Svētā līķauta brālība

18

Sofija bija piezvanījusi tēvam īvam. Šis garīdznieks viņu intriģēja jau kopš sākta gala. Nez kāpēc šķita, ka viņa allažīgā laipnība un gatavība palīdzēt tikai piesedz kādu noslēpumu, kuru saskatīt nevienam nav ļauts.

Sofija bija domājusi, ka pārsteigs tēvu īvu, ielūgdama pusdienās, taču viņš uzaicinājumu uztvēra kā pašsaprotamu un tcica, ka labprāt to pieņems, ja vien kardinālam nebūs iebildumu.

Un te nu viņi abi bija — nelielā tratorijā [3] netālu no katedrāles.

— Priecājos, ka jums atļāva pieņemt manu ielūgumu. Redziet, es vēlētos ar jums parunāties par katedrāli, par visu notikušo.

Garīdznieks vērīgi klausījās, taču īpašu interesi neizrādīja.

— Tēvs Iv, sakiet man taisnību. Vai jūs patiešām domājat, ka uguns­grēks bija tikai nejaušs nelaimes gadījums?

— Man jo īpaši neklātos mānīties… — tēvs Ivs smaidot atbildēja. — Pro­tams, esmu pārliecināts, ka ugunsgrēks bija tikai negadījums. Vai varbūt jums ir zināms kas tāds, ko nezinu es?

Tēvs īvs cicši raudzījās Sofijai acīs. Viņa skatiens bija dzidrs un sir­snīgs, taču Sofija atkal klusībā nodomāja, ka šis priesteris zina daudz vairāk nekā atzīst.

— Droši vien pārspīlēts aizdomīgums ir profesijas iespaidā radies psihes defekts, tomēr man šķiet, ka Turinas katedrālē ir noticis pārāk daudz nejaušu negadījumu, un es šādām sakritībām neticu.

— Jums ir aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu? Kurš gail to d.i rijis? Un kāpēc?

— Tieši meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, mēs veicam izmek lēšanu. Un neaizmirstiet, ka mums ir līķis, jauna vīrieša līķis. Kas bija šis cilvēks? Un ko viņš darīja katedrālē? Autopsijā tika noskaidrots, ka sade gušajam nebija mēles. Un mums ir vēl viens bezmēlis, kurš padaban uztu­ras cietumā. Vai atceraties laupīšanas mēģinājumu pirms diviem gadiem? Nav jābūt ģēnijam, lai noprastu, ka šiem notikumiem piemīt kaut kas dīvains.

— Jūs mani samulsinājāt… Nekad nebiju pat iedomājies, ka… Tomēr esmu pārliecināts, ka mēdz notikt arī nejauši nelaimes gadījumi, sevišķi tik vecās ēkās kā mūsu katedrāle. Bet par līķi bez mēles un otru mēmo cietumā tiešām nezinu, ko jums teikt, es nevaru iedomāties, kā šie cil­vēki varētu būt saistīti.

— Tēv Iv, cs domāju, ka jūs neesat parasts priesteris.

— Kā, lūdzu?

— Gribēju teikt, ka jūs neesat tipisks priesteris, jūsu biogrāfija lie­cina, ka esat guvis lielisku izglītību un esat apveltīts ar spožu prātu. Tieši tāpēc gribēju ar jums satikties un apspriesties. Un es būtu ļoti pateicīga, ja jūs ar mani runātu vaļsirdīgi.

Sofija pat necentās slēpt vieglo aizkaitinājumu — tēvs īvs bija uzsā­cis bezjēdzīgu kaķa un peles spēlīti, un tas šķita neizturami.

— Man ļoti žēl, ka esmu spiests jums iebilst, taču esmu garīdznieks, un mēs dzīvojam atšķirīgās pasaulēs. Man patiešām laimējās gūt labu izglītību, taču manas zināšanas un uzskati nekādi nesakrīt ar jūsējiem. Es neesmu policists, un man nav ne vajadzības, nc vēlēšanās turēt cilvē­kus aizdomās par nez kādiem nodarījumiem.

Ari tēva īva balss tagad skanēja dzedrāk, arī viņš nedomāja slēpt pie­augošās dusmas.

— Atvainojiet, droši vien izteicos pārāk skarbi un nepratu lūgt jūsu palīdzību.

— Lūgt manu palīdzību? Kādā nolūkā?

— Lai izdibinātu patiesību par dīvainajiem negadījumiem. Lai atrastu jel kādu pavedienu, kas ļautu mums atšķetināt šos notikumus. Teikšu jums skaidri un gaiši: mēs domājam, ka ugunsgrēks nav izcēlies nejauši. Tas izraisīts tīšām, tikai mēs nezinām, kāpēc tā darīts.

— Un kā es, jūsuprāt, varētu palīdzēt? Sakiet, kādu konkrētu palīdzību jūs gaidāt.

Priesteris joprojām bija aizkaitināts. Sofija apzinājās, ka nav rīkoju­sies pareizi, atklādama viņam savas aizdomas.

— Es labprāt uzklausītu jūsu viedokli par strādniekiem, kas strādā katedrālē. Jūs ar viņiem pēdējos mēnešos esat daudz kontaktējies. Var­būt kāds jums šķitis aizdomīgs? Varbūt kāds izdarījis vai pateicis ko tādu, kas piesaistījis jūsu uzmanību? Tāpat man gribētos dzirdēt jūsu domas par bīskapa kancelejas darbiniekiem — par sekretārēm, par sargu, par visiem, ieskaitot pašu kardinālu…

— Doktore Galloni, gan es, gan visi pārējie kancelejas darbinieki jau runāja ar karabinieriem un izmeklētājiem no Mākslas nodaļas. Tā būtu īsta nodevība, ja cs tagad sāktu izplatīt nepamatotas aizdomas par strādnie­kiem vai arhibīskapa biroja darbiniekiem. Es visu, kas sakāms, jau pateicu, un man nav, ko piebilst. Ja jūs uzskatāt, ka notikušais nav parasts negadī­jums, turpiniet izmeklēšanu, un, protams, varat paļauties uz mūsu visu atbalstu un sadarbību. Taisnību sakot, es nesaprotu, ko jūs šobrīd gribat panākt. Un ceru, ka apzināties, ka par šo sarunu es informēšu kardinālu.

Saspīlējums pie galdiņa kļuva arvien jūtamāks. Tēva īva dusmas šķita neviltotas. Un arī Sofija pati jutās nelāgi, atskārtusi, ka saruna jau no paša sākuma nogājusi greizi.

— Es taču neprasu, lai jūs runājat ļaunu par strādniekiem vai saviem kolēģiem…

— Nē? Tiešām? Ir divas iespējas. Vai nu jūs uzskatāt, ka es zinu kaut ko, ko neesmu jums pateicis, un tātad turat mani aizdomās, jo man noteikti ir kas slēpjams, ja jau neesmu bijis pietiekami atklāts. Vai arī jūs gribat, lai es jums izklāstu nez kādus sīkumus par strādniekiem un saviem kolēģiem, turklāt gribat šo informāciju saņemt neoficiāli un no­klusējot, kādiem mērķiem tā nepieciešama.

— Es neprasu atstāstīt tenkas! Sakiet, kāpēc piekritāt pusdienot kopā ar mani?

— Labs jautājums!

— Un kāda būs atbilde?

Priesteris cieši raudzījās Sofijai acīs. Šis skatiens bija tik caururbjošs, ka Sofija apjuka un juta, kā pietvīkst.

— Man šķita, ka esat nopietns un kompetents cilvēks.

— Tā nav nekāda atbilde.

— Ir gan.

Ne viens, nc otrs nebija apēdis ne kumosa. Tēvs īvs palūdza rēķinu.

— Es biju tā, kas jūs uzaicināja!

— Ja jums nav iebildumu, uzskatīsim, ka arhibīskapa kanceleja ielū­dza jūs.

— Domāju, ka esam viens otru pārpratuši. Piedodiet, ja tā ir mana vaina.

Tēvs īvs viņu atkal uzlūkoja, taču tagad viņa skatiens bija mierīgs un tikpat vienaldzīgs kā pusdienu sākumā.

— Aizmirsīsim šo sarunu.

— Man nepatīk pārpratumi, es gribētu…

Priesteris asi pamāja ar roku.

— Lai nu paliek. Tas nav nekas svarīgs.

Abi izgāja uz ielas. Pār pilsētu lija silta saules gaisma. Klusēdami viņi soļoja uz katedrāles pusi. Piepeši priesteris apstājās un atkal pievērsa Sofijai pētīgu skatienu. Sofija atbildēja, raugoties pretī tikpat cieši un nopietni, un jutās pārsteigta, redzot, ka tēvs īvs pasmaida.

— Vai varu uzaicināt jūs uz tasi kafijas?

— Jūs man piedāvājat kafiju?

— Jā, vai kādu citu dzērienu. Laikam neizturējos pret jums īpaši laipni.

— Un tāpēc aicināt mani dzert kafiju?

— Jums ir kas iebilstams? Zināt, ir cilvēki, kuri strīdas par katru sīkumu, un laikam mēs abi esam piederīgi šai ļaužu kategorijai.

Sofija iesmējās. Viņa nezināja, kāpēc tēvs īvs tik pēkšņi mainījis iztu­rēšanos, tomēr par šīm pārmaiņām priecājās.

— Labi, iedzersim kafiju.

Priesteris vieglītēm saņēma viņu aiz elkoņa un vedināja pāri ielai. Pagājuši garām katedrālei, abi drīz nonāca pie vecas kafejnīcas, kur cie­nīgi mirdzēja sarkankoka galdiņi un oficianti visi kā viens bija sirmi.

— Es esmu izsalcis, — teica tēvs īvs.

— Nemaz nebrīnos. Sadusmojāties un palikāt neēdis.

— Varbūt paņemsim pa kūkas gabaliņam? Ko teiksiet?

— Es neēdu saldumus.

— Ko tad jums piedāvāt?

— Tikai kafiju.

Kad oficiants bija uzklausījis pasūtījumu, abi mirkli sēdēja, klusēdami un pētīdami viens otru.

— Ko īsti jūs turat aizdomās, doktore?

Jautājums viņu pārsteidza. Pareizāk, pats tēvs īvs viņu ik pa brīdim izsita no sliedēm.

— Vai skaidri zināt, ka vēlaties runāt par negadījumu katedrālē?

— Protams.

— Labi. Konkrēti mēs nevienu aizdomās neturam, mums nav pēdu, mēs tikai zinām, ka šajos atgadījumos ir pārāk daudz aizdomīgu dīvainību. Un Marko, mans priekšnieks, uzskata, ka tie visi ir saistīti ar svēto līķautu.

— Ar līķautu? Kāpēc?

— Tāpēc, ka tik daudz negadījumu nav noticis nevienā citā Eiropas katedrālē. Tāpēc, ka līķauts glabājas tieši Turinā. Tāpēc, ka to saka viņa intuīcija.

— Taču līķautam, paldies Dievam, nekas nav noticis. Godīgi sakot, cs nespēju saskatīt iemeslu, kura dēļ visas nelaimes būtu jāsaista ar līķautu.

— Intuīcija ir grūti izskaidrojama parādība, taču Marko tā piemīt, turklāt savā ziņā viņš ar to aplipinājis ari pārējos komandas biedrus.

— Jūs domājat, ka Sindoni kāds grib iznīcināt tāpat, kā pirms trīs­desmit gadiem tika mēģināts sapostīt Mikclandželo Pieta> Domājat, kāds trakais šādi vēlas ieiet vēsturē?

— Tas būtu visvienkāršākais izskaidrojums. Bet kā tad mēmie?

— Galu galā mēmie ir tikai divi, un nejaušas sakritības tomēr pastāv, kaut arī jūs, doktore, neesat noskaņota tām ticēt.

— Mēs uzskatām, ka mēmais, kurš izcieš ieslodzījumu… — teica Sofija un iekoda sev mēlē. Daudz netrūka, lai viņa šim glītajam un val­dzinošajam priesterim būtu atklājusi slepeno plānu.

— Turpiniet!

— Mēs uzskatām, kas šis mēmais kaut ko zina.

— Pieņemu, ka esat atraduši paņēmienu, kā viņu tomēr nopratināt.

— Viņš ir mēms, turklāt rodas iespaids, ka viņš arī nesaprot nc vārda no tā, ko viņam saka.

— Varējāt viņu nopratināt rakstiski.

— Mēģinājām, taču nesekmīgi.

— Doktore, jūs nepieļaujat iespēju, ka viss ir daudz vienkāršāk? Ka nejaušības tiešām gadās?

Līdzīgā garā viņi tērzēja vēl veselu stundu, taču Sofijai no šīs saru­nas nekāda praktiska labuma nebija. Tēvs īvs tā arī neatklāja neko bū­tisku. Divatā abi bija pavadījuši patīkamu laika sprīdi, tas arī viss.

— Cik ilgi vēl paliksiet Turīnā?

— Rīt braukšu projām.

— Ja domājat, ka varu jums palīdzēt, noteikti zvaniet.

— Pirms tam gan vairākas reizes apsvēršu visus par un pret un sar­gāšos jūs atkal sadusmot.

Abi šķīrās visnotaļ draudzīgi. Tēvs īvs apsolīja dot ziņu, kad iegrie­zīsies Romā. Tieši tāpat Sofija teica, ka noteikti piezvanīs, kad atkal atgriezīsies Turīnā. Ne viens, ne otrs nešaubījās, ka šie solījumi ir tikai pie­klājības diktēta formalitāte.

* * *

Tūlīt pēc pusdienām Marko aicināja savu komandu uz sapulci. Viņš gri­bēja savējiem izklāstīt mēmā atbrīvošanas plānu.

Sofija ieradās pēdējā. Marko radās iespaids, ka sieviete ir mainījusies. Tikpat skaista, taču citāda. Pagaidām gan Marko nespēja saprast, kas tieši viņas ārienē pārvērties.

— Tātad. Plāns ir pavisam vienkāršs. Jūs zināt, ka visos cietumos reizi mēnesī sanāk Drošības padome, kurā ietilpst psihologi, sociālie darbinieki, apsardzes pārstāvji un cietuma direktors. Parasti viņi apmeklē visus ieslo­dzītos, īpašu uzmanību pievēršot tiem, kuru ieslodzījuma laiks tuvojas beigām, kuri priekšzīmīgi uzvedušies un var cerēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu. Rīt cs braukšu uz Turinu un tikšos ar visiem padomes locek­ļiem. Gribu, lai nākamajā reizē viņi mazliet paspēlē teātri par godu mūsu bezmēlim.

Visi uzmanīgi un ieinteresēti klausījās, un Marko turpināja:

— Vajadzētu, lai nākamajā mēnesī, kad padomes locekļi ieradīsies Turīnas cietumā, viņi, tiekoties ar mēmo, sarunājas tikpat dabiski kā parasti — proti, it kā viņš nedzirdētu un nesaprastu nc vārda. Lūgšu, lai kāds psihologs un sociālais darbinieks sāk apcerēt, ka nav jēgas mēmo ilgāk paturēt ieslodzījumā, ka viņš uzvedas nevainojami, sabiedrību neapdraud un saskaņā ar likumu viņu jau tagad varētu nosacīti atbrīvot. Direktors, to dzirdot, kaut ko iebildīs, jautājums tiks atmests, un pa­dome pievērsīsies nākamajam ieslodzītajam.

— Viņi būs ar mieru sadarboties? — jautāja Pjetro.

— Ministri jau ir veikuši vajadzīgos priekšdarbus, un nedomāju, ka varētu rasties kādi sarežģījumi. Galu galā mēs neprasām, lai tiktu atbrī­vots kāds slepkava vai terorists. Mēmais, viņuprāt, ir parasts zaglis.

— Plāns ir labs, — teica Minerva.

— Tiešām labs, — piekrita Džuzepe.

— Un man ir vēl daži jaunumi, kas patiks tev, Sofij. Man piezvanīja Liza, Džona Berija sieva. Lizas māsa ir Mērija Stjuarte, kura — ja ga­dījumā to nezināt — ir precējusies ar Džcimsu Stjuartu, kurš savukārt — ja gadījumā to nezināt — ir viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem. Viņš ir Savienoto Valstu prezidenta draugs un tāpat draudzīgās attiecī­bās ar puspasaules — es domāju, ar bagātākās pasaules puses — valstu vadītājiem. Starp viņa draugiem ir arī ietekmīgākie uzņēmēji un baņķieri. Bet Stjuartu ģimenes jaunākā meita Džīna ir arheoloģe tāpat kā viņas tante Liza, pie kuras viņa te, Romā, ir apmetusies. Džīna raksta doktora darbu, kā arī piedalās Herkulānā izrakumos, kurus pati finansē. Pēc divām nedēļām Romā ieradīsies viņas vecāki — Džeimss un Mērija, un Liza viņiem par godu rīkos viesības, kurās sapulcēs daudzus no Stjuartu draugiem, kas dzīvo Itālijā. Arī Umberto D'Alakvu. Ielūgts esmu arī es, un varbūt Džons un Liza būs tik laipni, ka atļaus man paņemt līdzi ari tevi, cienījamā doktore.

Sofijas seja atplauka laimīgā smaidā. Viņa nespēja apslēpt, cik ļoti priecājas par iespēju atkal sastapt D'Alakvu.

— Domāju, ka citādi mēs D'Alakvam vairs nepiekļūsim.

Pēc sapulces Sofija piegāja Marko.

— Dīvaini, ka Lizas māsa ir precējusies ar tādu finanšu haizivi.

— Nē, nemaz nav dīvaini. Mērija un Liza ir Oksfordas universitātes viduslaiku vēstures profesora meitas, un abas savulaik studēja vēsturi: Liza — arheoloģiju, bet Mērija — medievistiku tāpat kā tēvs. Liza ieguva stipendiju doktorantūrai Itālijā, dzīvoja te labu laiku, un Mērija viņu bieži apciemoja. Taču Mēriju dzīve aizveda uz citu pusi, — viņa sāka strādāt Sotheby's izsoļu namā par viduslaiku mākslas eksperti. Tā viņa iepazina daudz ietekmīgu cilvēku, ari Džcimsu Stjuartu. Viņi iemī­lējās viens otrā un apprecējās. Savukārt Liza apprecējās ar Džonu. Abas māsas joprojām dzīvo laimīgā laulībā. Mērija pieder pasaules augstā­kajai sabiedrībai, bet Liza smagā darbā panāca, ka viņas vārds iegūst nopietnu svaru akadēmiskajā pasaulē. Mērija viņu allaž ir-dažādi atbal­stījusi un finansējusi arheoloģiskos izrakumus. Bet nekādu noslēpumu un dīvainību nav.

— Mums laimējies, ka tu esi Džona draugs.

-— Jā, viņi abi ir lieliski cilvēki. Džons ir vienīgais man pazīstamais ziemeļamerikānis, kuram karjera nešķiet galvenais dzīvē. Viņš visiem spē­kiem turas pretī pārcelšanai uz citu darbavietu, un nav šaubu, ka tieši Stjuartu ietekme viņam ļāvusi tik ilgi palikt šai pašā vēstniecībā.

— Domā, viņi tiešām man atļaus ierasties viesībās?

— Centīšos to nokārtot. D'Alakva uz tevi atstāja tik spēcīgu iespaidu?

— Jā, viņš ir vīrietis, kādā varētu iemīlēties ikviena sieviete.

— Vai tad tas noticis ari ar tevi?

— Cerēsim, ka ne! — iesmējās Sofija.

— Piesargies, Sofij!

— Neuztraucies, Marko. Es pa mākoņiem nelidinos un ari turpmāk domāju stāvēt abām kājām uz zemes. D'Alakva man nav pa zobam, tā­pēc esi mierīgs.

— Atļaušos tev uzdot personisku jautājumu. Ja gribi, vari neatbil­dēt un pasūtīt mani pie velna. Kā īsti ir ar tevi un Pjetro?

— Es tevi pie velna nesūtīšu un teikšu patiesību: esam sasnieguši galastaciju. Mūsu attiecības ir sevi izsmēlušas.

— Vai tu viņam to esi pateikusi?

— Mēs šovakar kopā ēdīsim vakariņas, tad arī izrunāsimies. Taču Pjetro nav muļķis un visu saprot. Domāju, ka viņš man piekritīs.

— Es priecājos.

— Priecājies? Kāpēc?

— Tāpēc, ka Pjetro nav tev piemērots vīrietis. Viņš ir krietns puisis, kuram ir jauka sieva, kas noteikti ļoti priecāsies, ja vīrs atkal piederēs tikai viņai vienai. Tev, Sofij, agrāk vai vēlāk vajadzēs mūs pamest un sākt jaunu karjeras posmu kopā ar citiem cilvēkiem un citādām nākotnes perspek­tīvām. Mūsu Mākslas nodaļā tev jau ir kļuvis par šauru.

— Nerunā tā! Dieva dēļ! Tu zini, cik ļoti man patīk mans darbs! Es negribu pamest nodaļu, negribu neko mainīt.

— Tu pati zini, ka man ir taisnība. Tikai, domājot par kāpienu aug­stāk, tev reibst galva.

Drīz saruna pārtrūka, jo kabinetā ienāca Pjetro. Atvadījušies no Marko, kuram nākamajā rītā bija paredzēts brauciens uz Turīnu, Sofija un Pjetro devās prom.

— Brauksim pie tevis? — jautāja Pjetro.

— Nē, labāk paēdīsim kaut kur ārpus mājām.

Pjetro viņu aizveda uz mazu krodziņu Trastēverē, un Sofija acu­mirklī pazina šo vietu: tieši te viņa kopā ar Pjetro bija malkojusi vīnu pirmajā abu kopīgajā vakarā. Kopš tās senās dienas viņi te nebija iegrie­zušies. Abi pasūtīja ēdienu un labu laiciņu runājās par nenozīmīgiem sīkumiem, cenšoties attālināt izskaidrošanās brīdi.

— Pjetro…

— Neuztraucies, es jau zinu, ko tu grasies man teikt, un tev pilnībā piekrītu.

— Tu zini?

— Protams, neesmu taču akls. Ir lietas, ko tu neproti slēpt.

— Pjetro, tu man esi ļoti mīļš, bet es vairs neesmu tevī iemīlējusies un negribu nekādas saistības. Es priecātos, ja mēs arī turpmāk paliktu draugi, ja varētu strādāt kopā kā labi kolēģi un mūsu attiecībās nebūtu nekāda saspīlējuma.

— Es tevi mīlu. Tikai pēdējais muļķis varētu tevī neiemīlēties. Bet es ari labi zinu, ka tu esi galvas tiesu pārāka…

Sofija samulsusi viņu pārtrauca: — Tā nesaki! Lūdzu, nerunā muļ­ķības.

— Es esmu parasts policists. Izskatos kā policists un kā tāds izturos. Bet tu esi mācījusies universitātē un piederi citam sabiedrības slānim. Tu izskaties pēc smalkas kundzes, gan ģērbusies Armani kostīmā, gan visvienkāršākajos džinsos. Man necerēti paveicās, un es varēju būt kopā ar tevi, taču cs vienmēr esmu apzinājies, ka agrāk vai vēlāk tu mani pa­trieksi ratā. Un nu šī diena ir pienākusi. Vainīgais ir D'Alakva?

— Viņš uz mani pat nepaskatījās! Nē, Pjetro, vainīgs nav neviens. Vienkārši mūsu attiecības ir kļuvušas tik bezkrāsainas. Tu mīli savu sievu, un es tevi saprotu. Viņa ir lieliska sieviete, turklāt skaista. Tu viņu nekad nepametīsi, tu nemūžam nešķirsies no saviem bērniem.

— Sofij, ja tu man būtu uzstādījusi ultimātu, es būtu izvēlējies pa­likt kopā ar tevi.

Abi mirkli klusēja. Sofijai uzmācās raudiens, taču viņa iedzina asaras atpakaļ. Viņa bija stingri nolēmusi pārtraukt attiecības ar Pjetro un ne­pieļaut, ka aizkustinājuma vai nožēlas uzplūdi aizskalo prom tik grūti pieņemto lēmumu.

— Domāju, ka mums abiem būs labāk, ja pieliksim punktu. Vai tu būsi mans draugs?

— Nezinu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka nezinu. Saku tev godīgi, ka nezinu, kā jutīšos, katru dienu redzot tevi blakus un nebūdams kopā ar tevi, nezinu, kas notiks tai dienā, kad tu pastāstīsi, ka tavā dzīvē uzradies cits vīrietis. Nav jau grūti pateikt, ka būšu tavs draugs, taču es negribu tevi mānīt. Jo es nezinu, vai spēšu tāds būt. Ja nespēšu, es aiziešu no mūsu nodaļas, pirms būšu sācis tevi ienīst.

Pjetro vārdi satrieca Sofiju. Cik prātīgi reiz bija runājis Marko, teik­dams, ka nedrīkst jaukt kopā darbu un privāto dzīvi. Taču kas izdarīts, tas izdarīts, un laiku atpakaļ pagriezt nav iespējams.

— No nodaļas projām iešu es. Gribu tikai pabeigt izmeklēt Turīnas katedrāles ugunsgrēku un redzēt, kas notiks ar mēmo. Pēc tam rakstīšu atlūgumu un aiziešu.

— Nē, tas nebūtu godīgi. Es zinu, ka tu prastu izturēties pret mani kā pret draugu, kā pret vienu no daudziem. Problēmas radīšu es pats. Tāpēc labāk lūgšu, lai mani pārceļ uz citu vietu.

— Nē, tev Mākslas nodaļa patīk. Tev šis darbs nozīmēja nopietnu kāpumu karjerā, un es negribu, lai manis dēļ tu to zaudētu. Marko ap­galvo, ka man pienācis laiks sākt jaunu posmu un mainīt nodarbošanos, un patiesībā arī man pašai gribētos izmēģināt ko jaunu: lasīt lekcijas universitātē, piedalīties izrakumos vai varbūt atvērt savu mākslas galeriju. Jūtu, ka manā dzīvē kāds posms ir noslēdzies. Marko to pamanīja pir­mais un mudināja mani meklēt jaunu ceļu. Es lūdzu tev tikai vienu: izturi dažus mēnešus, kamēr pabeigsim to Turīnas lietu. Palīdzēsim viens otram, lai šie mēneši nebūtu pārāk smagi. Lūdzu!

— Es centīšos.

Pjetro acis bija asaru pilnas. Sofija brīnījās — viņa nebija pat nojau­tusi, ka Pjetro viņu tik ļoti mīl. Vai varbūt asarām acīs kāpt lika ievainots lepnums?