Svētā līķauta brālība

44

Templietis piecirta piešus zirgam pie sāniem. Tālumā jau bija sare­dzama Gvadjana un Kaštrumarimas cietokšņa dzeguļi. Bruņinieks bez atpūtas bija jājis no pašas Parīzes, kur bezspēcīgi bija noraudzījics, kā tiek izpildīts nāvessods ordeņa lielmestram.

Ausīs aizvien vēl skanēja Zaķa de Molē balss, kas solīja drīzu Dieva sodu Filipam Skaistajam un pāvestam Klementam. Templietis nešau­bījās, ka Dievs gādās par taisnību un noziegums, ko ar pāvesta atbalstu pastrādājis Francijas karalis, nepaliks bez atmaksas.

Zakam de Molē bija laupīta dzīvība, taču lepnumu viņam atņemt nebija spējis neviens — līdz pēdējiem dzīves mirkļiem lielmestrs nezau­dēja godu un drosmi.

Šķērsojis upi, samaksājis pārcēlājam un izkāpis Portugāles krastā, tem­plietis steidzās uz cietoksni, kas bija viņa mājas pēdējos trīs gadus kopš atgriešanās no cīņām Ēģiptē un Kiprā.

Mestrs Zozē Sa Beiru nekavējoties pieņēma bruņinieku Zoau de Tomaru un sniedza tam kausu vēsa ūdens, mudināja apsēsties un atvel­dzēties pēc nogurdinošā ceļa. Tad mestrs apsēdās arī pats un sagatavo­jās uzklausīt bruņinieku, kuru pirms neilga laika bija nosūtījis uz Parīzi izlūkos.

Divas stundas Zoau de Tomaru aizrautīgi stāstīja par Tempļa pēdē­jām pastāvēšanas dienām, jo sevišķi sīki pievērsdamies 19. marta noti­kumiem, kad Zaks dc Molē un pēdējie ordeņa brāļi dzīvi tika sadedzināti sārtā parīziešu un karaļa galminieku acu priekšā. Mestrs klausījās un cīnījās ar sirdssāpēm.

Filips Skaistais ordeni bija lēmis nāvei, un šais dienās pēc pāvesta pavēles templiešus vajāja visā F,iropā. Visās kristīgajās karalistēs Tempļa ordeņa darbība bija jāpārtrauc.

Zozē Sa Beiru bija pārliecināts, ka Portugāles valdnieks Dinišs aiz­stāvēs templiešus, — karalis vienmēr bijis Tempļa draugs un aizstāvis. 1 aču vai Dinišs spēs pretoties pāvesta Klementa pavēlēm? Vajadzēja steig­šus sūtīt pie karaļa kādu no bruņiniekiem.

— Brāli Zoau, es zinu, cik ļoti esat noguris pēc tālā ceļa, taču gribu lūgt, lai uzņematies vēl citu tikpat svarīgu uzdevumu. Jūs dosieties uz Lisabonu un aizvedīsiet karalim vēstuli. Izstāstīsiet Dinišam visu, ko redzējāt. Savā stāstā neizlaidiet pat vissīkākās un šausmīgākās detaļas. Un sagaidiet valdnieka atbildi. Es eju rakstīt vēstuli, bet jūs tostarp va­rat atpūsties. Jau rīt jums vajadzētu doties ceļā.

Zoau dc Tomaru tik tikko paguva atvilkt elpu un izgulēties pēc tālā ce­ļojuma. Saule vēl nebija uzlēkusi, kad viņu jau sauca mestrs.

— Ņemiet vēstuli un steidzieties uz Lisabonu. Lai Dievs jūs sargā!

reforma, un pirmo reizi labības, olīveļļas un laba vīna bija tik daudz, ka to varēja eksportēt.

Zoau de Tomaru nebija jāgaida ilgi, līdz karalis viņu pieņēma. Templietis, atdevis valdniekam mestra Zozē Sa Beiru vēstuli, atkal stāstīja visu, ko bija redzējis Parīzē.

Valdnieks solīja visdrīzākajā laikā uzrakstīt atbildes vēstuli — par pā­vesta pavēli iznīcināt Tempļa ordeni viņam jau bija zināms.

Zoau de Tomaru bija zināms, ka Diniša un Baznīcas attiecības allaž bijušas labas un draudzīgas. Vai tiešām karalim pietiks drosmes nostā­ties pret pāvesta gribu?

Pagāja trīs dienas, un tcmplicti atkal aicināja uz valdnieka pili. Kara­lis Dinišs bija pieņēmis gudru, Salamana cienīgu lēmumu: pāvesta lēmumam viņš nepretosies, taču arī templiešu vajāšanas neuzsāks. Por­tugāles Dinišs bija nolēmis, ka jādibina jauns ordenis — Kristus ordenis, par kura brāļiem kļūs visi templieši. Tic nemainītu varēs saglabāt arī savu regulu — vienīgā un būtiskā atšķirība būs tā, ka jaunais ordenis būs pakļauts nevis pāvestam, bet karalim. Tādējādi apdomīgais karalis panāks, ka visas Tempļa bagātības paliks Portugālē un Baznīca zaudēs tiesības tās atdot citiem ordeņiem. Vēl svarīgāks būs cits ieguvums: turpmāk ka­ralis vienmēr varēs rēķināties ar tcmpliešu atbalstu un tikpat droši varēs paļauties uz to zeltu, kas noderēs, lai īstenotu daudzas ieceres ar mērķi vairot valsts labklājību un spēku.

Karaļa lēmums bija ciešs un negrozāms. Visu komendu vadītājiem ne­vilcinoties tika paziņots, ka turpmāk Portugāles templieši būs karaļa pakļautībā.

Uzzinājis karaļa spriedumu, mestrs Zozē Sa Beiru saprata, ka no šī brīža vairs nevarēs justies kā pilntiesīgs Tempļa bagātību pārraugs, — šai zemē templiešus nepiemeklēs tik baismīgs liktenis kā Francijā, neviens bruņiniekus nespīdzinās un dzīvus nededzinās, taču visi ordeņa īpašumi pāries karaļa ziņā. Pavisam drīz no Lisabonas varētu pienākt pieprasījums pēc sīka ikvienas komendas īpašumu inventāra, tāpēc steigšus vajadzēja pieņemt svarīgus lēmumus.

Kaštrumarima vairs nebija pietiekami droša vieta, kur uzglabāt

Tempļa vislielāko dārgumu, — to vajadzēja noslēpt tā, lai to nemūžam nesasniegtu nc karaļa, ne pāvesta rokas.

Beltrana de Santiljana somā, no kuras viņš vairs nešķīrās nc brīdi, rūpīgi salocīts, gulēja svētais līķauts.

Bruņinieks gaidīja paisumu — tikko ūdens būs uzkāpis pietiekami augstu, ostu varēs pamest kuģis, kura galamērķis būs Skotija. Tā bija vienīgā kristīgās pasaules karaļvalsts, kuru nebija sasniegusi pavēle par ordeņa iznīcināšanu. Skotiju pāvesta pavēles vairs nekādi neskāra.

Skotijas karalis Roberts bija ckskomunicēts un par Baznīcas lietām neinteresējās, tāpat Baznīca centās ignorēt Skotiju.

Roberta valdījumos Tempļa bruņinieki varēja justies drošībā, un Skotija turpmāk būs vienīgā zeme, kur Templis pilnībā saglabās savu varenību.

Zozē Sa Beiru zināja, ka vienīgi Skotijā ordeņa lielākais svētums un bagātība būs patiesā drošībā, tāpēc, pakļaudamies rīkojumiem, ko pirms nāves bija devis pēdējais dzīvi sadedzinātais lielmestrs Zaks de Molē, viņš nolēma sūtīt relikviju uz Tempļa namu Erbrouzā. Svēto līķautu līdz skotu zemei būs jānogādā bruņiniekiem Beltranam de Santiljanam, Zoau de Tomaru, Vilfrcdam dc Pajēnam un citiem.

Lai tad Skotijas mestrs izlemj, kur turpmāk slēpt svētumu. Tieši viņš būs atbildīgs par to, lai relikvija nemūžam nenonāktu svešās rokās.

Kaštrumarimas mestrs pasniedza Beltranam dc Santiljanam vēstules, kas nododamas Skotijas mestram, — viena no tām bija Zaķa dc Molē savulaik rakstītā, bet otrā Zozē Sa Beiru izskaidroja, kāpēc Portugālē vairs nebūtu iespējams nosargāt Tempļa lielo noslēpumu.

Laiva devās lejup pa Gvadjanas straumi, pie pašas grīvas gaidīja kuģis, kuram Tempļa dārgākā manta būs jāaizved līdz Skotijai. Laivā sēdošie bruņinieki neraudzījās atpakaļ. Daudziem no viņiem sirdi bija pārpildī­jušas skumjas — Kaštrumarimas cietoksnis bija to mājas, bet tagad Portugāli vajadzēja pamest uz visiem laikiem.

Jūras brauciena laikā ceļiniekus pārsteidza spēcīga vētra. Lietus triecās sīvām šaltīm, un viļņi mētāja kuģi kā rieksta čaumalu — daudz netrūka, lai tas būtu nozudis melnajā dzelmē.

Beidzot pie apvāršņa parādījās Skotijas klinšainie krasti, vēstot, ka tālais brauciens drīz būs galā. Tempļa brāļi Skotijā jau bija saņēmuši ziņas par nežēlīgo izrēķināšanos, kas Francijā notikusi pēc karaļa un pā­vesta pavēles. Taču šeit, Skotijā, templieši jutās drošībā, jo karalis Ro­berts bija ordeņa draugs, bet viņi paši — tā uzticamākie cīņu biedri un atbalstītāji.

Mestrs atbraucējus aicināja uz kapitula zāli. Tur apstulbušo bruņi­nieku priekšā tika atritināts svētais audekls. Uz līķauta redzamais tēls ordeņa brāļiem nebija svešs — pēc patiesā Kristus atveida bija darināti daudzi gleznojumi, un viens no tiem atradās arī šā Tempļa nama kapelā.

Daudzas stundas bruņinieki gremdējās lūgšanās, raudzīdamies Kristus sejā. Tā aizritēja visa nakts, un, kad ordeņa brāļi izgāja no kapitula zā­les, saule jau kāpa debesīs.

Beltrans dc Santiljana palika divatā ar Skotijas templiešu mestru. Pēc neilgas apspriedes abi, rūpīgi salocījuši audeklu, steidzās to noglabāt. Šis bija Tempļa vislielākais dārgums, kuru saskaņā ar pēdējā lielmestra gribu nākamajos gados un gadsimtos varēs skatīt tikai nedaudzi izredzē­tie. Tagad svētā relikvija bija drošībā, un Zaks de Molē viņsaulē varēja būt mierīgs.