Svētā līķauta brālība

10

Ņujorkā spīdēja pavasarīga saule, un šai gadalaikā tas nemaz tik bieži negadījās. Atskanēja zvans, vecais vīrietis novērsa skatienu no rīta gaismā vizuļojošajiem stikliem un pacēla tālruņa klausuli. Komunikāciju sistēma bija simtprocentīgi nodrošināta pret tiem, kas vēlētos noklausīties šī kabineta saimnieka sarunas.

— Klausos, — vīrieša balss skanēja stingri un noteikti.

— Pirmais no mēmajiem jau devies ceļā.

— Bez problēmām?

— Jā. Viņi izmanto tos pašus sakaru kanālus, ko iepriekšējās reizēs, tāpat arī tos pašus vecos maršrutus. Taču policija neko nenojauš.

— Kad slēptuvi pametīs otrs?

— Šonakt, bet trešais rit agri no rīta. Viņš kāps smagajā mašīnā ar skrūvju kravu, un pa ceļam viņam nekur nevajadzēs pārsēsties. Tieši šis trešais liekas visnervozākais.

— Šodien aprunāšos ar mūsu cilvēkiem Urfa. Mums jāzina, kā rea­ģēs Adaijs un ko viņš plāno darīt turpmāk.

— Droši vien niknosies.

— Mēģināsim visu izdibināt. Vii ir kādi jaunumi par Adaija cilvēku katedrālē?

— Viņš ir ļoti nomākts. Taču pagaidām nav izraisījis ne kardināla, ne policijas aizdomas. Viņu uzskata par lāga vīru, kas smagi pārdzīvo notikušo.

— Turpiniet viņu pieskatīt.

— Protams.

— Un kā klājas mūsu brālim?

— Policija interesējas par viņa pagātni un sakariem. Cenšas noskaid­rot pat viņa gaumi, intereses un vaļaspriekus. Grib zināt, kas veicinājis viņa straujo karjeru. Tāpat tiku pārbaudīts es un vēl citi brāļi. Tas poli­cists Marko Valoni ir apķērīgs, un viņam ir spēcīga komanda.

— Neizlaidiet viņu no acīm.

— Nekādā gadījumā.

— Tiksiemies nākamnedēļ Bostonā.

— Noteikti ieradīšos.

* * *

Sofija un Pjetro klusēja, un šis klusums nebija no patīkamajiem. Marko bija devies pie Turīnas karabinieru komandanta, savukārt Džuzepe, Minerva un Antonīno piepeši bija nolēmuši, ka noteikti jāiedzer kafija bārā turpat uz ielas stūra, — patiesībā viņi pat necentās slēpt, ka vēlas pārītim sagādāt iespēju palikt divatā un noskaidrot attiecības. Saspīlē­jumu bija pamanījuši visi sapulces dalībnieki.

Sofija lēni pārcilāja dokumentu kaudzīti, bet Pjetro, šķietami dziļās domās iegrimis, raudzījās ārā pa logu. Viņš klusēja, negribēdams pārmest Sofijai, ka tā savu Trojas zirga plānu iepriekš nav izklāstījusi viņam. Savu­kārt Sofija jutās nelāgi — nevēlēšanās savas domas vispirms uzticēt Pjetro piepeši likās tik bērnišķīga.

— Tu dusmojies? — viņa jautāja, cenzdamās salauzt stindzinošo klusumu.

— Nē, tev taču nav jāstāsta man viss, kas iešaujas prātā.

— Beidz, Pjetro! Es tevi pazīstu un jūtu, kad esi noskaities.

— Paklau, es negribu strīdēties. Tu izdomāji rīcības plānu, kas man šķiet nepārdomāts, toties šefu tev izdevās pārliecināt, pie reizes izpel­noties kārtējos apbrīnas apliecinājumus. Ja viņš teiks, ka rīkosimies pēc tava priekšlikuma, es, protams, strādāšu kopā ar citiem, lai pasākums ar Trojas zirgu neizgāztos. Labāk beigsim šo absurdo sarunu, jo mēs tik un tā ne par ko nevienosimies. Es jau teicu, ka negribu strīdēties.

— Labi. Tikai pasaki, kāpēc, tavuprāt, mans plāns nav labs. Tāpēc, ka to izdomāju es, vai tāpēc, ka tas patiešām ir vājš?

— Mēmā atbrīvošana būtu kļūda. Viņu pārņems aizdomas, un viņš mūs nekur neaizvedīs. Bet strādniekus varat pratināt, cik ilgi vēlaties. Kad uzzināsiet ko jaunu, pasakiet arī man.

Sofija klusēja. Cik labi, ka Pjetro tūlīt brauks uz Romu, bet viņa pa­liks Džuzepes un Antonīno sabiedrībā. Daudz netrūka, lai viņa ar Pjetro sastrīdētos pilnā nopietnībā, bet no šādiem kašķiem visvairāk ciestu darbs. Sindone nebija Sofijas apmātība, tomēr šīs lietas izmeklēšana šķita no­pietns izaicinājums.

Jā, labi, ka Pjetro brauc projām. Viņi dažas dienas nesatiksies, un viss at­griezīsies vecajās sliedēs. Abi salīgs mieru un atkal būs draugi tāpat kā agrāk.

* * *

— Ar ko sāksim, doktore?

— Zini, Džuzepe, cs domāju, ka vajadzētu vēlreiz aprunāties ar strād­niekiem un paskatīties, vai tas, ko viņi stāsta, neatšķiras no tā, ko viņi iepriekš teica Pjetro. Tāpat vajadzētu iegūt vairāk ziņu par katru no viņiem: kur un ar ko dzīvo, ko saka kaimiņi, kas savāds novērots viņu ikdienā…

— Tas aizņems daudz laika… — iebilda Antonīno.

— Jā, tāpēc Marko sarunāja, ka turīnieši piešķirs mums palīgos pāris vīru. Viņi pilsētu pazīst labāk nekā mēs un strādnieku ikdienas paradu­mos drīzāk pamanīs kādas dīvainības. Ar to varētu nodarboties Džuzepe, bet mēs abi atgriezīsimies katedrālē, vēlreiz parunāsim ar bīskapa kan­celejas darbiniekiem, ar sargu, ar tēvu īvu un sekretariāta vecmeitām…

— Sarunāts, tomēr, ja kādam no viņiem ir kas slēpjams, mūsu uzstājība liks izturēties vēl piesardzīgāk un sevi nenodot. Es zinu, ko saku, man pieredzes netrūkst, — teica Džuzepe.

— Būs redzams, ja mūsu klātbūtne kādu padarīs nervozu. Un vaja­dzētu sarunāt tikšanos arī ar D'Alakvu.

— Liels dūzis, pat pārāk liels. Ja uzmāksimies D'Alakvam un viņam mūsu uzmācība nepatiks, Romā mums ātri vien apgriezīs spārnus.

— Zinu, Antonīno, tomēr vajag riskēt. Es gribu satikt to cilvēku.

— Uzmanies, doktore, lai tavas ziņkārības dēļ mēs visi neiekuļamies nepatikšanās!

— Negvelz muļķības, Džuzepe. Mums jāaprunājas ar D'Alakvu, jo viņa uzņēmumi tā vai citādi vienmēr bijuši saistīti ar negadījumiem katedrālē. Man tas šķiet aizdomīgi, un tev kā jau karabinierim vēl jo vai­rāk vajadzētu izrādīt interesi par šādām sakritībām.

Trijotne nolēma sadalīt darbus. Antonīno vēlreiz nopratinās elek­triķus un celtniekus, kas veica remontdarbus, Džuzepe pētīs strādnieku privāto dzīvi, bet Sofija lūgs tikšanos ar D'Alakvu. Vajadzēja turpināt vākt informāciju un skatīties, vai beidzot nepavīdēs kādas pēdas.

Sofijai izdevās panākt, ka Marko pakustina vajadzīgās sviras, nokārtojot, lai Umberto D'Alakva piekristu ar viņu tikties. Izdzirdis šādu lūgumu, Marko sākumā bija īgni burkšķējis, tomēr beigu beigās piekrita, ka sa­runa ar ietekmīgo uzņēmēju būtu noderīga. Tā nu Mākslas nodaļas direktors bija zvanījis kultūras ministram, kurš, uzzinājis, kas Marko pa­domā, nevilcinājās viņu nosaukt par traku, jo saprātīgs cilvēks nemūžam nerakņātos darījumos, ko veic tādi uzņēmumi kā Cocsa, un izvairītos traucēt tādus cilvēkus kā Umberto D'Alakva. Galu galā Marko izdevās ministram iedvest, ka tikšanās ir absolūti nepieciešama, bet doktore Galloni — tik apdomīga un delikāta, ka nekādi neaizvainos svarīgo personu.

Tālāko nokārtoja ministrs, un tikšanās ar D'Alakvu tika sarunāta uz pulksten desmitiem nākamajā rītā. Kad Marko to pavēstīja Sofijai, viņa apmierināti iesmējās.

— Šef, tu esi īsts zelta gabaliņš. Es zinu, ko tas tev prasīja.

— Jā, tāpēc rīt esi uzdevuma augstumos, citādi ministrs mūs abus nosūtīs spaidu darbos uz kādu arhīvu, kur varēsim slaucīt putekļus līdz mūža galam. Sofij, lūdzu, esi uzmanīga. D'Alakvas ietekme sniedzas krietni tālāk par Itālijas robežām. Arī ministrs teica, ka viņš darbojoties gan Ziemeļamerikā, gan Tuvajos Austrumos un Āzijā… Pie tāda cilvēka ne­var ierasties, lai runātu blēņas.

— Man ir nojauta, ka viņš noteikti jāsatiek.

— Es ceru, ka tavu nojautu dēļ mums nebūs nepatikšanu.

— Paļaujies uz mani.

— Ja cs tev neticētu, tu nebūtu Turinā.

Tagad Sofija pie spoguļa krāsojās, lai dotos uz nozīmīgo tikšanos. Viņa nervozēja. Reti kad Sofija apģērbu izvēlējās tik rūpīgi kā šai rītā: labu brīdi šaubījusies, viņa izraudzījās Armani krēmkrāsas kostīmu. Bro­kastis Sofija jau bija paēdusi viesnīcas numurā, taču vēl gribēja uz mirkli satikt Džuzepi un Antonīno.

— Lai tev veicas, doktore! Tu izskaties satriecoši. Varētu domāt, ka dodies uz kādu smalkākās sabiedrības pieņemšanu.

— Džuzepe, nekaitini mani! Es jau tāpat esmu nervoza. Ja izgāzīšos, Marko būs nopietnas problēmas.

— Džuzepem taisnība, tu tiešām labi izskaties. Es pat teiktu, ka tu esi pārāk skaista, lai ietu pie tik dīvaina cilvēka, kurš pret sievietēm esot absolūti vienaldzīgs. Taču tavs stiprākais ierocis vienmēr ir bijis prāts, un es uz to paļaujos.

— Paldies, Antonīno! Paldies jums abiem! Un novēliet man veiksmi.

* * *

Umberto D'Alakvas sekretārs pārsteidza Sofiju. Pirmkārt, viņa bija gaidījusi, ka sastaps sievieti, otrkārt, šis elegantais pusmūža vīrietis drī­zāk atgādināja liela uzņēmuma vadītāju, nevis sekretāru. Viņš stādījās priekšā kā Bruno Moreti un piedāvāja kafiju, lūgdams uzgaidīt, līdz — kā viņš izteicās — D'Alakvas kungs atvadīsies no iepriekšējā apmeklētāja.

Sofija no kafijas atteicās, baidīdamās sabojāt grimu. Viņa bija domā­jusi, ka Bruno Moreti ir dots uzdevums izzondēt augsni, taču maldījās: sekretārs viņu atstāja vienu apbrīnojamā uzgaidāmajā zālē, kur pie sie­nas karājās viena Kanaleto, viena Modiljāni un viena Braka glezna, kā arī neliels Pikaso darbiņš.

Sofija tik sajūsmināti pētīja Modiljāni, ka nedzirdēja atveramies dur­vis. Zālē ienāca elegants un stalts gara auguma vīrietis, kuram noteikti bija pāri piecdesmit, taču kurš izskatījās pārsteidzoši pievilcīgs. Ienācējs mirkli vēroja Sofiju nopietnu skatienu, kurā bija jaušama ari ziņkāre.

— Labdien, doktore Galloni.

Sofija strauji pagriezās un ieraudzīja Umberto D'Alakvu. Viņa juta, ka koši pietvīkst, it kā būtu pieķerta darām ko nepiedienīgu.

D'Alakvas staltais stāvs un elegance kuram katram varēja iedvest maz­vērtības kompleksu, taču vēl vairāk Sofiju ietekmēja viņa izstarotā paš­pārliecinātība. Spēks un pašpārliecinātība — Sofija domās izlaboja.

— Labdien, atvainojiet, es te pētīju Modiljāni. Tas ir īsts.

— Skaidrs, ka tas ir īsts.

— Ir tik daudz viltojumu… Bet šis nepārprotami ir oriģināls.

Viņa jutās kā pēdīgā muļķe. Kā gan varētu nebūt īsta Modiljāni glezna, kas karājas zālē, kur šis ietekmīgais vīrietis pieņem apmeklētājus! D'Alakva tagad uzskatīs viņu par idioti, un viņam, protams, būs taisnība. Kā gan viņa varēja sarunāt tādas muļķības! Bet D'Alakva jau nevarēja zināt, ka, pat neko neteikdams, tikai ar savu klātbūtni vien ir sakāpinājis Sofijas uztraukumu līdz galējai robežai.

— Iesim uz manu kabinetu, doktore Galloni.

Sofija pamāja. Arī D'Alakvas darba kabinets bija iespaidīgs. Modernas un ērtas kāda ievērojama dizainera radītas mēbeles, bet pie sienām izcili vecmeis­taru darbi. Daži Leonardo zīmējumi, kāda piecpadsmitā gadsimta Madonna, E1 Grēko gleznots Kristus, Pikaso Arlekīns un vēl kāds Miro darbs… Kabi­neta attālākajā stūrī — vienkāršs galdiņš un askētisks olīvkoka krucifikss.

D'Alakva aicināja Sofiju piesēst uz dīvāna, bet pats iekārtojās krēslā turpat blakus.

— Labi, doktore. Sakiet, kā varu jums palīdzēt?

— D'Alakvas kungs, mums ir aizdomas, ka ugunsgrēks katedrālē ir ticis izraisīts tīšuprāt. Tāpat esam pārliecināti, ka arī pārējie negadījumi, kas iepriekšējos gados piemeklējuši katedrāli, nav bijuši nejauši.

D'Alakva seja joprojām bija absolūti bezkaislīga. Nenodrebēja ne vaibsts. Itin nekas neliecināja, ka Sofijas teiktas būtu viņu satraucis vai pārsteidzis. Viņš raudzījās pretī mierīgi un vienaldzīgi, gaidīdams, kas sekos tālāk. Likās, šīs sarunas tēma viņu nekādi neskar.

— Vai jūs pilnībā uzticaties strādniekiem, kuri veic remontdarbus katedrālē?

— Doktore, Cocsa ir tikai viens no daudziem uzņēmumiem, kurus es vadu. Jūs taču saprotat, ka es nekādi nevaru pazīt ikvienu no saviem darbiniekiem. Šajā, tāpat kā citos uzņēmumos, ir personāla daļas vadi tājs, kurš noteikti jums jau ir sniedzis visus datus par strādniekiem, kuri todien bija katedrālē. Taču, ja jums nepieciešamas sīkākas ziņas, es ar vis­lielāko prieku palūgšu, lai Cocsa personāla daļas vadītājs atbild uz visiem jūsu jautājumiem.

D'Alakva satvēra tālruni un lūdza, lai viņu savieno ar minēto perso­nāla daļas vadītāju.

— Ladzoti kungs, esiet tik laipns un pieņemiet doktori Galloni no Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas. Viņai nepiecie­šama sīkāka informācija par katedrāles strādniekiem. Pēc dažām minū­tēm mans sekretārs viņu pavadīs līdz jūsu kabinetam. Paldies.

Sofija jutās vīlusies. Viņa taču bija cerējusi, ka pārsteigs D'Alakvu ar atklātu paziņojumu, ka izmeklētājiem ir aizdomas par ļaunprātīgu de­dzināšanu, bet Cocsa īpašnieks, neizrādīdams ne mazāko interesi, nosū­tīja viņu uz personāla daļu.

— Vai jums šķiet, ka mani apgalvojumi ir absurdi, D'Alakvas kungs?

— Doktore, jūs esat profesionāļi un labi protat savu darbu. Man nav nekāda viedokļa par jūsu aizdomām vai izmeklēšanas virzieniem.

Vīrietis raudzījās viņā rāmu skatienu. Bija manāms, ka viņš šo sarunu uzskata par pabeigtu. Sofiju pārņēma dusmas — viņa apzinājās, ka nav pratusi izmantot iespēju, kura droši vien vairs nekad neatkārtosies.

— Vai varu būt vēl kā noderīgs, doktore?

— Nē, patiesībā nē. Mēs tikai gribējām, lai jūs zināt, ka neuzskatām ugunsgrēku par nelaimes gadījumu un nopietni pievērsīsimies jūsu cil­vēkiem.

— Ladzoti kungs jums palīdzēs un sniegs visu informāciju par Cocsa darbiniekiem.

Sofija padevās. Bija skaidrs, ka no D'Alakvas viņa neizvilinās nevienu pašu noderīgu vārdu. Sofija piecēlās un pastiepa roku sveicienam.

— Paldies par sadarbību.

— Bija patīkami ar jums iepazīties, doktore Galloni.

Sofija bija noskaitusies uz sevi, turklāt apmulsusi. Jā, apmulsusi. Um­berto D'Alakva neapšaubāmi bija vispievilcīgākais vīrietis, kādu viņai jebkad gadījies sastapt. Sai pašā mirklī viņa nolēma, ka pieliks punktu attiecībām ar Pjetro. Doma par vienmuļo sakaru ar darba kolēģi piepeši šķita neizturama.

D'Alakvas sekretārs viņu pavadīja līdz personāla daļas vadītāja kabi­netam. Mario Ladzoti, viņu sagaidīdams, laipni smaidīja.

— Sakiet, doktore, ko tieši vēlaties noskaidrot?

Vēlos visu iespējamo informāciju par tiem jūsu darbiniekiem, kas strādāja katedrālē. Arī ziņas par privāto dzīvi, ja jums tādas ir.

Visu mūsu rīcībā esošo informāciju cs jau nodevu gan jūsu kolē­ģiem no Mākslas nodaļas, gan policijai, taču, ja vēlaties, tādu pašu dosjē iedošu arī jums. Mums nav faktiski nekādu ziņu par strādnieku privāto dzīvi. Saprotiet, Cocsa ir liels uzņēmums. Varbūt ko sīkāk jums varētu pastāstīt darbu vadītājs.

Kabinetā ienāca sekretāre un pasniedza Ladzoti mapi, kuru tas ne­kavējoties atdeva Sofijai.

— Ladzoti kungs, sakiet, vai jums arī citur ir gadījušies līdzīgi nega­dījumi kā Turīnas katedrālē?

— Kā jūs to domājat?

— Cocsa strādā pēc Baznīcas pasūtījumiem. Jūs esat veikuši lielākus un mazākus remonta un pārbūves darbus gandrīz visās Itālijas katedrālēs.

— Ne tikai Itālijā, bet arī lielākajā daļā Eiropas. Un par spīti tam, ka stingri tiek ievērotas visas drošības normas, reizēm notiek nelaimes gadījumi.

— Vai varat man iesniegt ziņas par visiem negadījumiem, kas noti­kuši katedrālēs, kuras jūs restaurējat vai pārbūvējat?

t

— Darīšu, ko varēšu, taču tas nebūs viegli. Dažādi starpgadījumi notiek vienmēr, bet nezinu, vai ziņas par tiem katru reizi ir fiksētas rakstiski. Parasti darbu vadītājs uzraksta tikai galīgo ziņojumu. Un sa­kiet — par cik ilgu laika posmu jūs vēlētos saņemt šādu informāciju?

— Teiksim, par pēdējiem piecdesmit gadiem.

Ladzoti uzmeta Sofijai izbrīnītu skatienu, taču neiebilda.

— Centīšos jūsu lūgumu izpildīt. Ja man izdosies sagādāt prasītās ziņas, uz kurieni tās nosūtīt?

— Atstāšu jums savu vizītkarti un mobilā telefona numuru. Piezva­niet man. Ja vairs nebūšu Turīnā, atsūtīsiet visu uz Romu.

— Atvainojiet, doktore Galloni, ko īsti jūs meklējat?

Sofija uzlūkoja Ladzoti un nolēma teikt patiesību.

— Es meklēju tos, kuri izraisa negadījumus Turīnas katedrālē.

— Kā, lūdzu? — pārsteigts pārvaicāja Ladzoti.

— Mēs dzenam pēdas tiem, kuri izraisa nelaimes gadījumus Turīnas katedrālē, jo esam pārliecināti, ka šis un iepriekšējie ugunsgrēki nav iz­cēlušies nejauši.

— Jūs turat aizdomās mūsu strādniekus? Ak Dievs! Kurš gan var vēlēties nodarīt postu katedrālei?!

— Tieši to mēs gribam noskaidrot: kurš un kāpēc.

— Taču vai jūs nepārsteidzaties? Jūsu teiktais izskan kā apsūdzība Cocsa darbiniekiem…

— Nē, tā nav apsūdzība, tās ir tikai aizdomas, kuru dēļ notiek šī izmeklēšana.

— Mēs, protams, neliegsim jums savu palīdzību, doktore Galloni.

— Es par to nešaubos, I^adzoti kungs.

Sofija izgāja no tērauda un stikla celtnes, apdomādama, vai tik nav kļūdījusies, atklāti izklāstot savas aizdomas D'Alakvam un Ladzoti.

Iespējams, ka D'Alakva šai mirklī jau zvanīja ministram, lai pažēlotos par nekaunīgo apmeklētāju. Bet tikpat labi varēja pieņemt, ka D'Alakva viņas izteiktās aizdomas jau aizmirsis, uzskatīdams tās par muļķīgām un nesvarīgām. Pastāvēja ari trešā iespēja: D'Alakva ministru neapgrūtina, jo Sofijas izteikumus uztvēris nopietni.

Sofija nolēma tūdaļ piezvanīt Marko un visus sīkumos atstāstīt savu vizīti Cocsa mītnē. Ja D'Alakva tomēr žēlosies ministram, Marko vis­maz būs laikus sagatavojies nepatīkamai sarunai.