Svētā līķauta brālība

12

Pār Bosforu ausa sārtcna rīta gaisma, kad Stella Māris, rāmus viļņus šķeldama, tuvojās Stambulai. Matroži uz klāja rosījās, kuģim drīz bija jāieiet ostā.

Kapteinis vēroja tumsnēju puisi, kurš rūpīgi berza klāju. Kamēr kuģis stāvēja Dženovas ostā, viens no matrožiem bija negaidīti saslimis, un tam bija jāpaliek krastā. Kapteiņa otrais palīgs tai pašā dienā bija atvedis šo mēmo puisi un apgalvojis, ka tas esot labs jūrnieks, kaut arī nespēj runāt. Kuģim bija pēc iespējas drīzāk jāiziet jūrā, kavēties nedrīkstēja, un kapteinis steigā nebija pievērsis uzmanību šī šķietamā matroža rokām. Puiša plaukstas bija maigas un gludas. Uz tām nebija nevienas pašas tulznas! Nebija šaubu, ka šis mēmais nekad iepriekš par matrozi nav strādājis. Taču visa brauciena laikā jaunais komandas loceklis kārtīgi pil­dīja savus darba pienākumus. Uzklausot pavēles, viņa sejā neparādījās nekādas emocijas. Kapteiņa palīgs bija teicis, ka šo jūrnieku viņam ost­malas krogā "Zaļais Vanags" esot ieteicis kāds no pastāvīgajiem apmek­lētājiem, tomēr kapteinis zināja, ka palīgs melo. Bet kāpēc?

Virsnieks tāpat bija pavēstījis, ka mēmais palikšot uz kuģa tikai līdz tai dienai, kad viņi sasniegs Stambulu. Kad kapteinis jautāja, kā viņš to no mēmā puiša mācējis izdibināt, palīgs tikai paraustīja plecus.

Kapteinis bija pieredzējis vīrs, dženovietis, kas jau četrdesmit gadu vagoja jūras. Tuvās un tālās ostās viņš bija iepazinis visdažādākos ļaudis, taču tādu cilvēku kā šis jaunais matrozis nekad nebija sastapis. Puisis bija savāds, viņa skatienā bija lasāma vilšanās un sakāve, ber kustības pauda nogurumu un samierināšanos ar zaudējumu. Likās, mēmais apzinās, ka sasniedzis tala ceļa galu. Kas tas par ceļu? Un kādu sakāvi puisis pie­redzējis?

* * *

Stambula šai rītā viņam šķita skaistāka nekā jebkad agrāk. Mēmais mat­rozis atviegloti nopūtās, raudzīdamies, kā pamazām tuvojas osta. Viņš zināja, ka krastā noteikti būs kāds sagaidītājs — varbūt tas pats vīrs, kas viņu bija uzņēmis todien, kad viņš ieradās no Urfas. Puisis ilgojās drīzāk atgriezties savā dzimtajā pilsētā, apskaut tēvu, piespiest pie krū­tīm sievu, dzirdēt mazās meitiņas skanīgos smieklus. Taču viņš baidījās no tikšanās ar Adaiju, baidījās no viņa dusmām. Lai gan šai brīdī ne­veiksme nemaz nešķita tik briesmīga — viņš jutās laimīgs, ka palicis dzīvs un atgriežas mājās. Viņa brālim pirms diviem gadiem bija veicies vēl mazāk. Tas vīrs katedrālē stāstīja, ka Mcndibs joprojām esot cietumā. No brāļa nebija nekādu ziņu kopš tās pēcpusdienas, kad viņu arestēja kā parastu zagli. Laikraksti bija rakstījuši, ka noslēpumainajam katedrā­les aplaupītājam piespriests trīs gadu cietumsods. Tātad pēc gada Mcn­dibs atkal būs brīvs.

Neatvadījies no komandas biedriem, puisis nokāpa no kuģa. Iepriek­šējā vakarā kapteinis viņam bija izmaksājis algu un jautājis, vai viņš nevēlas turpināt darbu. Par atbildi mēmais bija noraidoši papurinājis galvu.

Viņš izgāja no ostas un devās pilsētas ielās. Viņam nebija konkrēta mērķa. Vajadzēja brīdi nogaidīt. Ja stambulictis neparādīsies, gan jau viņš pats mācēs atgriezties Urfa par savu naudu — galu galā viņš bija sa­ņēmis algu.

Aiz muguras atskanēja steidzīgi soļi. Atskatījies mēmais ieraudzīja vīrieti, kurš pirms dažiem mēnešiem jau bija devis viņam pajumti.

— Es tev kādu brīdi sekoju, pārbaudīju, vai kāds nav iesēdies astē. Šonakt paliksi pie manis, bet rīt no rīta tev atbrauks pakaļ. Tagad tev ne­vajadzētu ilgāk klejot pa ielām.

Mēmais pamāja. Viņš gan būtu gribējis aizstaigāt līdz Lielajam Tir­gum, izbaudīt Stambulas ieliņu kņadu, nopirkt sievai smaržas un kādu dāvaniņu meitai, tomēr ja nedrīkst, tad nedrīkst. Ikviena nepaklausība vēl vairāk uzkurinātu Adaija dusmas, bet katrs starpgadījums varēja būt liktenīgs. Galvenais, ka viņš bija palicis dzīvs. Jā, viņš jutās laimīgs, kaut arī atgriezās mājās kā zaudētājs.

* * *

— Man izdevās!

Marko balss skanēja triumfējoši. Sofija pasmaidīja un pamāja, lai arī Antonīno pieliecas tuvāk klausulei.

— Nebija viegli pārliecināt abus ministrus, taču beigu beigās viņi nolēma mums dot pilnīgu rīcības brīvību. Mēmais tiks atbrīvots, kad vien mēs teiksim. Tāpat mums ir atļauts viņu izsekot.

— Lieliski, šef!

— Antonīno, vai tu arī tur esi?

— Mēs klausāmies abi, — atbildēja Sofija. — Un abi priecājamies par jaunumiem.

— Jā, es tiešām jūtos apmierināts. Tagad tikai jāizlemj, kā un kad viņu atbrīvot. Bet kas jauns pie jums?

— Par D'Alakvu es tev jau stāstīju…

— Jā, bet neviens no ministriem man neko neteica, tātad viņš nav sūdzējies.

— Mēs joprojām nodarbojamies ar elektriķiem un kancelejas darbi­niekiem. Domāju, ka pēc pāris dienām atgriezīsimies Romā.

— Labi, tad arī vienosimies, kā rīkoties tālāk. Katrā ziņā man ir plāns.

— Kāds?

— Neesi tik nepacietīga, doktore! Visam savs laiks. Cau!

— Labi jau, labi. Cau.