc Jošua, visu ceļu no Jeruzalemes viņš gādāja par mani. Viņš ir labs cilvēks un mēdza klausīties Jēzus sludināšanā. Parasti viņš turējās nomaļus, baidīdamies, kas Skolotājs viņu padzīs. Taču Jēzus visu redzēja un kādu dienu aici­nāja Jošuu pie sevis. Jošua nesen bija kļuvis par atraitni, un Jēzus vārdi bija kā balzams viņa dvēselei. Jošua ir mūsu draugs un daudz mums pa­līdzējis. Viņa karavānas ļauj mums sazināties un nest Skolotāja vārdu tālu pasaulē.

— Esi sveicināts, Jošua, — atbildēja Hosars. — Tu esi nonācis pie draugiem. Saki, kā varam tev palīdzēt.

— Paldies, draugs, man nekas nav vajadzīgs, taču es pateicos par tavu laipnību. Zinu, ka tu esi mūsu Skolotāja sekotājs, Toms un Tadejs tevi ciena un piemin ar labu vārdu. Tagad man jādodas pie darba. Iz­baudiet tikšanos, domāju, ka jums netrūks, ko pārrunāt.

Jošua devās prom, bet kāds vīrs, kura āda bija melnāka par nakti, ienesa ūdens krūku un šķīvjus ar datelēm un svaigiem augļiem. Tikpat klusi kā ienācis, kalps izgāja no telts.

Izazs visu vēroja, klusēdams un neuzdrošinādamies atgādināt par savu klātbūtni. Likās, tēvocis viņu pavisam aizmirsis. Toties Tadejs u/smai dīja un aicināja tuvāk.

— Kas ir šis jauneklis?

— Mans brāļadēls Izazs. Mācu viņam savu agrāko rakstveža amatu, un varbūt viņš, tāpat kā savulaik es, reiz strādās pilī. Izazs ir labs zēns un Jēzus mācības sekotājs.

Telts priekškars pašķīrās, un ienāca Marvuzs.

— Hosar, atvaino, ka jūs iztraucēju, taču Abgars jau atsūtīja kalpu apvaicāties, kur jūs tik ilgi kavējaties. Viņš drīzāk grib sastapt gan tevi, gan cilvēku, kurš ieradies no Jeruzalemes.

— Tev taisnība, Marvuz. Atkalsatikšanās priekos piemirsu, ka mūs gaida valdnieks. Viņš vēlas tevi redzēt, Tadej, un izrādīt tev godu. Tev jā­zina, ka Abgars ir atteicies no vecās ticības un tic tikai vienam Dievam, mūsu Kunga Tēvam. Un arī valdniece un viss galms ir pieņēmuši Jēzus mācību. Esam uzcēluši svētnīcu, tā ir pieticīga, bez liekas greznības. Tur mēs pulcējamies, lai lūgtu Dieva žēlastību un pārrunātu Jēzus mācīto. Esmu pierakstījis visu, ko atceros no dzirdētā, bet tagad par Skolotāja mācību mums varēsi stāstīt tu. Varēsi mums daudz ko izskaidrot un pastāstīt, kāds bija Jēzus un kā viņš mira, lai izglābtu mūs visus.

— Tad dosimies pie valdnieka, — piekrita Tadejs. — Un pa ceļam tu man uzticēsi visus jaunumus. Tirgotāji atnesa uz Jeruzalemi ziņas, ka Abgars no nāvējošas slimības esot izārstējies, pieskardamies Jēzus līķautam. Gribu, lai tu man izstāsti, kā notika šis brīnums un kā šai jau­kajā pilsētā izplatījās ticība mūsu Pestītājam.

Abgars bija zaudējis pacietību. Valdniece visiem spēkiem pūlējās viņu nomierināt. Hosars un Tadejs kavējās. Saule jau bija pacēlusies augstu virs Edcsas, bet no viņiem joprojām nebija ne vēsts. Abgars gribēja drī­zāk satikt Jēzus mācekli, izjautāt par Pestītāju un tā mācību. Viņš gribēja lūgt, lai Tadejs paliek Edesā uz visiem laikiem vai vismaz pie­tiekami ilgi, lai visi, kas to vēlētos, varētu noklausīties, kā viņš stāsta par Jēzu.

Abgaram pašam, šīs pārticīgās pilsētas valdniekam, reizēm bija grūti izprast daudz ko no Skolotāja teiktā, tomēr viņš pieņēma visu, ko Jēzus bija mācījis. Abgara ticība cilvēkam, kurš bija spējis viņu izārstēt, pat bū­dams miris, bija bezgalīga.

Valdnieks zināja, ka ne jau visi edesieši atzīst par labu viņa lēmumu atteikties no vecajiem dieviem, kas tikuši godināti kopš aizlaikiem, un pievērsties vienam vienīgam Dievam, kuru nevar atveidot redzamos tē­los un kurš sūtījis pasaulē savu Dēlu, lai tas tiktu sists krustā.

Daudzi Abgara pavalstnieki joprojām slepenībā pielūdza savu senču dievus. Tie pulcējās kalnu alās, kur upurēja Mēness dieva statuju priekšā. Abgars vecās ticības piekritējus nevajāja un neapspieda. Viņš zināja, ka patiesu ticību ar varu iepotēt nevar, un piekrita Hosaram, kurš apgalvoja, ka ar laiku visi neticīgie pārliecināšoties, ka pastāv viens vienīgs Dievs.

Nevarēja arī teikt, ka edesieši noliegtu Jēzus dievišķumu, — nē, viņi tikai uzskatīja to par vēl vienu no dieviem un kā tādu pieņēma, neatteik­damies no pārējiem, kas, viņuprāt, tāpat bija pielūgsmes vērti.

Gremdēdamies šādās domās, Abgars gaidīja, bet Hosars tostarp stās­tīja Tadejam, kā bija sajutis dzinuli paņemt linaudekla gabalu, kurā bi­jušas ievīstītas Skolotāja miesas. Viņš piebilda, ka paņēmis audeklu, zinādams, ka neviens cits no mācekļiem neuzdrošināsies pieskarties tam, kas saskaņā ar jūdu likumiem uzskatāms par nešķīstu. Tadejs piekrītoši palocīja galvu. Viņi pat nebija pamanījuši, ka līķauts pazudis. Patiesībā par linaudekla esamību viņi neatcerējās līdz pat brīdim, kad Jeruzalemi sasniedza ziņas, ka tas paveicis brīnumu un izdziedējis Edesas valdnieku Abgaru. Lai gan pieredzējuši neskaitāmus Jēzus brīnumdarbus, mā­cekļi par šīm vēstīm priecājās un brīnījās. Tadejs izskaidroja arī savas ierašanās iemeslus.

— Toms tevi vienmēr piemin ar labu vārdu. Viņš allaž atgādina, cik uzstājīgi tu lūdzi, lai Skolotājs dodas tev līdzi uz Edesu un izārstē tavu valdnieku. Tāpat nav aizmirsts Jēzus solījums sūtīt uz Edesu kādu no saviem mācekļiem. Tāpēc, uzzinājis, ka līķauts paveicis brīnumu un tu šai pilsētā sludini mūsu Pestītāja mācību, Toms lūdza, lai dodos pie tevis kā atbalsts un palīgs. Palikšu te, cik ilgi tu uzskatīsi par nepieciešamu, un stāstīšu šīs pilsētas krietnajiem ļaudīm par mūsu Skolotāju. Pavisam palikt te nevarēšu, jo pasaulē ir daudz pilsētu un daudz ļaužu, kas arīdzan ir pelnījuši izdzirdēt Patiesību.

— Vai gribi redzēt līķautu? — jautāja Hosars.

Tadejs vilcinājās. Viņš bija jūds, un likums bija likums. Ari Pestītājs bija ievērojis bauslību. Linaudekla gabals, kuru bija sagādājis Arimatijas Jāzeps un kurā bija ievīstītas Jēzus miesas, acīmredzot bija uzsūcis viņa spēku. Tomēr Tadejs nezināja, kā rīkoties.

Hosars noprata, kāds neatrisināms jautājums nomoka draugu, un paspieda viņa roku.

— Neuztraucies, Tadej, jūsu bauslība man nav sveša, un es to cienu. Mēs, šīs senās pilsētas iemītnieki, līķautu neuzskatām par nešķīstu, un mums nav aizliegts tam pieskarties. Es nespiežu tevi pārkāpt tavai senču likumus. Gribu tikai pateikt, ka Abgars labākajam Edesas amatniekam pavēlēja izgatavot šķirstu, kurā ievietot līķautu. Tas glabājas drošā vietā, un to allaž sargā valdniekam uzticīgi kareivji. Tas auduma gabals ir pa­veicis ne vienu vien brīnumu, — tas ir izdziedējis ne tikai Abgaru, bet arī daudzus citus, kas tam tuvojušies ar ticību. Vēl gribu tev pastāstīt, ka uz auduma palikušas asins un sviedru pēdas — uz līķauta redzams Jēzus sejas un auguma atspulgs. Kad skatos uz audeklu, man šķiet, ka redzu mūsu Skolotāju. Šais brīžos izjūtu visas sāpes un mocības, kam viņu pakļāva romieši.

— Gan pienāks diena, kad es lūgšu, lai tu man parādi līķautu, — teica Tadejs. — Meklēšu atbildi savā sirdī, jo šobrīd es nespēju pārkāpt seno aizliegumu.

Beidzot viņi sasniedza pili, un Abgars sirsnīgi uzņēma atnācējus. Vald­niece pat neccntās slēpt, cik ļoti viņu satrauc iespēja iepazīt Jēzus draugu.

— Esi sveicināts tu, kas biji draugs mūsu Skolotājam. Esi mūsu viesis un paliec šai pilsētā, cik ilgi vēlies. Mēs gādāsim, lai tev nekā netrūktu. Mēs tikai gribēsim, lai tu stāsti par Jēzu, lai atgādini mums viņa vārdus un darbus. Tāpat, ja vien tu atļausi, cs likšu, lai mani rakstveži uzmanīgi klausās un pieraksta tevis stāstīto. Kad tavi vārdi būs noglabāti perga­mentu rituļos, mūsu Skolotāja dzīvi un mācību varēs iepazīt gan ede­sieši, gan ļaudis citās pilsētās.

Visu dienu un visu vakaru, un pat līdz dziļai naktij Tadejs un Hosars stāstīja valdniekam un viņa galmam par Jēzus paveiktajiem brīnumiem.

Tadejs pieņēma Abgara uzaicinājumu palikt Edesā, taču atteicās no valdnieka piedāvātajām ērtībām. Viņš lūdza tikai mazu istabiņu netālu no vietas, kur dzīvoja Hosars. Tieši tāpat kā Hosars pēc atgriešanās no Jeruzalemes, Tadejs atsacījās arī no valdnieka piedāvātajiem kalpiem un vergiem. Tika norunāts, ka Tadeja rakstvedis būs Hosars, kurš iemū­žinās uz pergamenta visu, ko Tadejs stāstīs par Jēzu.