Svētā līķauta brālība

2

Uguns jau sAka iaizīt baznīcas solus, un biezi dūmi piepildīja vidusjomu. Četri melnā tērpti stāvi steidzās uz vienu no sānu kapelām. Pie durvīm līdzās galvenajam altārim rokas nervozi lauzīja kāds vīrietis. Ugunsdzē­sēju sirēnu gaudas skanēja aizvien tuvāk. Jau pēc dažām sekundēm glā­bēji iebruks katedrālē, un tas nozīmēs vien kārtējo neizdošanos.

Jā, viņi jau bija klāt. Vīrietis skriešiem metās pie melnajiem stāviem, mudinādams tos atteikties no sava nodoma un steigties uz galvenā altāra pusi. Trīs no melnajiem, nikno liesmu iebiedēti, atkāpās un paklausīja vīrieša aicinājumiem, pirms uguns bija viņus ielenkusi, taču viens ietie­pīgi centās piekļūt sānu kapelai. Liesmas iemetās viņa melnajās drānās, taču viņš tikai norāva kapuci, kas bija slēpusi sejas vaibstus. Biedri vēl gri­bēja traukties palīgā, taču bija par vēlu: uguns bija aizšķērsojusi ceļu, un katedrāles lielās durvis drebēja, pamazām padodoties ugunsdzēsēju spie­dienam. Trijotne steigšus sekoja vīrietim, kurš, bailēs drebēdams, gaidīja viņus pie neuzkrītošām sānu durvīm. Viņi izsteidzās no katedrāles tai pašā mirklī, kad uzbrukumā liesmām devās spēcīgas ūdens strūklas, bet liesmu ieskautais stāvs sadega, neizdvešot ne skaņas, ne vienu pašu sāpju vaidu.

Bēgļi nepamanīja, ka, paslēpies vienā no kancelēm, viņus visus šo laiku ir vērojis vēl kāds cilvēks. Piesardzīgi turēdamies ēnā, viņš bija uzmanījis katru melno stāvu soli. Rokā viņam bija pistole ar klusinātāju, taču ieroci tomēr nebija vajadzējis lietot.

Kad melnie stāvi nozuda sānu durvīs, viņš nokāpa no kanceles un, iekams ugunsdzēsēji bija viņu pamanījuši, iedarbināja sienā apslēptu me­hānismu, un nozuda.

Marko Valoni ievilka cigaretes dūmus, kas rīklē asi sajaucās ar tiem, kuri aizvien vēl plūda no ugunsgrēka vietas. Patiesībā viņš bija iznācis ieelpot svaigāku gaisu, kamēr ugunsdzēsēji pabeidza cīņu ar pēdējiem uguns perēkļiem, kas vēl šur tur iegailējās kora labajā spārnā.

Laukums bija norobežots ar barjerām, un karabinieri atvairīja ziņkā­rīgo pūli, kas gribēja izdibināt, kas īsti noticis katedrālē. Šai pēcpusdienā visu Turinu mocīja neziņa, vai ugunsnelaimē nav cietis tās lielākais dār­gums — svētais līķauts.

Valoni bija lūdzis, lai uz notikuma vietu atsūtītie žurnālisti nomie­rina ļaudis: svētajam līķautam nekas ļauns nav noticis. Taču viņš žurnā­listiem bija noklusējis kādu citu faktu. To, ka liesmās gājis bojā cilvēks. Pagaidām mirušā identitāte nebija noskaidrota.

Kārtējais ugunsgrēks. Šķita, uguns vajā veco katedrāli. Taču Valoni nejaušībām neticēja, un Turīnas katedrālē negadījumi notika pārāk bieži: gan laupīšanas mēģinājumi, gan ugunsnelaimes — vismaz trīs pēdējā gad­simta laikā. Vienā no ugunsgrēkiem — tajā, kas izcēlās pēc Pirmā pasaules kara, liesmu izpostītajā vietā tika atrasti arī divi apdeguši līķi. Autopsija noskaidroja, ka abi mirušie bijuši aptuveni divdesmit piecus gadus veci un ka to patiesais nāves cēlonis bijuši pistoles šāvieni. Taču daudz šaus­minošāks bija kāds cits tiesu medicīnas ekspertu atklājums: mirušajiem nebija mēles. Gan vienam, gan otram tā bija izgriezta. Kāpēc? Un kas viņus nošāva? Nogalināto personības neizdevās noskaidrot. Gadījums pa­lika neatrisināts.

Nedz ticīgie, nedz plašāka sabiedrība nezināja, ka pēdējā gadsimtā svē­tais līķauts jeb Sindone, kā to mēdza dēvēt, ne reizi vien uz ilgāku laiku ir pametis katedrāli. Varbūt tieši tāpēc tam bija izdevies paglābties no bie­žajiem nelaimes gadījumiem.

Par patvērumu līķautam bija kalpojis drošs seifs Nacionālajā bankā, kuras pajumti tas pameta tikai uz ostensijām, proti, uz tiem laika sprīžiem, kad līķautu varēja apskatīt un godināt ticīgie. Šādās reizēs vienmēr tika ievēroti visstingrākie drošības pasākumi, taču par spīti visai piesardzībai Sindonei dažkārt bija draudējušas briesmas, nopietnas briesmas.

Valoni vēl labi atcerējās 1997. gada 12. aprīļa ugunsgrēku. Kā lai viņš būtu to aizmirsis, ja tai vēlajā nakts stundā krodziņā ar saviem ko­lēģiem no Mākslas nodaļas cilāja vīna glāzes, lai atzīmētu kādu svarīgu lēmumu?

Tolaik viņš bija piecdesmit gadu vecs un tikko pārcietis sarežģītu sirds operāciju. Divi infarkti un bīstama operācija bija pietiekami pārliecinoši argumenti, kas mudināja ieklausīties sava kardiologa un piedevām svaiņa Džordžo Markēzi padomos. Ārsts ieteica beidzot pievērsties dolce far mente jeb saldajai laiskas bezdarbības mākslai vai ļaunākajā gadījumā vismaz sameklēt kādu mierīgu un birokrātisku vietiņu, kur darba laikā var arī nesteidzīgi pārlapot avīzes un priekšpusdienā aizstaigāt līdz tuvē­jam bāram iztukšot kapučīno tasi.

Nelikdamies ne zinis par sievas asarām un lūgšanos, Valoni bija izvē­lējies otro variantu. Paola uzstāja, ka viņam jāiet pensijā; centās glaimot vīra pašcieņai un teica, ka viņš jau galu galā ir sasniedzis visaugstāko amatu Mākslas nodaļā un tagad mierīgi var pielikt punktu savai spoža­jai karjerai un sākt baudīt dzīvi. Jā, Valoni bija Mākslas nodaļas, pareizāk, Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas direktors un pēc vēl augstāka stāvokļa nekāroja. Taču sievas lūgumiem neklausīja. Viņš uzskatīja, ka daudz labāk būs arī turpmāk ik dienas iet uz darbu, pildot kaut vispieticīgākā amata pienākumus, nekā piecdesmit gadu vecumā pārvērsties par norakstītu lūzni. Katrā ziņā viņš nolēma pamest Mākslas nodaļas direktora vietu un tonakt par spīti Paolas un Džordžo iebildu miem svinēja atvadas no saviem kolēģiem. Cilvēkiem, kopā ar kuriem pēdējos divdesmit gadus ik dienas bija pavadījis četrpadsmit, piecpadsmit stundas, atmaskojot viltojumus, ķerot zagļus, vajājot mafiozus, kas no­darbojās ar mākslas darbu kontrabandu, — vienvārdsakot, sargājot neiz­mērojamo Itālijas kultūras mantojumu.

Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļa vienlaikus bija pakļauta gan Kultūras, gan Iekšlietu ministrijai. Te strādāja ne tikai karabinieri, bet arī krietns skaits arheologu, vēsturnieku, ekspertu, kas spe­cializējušies dažs viduslaiku, dažs modernajā, dažs sakrālajā mākslā… Un Valoni šai nodaļai bija ziedojis sava mūža labāko daļu.

Kāpums pa karjeras kāpnēm nebija viegls. Viņa tēvs strādāja benzīna uzpildes stacijā, bet māte bija mājsaimniece. Ģimene dzīvoja no rokas mutē, un Marko skolu varēja pabeigt, tikai pateicoties stipendijām. Māte vēlējās, lai dēls tiek pie stabilas dzīves, lai iegūst drošu amatu, lai strādā kādā valsts iestādē. Un kāds tēva paziņa — policists, kurš ar savu brau­camo regulāri iegriezās benzīntankā, — palīdzēja puisim iesniegt do­kumentus, lai viņš varētu sākt dienestu Karabinieru spēkos. Kārtības sar­gātāja pienākumi tomēr nebija Marko īstais aicinājums, tāpēc vēlās vakara stundās pēc darba viņš čakli studēja, galu galā ieguva vēsturnieka dip­lomu un lūdza, lai viņu pārceļ uz Mākslas nodaļu. Te varēja apvienot abas specialitātes, izmantot gan vēsturnieka zināšanas, gan policista ķērienu, un ar pacietīga darba un veiksmes palīdzību Marko Valoni neatlaidīgi bija virzījies augšup pa karjeras pakāpieniem līdz pašai virsotnei. Viņam patika strādāt, turklāt darba darīšanās viņš bija varējis apceļot puspasau­les, bet Itāliju izbraukāt krustām šķērsām!

Romas universitātē Marko bija iepazinies ar Paolu. Meitene studēja viduslaiku mākslu. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un dažus mēnešus pēc iepazīšanās abi apprecējās. Nu jau viņu divi bērni bija pie­auguši, laulības stāžs — divdesmit pieci gadi. Un viņus varēja minēt par piemēru, ilustrējot vārdu salikumu laimīgs paris.

Paola lasīja lekcijas universitātē un nekad nebija vīram pārmetuši, ka tas pārlieku maz laika atvēl ģimenei. Tikai vienu reizi ilgajos gados viņu attiecības bija aptumšojis nikns strīds. TaS notika toreiz, kad 1997. gada pavasarī viņš bija atgriezies no Turīnas un paziņojis, ka nodaļas direk­tora amatu tomēr nepametīs. Lai Paola neuztraucas, viņš vairs nebrau­kāšot apkārt, vairs nešaudīšoties šurpu turpu pa pasauli, viņš būšot tikai direktors — lēnīgs birokrāts. Ārsts paziņoja, ka viņa pacients un rada­gabals esot pilnīgi jucis. Toties kolēģi par šādu lēmumu bija sajūsmā. Domu par aiziešanu uz mierīgāku darbavietu bija aizdzinusi pārliecība, ka ugunsgrēks katedrālē nav nejaušības izraisīts, lai gan presei viņš bija apgalvojis pretējo.

Un te nu viņš bija: atkal Turinā, lai izmeklētu kārtējā ugunsgrēka apstāk­ļus. Savukārt pirms nepilniem diviem gadiem šeit bijSļ ņoTfcis taupīšanas mēģinājums. Zagli bija izdevies aizturēt tīrās nejaušības pēc. Lai gan varbūt nav pareizi saukt par zagli cilvēku, kuram nav izdevies neko nozagt. Aizturētais bija tukšām rokām, kaut arī nebija šaubu, ka viņa nodomi tikuši iztraucēti. Kāds garīdznieks, kas īstajā brīdī gāja garām katedrā­lei, bija ievērojis cilvēku, kurš pa galvu pa kaklu bēga projām no diev­nama, skanot griezīgiem signalizācijas kaucieniem. Garīdznieks meties pakaļ šim aizdomīgajam tipam, saukdams: "Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!", un ar divu anonīmu garāmgājēju — spēcīgu puišu — palīdzību pēc neil­gas cīņas bēgli bija izdevies savaldīt. Tomēr neko izdibināt toreiz neizde­vās. Zaglim nebija mēles, tā bija prasmīgi izgriezta. Turklāt aizturētajam nebija arī pirkstu nospiedumu: visus pirkstgalus klāja apdegumu rētas. Proti, tas bija cilvēks bez vārda un bez pilsonības. Divu gadu laikā no viņa nebija izspiesta ne kripatiņa informācijas, un viņš joprojām bija ieslo­dzīts Turīnas cietumā.

Nē, Marko Valoni nejaušām sakritībām neticēja. Un to, ka Turīnas katedrāles "zagļiem" nebija mēles, bet pirkstgalus klāja gludas rētas, par nejaušību uzskatīt nevarēja.

Uguns vajāja svēto līķautu. Valoni tā vēsturi bija izstudējis sīki un smalki un zināja: kopš par svētu uzskatītais audekla gabals ir nonācis Savoju dinastijas īpašumā, tas izglābies no vairākiem ugunsgrēkiem. Piemēram, 1532. gadā naktī no 3. uz 4. decembri aizdegās sakristeja kapelā, kur Sa­voju dinastijas pārstāvji glabāja savu dārgumu, — liesmas sasniedza arī relikviju, kas tolaik glabājās Austrijas Margaritas dāvinātā sudraba šķirstā.

Pēc gadsimta nākamā ugunsgrēka liesmu mēles gandrīz sasniedza kapelu, kur glabājās svētais līķauts. Nelaimes vietā tika pārsteigti divi vī­rieši — tie, redzēdami, ka izbēgt neizdosies, metās liesmās un par spīti mokošajai nāvei neizdvesa ne skaņas. Varbūt arī viņiem nebija mēles? To noskaidrot nekad neizdosies.

Kopš 1578. gadā Savojas bija novietojuši svēto audeklu Turīnas ka­tedrālē, negadījumi sekoja cits citam. Katru gadsimtu vismaz kāds uguns­grēks un laupīšanas mēģinājums. Un pēdējos gados, kad izmeklēšana tika veikta nopietnāk, visi centieni tik un tā atdūrās strupceļā, jo par vai­nīgajiem izdevās noskaidrot vienīgi to, ka tiem nav mēles.

Vai tas pats būs sakāms ari par līķi, kas tikko bija nogādāts morgā?

Kāda balss Marko Valoni lika atgriezties realitātē.

— Sef, ir ieradies kardināls. Jūs jau zināt, viņš tikko atgriezās no Ro­mas… Grib ar jums runāt. Liekas, notikušais viņu ir pamatīgi satriecis.

— Nav jau nekāds brīnums. Viņam neveicas: pirms nepilniem sešiem gadiem viņa katedrāle jau dega, pirms diviem to mēģināja apzagt, un tagad, re, nākamais ugunsgrēks.

— Jā, viņš nožēlo, ka piekritis te atkal veikt restaurācijas darbus. Apgalvo, ka šī esot pēdējā reize, jo katedrāle bez jebkādas restaurēšanas esot braši turējusies simtiem gadu, bet tagad visi šie remonti un strād­nieku paviršība to aizlaidīšot postā.

Marko iegāja katedrālē pa sānu durvīm, plāksnīte pie kurām vēstīja, ka tieši te meklējami biroji. Trīs vai četri garīdznieki nervozi staigāja Šurpu turpu. Nelielā kabinetā pie rakstāmgalda sēdēja divas pusmūža sievietes, kas izskatījās ārkārtīgi aizņemtas ar steidzamiem darbiem. Pēc Valoni norādījumiem bariņš karabinieru veica mērījumus un ņēma paraugus. Valoni pretī panācās jauns priesteris, kas neizskatījās vecāks par trīsdes­mit gadiem. Nostājies iepretī, viņš sniedza roku. Spēcīgs un stingrs rokas­spiediens.

— Es esmu tēvs Ivs.

— Bet es — Marko Valoni.

— Jā, es zinu. Nāciet man līdzi, Viņa Eminence jūs gaida.

Garīdznieks atvēra smagas durvis, un Marko iegāja plašā kabinetā,

kura sienas bija apšūtas dārga koka paneļiem. Tās rotāja arī Renesanses laikmeta gleznas: Dievmāte, Kristus, Svētais vakarēdiens… Virs galda mirdzēja smalki darināts sudraba krusts, kas, pēc Marko vērtējuma, bija vismaz trīs gadsimtus vecs. Kardināls bija cilvēks laipnu seju, kurā gan šobrīd bija redzams pēdējo notikumu izraisītais uztraukums.

— Sēdieties, Valoni kungs.

— Paldies, Eminence.

— Stāstiet man, kas noticis. Vai jau ir zināms, kas ir mirušais?

— Mēs vēl neko droši nezinām, Eminence. Pagaidām visas pazīmes liecina, ka ugunsgrēku izraisījis ar remontdarbiem saistīts īssavienojums.

— Atkal!

— Jā, Eminence, atkal… Taču, ja atļausiet, mēs visu izmeklēsim pa­matīgi. Paliksim šeit vairākas dienas. Gribu, lai katedrāle tiek pārbaudīta no kupola līdz pašiem pamatiem. Neviens sīkums nedrīkst palikt nepa­manīts, un mani vīri izjautās visus, kas pēdējās stundās un arī pēdējās die­nās ir uzturējušies katedrālē. Eminence, es vēlētos lūgt jūsu atbalstu…

— Tas jums jau ir nodrošināts, Valoni kungs. Mēs palīdzējām iepriek­šējās reizēs un tāpat darīsim turpmāk. Darbojieties te, cik ilgi nepie­ciešams. Notikušais ir īsta katastrofa — ir gājis bojā cilvēks, liesmas iznīcinājušas neaizstājamus mākslas darbus un gandrīz sasniegušas Sindoni. Nevaru pat iedomāties, kas notiktu, ja tā būtu sadegusi.

— Eminence, Sindone…

Valoni, es zinu, ko jūs vēlaties teikt! Gribat man atgādināt, ka ar radioaktīvā oglekļa metodi ir noteikts, ka šis nekādi nav varējis būt audekls, kurā bijušas ietītas Mūsu Kunga miesas, taču miljoniem ticīgo Sindoni uzskata par īstu —vienalga, ko uzrādītu radioaktīvais ogleklis, un Baznīca šo kultu neaizliedz. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka zināt­nieki joprojām nespēj izskaidrot, kā uz audekla parādījies attēls, ko uz­skatām par Mūsu Kunga nospiedumu, un…

— Atvainojiet, Eminence, man nenāk ne prātā apšaubīt līķauta reli­ģisko vērtību. Biju dziļi satriekts, kad redzēju to pirmoreiz. Un uz līķ­auta redzamais cilvēka stāvs savu iespaidu nav zaudējis.

— Un tātad?

— Gribēju jums jautāt, vai pēdējās dienās, pēdējos mēnešos nav no­ticis kaut kas savāds. Kaut vai šķietami nenozīmīgs sīkums, kas tāda vai citāda iemesla dēļ piesaistījis jūsu uzmanību.

— Laikam gan nē. Tiešām, nē. Kopš tās reizes pirms diviem gadiem, kad notika mēģinājums aplaupīt galveno altāri, te viss bijis mierīgi.

— Padomājiet, Eminence, padomājiet.

— Par ko lai es domāju? Kad esmu Turinā, ik rītu astoņos katedrālē celebrēju misi. Svētdienās pusdienlaikā. Diezgan daudz laika pavadu Romā, un arī šodien biju Vatikānā, kad mani informēja par ugunsgrēku. Aplūkot svēto līķautu ierodas svētceļnieki no visas pasaules. Pirms divām nedēļām, neilgi pirms sākās remontdarbi, te uzturējās franču, angļu un amerikāņu zinātnieku grupa, kas veica jaunus pētījumus un…

— Kas tie bija par zinātniekiem?

— Cienījamu profesoru grupa. Visi pēc ticības katoļi, un visi stingri pārliecināti, ka par spīti rezultātiem, kas iegūti analīzēs ar radioaktīvo oglekli, Sindone patiesi ir audekls, kurā ievīstīja Kristus miesas.

— Vai kāds no šiem zinātniekiem īpaši piesaistīja jūsu uzmanību?

— Nē, nedomāju vis. Es viņus pieņēmu savā kabinetā Bīskapa pilī. Kādu stundu sarunājāmies, tad piedāvāju viņiem uzkodas un atspirdzi­nājumus. Viņi izklāstīja man savus argumentus, kāpēc radioaktīvā oglekļa metode nav uzskatāma par ticamu. Būtībā tas arī ir viss.

— Vai kāds no šiem profesoriem atšķīrās no pārējiem?

— Redziet, Valoni kungs, es jau daudzus gadus uzņemu zinātnie­kus, kuri pēta līķautu, jūs taču zināt, ka Baznīca vienmēr ir bijusi pre­timnākoša un šādus pētījumus ir atbalstījusi. Visi šai pēdējā profesoru grupā bija ļoti simpātiski cilvēki. Jāatzīst, ka tikai viens no viņiem, dok­tors Bolārs, izturējās atturīgi un bija daudz nerunīgāks par saviem kolē­ģiem. Gluži vienkārši viņš uztraucās, ka mūsu katedrālē atkal iecerēti restaurācijas darbi.

— Kāpēc?

— Un jūs vēl jautājat, Valoni kungs! Profesors Bolārs ir zinātnieks, kurš jau gadiem ilgi sadarbojas ar mums Sindones glabāšanas jautāju­mos, viņš baidās, ka relikvija tiek pakļauta nevajadzīgam riskam. Es viņu pazīstu jau daudzus gadus — nopietns cilvēks, apdāvināts zinātnieks un krietns katolis.

— Vai atceraties, kādos gadījumos viņš šeit ir ieradies?

Viņš te ir bijis neskaitāmas reizes, es jau teicu, ka viņš sadarbojas ar Baznīcu. Un gadījumos, kad Sindoni pētīt ierodas citi zinātnieki, mēs esam paraduši ataicināt šurp arī Bolāru — viņa uzdevums ir gādāt, lai līķautam netiktu nodarīti kādi bojājumi. Galu galā mūsu arhīvā ir reģistrēti visi zinātnieki, kas mūs ir apmeklējuši un nodarbojušies ar Sindoni: cilvēki no NASA, tas krievs… kā nu viņu sauca? Neatceros uz­vārdu… Nekas… Visi slavenie pētnieki — Bārnets, Haineks, Tamburelli,

Tite, Gonella! Kurš gan visus var paturēt prātā? Ak, jā, nevajadzētu aiz­mirst Volteru Makkronu, pirmo zinātnieku, kurš paziņoja, ka šis audekls nav Mūsu Kunga Kristus līķauts. Makkrons pirms dažiem mēnešiem no­mira, lai miers viņa dvēselei.

Marko domas vēl un vēlreiz atgriezās pie pieminētā doktora Bolāra. Viņš nezināja, kāpēc, taču juta, ka par šo profesoru vajadzētu izdibināt ko vairāk.

— Vai varat man pateikt datumus, kuros šeit uzturējās doktors Bolārs?

— Jā, protams, bet kāpēc? Doktors Bolārs ir cienījams zinātnieks, un es nesaprotu, kādā veidā viņš varētu būt saistīts ar jūsu izmeklēšanu…

Marko apzinājās, ka nedrīkst karciinālam skaidrot, ka šādus jautāju­mus uzdot liek instinkts vai neskaidra nojausma. Droši vien nav īpaši gudri uzstājīgi censties ievākt ziņas par cilvēku tikai tāpēc, ka tas bijis nerunīgāks par citiem. Tā nu viņš nolēma būt prātīgāks un palūdza kardinālam sarakstu, kurā būtu uzskaitītas visas zinātnieku grupas, kas ieradušās Turinā pētīt svēto līķautu, kā arī būtu precīzi norādīti šo ap­meklējumu datumi.

— Cik ilgu laikaposmu jūs vēlaties aptvert? — jautāja kardināls.

—Ja iespējams, pēdējos divdesmit gadus.

— Divdesmit gadus?! Sakiet, ko īsti jūs meklējat?

— Nezinu, Eminence, nezinu.

— Jūs taču saprotat, ka es vēlētos dzirdēt paskaidrojumus, kā, jūsu­prāt, ugunsgrēki, kas plosījušies šajā katedrālē, ir saistīti ar Sindoni un zinātniekiem, kas to pētījuši. Jau gadiem ilgi jūs ietiepīgi apgalvojat, ka visu katedrālē notikušo negadījumu mērķis esot Sindone, bet es, dārgais Marko, nekādi nespēju tam noticēt. Kurš gan varētu gribēt iznīcināt svēto līķautu? Kāpēc? Bet, ja runājam par laupīšanas mēģinājumiem, jūs pats zināt, ka ikviens no šīs katedrāles iekārtas priekšmetiem ir veselas bagā­tības vērts un ka netrūkst negodīgu cilvēku, kas nejūt bijību pat pret Dieva namu. Es nebeidzu aizlūgt par tiem nelaimīgajiem, kas mēģinājuši ap­laupīt mūsu katedrāli.

— Jums noteikti ir taisnība. Taču domāju, ka jūs man piekritīsiet: nav gluži normāli, ka dažos no negadījumiem — lai būtu, sauksim tos tā — ir iesaistīti cilvēki, kam izgriezta mēle un nodedzināti pirkstu spil ventiņi. Vai sagādāsiet man sarakstu? Savā ziņā tā ir tikai formalitāte, taču es gribētu, lai nekas nepaliktu nepārbaudīts.

— Pilnīgi piekrītu, ka tas nav normāli. Šie apstākļi uztrauc Baznīcu. Es vairākas reizes esmu diskrēti apmeklējis to nabaga nelaimīgo, kurš pirms diviem gadiem tika arestēts pēc laupīšanas mēģinājuma. Viņš ap­sēžas man pretī un paliek absolūti bezkaislīgs, it kā nesaprastu ne vārda no manis teiktā. Es, protams, savam sekretāram, tam jaunajam garīdz­niekam, kurš jūs pavadīja līdz manam kabinetam, pateikšu, lai sagatavo jūsu prasīto informāciju un nodod to jums, cik drīz vien iespējams. Tēvs īvs ir ļoti izdarīgs, viņš pie manis strādā tikai sešus mēnešus, kopš no­mira mans iepriekšējais palīgs. Jāatzīst: kopš mana sekretāra pienākumus uzņēmies tēvs īvs, es beidzot varu atvilkt elpu. Viņš ir gudrs, apķērīgs, diskrēts, dievbijīgs, runā vairākās valodās…

— Viņš ir francūzis?

— Jā, francūzis, taču viņa itāļu valoda, kā jau droši vien ievērojāt, ir perfekta. Starp citu, tikpat labi viņš pārvalda arī angļu, vācu, arābu, ara­miešu valodu un ivritu…

— Kas jums viņu ieteica, Eminence?

— Mans draugs, Valsts sekretāra vietnieka palīgs, monsinjors Obrī, ļoti īpašs cilvēks.

Marko nodomāja, ka vairums Baznīcas cilvēku, ko viņam gadījies iepa­zīt, ir izrādījušies ļoti īpaši, — sevišķi jau tie, kuri darbojās Vatikānā. Taču savas pārdomas viņš paturēja pie sevis un klusēdams vēroja kardinālu, kas, viņaprāt, bija godīgs vīrs, daudz gudrāks un atjautīgāks, nekā lika manīt, turklāt apbrīnojami talantīgs diplomāts.

Kardināls nocēla telefona klausuli un aicināja ienākt tēvu Ivu. Dur­vis atvērās jau nākamajā mirklī.

— Nāciet, nāciet iekšā. Jūs jau pazīstat Valoni kungu. Viņš vēlas, lai sagatavojam viņam informāciju par visām pētnieku grupām, kas pēdējo divdesmit gadu laikā ir apmeklējušas Sindoni. Tāpēc ķerieties pie darba, jo manam draugam Marko šis saraksts ir vajadzīgs nekavējoties.

Iekams uzdot jautājumu, tēvs īvs nopētīja Marko Valoni.

— Atvainojiet, Valoni kungs, vai jūs varētu pateikt, ko īsti meklējat?

— Tēvs Iv, Valoni kungs pats to nezina. Taču viņš vēlas noskaidrot, kādi cilvēki pēdējos divdesmit gados ir bijuši saistīti ar Sindoni, un mēs viņam palīdzēsim.

— Eminence, es, protams, centīšos visus vajadzīgos datus sagādāt pēc iespējas drīzāk, taču ātri tas neies, jo lielākā daļa dokumentu vēl nav digitalizēta un man vajadzēs pārmeklēt arhīvus.

— Neuztraucieties, tēvs, — atbildēja Valoni. — Es varu dažas die­nas pagaidīt, taču, jo ātrāk saņemšu sarakstu, jo labāk.

— Eminence, vai drīkstu jautāt, kāds svētajam līķautam ir sakars ar ugunsgrēku?

— Ak! Es jau gadiem ilgi Valoni kungam jautāju, kāpēc ik reizes, kad mums šeit notiek kāda nelaime, viņš apgalvo, ka tā ir ļaunprātība, ko kāds ir vērsis pret Sindoni.

— Ak Dievs! Pret Sindoni?

Valoni nopētīja tēvu īvu. Pēc priestera viņš neizskatījās vai, pareizāk sakot, nemaz nelīdzinājās vairumam garīdznieku, kurus pazina Valoni, — un tādu pazīšanos, dzīvojot un strādājot Romā, nebija maz.

Tēvs īvs bija gara auguma, slaids, atlētisks — viņš noteikti nodarbo­jās ar kādu sporta veidu. Šim jaunajam vīrietim nebija raksturīgs mīksti puiciskais tuklums, iezīme, kas sabojā daudzu garīdznieku ārieni un kam par cēloni ir šķīsta dzīve un bagātīgs uzturs. Ja tēvs īvs nenēsātu kolārkreklu, viņu varētu noturēt par liela uzņēmuma menedžeri, kas rūpējas par savu izskatu un daudz laika atvēl sportam.

— Jā, tēvs, — teica kardināls, — pret Sindoni. Taču, par laimi, Dievs to sargā, jo līdz šim nekādus bojājumus tā nav cietusi.

— Es vienkārši vēlos pārbaudīt visu, ko vien iespējams pārbaudīt šajā katedrālē, kur negadījumi notiek pārāk bieži. Tēvs Iv, ņemiet manu vizītkarti. Uzrakstīšu arī sava mobilā numuru. Zvaniet, kad saraksts būs gatavs. Un, ja jums prātā ienāk kāds fakts, kas, jūsuprāt, varētu noderēt izmeklēšanā, zvaniet, būšu jums pateicīgs.

— Protams, Valoni kungs, noteikti piezvanīšu.

Iezvanījās mobilais, un Marko nekavējoties atbildēja. Tiesu mediķis ru­nāja skaidru valodu: katedrālē sadegušais cilvēks bija aptuveni trīsdes­mit gadu vecs vīrietis, metru un septiņdesmit piecus centimetrus garš, kalsnas miesasbūves. Jā, un mēles viņam nebija.

— Jūs esat pārliecināts, doktor?

— Tikpat pārliecināts kā par to, ka šis cilvēks ir stipri apdedzis. Līķim nav mēles, un tā nav sadegusi ugunsgrēka laikā. Mēle viņam ir ekstirpēta agrāk — nejautājiet, kad tieši tas noticis, jo ķermenis ir tādā stā­voklī, ka to noteikt vairs nav iespējams.

— Vai vēl kautļkas, doktor?

— Nosūtīšu jums pilnīgu ziņojumu. Kā jau lūdzāt, piezvanīju, tikko autopsija bija pabeigta.

— Vai jums nebūs iebildumu, ja vēlāk pie jums iegriezīšos?

— Protams, ne. Būšu te visu dienu, nāciet, kad vien vēlaties.

* * *

— Marko, kas noticis?

— Nekas.

— Nemelo, šef. Es tevi pazīstu pietiekami labi un redzu, ka neesi omā.

— Pats nezinu, kas man neliek mieru, Džuzepe.

— Zinu, zinu. Domāju, ka tev tāpat kā mums šķiet, ka esam uzdūrušies kādai citai pasaulei. Es jau palūdzu, lai Minerva pameklē, vai internetā nav atrodamas kādas ziņas par sektu, kam pieņemts izgriezt mēles un nodarboties ar zagšanu. Izklausās pēc pilnīgām muļķībām, tomēr mums jāskatās visos virzienos, un interneta plašumus neviens neprot pār­meklēt labāk par Minervu.

— Labi jau, labi. Pastāsti, ko esat noskaidrojuši.

— Pirmkārt, katedrālē nekā netrūkst. Nekas nav nozagts. Antonīno un Sofija apgalvo, ka viss ir savā vietā: gleznas, svečturi, koka skulptū­ras… vienvārdsakot, nav aiztikts nekas no dārgumiem, kuri glabājas katedrālē. Šis tas, protams, ir cietis ugunī. Sadegusi labās puses kancele, tāpat ticīgo soli. No vienas astoņpadsmitā gadsimta koka Madonnas atlikuši tikai pelni.

— Gan jau tas viss būs izlasāms ziņojumā.

— Jā, bet ziņojums vēl nav gatavs. Pjetro vēl nav atgriezies no ka­tedrāles. Viņš pratināja strādniekus, kas vilka jauno elektroinstalāciju. Šķiet, ugunsgrēku izraisījis īssavienojums.

— Atkal īssavienojums.

— Jā, šef, tieši tāpat kā deviņdesmit septītajā gadā. Pjetro runāja arī ar cilvēkiem no uzņēmuma, kas veic remontdarbus, un palūdza, lai Minerva sagādā visas iespējamās ziņas par firmas īpašniekiem un, ja jau viņai tāds darbiņš patīk, pie reizes lai sameklē ari informāciju par strād­niekiem. Daži no viņiem ir imigranti, par tiem ko noskaidrot būs grūtāk. Kopā ar Pjetro izjautājām visus bīskapa kancelejas darbiniekus. Izrādās, tai brīdī, kad izcēlās ugunsgrēks, katedrālē neviena nav bijis. Trijos pēc­pusdienā tā vienmēr ir slēgta, un arī strādniekiem bija pusdienu pār­traukums.

— Mums ir viena cilvēka līķis. Vai viņam ir bijuši kādi līdzzinātāji?

— To mēs nezinām, taču ļoti iespējams, ka viņš nebija viens. Maz ti­cams, ka zaglis vienatnē sagatavo un paveic ielaušanos Turīnas katedrālē. Ja nu vienīgi tas ir bijis cilvēks, kurš strādā ar konkrētiem pasūtījumiem un katedrālē bijis ieradies pēc kāda noteikta mākslas darba, zinādams, ka spēs to iznest arī viens pats. Taču pagaidām mēs to nezinām.

— Bet, ja viņš nebija viens, kur palikuši viņa biedri?

Marko bridi klusēja. Vieglais nelabums, kas bija iemeties pakrūtē, bija tipiska uztraukuma pazīme. Paola mēdza apgalvot, ka līķauts esot viņa apsēstība, un droši vien sievai bija taisnība. Marko nespēja atbrīvoties no domām par cilvēkiem bez mēles. Viņš bija pārliecināts, ka ir kāda sīka detaļa, kas paslīdējusi garām viņa uzmanībai. Ka būtu atrodams pave­diena gals, aiz kura pavelkot, atpiņķerētos viss neskaidro notikumu mu­džeklis. Viņš dosies uz Turīnas cietumu un apciemos mēmo. Kardināls bija teicis, ka viņa apmeklējumu laikā mēmais sēžot tik vienaldzīgi, it kā neko nesaprastu. Tās taču ari varētu būt pēdas: varbūt mēmais nav itālis un teikto patiešām nesaprot. Pirms diviem gadiem viņi bija pārliecināju­šies, ka apcietinātais runāt nespēj un neizrāda nekādu vēlēšanos sazinā­ties citādi. Jā, Marko aizbrauks uz cietumu — mēmais ir vienīgās pēdas, bet viņš, idiots tāds, visu šo laiku par tām nav licies ne zinis.

Aizdedzinādams nākamo cigareti, viņš nolēma piezvanīt Džonam Berijam, Savienoto Valstu vēstniecības kultūras atašejam. Patiesībā Džons bija slepenā dienesta aģents, kā jau vairums kultūras atašeju visas pasau Ies vēstniecībās. Valdības nav apveltītas ar īpaši radošu iztēli, kad jāpie­meklē kāds aizsegs saviem aģentiem ārvalstīs.

Džons bija lielisks cilvēks, kaut arī strādāja CIP Analīzes un vērtējumu nodaļas labā. Viņš nebija aģents, kas pats ievāc informāciju, — viņš to ieguva no izlūkiem, analizēja, interpretēja un rezultātus sūtīja uz Vašing­tonu. Marko ar Džonu bija draugos jau daudzus gadus, un šī draudzība bija nostiprinājusies darba attiecībās, jo daudziem nolaupītajiem māk­slas priekšmetiem bija lemts nokļūt pie bagātiem ziemeļamerikāņiem, kuri, iemīlējušies kādā konkrētā mākslasdarbā, gribēdami izdabāt savai godkārei vai arī šādi kārtodami biznesa jautājumus, bija gatavi maksāt par zagtu preci. Un bieži zādzības notika pēc pasūtījuma.

Džons nekādi neatbilda stereotipiem par amerikāni un CIP darbi­nieku. Viņš bija ieguvis doktora grādu mākslas vēsturē Hārvarda univer­sitātē, un, tāpat kā Marko, viņam bija pāri piecdesmit, bet sešdesmit vēl nebija apritējuši. Un viņš bija iemīlējies Eiropā. Viņa sieva, angļu arheoloģe Liza, bija apburoša sieviete. Patiesībā īpaši skaista viņa nebija, taču visus aizrāva un savaldzināja viņas dzīvesprieks un enerģija. Liza bija iedraudzējusies ar Paolu, un reizēm viņi četratā kopīgi pavakariņoja un pat bija pavadījuši dažas kopīgas nedēļas nogales Kapri.

Jā, tiklīdz atgriezīsies Romā, viņš piezvanīs Džonam. Un arī Santjago Himenesam, Eiropola pārstāvim Itālijā, izdarīgam un simpātiskam spānim, ar kuru Marko ari bija draudzīgas attiecības. Viņš abus uzaici­nās pusdienās. Varbūt viņi pratīs palīdzēt meklējumos, lai gan Marko pats vēl nezināja, ko īsti vajadzētu meklēt.