Svētā līķauta brālība

29

Adaijs iegāja savā mājā, cenzdamies nesacelt troksni. Ilgais ceļš viņu bija nogurdinājis. Viņš bija uzskatījis par labāku uzreiz atgriezties Urfa, pat ncpārnakšņojot Stambulā.

Guners gan brīnīsies, kad no rīta viņu ieraudzīs. Viņš savu uzticamo kalpotāju nebija brīdinājis, ka atgriezīsies jau šonakt, — viņš nebija brī­dinājis nevienu.

Rakalbasi bija palicis Berlīnē, bet no turienes dosies tālāk uz Clrihi pēc naudas, kas nepieciešama, lai samaksātu tiem abiem vīriešiem cie­tumā, kuri ir ar mieru nogalināt Mendibu.

Adaijam patiešām bija žēl, ka Mendibam jāmirst, — viņš bija labs pui­sis, tik sirsnīgs un apķērīgs. Taču Mendibu noteikti izsekos un, izseko­jot viņu, atklās Kopienu, tāpēc viņam jāmirst.

Kopienai bija izdevies izdzīvot jau tik ilgi — par spīti persiešiem, krustnešiem, bizantiešiem un turkiem. Viņi, Kopienai piederīgie, jau gadsimtiem ilgi dzīvoja slepenībā, un viņu mērķis bija paveikt no sen­čiem mantoto uzdevumu.

Dievam būtu bijis viņiem jāpalīdz, jo taisni viņi taču ir visīstenākie kristieši, tomēr Dievs savu palīdzību liedza un tikai citu pēc cita sūtīja visbriesmīgākos pārbaudījumus. Un tagad bija jāmirst arī Mendibam.

Adaijs lēniem soļiem uzkāpa pa kāpnēm un iegāja savā guļamistabā. Gulta bija saklāta. Guners vakaros šo istabu vienmēr sagatavoja viņa naktsmieram — pat tad, ja viņš bija devies kādā tālākā ceļojumā. Draugs vienmēr viņam bija kalpojis uzricami, visiem spēkiem pūlēdamies padarīt viņa dzīvi ērtāku un tīkamāku, uzminēdams viņa vēlmes, pirms tās tiku­šas izteiktas.

Turklāt Guners bija vienīgais cilvēks, kurš ar viņu uzdrošinājās saru­nāties atklāti, vienīgais, kurš uzdrīkstējās viņu kritizēt. Reizēm Adaijam pat šķita, ka Gunera vārdos saklausāms izaicinājums. Taču Guners viņu nemūžam nenodotu, lai nu kurš, bet ne Guners. Cik muļķīgi bija pie­ļaut domu, ka nodevējs varētu būt viņa uzticamākais draugs. Ja viņš nebūtu varējis paļauties uz Guneru, tad nebūtu spējis nest smago pie­nākuma nastu, kas viņu nospieda visu mūžu.

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Adaijs steidzās tās atvērt.

— Es tevi pamodināju, Guner?

— Nespēju gulēt jau vairākas dienas. Vai Mendibs mirs?

— Tu piecēlies tikai, lai apvaicātos par Mendibu?

— Vai tad ir kaut kas svarīgāks par cilvēka dzīvību?

— Tu atkal esi nolēmis mani mocīt?

— Nē, lai Dievs pasargā. Es tikai vēršos pie tavas sirdsapziņas, cerē­dams, ka šis neprāts reiz beigsies.

— Ej projām, Guner. Man jāatpūšas.

Guners apgriezās un klusēdams izgāja no istabas, bet Adaijs sažņau­dza dūres, cīnīdamies ar mežonīgu dusmu vilni.