Svētā līķauta brālība

24

— Grāmata, ko tu lasi, droši vien ir ļoti aizraujoša, ja jau tu pat nemani, ka esmu atgriezies.

— Ai, Marko, atvaino! — atbildēja Sofija. — Tev taisnība, es tiešām tevi nepamanīju, bet tu droši vien ielavījies iekšā klusi kā kaķis.

— Ko tu lasi?

— Svētā līķauta vēsturi.

— Tu taču to tāpat zini no galvas. Patiesībā visiem itāļiem tā ir labi zināma.

— Jā, taču varbūt senajos notikumos izdosies pamanīt kaut ko, kas mums ļautu atrast jaunas pēdas.

— Tu domā, Sindones vēsturē?

— Tas jau pagaidām ir tikai mans minējums, taču gribas pārbaudīt visas iespējas.

Marko pārsteigts raudzījās uz Sofiju. Vai tiešām viņš jau kļuvis tik vecs, ka neredz tālāk par degungalu? Sofijai taču var būt taisnība! Tie­šām derētu pārlūkot svētā līķauta vēsturi, jo varbūt atrisinājums slēpjas tālā pagātnē.

— Vai tu jau esi atradusi kādu pavedienu?

— Nē, es tikai lasu un gaidu, līdz prātā iedegsies spuldzīte, — atbil­dēja Sofija, piesizdama sev pie pieres.

— Kuru laikaposmu pašlaik pēti?

— Es tikko sāku un tālāk par VI gadsimtu neesmu tikusi. Tai laikā Edesas bīskaps Eilalijs redzējis pravietisku sapni, kurā viņam kāda sieviete atklāja, kur paslēpts svētais līķauts. Tu zini, ka līķauts ilgu laiku bija nozaudēts, neviens nezināja, kur tas palicis, patiesībā neviens pat nezi­nāja, ka tāds pastāvējis, taču Evagrijs…

— Kas tas par Evagriju? — ienākusi kabinetā, apjautājās Minerva.

— Redzi, Evagrijs savā Historia ecclesiastica raksta, ka 544. gadā Edesa uzvarējusi karā pret Kosrovu I, kura karaspēks bija aplencis šo pil­sētu. Un par uzvaru varot pateikties tikai Mandilionam, ko edesieši ne­suši procesijā visapkārt pilsētai pa nocietinājumu mūriem, un…

— Tu tomēr pasaki, kas ir tic Evagrijs un Mandilions? — neatlaidās Minerva.

— Ja tu klausītos, ko es stāstu, tad saprastu, — atcirta Sofija.

— Atvaino, tev taisnība. Jūs runājat, bet es atnāku un jaucos vidū, — drūmi noteica Minerva.

Marko smaidīdams uzlūkoja viņu. Kas gan noticis, ka Minerva šo­dien ir tik sliktā omā?

— Sofija pārlūko Sindones vēsturi, — Marko paskaidroja, — un patlaban mēs runājām par tās parādīšanos Edesā 544. gadā, kad pilsētu bija aplenkuši persieši. Aplenkums bija ilgs, edesieši jau gandrīz pie­veikti. Un, lai cik sparīgi viņi ar liesmojošām bultām apšaudīja persiešu kaujas mašīnas, tās nekādi neaizdegās.

— Un kas notika tālāk? — jautāja Minerva.

— Ja var ticēt tam, ko raksta Evagrijs, — turpināja Sofija. — Edesas bīskaps Eilalijs redzēja sapni, kurā kāda sieviete viņam atklāja, kur pa­slēpts svētais līķauts. Edesieši tūlīt ņēmās paslēptuvi meklēt un atrada to ierīkotu nocietinājumu mūrī pie pilsētas Rietumu vārtiem. Šis atklā­jums vairoja pilsētnieku ticību, Sindoni nesa procesijā visapkārt mūriem, no kuriem kareivji turpināja raidīt liesmojošās bultas. Taču tagad ienaid­nieku kara mašīnas beidzot aizdegās, un drīz vien persieši bēga, pār­traukdami aplenkumu.

— Jauks stāsts, bet vai tas ir arī patiess? — jautāja Minerva.

— Mēs, vēsturnieki, atzīstam par reāliem faktiem to, kas ir tikai le­ģendas, bet daudzus vēsturiskus notikumus uzskatām tikai par leģendām. Spilgtākie piemēri ir Troja, Knosa, Mikēnas… — pilsētas, kuras gadsim­tiem ilgi uzskatīja par piederīgām mītu pasaulei, līdz Šlīmanis, Evanss un citi arheologi apņēmās pierādīt, ka tās pastāvējušas īstenībā, un viņiem tas izdevās, — atbildēja Sofija.

— Bīskaps noteikti zināja, kur paslēpts līķauts, jo, lai arī kādi naivuļi mēs būtu, tām pasaciņām par pravietisko sapni mēs taču neticēsim, vai ne? — noteica Minerva.

— Tāds nu ir stāsts, kas saglabājies līdz mūsdienām, bet, iespējams, tev taisnība, — atteica Marko. — Varbūt Eilalijs zināja, kur līķauts pa­slēpts, bet varbūt pats to noglabāja, lai vajadzīgā brīdī to varētu atrast un pavēstīt, ka noticis brīnums. Kurš gan vairs var izdibināt patiesību, kad pagājis pusotrs gadu tūkstotis. Vēl tu prasīji, kas ir Mandilions. Tad zini, ka mandjlion ir grieķu vārds, ar kuru apzīmē garīdznieku tērpus, un tā mēdz dēvēt arī Sindoni, kura salocīta tā, ka redzams tikai sejas atveids.

Pjetro, Džuzepe un Antonīno ieradās reizē, dedzīgi strīdēdamies par futbolu.

Marko savu komandu bija sapulcinājis uz apspriedi, lai pavēstītu, ka jau pēc diviem mēnešiem no cietuma tiks atbrīvots Turīnas bezmēlis. Bija pienācis laiks sagatavot tā izsekošanas plānu.

Pjetro uzmeta greizu skatienu Sofijai. Abi jau ilgāku laiku centās izvairīties viens no otra sabiedrības, lai gan visiem spēkiem pūlējās, lai attiecības vismaz ārēji izskatītos profesionālas un draudzīgas. Tomēr saspīlējums abu attiecībās bija skaidri jūtams un bieži bojāja noskaņo­jumu visai nodaļai.

Gan Marko, gan pārējie uzmanījās, lai viņi nepaliktu divatā, un vairs neuzticēja abiem kopīgus uzdevumus. Bija pārlieku skaidri redzams, ka Pjetro aizvien vēl mīl Sofiju, taču viņa nekādas siltās jūtas pret bijušo draugu nelolo.

— Tātad, — ierunājās Marko, — pēc dažām dienām Drošības pa­dome apmeklēs Turīnas cietumu. Nonākuši bezmēļa kamerā, viņi lūgs, lai cietuma direktors, sociālais darbinieks un psiholoģe izsaka savu vie­dokli par šo ieslodzīto. Visi trīs vienbalsīgi apgalvos, ka mēmais ir pa­rasts un nekaitīgs zaglēns, kurš sabiedrību nopietni neapdraud.

— Pārāk primitīvi, — noskaldīja Pjetro.

— Nē, nē, tik primitīvi nemaz nebūs. Tūlīt atskanēs ierosinājums mēmo nogādāt uz kādu speciālo psihiatrisko slimnīcu, kur ārsti varētu pārliecināties par viņa pieskaitāmību un izlemt, vai viņš ir spējīgs dzīvot patstāvīgu dzīvi sabiedrībā. Paskatīsimies, vai mēmais sāks nervozēt, padzirdējis par izredzēm nonākt psihiatriskajā slimnīcā, vai arī joprojām būs tikpat bezkaislīgs kā agrāk. Nākamais posms būs klusums. Cietum sargi mēmā klātbūtnē nerunās par viņa iespējamo atbrīvošanu — vis­maz pirmajās dienās ne — un novēros viņa izturēšanos. Kad pēc mēneša atkal sanāks padome, tiks nolemts mēmo atbrīvot, un vēl pēc divām nedē­ļām viņš būs brīvs. Es gribu, lai tu, Sofij, kopā ar Džuzepi brauc uz Tu­rīnu un visu noorganizē. Sakiet, kas, jūsuprāt, mums būs nepieciešams.

Apspriede turpinājās vēl labu brīdi, bet, kad viss bija izrunāts un pie­nāca laiks ikvienam atgriezties pie steidzamākajiem darbiem, Marko at­gādināja, ka vakarā visi ir ielūgti uz viņa dzimšanas dienas svinībām.

* * *

— Tātad atbrīvosiet mēmo? Diezgan riskants lēmums.

— Jā, taču tas ir vienīgais pavediens. Vai nu mēmais mūs aizvedīs līdz atrisinājumam, vai arī mēs šo lietu neatrisināsim līdz mūža galam.

Marko un Santjago runājās, malkodami Paolas pasniegto kampari.

Paola, būdama lieliska saimniece, bija sarīkojusi vakariņas, un Marko bija ielūdzis visus labākos draugus. Tik liela galda, pie kura sasēdināt visus viesus, viņu mājās nebija, tāpēc tika izlemts par labu bufetei. Paola un abu meitas pildīja glāzes un šķīvjus, nenogurstoši aprūpēdamas divus dučus viesu.

— Sofija un Džuzepe būs atbildīgi par visas operācijas noorganizē­šanu. Nākamnedēļ abi brauks uz Turīnu.

— Mana māsa Anna arī dodas uz Turīnu. Sindone kļuvusi par viņas apmātību kopš tā vakara, kad biji mūs ielūdzis. Viņa man atsūtīja garu vēstuli un veselu žūksni materiālu. Un apgalvo, ka visu ar Sindoni sais­tīto notikumu atslēga esot jāmeklē tālā pagātnē. Lai gan Anna ir zvē­rējusi nc rindas par šiem notikumiem nerakstīt, es gribu tevi brīdināt, jo viņa ir apņēmusies veikt pati savu neatkarīgu izmeklēšanu. Tā kā paziņoju, ka savās mājās Romā nevēlos viņu redzēt, viņa nolēma braukt uz Turīnu. Vispār viņa ir laba meitene, gudra un apņēmīga, tikai spītīga un ziņkārīga, kā jau visi žurnālisti. Un nevar noliegt, ka viņa ir apveltīta ar labu okšķera instinktu. Ceru, ka viņas pētījumi jums nekādas problē­mas neradīs, taču, ja tev pienāk ziņas par kādu žurnālisti, kas jaucas, kur nevajag, piezvani man. Ar presi vienmēr ir sarežģījumi, pat ja tās pār­stāvji ir pašu ģimenes locekļi.

— Vai tu man iedosi izlasīt tos materiālus?

— Tos, ko atsūtīja Anna?

— Jā. Dīvaina sagadīšanās, ari Sofija patlaban iedziļinās Sindones vēsturē un apgalvo, ka visu negadījumu cēloņi droši vien ir meklējami pagātnē.

— Ak tā? Labi, es tev to visu aizsūtīšu, taču, manuprāt, tur sarakstī­tas tukšas spekulācijas un neko noderīgu tu tur neatradīsi.

— Iedošu tos materiālus Sofijai, kaut arī nav prāta lieta pielaist žur­nālisti tik tuvu izmeklēšanai. Viņi vienmēr rada pamatīgu jucekli un viena raksta dēļ ir spējīgi…

— Nē, nē, Marko, tavām bažām nav pamata. Anna tiešām ir godīgs cilvēks, viņa mīl mani un nekad nedarītu neko tādu, kas varētu man kai­tēt. Viņa apzinās, ka esmu Spānijas pārstāvis Eiropola Romas nodaļā un man nedrīkst būt nekādu sarežģījumu ar vietējo policiju. Un fakts, ka manas tuvākās radinieces rīcībā ir nonākušas slepenas ziņas, man no­pietni kaitētu. Nē, šai ziņā uz Annu var paļauties.

— Bet tu pats man teici, ka viņa ir ziņkārīga un dodas uz Turīnu, lai uzsāktu neatkarīgu izmeklēšanu.

— Jā, taču laikrakstos viņa nedrukās ne rindiņu par šo lietu, un, ja viņai izdosies ko noskaidrot, viņa vispirms to paziņos man. Anna tie­šām apzinās, kas man draud, ja viņa publicēs rakstu par lietu, ko jopro­jām izmeklē Mākslas nodaļa.

— Un viņa tev paziņos visu, ko būs noskaidrojusi?

— Jā, Anna pat piedāvāja darījumu: viņa tev atklāšot visu, ko izdibi­nās, bet tu savukārt izstāsti viņai visu, ko pagaidām esat noskaidrojuši. Es, protams, teicu, lai viņa par šādu darījumu pat nesapņo, taču zinu, ka viņa man noteikti zvanīs, ja būs kaut ko uzzinājusi un gribēs, lai mcs to pārbaudām.

— Tātad esam ieguvuši brīvprātīgo palīdzi… Labi, neuztraucies. Pateikšu Džuzepem un Sofijai, lai Turīnā uzmanās.

— No kā mums būs jāuzmanās?

— Ā, Sofij! Santjago man stāsta par savu māsu Annu, nezinu, vai tu viņu pazīsti.

— Manuprāt, mēs pirms dažiem gadiem esam tikušās kādā jubilejā. Vai tik ne toreiz, kad izvadījām pensijā Turčo?

— Pareizi! Anna bija Romā un pavadīja mani. Viņa bieži mani ap­ciemo, esmu viņas vienīgais brālis, turklāt vecāks par viņu. Mūsu tēvs no­mira, kad viņa vēl bija pavisam maza, arī tāpēc mūs vieno īpašas saites.

— Atceros viņu, jo toreiz ilgi runājām par preses un policijas attie­cībām. Viņa teica, ka abas puses reizēm noslēdz laulību, kuras pamatā ir savstarpēja ieinteresētība un izdevīgums, taču tik un tā viss vienmēr beidzoties ar šķiršanos. Man viņa šķita ļoti gudra un simpātiska.

— Priecājos, ka tu viņu atceries ar simpātijām, jo Turīnā jūs noteikti satiksieties. Anna ari izmeklē Sindones lietu, — pavēstīja Marko.

Sofijas sejā atspoguļojās izbrīns un neizpratne, tāpēc Santjago stei­dzās paskaidrot, kāpēc Anna sākusi interesēties par svēto līķautu un kā šī interese pamazām izvērtusies par īstu apsēstību.

— Zini, ko Santjago man tikko stāstīja? Anna uzskatot, ka ar Sindoni saistīto notikumu atslēga meklējama pagātnē…

— Jā, es arī tā domāju. Es tev jau teicu…

— Es jau Santjago to izstāstīju. Viņš mums iedos savas māsas atsū­tītās piezīmes. Uzmetīsim tām aci, jo varbūt žurnālistei veicies labāk nekā mums.

— Kāpēc mēs nevarētu aprunāties ar viņu pašu? — jautāja Sofija.

— Pagaidām būs labi tāpat, — domīgi atteica Marko.

— Nebūtu pirmā reize, kad policija vai karabinieri izmeklēšanas laikā noslēdz vienošanos ar kādu žurnālistu.

— Zinu, taču man patiktu, ja vismaz pagaidām lieka informācija ne­izplatītos tālāk par mūsu nodaļu. Ja Anna uzzinās ko noderīgu, tad jau redzēsim, kā rīkoties tālāk.

Viesistabā, Paolas pavadīti, ienāca Džons un Liza Beriji. Marko ap­skāva Džonu.

— Priecājos, ka varējāt atnākt.

— Tikko atgriezos no Vašingtonas. Tu jau zini, kāda ir priekšnie­cība, un Valsts departamenta vadība nav nekāds izņēmums. Veselu nedēļu pavadīju, piedalīdamies pilnīgi absurdās sapulcēs, kas, manuprāt, vaja­dzīgas tikai tāpēc, lai pamatotu dažu personu algu.

— Zināt, viņam piedāvāja pārcelties uz Londonu, — teica Liza.

— Vai jums tādas pārmaiņas patiktu? — vaicāja Paola.

— Nē, es atteicos, labāk gribu palikt Romā. Valsts departamentā visi ir pārliecināti, ka norīkojums uz Londonu ir paaugstinājums un kāpums karjerā. Varbūt viņiem taisnība, taču es labāk gribu palikt tepat. Jūs mani uzskatāt par jeņķi, taču cs pats jūtos īsts romietis.