Svētā līķauta brālība

43

— Ko darīsim? — jautāja Pjetro. — Varbūt vajadzētu viņam sekot.

— Bet mēs taču nezinām, kas viņš tāds ir, — atbildēja Džuzepe.

— Turks, tas skaidri redzams.

— Tiešām nezinu, ko teikt. Labāk iesim pie sarga un vienkārši pa­jautāsim, kas tas bija par cilvēku, kas tikko izgāja no viņa dzīvokļa.

Durvis atvēra Ismets, pārliecināts, ka Bakalbasi kaut ko nejauši aiz­mirsis un uz brīdi atgriezies. Taču viņpus slieksnim stāvēja divi sveši­nieki, kas nepārprotami izskatījās pēc policistiem. Poliči visās zemēs ir vienādi, nodomāja Ismets.

— Labdien, mēs vēlētos runāt ar Frančesko Turgutu.

Puisis atteica, ka itāļu valodu saprot gaužām vāji, un turciski pasauca tēvoci. Tas iznāca no istabas, nespēdams apslēpt satraukumu, ko visskaid­rāk nodeva trīcošās rokas.

— Mēs turpinām izmeklēt katedrālē notikušo ugunsgrēku un gri­bējām lūgt, lai jūs vēlreiz pacenšaties atcerēties kādu detaļu, kādu sī­kumu, kas todien būtu piesaistījis jūsu uzmanību.

Džuzcpes uzdoto jautājumu Turguts gandrīz nedzirdēja. Viņa lūpas drebēja, likās, vecais vīrs tūdaļ sāks raudāt.

Ismets tuvojās tēvocim, kā sargājot apņēma roku tam ap plccicm un atbildēja dīvainā angļu un itāļu valodas mistrojumā.

— Mans tēvocis, nav nekāds jaunais un kopš ugunsgrēka dienas ne­jūtas labi. Viņš baidās zaudēt darbu, jo kancelejā varētu nodomāt, ka viņš ir pārāk vecs un neuzmanīgs un savus pienākumus vairs nespēj pildīt. Ne­mokiet vecu, nogurušu cilvēku. Viņš taču jums izstāstīja visu, ko atceras.

— Un kas esat jūs? — jautāja Pjetro.

— Mani sauc Ismets Turguts, esmu Frančesko Turguta brālēna dēls. Ierados šodien un ceru, ka varēšu palikt Turīnā un atrast darbu.

— No kurienes jūs esat?

— No Urfas.

— Vai tad tur darba nav? — noprasīja Džuzepe.

— Tikai naftas atradnēs, bet tur strādāt es negribu. Es gribētu te ap­gūt kādu amatu, iekrāt naudu, atgriezties Urfa un uzsākt savu biznesu. Man Urfa ir līgava.

Puisim ir godīga un atklāta seja, nodomāja Pjetro. Nevainīga cilvēka seja.

— Labi. Mēs gribētu, lai jūsu tēvocis mums pastāsta, vai viņš uztur sakarus ar citiem imigrantiem no Urfas, — teica Džuzepe.

Frančesko Turguts nodrebēja. Nu viņš bija pārliecināts, ka karabi­nieriem viss ir zināms. Taču Ismets veikli pārņēma situāciju savās rokās un atbildēja:

— Protams, ari es ceru, ka varēšu šeit satikties ar cilvēkiem, kas nā­kuši no manas dzimtās pilsētas. Mans tēvocis pa pusei ir itālis, tomēr tāpat kā visi turki nekad neatteiksies no savām saknēm, vai ne, tēvoc?

Šķita, ka puisis veco vīru negrib laist pie vārda un ir apņēmies pats atbildēt uz visiem karabinieru jautājumiem. Pjetro nolēma nepadoties.

— Turguta kungs, vai jūs pazīstat Badžeraju ģimeni?

— Badžeraji! — līksmi iesaucās Ismets, it kā tikko būtu saņēmis brī­nišķīgus jaunumus. — Ar vienu Badžeraju es kopā mācījos skolā, še­jienieši droši vien ir otrās vai trešā pakāpes brālēni vai tamlīdzīgi radinieki…

— Es tomēr gribētu, lai uz jautājumiem atbild jūsu tēvocis, — uz­stāja Pjetro.

Frančesko Turguts norija kamolu un sāka purpināt jau laikus sace­rētu un domās izmēģinātu tekstu.

— Jā, protams, es viņus pazīstu. Tā ir cienījama ģimene, kurai gadījās liela nelaime. Viņu dēli… viņu dēli pastrādāja smagu kjūdu un tagad izpērk to ar sodu, bet varu galvot, ka vecāki ir godājami cilvēki, varat prasīt, kam gribat, to apstiprinās visi.

— Vai pēdējā laikā jūs Badžerajus esat saticis?

— Nē, pēdējā laikā es nejūtos labi un reti izeju no mājām.

— Atvainojiet, — gluži nevainīgi ievaicājās Ismets, — ko Badžeraji ir izdarījuši?

— Kāpēc jūs domājat, ka viņi kaut ko izdarījuši? — ar pretjautā­jumu atbildēja Džuzepe.

— Tāpēc, ka jūs esat karabinieri. Jūs ierodaties te un izprašņājat mūs par Badžerajiem. Ja viņi neko nebūtu izdarījuši, jūs viņus pat nepie­minētu.

Ismets apmierināti pasmaidīja, bet Pjetro un Džuzepe skatījās uz viņu neizpratnes pilnām acīm — kā lai tiek skaidrībā, vai puisis ir labs aktieris vai patiešām nevainīgs kā bērns.

— Labi, atgriezīsimies pie ugunsgrēka dienas, — noteica Džuzepe.

— Es jums izstāstīju visu, ko atceros. Ja man pa šo laiku kaut kas būtu iešāvies prātā, es pats būtu ar jums sazinājies, — raudulīgā balsī atbildēja vecākais no Turgutiem.

— Es tikko esmu atbraucis, un tēvocis man pat vēl nav ierādījis vietu, kur nolikt mantas. Vai jūs labāk nevarētu atnākt citreiz? — teica Ismets.

Pjetro pamāja Džuzepem, viņi atv adījās un izgāja no katedrāles sarga mitekļa.

— Ko teiksi par Turguta jauno radinieku? — Pjetro jautāja kolēģim.

— Varbūt viņš atsūtīts šurp pieskatīt veco.

— Nuuu… Tas atkal izklausās pēc nepamatotiem sadomājumiem. Es tev pilnībā piekrītu, ka Sofija un Marko šo gadījumu mēģina pārvērst par piedzīvojumu filmu. Marko parasti trāpa desmitniekā, bet šoreiz… Tā Sindonc tiešām ir viņa apsēstība.

— Bet vakar, kad es to teicu pārējiem, tu nemaz nedomāji nostāties manā pusē.

— Kāda jēga no strīdiem? Darīsim, ko mums liek. Ja izrādīsies, ka viņiem ir taisnība, brīnišķīgi. Ja viņi kļūdās, ari nekas slikts nenotiks — vismaz būsim centušies saprast, kāpēc katedrālē notiek visas šīs nelai­mes. Mēs taču neko nezaudējam ne vienā, ne otrā gadījumā. Mierīgi strādāsim tik uz priekšu, bez steigas un bez liekas fantazēšanas.

— Nesaprotu, kā tu vari būt tik flegmātisks. Varētu domāt, ka tu esi anglis, nevis itālis.

— Tu vienkārši visu pārāk ņem pie sirds un pēdējā laikā ar visiem strīdies.

— Man šķiet, ka mūsu grupa ir sašķēlusies un nekas vairs nav tā kā agrāk.

— Jā, grupa ir sašķēlusies, bet ar laiku viss atkal nokārtosies. Vainīgi esat jūs ar Sofiju. Kad jūs tiekat kopā, gaiss ap jums no sasprindzinā­juma burtiski vibrē. Un rodas iespaids, ka nemitīgā kašķēšanās jums abiem sagādā lielu prieku. Jūs nemitīgi viens otru apstrīdat, ja viens teiks "balts", tad otrs tūlīt šaus pretī "melns!" un piedevām skatīsies tā, it kā būtu gatavs pārkost rīkli, aizstāvot savu taisnību. Marko pareizi teica, ka darbu un gultu kopā jaukt nedrīkst. Teikšu tev atklāti, ka jūsu abu dēļ mēs visi tagad jūtamies draņķīgi.

— Es neprasīju no tevis tādu atklātību.

— Nekas. Man gribējās tev to vienreiz pateikt, un cs to izdarīju.

— Labi, vainīgi esam mēs ar Sofiju. Un ko tālāk? Ko lai tagad dara?

— Neko. Domāju, ka pēc kāda laika viss nokārtosies. Un viņa jau tik un tā pie mums ilgi vairs nepaliks. Tikko šī lieta būs atrisināta, Sofija nodaļu pametīs. Pie mums viņai kļuvis par šauru. Sofija ir pārāk talan­tīga, lai turpinātu ķerstīt zagļus.

— Viņa ir apbrīnojama sieviete.

— Dīvaini, ka viņa vispār ar tevi pinās.

— Paldies. Tu kā allaž esi ļoti laipns.

— Kāpēc noliegt patiesību? Mēs abi esam parasti karabinieri. Mums nav ne Sofijas izglītības, ne smalkuma. Mēs neesam tādi kā viņa un Marko. Es, protams, nesūdzos un esmu visnotaļ apmierināts gan ar sevi, gan ar to, ko esmu sasniedzis. Darbs mūsu nodaļā kaulus nelauž, toties ir prestižs un labi apmaksāts.

— Man tava atklātība jau ir piegriezušies.

— Labi, klusēšu. Man likās, ka vismaz reizēm mēs viens otram va­ram pateikt visu, ko domājam.

— Pateici, un pietiek. Brauksim uz centrāli, sazināsimies ar Interpolu un prasīsim, lai turki mums atsūta informāciju par to Turguta jauno radinieku. Bet vispirms iegriezīsimies pie tēva īva.

— Kāpēc? Viņš taču nav no Urfas.

— Ļoti asprātīgi. Tomēr tas priesteris…

— Tagad gribi piekasīties viņam?

— Beidz ākstīties. Ejam!

Tēvs īvs viņus pieņēma nekavējoties. Viņš patlaban gatavoja runu, ko nākamajā dienā kardinālam bija paredzēts teikt, tiekoties ar dažu klos­teru pārstāvēm. — Rutīnas darbs, — tcica īvs.

Drīzāk pieklājības pēc tēvs īvs apvaicājās par izmeklēšanas gaitu un apgalvoja, ka ar jauno ugunsdrošības sistēmu katedrālei nekādas uguns­nelaimes vairs nevarēšot kaitēt.

Viņi runājās kādu stundas ceturksni, taču pārrunājamu jaunumu bija maz, tāpēc karabinieri drīz vien atvadījās.