Svētā līķauta brālība

4

Minervas dziedošo baisi mobilajā telefonā izķēmoja traucējumi.

— Pagaidi, es labāk tev pārzvanīšu no biroja, — ierosināja Sofija.

Turīnas karabinieru galvenajā pārvaldē Mākslas nodaļai bija atvēlēti

divi kabineti, tāpēc, kad Marko ar savu komandu ieradās šai pilsētā, viņu rīcībā bija pietiekami ērtas darba vietas.

— Nu, saki, ko gribēji, Minerva, — jau pēc mirkļa mudināja Sofija. — Šefs nav uz vietas, viņš jau no paša rīta aizbrauca uz katedrali un teica, ka palikšot tur vismaz līdz pusdienlaikam.

— Viņa mobilais ir izslēgts, visu laiku atsaucas automātiskais atbil­dētājs.

— Viņš izturas diezgan dīvaini. Bet tu jau zini, ka viņš gadiem ilgi apgalvo, ka līķautu kāds gribot iznīcināt. Reizēm man šķiet, ka viņam ir taisnība. Iedomājies, cik daudz Itālijā ir baznīcu un katedrāļu, bet visas nelaimes uzbrūk tikai Turinai — ja pareizi atceros, vismaz pusducis lau­pīšanas mēģinājumu, vairāki un cits par citu smagāki ugunsgrēki. Kā lai te neuzmācas aizdomas? Un tad vēl tie mēmie! Tu taču piekritīsi, ka ir drausmīgi uzzināt, ka atrastajam līķim nav mēles un pirkstu spilventiņu. Kārtējais cilvēks bez identitātes.

— Marko man lūdza, lai pameklēju ziņas par kādu sektu, kurā pie­ņemts izgriezt mēles. Viņš teica, ka pat jums, vēsturniekiem, kaut kas vienmēr var paslīdēt garām nepamanīts vai aizmirsties. Meklēju, taču neatradu itin neko. Pagaidām man ir izdevies tikai noskaidrot, ka uzņē­mums, kurš katedrālē veic remontdarbus, Turīnā darbojas jau sen — vairāk nekā četrdesmit gadu — un pasūtījumu tam nekad nav trūcis.

Galvenais klients ir Baznīca. Pēdējos gados tieši viņi ir nomainījuši elek­troinstalāciju vairumā apgabala baznīcu un klosteru, tāpat arī pārbūvē­juši kardināla māju. Uzņēmums ir akciju sabiedrība, taču uzzināju, ka viens no galvenajiem akcionāriem ir kāds svarīgs uzņēmējs, kurš darbo­jas gan ķīmiskajā, gan aviorūpnieclbā… Būtībā šis celtniecības un restau­rācijas uzņēmums salīdzinājumā ar visu pārējo viņam ir tikai tāds nieks.

— Kas viņš tāds ir?

— Umberto D'Alakva. Viņa vārds ekonomikas laikrakstos parādās teju katru dienu. Finanšu haizivs, kas, kā redzi, ir saistīta arī ar visādiem vadu vilcējiem un cauruļu licējiem. Interesanti, ka viņš ir bijis akcionārs arī daudzās citās sabiedrībās, no kurām daļa vairs nepastāv, bet kuras tā vai citādi bijušas saistītas ar Turīnas katedrāli. Tu taču zini, ka pirms lielā deviņdesmit septītā gada ugunsgrēka ir bijuši arī citi. Viens izcēlās astoņdesmit trešā gada septembrī, dažus mēnešus pirms Savoju dinasti­jas pārstāvji parakstīja dokumentus, lai nodotu svēto līķautu Vatikāna īpašumā. Tai pavasarī bija uzsākta katedrāles fasādes tīrīšana, un zvanu torni ieskāva sastatnes. Neviens nezina, kā un kāpēc izcēlās ugunsgrēks. Bet liela daļa akciju tai uzņēmumā, kas tīrīja fasādi, piederēja Umberto D'Alakvam. Un atceries, kā Katedrāles laukums un tuvējās ielas plu­doja, kad ceļa strādnieki, likdami jaunu segumu, nez kā bija pārrāvuši apakšzemes caurules? D'Alakvam pieder akcijas arī tai ceļu būves firmā.

— Nekļūsti tikai par paranoiķi. Tas taču nav nekas aizdomīgs, ja cil­vēkam pieder akcijas dažādos uzņēmumos, kas darbojas Turīnas apkaimē. Tādu kā viņš droši vien ir daudz.

— Nē, es neesmu paranoiķe. Es tikai izklāstu faktus. Marko vien­mēr grib zināt katru sīkumu, un šai gadījumā es vairākas reizes uzdūros Umberto D'Alakvas vārdam. Šim cilvēkam droši vien ir lieliskas attie­cības ar Turīnas kardinālu un tāpat arī ar Vatikānu. Vēl skaidri zināms ir fakts, ka viņš nav precējies.

— Labi, atsūti visu uz e-pastu, lai Marko izlasa, kad atgriezīsies.

— Cik ilgi jūs paliksiet Turīnā?

— Nezinu. Pagaidām Marko neko konkrētu nav teicis. Viņš pats grib nopratināt cilvēkus, kas bijuši katedrālē pirms ugunsgrēka, aprunāties ar strādniekiem un kancelejas darbiniekiem. Un viņš grib arī apmeklēt to mēmo, kas pirms diviem gadiem mēģināja katedrāli apzagt. Domāju, ka paliksim te vēl kādas trīs četras dienas. Bet gan jau mēs tev pie­zvanīsim.

Sofija nolēma aizbraukt līdz katedrālei un aprunāties ar Marko. Viņa gan zināja, ka šefs gribējis kādu brīdi katedrālē pabūt vienatnē, jo citādi būtu aicinājis līdzi Pjetro, Džuzepi vai Antonīno, taču viņš katram bija sameklējis kādu uzdevumu.

Viņi strādāja kopā jau daudzus gadus. Un zināja, ka Marko viņiem uzticas.

Pjetro un Džuzepe bija labi izmeklētāji, neuzpērkami karabinieri, Antonīno un viņa — grupas vēsturnieki, savukārt Minerva bija datoru un interneta pārzinātāja, veikla informācijas medniece. Tieši viņi pieci bija Marko komandas kodols. Skaidrs, ka nodaļā bija krietni vairāk dar­binieku, taču tieši viņi baudīja vislielāko uzticību, turklāt jau pirms dau­dziem gadiem bija kļuvuši par īstiem draugiem. Sofija nodomāja, ka darbā pavada daudz vairāk laika nekā mājās. Bet galu galā mājās viņu neviens negaidīja. Viņa nebija precējusies un mierināja sevi, sacīdama, ka šādam pasākumam viņai vienkārši nav atlicis laika — pirmajā vietā allaž bijušas studijas, doktorantūra, karjera, iestāšanās darbā Mākslas nodaļā, ceļojumi. Sofijai nesen bija apritējis četrdesmit gadu, un viņa apzinājās, ka pašas jūtu dzīve ir īsta katastrofa. Viņa nemēdza mānīt sevi ar ilūzijām. Pare­tam, tomēr regulāri viņa gulēja ar Pjetro, taču zināja, ka tas nekad nepa­metīs sievu, un arī pati nebija droša, vai maz vēlētos ciešākas attiecības.

Viņi abi jutās labi tāpat: komandējumu laikā dzīvoja vienā istabā un reizēm pēc darba kopīgi ieturēja vakariņas. Pjetro pavadīja Sofiju uz mājām, viņi iedzēra pa glāzei vīna, pavakariņoja, mīlējās, bet ap diviem trijiem naktī Pjetro klusi piecēlās un devās prom.

Birojā viņi savas attiecības centās neafišēt, tomēr Mincrvai, Antonīno un Džuzepem tās nebija nekāds noslēpums, bet Marko reiz viņiem bija ieminējies, ka abi esot pilngadīgi un varot rīkoties pēc savas saprašanas, taču viņš ccrot, ka personīgie jautājumi nekādi nekaitēšot darbam un gaisotnei komandā.

Pjetro un Sofija bija apņēmušies, ka kolēģiem nekad neliks manīt savus strīdus vai nesaskaņas. Pagaidām šo solījumu bija izdevies turēt, lai gan jāatzīst, ka arī strīdi līdz šim bija izcēlušies tikai par niekiem — sīkas saķeršanās, pēc kurām ātri varēja salabt. Abi apzinājās, ka viņu attie­cības nekad nekļūs nopietnākas, un šai ziņā viens no otra neko neprasīja un negaidīja.

* * *

— Šef…

Marko, iztrūcies no domām, nodrebēja un atskatījās. Viņš sēdēja dažu metru attālumā no šķirsta, kurā glabājās svētais līķauts. Ieraudzījis Sofiju, viņš pasmaidīja un pamāja, lai viņa nāk un piesēž blakām.

— Iespaidīgs, vai ne?

— Jā, ir gan, par spīti faktam, ka tas ir tikai viltojums.

— Viltojums? Es gan to tik pārliecināti neapgalvotu. Sindonei pie­mīt kaut kas noslēpumains, ko zinātnieki joprojām nav pratuši izskaid­rot. Pētnieki no NASA atklāja, ka vīrieša attēls uz audekla ir trīsdimensiju. Daži zinātnieki apgalvo, ka attēlu ir radījusi zinātnei pagaidām sveša ra­diācija, citi apliecina, ka traipi ir īstas asins pēdas.

— Marko, tu pats labi zini, ka radioaktīvā oglekļa analīžu rezultāti nav apstrīdami. Doktors Tite un laboratorijas, kas nodarbojās ar līķauta datēšanu, nevarēja kļūdīties. Audekls ir tapis XIII vai XIV gadsimtā, laikā starp 1260. un 1390. gadu, un tas pierādīts trijās atšķirīgās laboratori­jās. Bet kļūdas pielaide ir pieci procenti. Un galu galā arī Baznīca neko neiebilst pret radioaktīvā oglekļa spriedumu.

— Taču tik un tā nav zināms, kā uz audekla radies zīmējums. Un vai atceries, ka trīsdimensiju fotogrāfijās bija saskatāmi daži vārdi? Pie pašas sejas rakstīts INNECE.

— Jā, iespējams, daļa no izteiciena IN NECEMIBIS, kas apstiprina nāves spriedumu.

— Un tai paša puse no augšas uz leju vēl daži burti: S N AZARE.

— Ko varētu lasīt kā NEAZARENUS.

— Un pašā augšā vēl citi burti: IRER…

— Kas, pēc dažu domām, ir daļa no vārda TIBERIUS.

— Un vēl leptas uz acīm.

— Jā, spēcīgā palielinājumā šais fotogrāfijās uz acīm ir redzami aplīši, un jo sevišķi uz labās acs ir skaidri saskatāms, ka aplītis ir monēta.

— Un attiecīgajā laikmetā bija pieņemts mirušajiem uz plakstiņiem likt monētas.

— Un var pat izšķirt monētās iekaltos burtus…

— Daži apgalvo, ka, savienojot burtus, varot izlasīt TIBEPIOY CAICAROS, Tibērijs Cēzars, — un tieši šāds uzraksts ir raksturīgs mo­nētām, kas kaltas Poncija Pilāta laikā. Bronzas monētas, kam vidū attē­lots pareģa zizlis.

— Tu, būdama laba vēsturnicce, gribi apšaubīt visu.

— Marko, vai drīkstu uzdot tev personīgu jautājumu?

— Kurš tad to varēs, ja to nedrīkstēsi pat tu?

— Vai tu esi ticīgais? Es domāju — īsts ticīgais. Tā vai citādi mēs, itāļi, visi esam katoļi, jo nekad jau nevar pilnībā atbrīvoties no visa, kas bērnībā mācīts. Taču ticēt, būt patiešām ticīgam cilvēkam nozīmē ko citu. Un man šķiet, ka tev, Marko, ir ticība, ka tu esi pārliecināts, ka svētā līķauta cilvēks ir Kristus, un tev vienalga, kas rakstīts zinātnieku secinā­jumos, — jo tev ir ticība.

— Redzi, Sofija, atbilde nav nemaz tik vienkārša. Es pats skaidri ne­zinu, kam ticu un kam neticu. Ir lietas, ko mana loģika nekādi nespēj pie­ņemt, un tāpat varu teikt, ka tas, kam ticu, īsti nesakrīt ar Baznīcas mācību, tam maz kopīga ar to, ko pieņemts saukt par ticību. Taču šim audek­lam piemīt kaut kas īpašs — varētu pat teikt, maģisks. Tas nav parasts auduma gabals. Es to jūtu.

Viņi sēdēja klusēdami un vēroja linaudeklu, kurā bija iespiedies cilvēka atveids, un šis cilvēks bija izcietis tās pašas mocības, ko bija pieredzējis

Jēzus. Pēc profesora Judikas Kordiljas iegūtajiem antropomctriskajiem rādījumiem un zinātnieku aprēķiniem uz audekla redzamais cilvēks svē­ris aptuveni astoņdesmit kilogramu, bijis metru un astoņdesmit vienu centimetru garš, un tā iezīmes neatbilda nevienam etniskajam tipam.

Katedrāle publikai bija slēgta. Tagad ticīgajiem un tūristiem tā ne­būs pieejama vēl ilgu laiku, bet svēto līķautu atkal noglabās Nacionālās bankas seifa. Šādu lēmumu bija pieņēmis Marko, un kardināls bija pie­kritis. Sindone bija katedrāles vislielākais dārgums, viena no vērtīgāka­jām kristīgās pasaules relikvijām, un šādos apstākļos bija drošāk noglabāt to bankas dziļumos.

Sofija paspieda Marko delmu, gribēdama, lai viņš nejūtas vientuļš un nesaprasts. Viņa savu priekšnieku apbrīnoja un cienīja, zinādama, ka aiz bargā tēla slēpjas maigs un jūtīgs, pazemīgs un gudrs cilvēks, kurš vien­mēr gatavs uzklausīt citu viedokli, kuram nav grūti atzīt, ka reizēm kāds cits zina un prot vairāk, — cilvēks, kurš par saviem spēkiem ir tik pārlie­cināts, ka neko un nevienu neuzlūko kā draudus savai autoritātei.

Strīdos par kāda mākslas darba autentiskumu Marko nekad neuzspieda savu pārliecību, vienmēr ieklausījās, ko saka pārējie komandas biedri, un Sofija zināja, ka sevišķi augstu priekšnieks vērtē viņas viedokli. Agrāk viņš Sofiju mēdza mīļi saukt par "mazo ģēniju", un viņas CV tiešām bija iespaidīgs: doktora grāds mākslas vēsturē, maģistra grāds senajās valo­dās, maģistra grāds itāļu filoloģijā, turklāt Sofija tekoši runāja angļu, franču, spāņu un grieķu valodā. Brīvība no ģimenes saistībām viņai bija devusi iespēju atrast laiku arī arābu valodas apgūšanai — līdz perfektām zināšanām vēl bija tālu, taču viņa saprata runātus un rakstītus tekstus un spēja izteikties pati.

Marko uzmeta viņai ieslīpu skatienu — Sofijas rokas pieskāriens tie­šām bija mierinošs. Un nodomāja: žēl gan, ka tik brīnišķīga sieviete nav atradusi sev piemērotu dzīves draugu. Sofija bija skaista, ļoti skaista, bet pati savu pievilcību neapzinājās. Gaišmataina, zilām acīm, slaida, simpā­tiska un gudra, apbrīnojami gudra. Paola mūždien centās viņai piemeklēt pāri, taču šie centieni bija lemti neveiksmei, jo vīriešus biedēja un no­māca Sofijas pārākums. Marko nekādi nespēja saprast, kā tik izglītota un izsmalcināta sieviete var uzturēt pastāvīgas attiecības ar vienkāršo lāga puisi Pjetro, taču Paola paskaidroja, ka šāds attiecību modelis Sofi­jai esot visērtākais.

Pjetro komandai bija pievienojies vēlāk par citiem, bet nu jau Māk­slas nodaļā bija nodienējis desmit gadu. Viņš bija labs izmeklētājs — vienmēr visu uzlūkoja ar aizdomām un pedantiski pārbaudīja katru vis­sīkāko detaļu. Iepriekš viņš daudzus gadus bija strādājis pie slepkavību izmeklēšanas un tad lūdzis, lai viņu pārceļ, jo, kā apgalvoja, esot nogu­ris no asinīm. Katrā ziņā, kad Pjetro ieradās uz pārrunām, Marko radās labs iespaids un viņš nešaubīdamies pieņēma puisi savā grupā — galu galā viņš vienmēr bija žēlojies par darbinieku trūkumu.

Marko piecēlās un kopā ar Sofiju devās uz galvenā altāra pusi, ap­meta tam līkumu un iegāja sakristejā, kur tieši šai brīdī ienāca viens no kardināla birojā strādājošajiem priesteriem.

— Valoni kungs, es taisni jūs meklēju! Kardināla kungs vēlētos jūs redzēt. Pēc pusstundas ieradīsies bruņota automašīna, lai pārvestu Sin­doni uz banku, mums zvanīja viens no jūsu cilvēkiem. Kardināls apgalvo, ka nejutīsies mierīgi, iekams nezinās, ka līķauts droši sasniedzis bankas seifu. Turklāt katedrālē šobrīd nevar spert ne soli, neuzduroties kādam no karabinieriem.

— Paldies, tēvs. Mēs sargāsim svēto līķautu, līdz tas tiks nogādāts drošākā vietā. Es personīgi to pavadīšu līdz bankai.

— Viņa Eminence vēlas, lai kā bīskapa kancelejas pārstāvis Sindoni pavada tēvs īvs. Viņš bankā varēs arī nokārtot visas ar relikvijas uzgla­bāšanu saistītās formalitātes.

— Ļoti labi, tēvs. Kur šobrīd ir kardināls?

— Savā kabinetā. Vai jūs aizvest?

— Paldies, nevajag. Mēs zinām ceļu.

Marko un Sofija iegāja kardināla kabinetā. Viņa Eminence izskatījās nervozs un norūpējies.

— Ak, Marko, nāciet iekšā! Un doktore Galloni! Sēdieties!

— Eminence, — ierunājās Marko, — mēs ar doktori pavadīsim Sin­doni līdz bankai, un es zinu, ka līdzi brauks arī tēvs īvs…

— Jā, jā, taču vēlējos jūs sastapt cita iemesla dēļ. Redziet, Vatikānā valda liels satraukums. Monsinjors Obrī man stāstīja, ka pāvests ļoti pārdzīvojot šī jaunā ugunsgrēka dēļ. Monsinjors lūdza, lai pastāvīgi in­formēju viņu par izmeklēšanas gaitu un ziņoju par visu, kas atklāts, savu­kārt viņš pats visu pavēstīs Svētajam Tēvam. Tāpēc es lūdzu jūs, Marko, stāstīt man par sava darba rezultātiem, lai es zinu, ko ziņot monsinjorani Obrī. Jūs, protams, pilnībā varat paļauties uz mūsu diskrētumu, mēs apzināmies, cik svarīgi šādos gadījumos ir izvairīties no informāci­jas noplūdes.

— Eminence, pagaidām vēl nekas nav noskaidrots. Mums ir tikai morgā novietots līķis bez mēles. Tas ir aptuveni trīsdesmit gadu vecs vīrie­tis bez identitātes. Viņš vienlīdz labi varētu būt gan itālis, gan zviedrs.

— Man šķiet, ka tas Turīnas cietumā ieslodzītais ir itālis.

— Kāpēc?

— Spriežot pēc izskata, tipisks itālis: neliela auguma, tumšmatis, tumsnēju ādu…

— Eminence, šīs pazīmes ir kopīgas vai pusei cilvēces.

— Jā, droši vien jums taisnība. Tātad, Marko, vai jums nebūtu grūti informēt mani? Iedošu jums gan sava mobilā telefona, gan privāto mā­jas numuru, tā varēsiet atrast mani divdesmit četras stundas diennaktī un pavēstīt, ja atklāsies vai atgadīsies kas svarīgs. Es gribētu būt infor­mēts par katru jūsu soli.

Kardināls uz vizītkartes uzrakstīja abus numurus un pasniedza Marko, kurš kartona gabaliņu noglabāja makā. Viņam nenāca ne prātā atskaitī­ties kardinālam par pagaidām aklo taustīšanos tumsā. Un ari vēlāk Marko par izmeklēšanas gaitu neziņos Viņa Eminencei Turīnas arhibīskapam, lai tas visas ziņas varētu nodot monsinjoram Obrī, kurš savukārt infor­mēs Valsts sekretāra vietnieku, bet Valsts sekretāra vietnieks runās ar Valsts sekretāru, un kas zina, kam vēl, izņemot pāvestu, viss tiks izklāstīts.

Tomēr viņš neko neteica un tikai pamāja ar galvu, itin kā izrādīdams klusu piekrišanu.

— Marko, kad Sindonc būs nogādāta bankas seifa drošībā, abi ar tēvu īvu nekavējoties man piezvaniet un ziņojiet, ka viss ir kārtībā.

Marko neizpratnē sarauca uzaci. Nupat kardināls bija pārkāpis pie­klājības robežas un izturējās tā, it kā Marko būtu viņa algots darbinieks. Viņš tomēr nolēma izlikties, it kā šo bezkaunīgo prasību nebūtu dzirdē­jis, un piecēlās kājās.

— Eminence, mums laiks doties prom. Bruņumašīna ieradīsies kuru katru mirkli.