Svētā līķauta brālība

36

Anna Himenesa nospieda zvana pogu. Šis elegantais Viktorijas laiku nams vienā no smalkākajiem Londonas rajoniem izskatījās kā bagāta lorda mājvieta. Aiz durvīm atskanēja melodiski džinksti, un tās atvēra sirms majordoms.

— Labdien. Ko jūs vēlaties?

— Es gribētu runāt ar šī institūta direktoru.

— Jums ir sarunāta tikšanās?

— Jā. Es esmu žurnāliste, un mani sauc Anna Himenesa. Tikšanos man sarunāja kolēģis no laikraksta Times, Džerijs Donaldss.

— Nāciet iekšā un, lūdzu, brīdi uzgaidiet.

Mājas vestibils bija plašs un grezni iekārtots. Koka grīdu sedza mīksti persiešu paklāji, pie sienām bija aplūkojamas vairākas reliģiska satura gleznas.

Gaidot majordoma atgriešanos, Anna sāka vērot gleznas un nema­nīja, ka viņu pašu pētīgi noskata kāds vecs vīrs.

— Labdien, Himenesas kundze, — vērotājs beidzot ierunājās.

— Labdien, atvainojiet, es nemaz nemanīju…

— Nāciet uz manu kabinetu. Tātad jūs esat Džerija Donaldsa drau­dzene?

Anna uzskatīja par labāku pasmaidīt un skaidriem vārdiem uz šo jau­tājumu neatbildēt. Patiesībā viņa savai mūžu pat iztālēm nebija redzējusi šo Džeriju Donaldsu, kurš prata atdarīt visciešāk aizslēgtās Londonas durvis.

Manīgais Times žurnālists bija draugos ar kādu Annai labi pazīstamu diplomātu, kurš savulaik bija strādājis Londonā, bet tagad bija pārcelts uz Briseli, kur darbojās kādā ES iestādē. Nebija viegli viņu pārliecināt, taču beigu beigās viņš bija piekritis Annai palīdzēt un bija iedevis viņai Donaldsa telefona numuru, pats neaizmirsdams žurnālistam aizbilst par savu draudzeni kādu labu vārdu. Džerijs Donaldss bija uzmanīgi uz­klausījis Annas vajadzību un palūdzis, lai viņam dod pāris stundu laika. Divas stundas vēl nebija pagājušas, kad viņš jau zvanīja Annai uz Turīnu un paziņoja, ka godājamais profesors Entonijs Makdžils ir atvēlējis vi­ņai tikšanos.

Profesors apsēdās mīkstā ādas krēslā un mudināja Annu iekārtoties uz dīvāna. Kabinetā ienāca arī sirmais majordoms, nesdams paplāti ar tējas piederumiem.

Dažas minūtes Anna atbildēja uz Makdžila jautājumiem par viņas darbošanos žurnālistikā un par politisko situāciju Spānijā. Beidzot pro­fesors nolēma, ka pienācis laiks ķerties pie lietas.

— Tātad jūs interesējaties par templiešiem.

— Jā, es biju ļoti pārsteigta, uzzinot, ka tie joprojām pastāv un ka tiem ir pat sava mājaslapa internetā. Sekojot tās reģistrācijas adresei, es nokļuvu pie jums.

— Šis ir tikai zinātnisks pētniecības centrs, nekas vairāk. Bet sakiet, ko tieši jūs vēlaties uzzināt.

— Ja mūsdienās templieši joprojām pastāv, es gribētu zināt, ar ko viņi nodarbojas, kādi ir viņu mērķi… un, ja būtu iespējams, es vēlētos uzdot arī dažus jautājumus par vēstures notikumiem, kuros Tempļa or­deņa bruņinieki bija iesaistīti.

— Redziet, jaunkundz, templieši, kādus jūs viņus iztēlojaties, vairs neeksistē. Laiki ir mainījušies, un templieši līdz ar tiem.

— Vai tad informācija, ko atradu internetā, ir nepatiesa?

— Nē, un pierādījums ir tas, ka šobrīd jūs šeit sarunājaties ar mani. Es tikai gribētu jūs brīdināt, lai neļaujat pārlieku vaļu savai iztēlei. Bru­ņiniekus ar zobenu rokās jūs vairs nesastapsiet, mēs dzīvojam divdes­mit pirmajā gadsimtā.

— To es saprotu.

— Mēs esam organizācija, kas nodarbojas ar vēsturiskiem pētījumiem. Mūsu darbošanās galvenokārt norit sociālajā un intelektuālajā jomā.

— Taču jūs esat patiesie Tempļa mantinieki?

— Kad pāvests Klements V likvidēja Tempļa ordeni, tā bruņinieki iekļāvās citos ordeņos. Aragonā tie kļuva par Montesas ordeņa brāļiem, Portugālē karalis Dinišs izveidoja jaunu ordeni — Orden Do Cristo, Vācijā templieši pārgāja Teitoņu ordeni, bet Skotijā Tempļa ordenis ne­kad nav ticis izklīdināts. Tikai Skotijas Tempļa ordeņa nepārtrauktā pa­stāvēšana izskaidro, kāpēc templiešu gars ir saglabājies līdz mūsdienām. Skotijas templieši kļuva par daļu no Francijas Garde Escossaise, kurai kopš XV gadsimta ir uzdevums sargāt karali. Skotijā viņi atbalstīja Stjuartu dinastiju. Kopš 1705. gada ordenis vairs neslēpjas. Tai gadā rika pieņemta jauna ordeņa regula un par mestru tika ievēlēts Luijs Filips d'Orleāns. Daļa templiešu piedalījās franču revolūcijā, daudzi aktīvi darbojās Napo­leona valdīšanas laikos, tāpat templieši aktīvi cīnījās par Grieķijas neat­karību, Otrā pasaules kara laikā iesaistījās Francijas pretošanās kustībā…

— Kā? Ar kādas organizācijas starpniecību? Kā viņus sauca?

— Visu šo laiku templieši ir dzīvojuši klusi un neuzkrītoši, viņu dzīve galvenokārt bijusi veltīta pārdomām un pētījumiem, un minētajos no­tikumos viņi piedalījās individuāli, kaut arī allaž uzturot sakarus ar saviem brāļiem. Ir vairākas organizācijas, ko mēs varētu dēvēt ari par klubiem, kurās mēdz pulcēties bruņinieku grupas. Šie klubi ir pilnīgi legāli un pastāv vairākās valstīs. Es negribētu, lai jums par Tempļa or­deni ir nepareizs priekšstats, tāpēc uzsvēršu vēlreiz: mūsdienās jūs vairs neatradīsiet tādu organizāciju, kāda pastāvēja XII un XIII gadsimtā. Tie laiki ir pagājuši. Mūsu institūts nodarbojas ar vēstures pētniecību, mēs cenšamies izzināt notikumus, kuros bija iesaistīts gan ordenis kopumā, gan atsevišķi tā brāļi kopš ordeņa dibināšanas dienas līdz pat tagadnei. Mēs pārmeklējam arhīvus, mēģinām citādām acīm palūkoties uz ne­skaidriem faktiem un atgadījumiem, dzenam pēdas seniem dokumen­tiem. Redzu, ka jūsu sejā parādījusies vilšanās…

— Nē, es tikai…

— Jūs domājāt, ka uz šo tikšanos ieradīsies bruņinieks ar zobenu rokā? Man ļoti žēl, ka lieku jums vilties. Es esmu tikai pensionēts Kem­bridžas universitātes profesors, kurš ir ne tikai dziļi ticīgs, bet arī ir apvienojies ar līdzīgi domājošiem brāļiem, kuri augstāk par visu liek di­vus principus: patiesības mīlestību un taisnīgumu.

Anna nojauta, ka aiz Entonija Makdžila vārdiem slēpjas daudz at­klāti nepateikta. Nebija šaubu, ka patiesība nevar būt tik nevainīga un vienkārša. Viņa nolēma turpināt sarunu un izmēģināt laimi, uzdodot konkrētākus jautājumus.

— Jūs esat tik laipns, ka cs uzdrošināšos pārbaudīt jūsu pacietību ar kādu lūgumu. Vai jūs varētu man palīdzēt izprast kādu pagātnes noti­kumu, kurā, manuprāt, ir iesaistīti templieši?

— Ar vislielāko prieku. Ja nemācēšu jums atbildēt, varēsim ielūkoties mūsu informātizētajā arhīvā. Sakiet, kāds vēstures notikums jūs interesē?

— Es gribētu zināt, vai Baldvina II valdīšanas laikā templieši aizveda svēto līķautu projām no Konstantinopoles. Tieši tobrīd līķauta pēdas pagaist, bet vēlāk tas atkal uzrodas Francijā.

— Ak, svētais līķauts! Cik daudz leģendu par to sacerēts un cik daudz strīdu noticis… Varu jums apliecināt, ka cs kā vēsturnieks uzskatu: Tempļa ordenis nekādi nav saistīts ar līķauta pazušanu.

— Vai par to var pārlieci nādes ari jūsu arhīvā?

— Protams. Profesors Makfeidens jums palīdzēs.

— Profesors Makfeidens?

— Jā, es jūs atstāšu drošās rokās. Man pašam diemžēl jādodas uz kādu sanāksmi. Profesors jums palīdzēs atrast visus jūs interesējošos ma­teriālus. Kā lai nepalīdz cilvēkam, kuru šurp atsūtījis mūsu draugs Džerijs Donaldss!

Profesors Makdžils pašķindināja sīku sudraba zvaniņu. Durvis neka­vējoties atvērās, un kabinetā ienāca majordoms.

— Ričard, pavadi Himcnesas kundzi uz bibliotēku. Tur viņu sa­gaidīs profesors Makfeidens.

— Paldies par palīdzību, profesor Makdžil.

— Ceru, ka tiešām varēsim būt jums noderīgi. Uz redzēšanos!