Svētā līķauta brālība

8

Vīrietis pacēia lūkas vāku un iespīdināja pagraba telpā luktura gais­mas kūli. Trīs mēmie nepacietīgi raudzījās augšup. Pa ļodzīgām metāla kāpnēm vīrietis nokāpa slepenajā apakšzemes telpā. Viņam nepatika šī sabiedrība. Kaut nu mēmie drīzāk dotos projām, taču pārlieka steiga va­rēja izrādīties bīstama: viņi visi varēja nonākt cietumā, taču vēl ļaunāks būtu kauns par kārtējo neveiksmi un Adaija dusmas. Adaijs saniknojies varētu viņus pat ekskomunicēt.

— Karabinieri aizbrauca atpakaļ uz Romu. Viņu šefs šodien atvadī­jās no kardināla un diezgan ilgi runājās ar tēvu īvu. Domāju, ka jūs jau varat pamest slēptuvi, jo, cik varēju noprast pēc tā, ko runāja karabinieri, neviens nedomā, ka jūsu mirušajam biedram bijis vēl kāds līdzzinātājs. Jums precīzi jāievēro instrukcijas, ko devis Adaijs.

Vecākais no mēmajiem, kuram varēja būt nedaudz pāri trīsdesmit, piekrītoši pamāja un uz lapiņas uzrakstīja jautājumu: — Tu esi pārlie­cināts, ka vairs nav nekādu briesmu?

— Jā, pilnīgi droši. Uzraksti, ja jums kaut kas ir vajadzīgs.

Mēmais, kurš šķita šīs trijotnes vadonis, nekavējoties rakstījis: — Tādā

izskatā mēs nevaram rādīties uz ielas. Atnes lielāku bļodu un ūdeni, mums jānomazgājas. Un vai ar transportu viss kārtībā?

— Mazliet pēc pusnakts, ap vieniem, es atnākšu tev pakaļ. Pa tuneli aizvedīšu tevi līdz Lielajiem kapiem. Virszemē tu iziesi viens. Smagā mašīna tevi gaidīs pie Vankiljas preču stacijas. Tā piecas minūtes stāvēs laukuma pretējā pusē. Ņem, te būs numurs. — Viņš sniedza mēmajam zīmīti un turpināja: — Tevi aizvedīs līdz Dženovai. Tur ostā tu atradīsi kravas kuģi Stella Māris un kāpsi uz tā kā matrozis, un pēc nedēļas būsi mājās.

Mēmais atkal piekrītoši pamāja. Abi biedri nepacietīgi gaidīja savu kārtu. Viņi bija jaunāki — ne vienam, ne otram nevarēja dot vairāk par divdesmit gadiem. Viens bija liela auguma, muskuļots, platiem pleciem un ogļmelniem, īsā ezītī apgrieztiem matiem. Otrs — trauslāka un īsāka auguma brūnēts, kam acīs zibsnīja nemierīgas uguntiņas.

Vīrietis uzrunāja garāko.

Tevi mašīna savāks rīt agri no rīta. Es tevi pa tuneli aizvedīšu līdz kapsētai. Kad iznāksi virszemē, nogriezies pa kreisi un ej līdz upei. Tur tevi gaidīs. Šķērsosi Šveices robežu, tālāk dosies uz Vāciju. Berlīnē tevi uzņems mūsējie, adrese tev ir zināma. Viņi parūpēsies par tālāko ceļu.

Nu prasīgu skatienu pievērsa īsākais no puišiem. Vīrietim uzmācās bailes: šķita, ka mēmā acīs kūsā dusmas.

— Tu slēptuvi pametīsi pēdējais. Tev te būs jāpaliek vēl divas dienas. Mašīna tevi gaidīs divos naktī un aizvedīs gandrīz līdz pašām mājām. Kaut nu jums veiktos! Tūlīt atnesīšu jums ūdeni.

Vīrietis jau pagriezās uz promiešanu, bet puisis ar ezītī apgrieztajiem matiem sagrāba viņu aiz elkoņa, rādīdams, ka tūlīt uzrakstīs jautājumu.

Izlasījis zīmīri, vīrietis nopūtās. — Tu gribi zināt, kas nodeis ar Mcndibu? Jūs taču zināt, ka viņš ir cietumā. Viņš rīkojās kā muļķis un, nesa­gaidījis biedrus, viens pats iekļuva katedrālē. Līdz kapelai viņš tika, taču nezinu, ko viņš tur darīja. Katrā ziņā sāka gaudot signalizācija. Adaijs man ir pavēlējis lieki neriskēt, un šādos gadījumos es palīdzēt nedrīkstu. Mendibu notvēra, kad viņš skrēja pāri Pils laukumam. Precīzi ievērojiet in­strukcijas, un jums nekādu problēmu nebūs. Vismaz nevajadzētu būt. Neviens neko nezina par šo pagrabu un pazemes eju. Zem Turīnas ir dučiem eju, un par daudzu esamību neviens pat nenojauš. Ja šo vietu atklās, mums tā būs īsta katastrofa. Mūs izdeldēs no zemes virsas.

Kad vecais vīrs izrāpās no pagraba, mēmie saskatījās. Vadonis tūdaļ ņēmās rakstīt sīkus norādījumus un pēdējos padomus abiem pārējiem. Pēc dažām stundām sāksies tāls un bīstams ceļš. Varbūt izdosies nokļūt mājās, bet varbūt priekšā gaida tikai cietuma kamera. Veiksme viņus nebija pametusi pavisam, — galu galā viņi joprojām ir dzīvi |.n ri, l> izdosies izkļūt no Turīnas. Kaut nu Dievs uzklausītu viņu lugs.m.i'. u ļautu atgriezties pie Adaija.

Asaru pilnām acīm trijotne apskāvās.