Hercogs de Vaiāns bija lūdzis kancleram audienci. Norunatajā stundā hercogs ieradās kopā ar kādu grezni tērpušos jaunu tirgotāju.
— Sakiet, kas gan ir tas svarīgais jautājums, ko visdrīzākajā laikā gribat apspriest ar pašu imperatoru? — jautāja kanclers.
— Kanclera kungs, lūdzu, uzklausiet šo jauno tirgotāju, kurš mani pagodinājis ar savu draudzību. Viņš ir ietekmīgs Edesas pilsonis.
Paskāls de Molesms visai garlaikotu seju pagriezās pret jaunekli, lai uzklausītu, kas tam sakāms. Tirgotājs neielaidās garās un pieklājīgās aplinku runās un uzreiz ķērās pie lietas.
— Man zināms, kādas grūtības nomāc impēriju, un esmu ieradies izteikt imperatoram izdevīgu priekšlikumu.
— Jūs gribat izteikt imperatoram priekšlikumu? — vienlaikus saniknots un uzjautrināts iesaucās kanclers. — Kādu priekšlikumu?
— Es pārstāvu turīgu un ievērojamu Edesas tirgotāju grupu. Kā jums labi zināms, pirms daudziem gadiem viens no Bizantijas imperatoriem, likdams lietā ieroču spēku, nolaupīja manai pilsētai tās visdārgāko relikviju Mandilionu. Mēs esam miera un saticības ļaudis, dzīvojam godīgi un ne ar vienu negribam naidoties, tomēr mēs vēlētos atgūt savas Kopienas īpašumu, kas reiz ticis atņemts ar varu. Es, protams, neesmu nācis lūgt, lai jūs Mandilionu mums atdodat. Ir zināms, ka mūsu svētums tagad pieder imperatoram. Nevienam nav noslēpums, ka viņš piespieda bīskapu to atdot. Savukārt Francijas karalis zvēr, ka viņam Mandilions joprojām nav pārdots. Ja Mandilions aizvien glabājas pie Baldvina, mēs gribētu to nopirkt. Esam gatavi maksāt jebkādu cenu.
— Par kādu Kopienu jūs runājat? Vai tad Edesā nevalda musulmaņi?
— Mēs esam kristieši, un pašreizējie Edesas valdītāji mūs nekad nav apspieduši. Mēs godīgi maksājam nodokļus, mierīgi darām katrs savu darbu, un mūsu ticību neviens neaizliedz. Mums nav par ko žēloties. Taču Mandilions kopš sākta gala ir piederējis mums, un mēs vēlētos, lai tas atgriežas mūsu pilsētā.
Paskāls de Molesms ieinteresēts klausījās — šis bezkaunīgais jauneklis uzdrošinājās skaidri un gaiši paziņot, ka vēlas pirkt Mandilionu.
— Cik jūs esat gatavi maksāt?
— Desmit maisus zelta, katru viena vīra svarā.
Kanclera sejā nenodrebēja ne vaibsts, kaut arī nosauktā samaksa bija iespaidīga. Impēriju atkal žņaudza parādi, bet Baldvins, jau atkal izmisuma pārņemts, meklēja, kur varētu aizņemties vēl kādu nieku naudas.
— Es izstāstīšu imperatoram par jūsu piedāvājumu un likšu jūs ataicināt uz pili, kad būšu saņēmis atbildi.
Baldvins drūmi uzklausīja kancleru. Viņš bija zvērējis nemūžam neatklāt, ka Mandilionu ir pārdevis templiešiem. Un zināja, ka zvēresta laušana varētu maksāt dzīvību.
— Sakiet tam tirgonim, ka es viņa piedāvājumu nepieņemšu.
— Bet, kungs, apdomājiet labi!
— Nē, es nevaru. Un nekad vairs neprasi, lai cs pārdodu Mandilionu! Nekad!
Paskāls de Molesms nodurtu galvu izgāja no troņa zāles. Ikreiz, kad viņš pieminēja Mandilionu, imperators kļuva aizdomīgi nervozs. Relikvija pie Baldvina glabājās jau veselus divus mēnešus, taču viņš to ne reizi nevienam nebija parādījis — pat savam uzticamajam kancleram ne.
Klīda baumas, ka zelts, ko Baldvinam tik devīgi piešķīra Konstantinopoles templiešu komturs Andrē De Senremī, ir bijusi samaksa par Mandilionu. Taču Baldvins pats šādas runas vienmēr noliedza. Viņš apgalvoja, ka relikvija noglabāta drošā slēptuvē.
Kad karalis Luijs tika atbrīvots no gūsta un atgriezās Francijā, viņš atkal sūtīja grāfu de Dižonu ar vēl dāsnāku piedāvājumu, tomēr galmam par lielu izbrīnu imperators bija nepielūdzams un, visiem dzirdot, pavēstīja, ka savam tēvocim Mandilionu nekad nepārdošot. Tagad edesieši bija piedāvājuši vēl augstāku ccnu, un Baldvins atkal šo piedāvājumu noraidīja. Paskāla de Molesma aizdomas pieņēmās spēkā: Baldvinam relikvijas vairs nav, viņš to pārdevis templiešiem.
Pēcpusdienā de Molesms lika ataicināt hercogu de Valānu un viņa jauno aizbilstamo, lai pavēstītu, ka imperators no piedāvātā darījuma atsakās. De Molesms uz mirkli apjuka, izdzirdis edesieša vārdus, ka viņi esot gatavi cenu dubultot. Summa bija galvu reibinoša, tomēr kanclers negribēja nevienam dot mānīgas cerības un atbildēja, ka valdnieks relikviju nepārdošot nekad, nevienam un pat par visas pasaules zeltu.
— Tātad baumas, kas klīst galmā, ir patiesas? — ievaicājās hercogs de Valāns.
— Ko tad galmā baumo, mans labais draugs?
— Runā, ka imperatoram Mandiliona vairs nav, jo viņš to ieķīlājis templiešiem, pretī saņemdams zeltu, kas bija vajadzīgs, lai nomaksātu parādus venēciešiem un dženoviešiem. Tikai tā var izskaidrot, kāpēc Baldvins noraida edesiešu dāsno piedāvājumu.
— Mani neinteresē galma intrigas un baumas, un arī jums cs neiesaku klausīties nelgu sagudrotās blēņās, — atcirta de Molesms. — Es jums pavēstīju imperatora lēmumu un domāju, ka mums nav vērts šo sarunu turpināt.
Paskāls dc Molesms izvadīja apmeklētājus, taču viņa pārliecība pat par mata tiesu neatšķīrās no tikko izskanējušajiem apgalvojumiem: Mandilions ir nonācis templiešu rokās.
nosprieda, ka nepaies ilgs laiks, līdz viņus ielenks Tempļa bruņinieki, kas viņus iztālēm novēroja jau vairākas stundas. De Senremī, viņa biedrs de Sarnē un abu ieroču nesēji izskatījās pēc īstiem saracēņiem. Pat viņu zirgi — tīrasiņu arābu rikšotāji — palīdzēja slēpt patieso identitāti.
Tālajā ceļā no Konstantinopoles Robēra ieroču nesējs Alī vēlreiz bija apliecinājis, ka ir pieredzējis ceļvedis un uzticams draugs. Tagad Robērs savam kalpam varēja pateikties arī par izglābto dzīvību: kad viņiem bija uzbrukusi aijubu banda, Alī drosmīgi bija cīnījies līdzās savam kungam un nebija pieļāvis, ka tā sirdī ietriecas slepkavīga šķēpa smaile, — viņš bija paliecies priekšā un ļāvis, lai asmens pāršķeļ viņa miesu. Neviens no aijubiem pēc šīs sadursmes dzīvs nepalika, bet Alī mocījās agonijā vairākas dienas. Robērs de Senrcmī visu šo laiku ne soli neatkāpās no viņa guļvietas.
Par to, ka Alī atgriezās dzīvē, varēja pateikties de Šarnē ieročnesēja Saida gatavotajām ziedēm un dzirām. Saids medicīnas mākslu bija apguvis gan pie Tempļa ārstiem, gan pie musulmaņu dziedniekiem. Tieši viņš izvilka nolūzušo šķēpa smaili no Alī ribu starpas, rūpīgi iztīrīja brūci un pārklāja to ar ziedi, ko pagatavoja no ārstniecības augiem, kurus tālredzīgi allaž vadāja sev līdzi. Apkopis ievainojumu, viņš padzirdīja Alī ar nelāgi smakojošu dzērienu, kas tūdaļ izraisīja dziļu un remdinošu miegu.
Ikreiz, kad Robērs de Senremī jautāja Saidam, vai Alī izdzīvos, tas nemainīgi atbildēja, ka viss esot Allāha ziņā. Šie vārdi negrozīti tika atkārtoti septiņas dienas par lielu izmisumu abiem templiešiem. Tad beidzot Alī atmodās no ilgā miega, kas tik ļoti bija līdzinājies nāves stingumam, un Saida ierastā atbilde mainījās: nu viņš apgalvoja, ka Alī būšot dzīvotājs. Visi atguva drosmi un možāku garu, kaut arī ievainotā stāvoklis joprojām bija smags, sāpes plosīja viņa plaušu un bija grūti ievilkt elpu.
Pagāja vēl septiņas dienas, līdz Alī varēja piecelties kājās, un vēl citas septiņas, līdz viņš bija spējīgs atkal sēsties zirga mugurā. Biedri ar siksnām piesaistīja Alī pie segliem, lai viņš nenokristu, piepeši zaudējot samaņu. Tā viņi palēnām atsāka ilgo ceļu, Alī atlaba un tagad kopā ar pārējiem vēroja Akras cietoksni, līdz kuram vairs nebija tālu.
Pēkšņi sagriezās putekļu mākonis, un viņus ielenca ducis jātnieku. Templiešu sargi pavēlēja viņiem apstāties, taču dc Sarnē un de Senremī to vadonim ātri un pārliecinoši izskaidroja, ka arī paši ir piederīgi orde 11im. Tā nu sargi viņus pavadīja līdz cietoksnim un steigšus veda pie lielmestra.
Reno dc Višjērs, Tempļa ordeņa lielmestrs, sirsnīgi uzņēma abus bruņiniekus un to ieročnesējus. Lai gan nogurums pēc tālā ceļa bija mokošs, viņi krietnu stundu stāstīja lielmestram par piedzīvoto un atdeva tam Andrē de Senremī rakstīto vēstuli, dokumentus un saini, kurā glabājās Mandilions.
Beidzot lielmestrs sūtīja viņus pie miera un piekodināja, lai Alī tiek atbrīvots no visiem pienākumiem, līdz būs pilnībā atveseļojies un atguvis spēkus.
Palicis vienatnē, Reno de Višjērs drebošām rokām izcēla no maisa lādi, kurā bija ievietots Mandilions. Satraukums lika aizrauties elpai: tūlīt viņš ieraudzīs Pestītāja īsteno seju.
Izklājis linaudeklu visā garumā, lielmestrs nometās ceļos un lūdzās, pateikdamies Dievam, kas viņam ļāvis uzlūkot savus patiesos vaibstus.
Kad satumsa nākamais vakars pēc Robēra de Senremī un Fransuā de Sarnē ierašanās, lielmestrs visus bruņiniekus sapulcināja kapitula zālē. Tur uz gara galda bija izritināts Mandilions. Ordeņa brāļi cits pēc cita tuvojās Kristus līķautam, un daudzi no šiem cīņās rūdītajiem vīriem tik tikko spēja valdīt aizkustinājuma asaras. Bruņinieki ilgi lūdzās pie svētās relikvijas, bet, kad lūgšanas bija galā, Reno de Višjērs paskaidroja, ka Kristus līķauts turpmāk glabāsies šķirstā, kas būs droši paslēpts no ziņkāriem skatieniem. Šis linaudekla gabals tagad bija Tempļa vislielākais dārgums, un ikviena bruņinieka pienākums būs to aizsargāt, nežēlojot savu dzīvību. Ordeņa brāļi vienā balsī deva zvērestu: nekad un nevienam neatklāt, kur glabājas Mandilions. Kopš šīs dienas Tempļa ordeņa bruņiniekiem bija par vienu lielu noslēpumu vairāk.