Svētā līķauta brālība

28

D'Aiakva uz viesnīcu atsūtīja automašīnu ar šoferi, bet pie opcrnama durvīm Sofiju sagaidīja teātra direktora vietnieks, kuram bija dots uz­devums pavadīt Sofiju līdz D'Alakvas ložai.

Ienākusi ložā, Sofija neprata apslēpt izbrīnu par šeit sapulcējušos pub­liku. Te bija gan kardināls Vizjē, gan doktors Bolārs, kāds Anjelli ģime­nes pārstāvis ar sievu, Turīnas mērs, kuru ari pavadīja laulātā draudzene, divi baņķieri un vēl daži ievērojami vīri, kuru sejas Sofijai nebija svešas.

D'Alakva piecēlās un sirsnīgi paspieda Sofijas roku. Kardināls Vizjē viņu sveicināja ar vieglu smaidu.

Ix)žas saimnieks ierādīja Sofijai vietu līdzās mēram un doktoram Bolāram, bet pats sēdēja blakus kardinālam. Sofija juta, ka visi ložā sē­došie vīrieši nebeidz vien viņu paslepus pētīt, pat kardināls, Bolārs un D'Alakva palaikam uzmeta viņai skatienu. Sofija apzinājās, ka šovakar izskatās īpaši pievilcīga, — galu galā viņa bija ieguldījusi lielas pūles, lai spētu radīt vajadzīgo iespaidu.

Pēcpusdienā viņa labu laika sprīdi bija pavadījusi frizētavā un bija arī atgriezusies Armani veikalā. Šoreiz viņa izvēlējās sarkanu bikšu kostīmu — šo krāsu izcilais dizaineris izmantoja ārkārtīgi reti.

Jā, šovakar Sofija izskatījās burvīga, izaicinoša, satriecoša — vismaz tā vienbalsīgi bija apgalvojuši Marko un Džuzepe. Žaketes kakla izgrie­zums bija visai pārdrošs, un mēra kunga skatiens gluži neviļus tiecās šai virzienā.

Marko bija nobrīnījies, kāpēc D'Alakva pats nav ieradies pakaļ Sofi­jai, bet tikai atsūtījis šoferi. Taču Sofija saprata, ko D'Alakva ar šo žestu vēlējies pateikt: viņam par sievieti nav nekādas personīgas intereses, viņa būs tikai viena no daudziem viesiem.

Šis vīrietis apdomīgi būvēja žogu, kas droši norobežotu viņu no So­fijas, — darīja to taktiski, taču nepārprotami.

Starpbrīdī visi devās uz D'Alakvas privāto kabinetu, kur tika pasniegts šampanietis un kanapē maizītes. Sofija gan no uzkodām atturējās, negri­bēdama sabojāt perfekti uzklāto grimu.

— Vai izrāde jums patīk, doktore? — kardināls Vizjē uzdeva jautā­jumu un pievērsa viņai caururbjošu skatienu.

— Jā, Eminence. Pavaroti šovakar ir brīnišķīgs.

— Tiešām, kaut arī Rūdolfs "Bohēmā" nav viņa spožākā loma.

Kabinetā ienāca arī Gvido Bonomi un draudzīgi sveicināja D'Alak­vas viesus.

— Sofij, jūs esat tik skaista! Jūsu skaistums mani ikreiz pārsteidz. Brī­nos arī šobrīd, lai gan vakar jūs redzēju. Tāpat notika arī tolaik, kad bijāt mana studente. Nekas nav mainījies. Man jau ir vesels saraksts nepacie­tīgu draugu, kuri izteikuši vēlmi ar jums iepazīties, un es varētu nosaukt arī virkni greizsirdīgu sievu, kuras paguva ievērot, ka viru teātra binoklīši jums ir pievērsti biežāk nekā Pavaroti. Jūs esat viena no tām sievie­tēm, kuru klātbūtne citas padara nervozas.

Sofija nosarka. Bonomi komplimenti izklausījās pārspīlēti un nevietā. Viņš izturējās pārlieku frivoli, un tas bija kaitinoši. Sofija pievērsa pro­fesoram niknu un nopietnu skatienu, un par laimi Bonomi saprata, ko viņam vēlas teikt šīs dusmās mirdzošās zaļās acis.

— labi, gaidīšu jūs pie sevis vakariņās. Eminence, doktore, mēra kungs… — Un Bonomi aizsteidzās.

D'Alakva bija pamanījis, cik nelāgi jūtas Sofija, un tuvojās viņai.

— Tāds nu Gvido ir, tāds viņš bijis vienmēr. Abrinojams zinātnieks, izcils medievists, taču viņa raksturs un manieres ir, kā lai to pasaka, maz­liet pārspīlētas. Neņemiet ļaunā.

— Es neapvainojos uz viņu. Niknojos pati uz sevi. Jautāju sev, ko es šeit vispār meklēju. Šī nav man piemērota vieta. Ja jums nav iebildumu, pēc izrādes cs atgriezīšos viesnīcā.

— Nē, neejiet prom. Palieciet un piedodiet savam vecajam profeso­ram, kurš neprot jums citādi izrādīt savu apbrīnu.

— Man Joti žēl, tomēr uzskatu, ka būs labāk, ja iešu prom. Ko gan es darīšu Bonomi mājās, esmu tikai viņa bijusī studente, nekas vairāk. Man nevajadzēja pieņemt viņa ielūgumu, nevajadzēja nākt uz šo izrādi un aizņemt vietu jūsu ložā — starp jūsu īstajiem viesiem, starp jūsu draugiem. Faktiski cs neaicināta esmu jums uztiepusi savu klātbūtni. Esmu šeit neiederīga. Lūdzu, atvainojiet, ka jūs apgrūtināju.

— Jūs mani neapgrūtināt, tiešām ne.

Ieskanējās zvans, vēstot, ka tūlīt sāksies nākamais cēliens, un abi atgrie­zās ložā.

Sofija manīja, ka D'Alakva viņu palaikam nopietni uzlūko. Viņai gri­bējās bēgt no šīs smalkās sabiedrības, skriešiem mesties ārā no ložas, tomēr viņa savaldījās, pūlēdamās sev iestāstīt, ka nedrīkst kļūt vēl smiek­līgāka, uzvedoties kā maza meitene. Viņa izturēs līdz izrādes beigām, pieklājīgi atvadīsies un gādās, lai viņas un D'Alakvas ceļi vairs nekad nekrustotos. Šim cilvēkam ar Sindoni nebija nekā kopīga, un, lai arī cik neuzticīgi Marko izturētos pret visiem šiem varenajiem ļaudīm, būtu smieklīgi iedomāties, ka viņi ir vainojami ugunsgrēkos vai laupīšanas mēģinājumos. Nē, Sofija šādām muļķīgām iedomām neticēja un pateiks to arī šefam.

Kad izrāde bija galā, skatītāji, piecēlušies kājās, aplaudēja Pavaroti. Sofija izmantoja šo brīdi, lai atvadītos no mēra, viņa sievas, baņķieriem un Anjelli pāra. Visbeidzot viņa tuvojās kardinālam Vizjē.

— Arlabunakti, Eminence.

— Jūs dodaties prom? -Jā.

Vizjē pārsteigts ar skatienu meklēja D'Alakvu, taču tas bija iegrimis aiz­rautīgā sarunā ar Bolāru un apsprieda Mimī lomas tēlotājas balss īpatnības.

— Doktore, es priecātos, ja jūs paliktu kopā ar mums ari uz vakari­ņām, — apgalvoja kardināls.

— Eminence, domāju, ka jūs labāk nekā citi spējat apjaust, cik nelāgi jūtos. Būs labāk, ja došos prom.

— Labi, ja jau nav manos spēkos jūs pārliecināt… ceru jūs vēl kād reiz satikt. Jūsu spriedumi par jaunākajām arheoloģijas metodēm man šķita ļoti saistoši. Labprāt būtu ar jums padiskutējis. Zināt, iekams ne­biju pilnībā veltījis sevi Baznīcai, es studēju arheoloģiju.

D'Alakva viņus pārtrauca.

— Mašīnas mūs jau gaida…

— Doktore nebrauks kopā ar mums, — pavēstīja Vizjē.

— Man ļoti žēl. Es priecātos, ja jūs tomēr paliktu mūsu sabiedrībā. Taču, ja vēlaties doties prom, mans šoferis jūs aizvedīs līdz viesnīcai.

— Paldies, nevajag. Viesnīca ir pavisam tuvu, un cs labprāt mazliet pastaigāšos.

— Atvainojiet, doktore, — viņu pārtrauca kardināls, — taču vientu­līga pastaiga tik vēlā stundā būtu pārdrošība. Turina nav īpaši droša pil­sēta, un es justos mierīgāks, ja jūs uz viesnīcu tomēr dotos automašīnā.

Sofija nolēma piedāvājumu pieņemt, lai galīgi nesabojātu savu tēlu: tā tik vēl trūka, lai viņu uzskatītu par viegli aizkaitināmu būtni, kas pli­kas spītības dēļ no operas projām dodas kājām.

— Labi, ja jūs tā vēlaties.

— Nē, es tā nevēlos. Jūs esat spēcīga personība ar stingru un no­pietnu vērtību sistēmu, neļaujiet nevienam to sagraut. Pieņemu, ka jums skaistums drīzāk ir smaga nasta, nevis priekšrocība, un nojaušu, ka ne­kad neesat to izmantojusi savās interesēs.

Kardināla vārdi nomierināja Sofiju. D'Alakva viņu pavadīja līdz mašīnai.

— Doktore, priecājos, ka man bija iespēja jūs satikt.

— Paldies.

— Vai vēl kādu laiku uzkavēsieties Turīnā?

— Jā, iespējams, ka te palikšu vēl divas nedēļas.

— Es jums piezvanīšu. Varbūt jums atradīsies laiks kādu dienu kopā ar mani ieturēt vakariņas.

Sofija nezināja, ko atbildēt, un izdvesa tikai vārgu jā. D'Alakva aiz­darīja mašīnas durvis un pavēlēja šoferim aizvest viņu uz viesnīcu.

Sofija pat nenojauta, ka pēc neilga brīža kardināls ar bargiem pār­metumiem uzbruks vecajam profesoram Bonomi.

— Profesor Bonomi, jūs izrādījāt necieņu doktorei Galloni un vien­laikus visiem mums, kas bijām līdzās. Nav noliedzami jūsu nopelni Baz­nīcas labā, tāpat mēs visi augstu vērtējam jūsu darbu un uzskatām jūs par labāko viduslaiku sakrālās mākslas ekspertu, taču tas jums nedod tie­sības izturēties kā neaudzinātam lauķim.

D'Alakva satriekts vēroja kardināla dusmu izpausmes.

— Pol, es pat nenojautu, ka doktore uz tevi atstājusi tik spēcīgu iespaidu.

— Bonomi uzvedība man likās nepieļaujama, viņš bija rupjš un muļ­ķīgi aizvainoja doktori. Reizēm es nesaprotu, kā iespējams, ka Bonomi ir apveltīts ar tik lielu zinātnieka talantu, taču ir pilnīgi neaptēsts citās dzīves jomās. Bet doktore Galloni man šķiet spēcīgs, gudrs un izglītots cilvēks, sieviete, kurā es noteikti iemīlētos, ja nebūtu kardināls, ja ne­būtu… ja nebūtu tas, kas esmu.

— Mani izbrīna tava atklātība.

— Umberto, tu tikpat labi kā es zini, cik smags pārbaudījums ir celi­bāts. Smags un nepieciešams. Es savu šķīstības zvērestu vienmēr esmu ievērojis, Dievs ir mans liecinieks, taču tas nenozīmē, ka, redzot skaistu un gudru sievieti, es neprastu viņu novērtēt. Es būtu liekulis, ja apgal­votu pretējo. Mums ir acis, un, līdzīgi kā apbrīnojam Bernīni skulptūras, Fīdija veidotos tēlus vai kāda etrusku kapakmens pamatīgumu, mēs va­ram apbrīnot ari dzīvu cilvēku pievilcību. Mēs nicīgi izturētos pret Dieva dāvanām, ja neprastu novērtēt doktores Galloni skaistumu un prātu. Es ceru, ka tu mēģināsi labot šī vakara nelāgo iespaidu.

— Jā, uzaicināšu viņu vakariņās. Neko vairāk es nevaru.

— Zinu. Neko vairāk mēs nevaram.

— Sofij…

Anna Himenesa tuvojās viesnīcas durvīm tai pašā brīdī, kad Sofija izkāpa no mašīnas.

— Sasodīts! Jūs izskatāties satriecoši skaista. Vai bijāt kādās viesībās?

— Es atgriežos no ļauna murga. Un kā klājas jums?

— Nesūdzos. Viss notiek daudz lēnāk un grūtāk, nekā biju cerējusi, taču žēloties nevaru.

— Tad labi.

— Jūs jau pavakariņojāt?

— Nē, domāju piezvanīt Marko uz viņa istabu. Mēģināšu viņu novilināt lejā uz kopīgām vakariņām tepat viesnīcas restorānā.

— Varbūt drīkstu jums pievienoties?

— Man nav iebildumu, bet nezinu, vai piekritīs arī mans šefs. Lū­dzu, mirklīti pagaidiet.

Jau pēc brīža Sofija atgriezās no administratora letes, turēdama ro­kās vēstulīti.

— Marko kopā ar Džuzepi viesojas pie Turīnas karabinieru komandanta.

— Tātad vakariņosim divatā, es jūs ielūdzu.

— Nē, ielūdzu es.

Pasūtījušas ēdienus un pudeli Baroto, abas pazagšus nopētīja viena otru.

— Sofij, Sindones vēsturē ir kāda gaužām neskaidra epizode.

— Tikai viena? Es teiktu, ka tā sastāv no vienām vienīgām neskaid­rībām. Sindones parādīšanās Edesā, tās pazušana Konstantinopolē…

— Es lasīju, ka Edesā bijusi ļoti plaša un spēcīga kristiešu kopiena, kuras ietekme bijusi tik liela, ka Edesas emīrs uzskatījis par labāku stā­ties pretī Bizantijas karaspēkam nekā pieprasīt, lai kristieši atdod līķautu.

— Tā bija. Bizantieši svēto līķautu savā īpašumā ieguva 944. gadā, uzveikuši musulmaņus, kuri tolaik valdīja Edesā. Bizantijas imperators Romāns Lckapēns kāroja pēc Mandiliona, kā tolaik grieķi mēdza saukt līķautu. Viņš ticēja, ka šis auduma gabals nodrošinās viņam dievišķu aiz­sardzību, padarīs viņu neuzveicamu. Imperators sūtīja uz Edesu kara­spēku, ko vadīja labākais no viņa ģenerāļiem. Edesas emīram tika piedāvāts darījums: ja viņš labprātīgi atdos līķautu, bizantiešu karaspēks atkāpsies no pilsētas, nenodarījis tai nekādu postu, turklāt emīrs saņem­šot dāsnu atlīdzību un tikšot atbrīvoti divi simti musulmaņu gūstekņu. Taču Edesas kristiešu kopiena atteicās atdot Mandilionu emīram, un tas, kaut ari būdams musulmanis, baidījās, ka linaudekla gabals ir apveltīts ar maģisku spēku. Negribēdams izraisīt kristiešu dusmas, emīrs nolēma cīnīties. Karā uzvarēja bizantieši, un Mandilions tika nogādāts Konstantinopolē 944. gada 16. augustā. Bizantiskā liturģija šo dienu piemin jo­projām. Vatikāna arhīvos glabājas arī tās homīlijas teksts, ko, saņemot svēto audeklu, teicis arhidiakons Grcgorijs.

Sofija ievilka elpu un turpināja: — Imperators svēto relikviju pavē­lēja glabāt Blakernes Svētās Marijas baznīcā, kur ticīgie to godināja katru piektdienu. Taču no šis baznīcas līķauts pazuda, līdz atkal parādījās Francijā četrpadsmitajā gadsimtā.

— Varbūt no Konstantinopoles to aizveda templieši? Daži autori apgalvo, ka Sindoni savā īpašumā ieguvuši tieši viņi.

— Kā lai to zina… Bet templiešiem piedēvē visu iespējamo, viņus iztēlojas kā pārcilvēkus, kam pa spēkam pilnīgi viss. Var jau būt, ka Man­dilions nokļuva pie viņiem. Bet varbūt ne… Krustneši it visur savā ceļā sēja nāvi un postu. Iespējams, Baldvins de Kurtenē, kurš kļuva par Kon­stantinopoles imperatoru, ieķīlāja šo relikviju templiešiem. Katrā ziņā līķauta pēdas pazūd tieši šai laikaposmā.

— Viņš būtu varējis ieķīlāt Sindoni?

— Tā ir viena no daudzām teorijām. Baldvinam vienmēr trūka nau­das impērijas uzturēšanai, un viņš to nemitīgi diedelēja citiem Eiropas karaļiem un bagātākajiem senjoriem. Viņš pat izpārdeva daudzas relik­vijas, ko krustneši bija atgādājuši no Svētās Zemes, — daļa šo dārgumu nonāca pie Baldvina tēvoča, Francijas karaļa Luija, kurš vēlāk tika paslu­dināts par svēto. Templieši bija tā laikmeta baņķieri un turklāt mērķ­tiecīgi vāca kopā svētās relikvijas — ļoti iespējams, ka viņi Baldvinam labi samaksāja par svēto līķautu. Taču nav neviena dokumenta, kas šādu darījumu apliecinātu.

— Es tik un tā ticu, ka līķautu no Konstantinopoles projām aizveda templieši.

— Kāpēc?

— Nezinu, taču arī jūs pieļāvāt šādu iespēju. Viņi līķautu nogādāja Francijā, kur tas atkal parādījās četrpadsmitajā gadsimtā.

Abas sieviete runājās vēl labu brīdi: Anna fantazēja par templiešiem, bet Sofija bēra faktus kā no grāmatas.

Marko un Džuzepe viņas sastapa pa ceļam uz liftu.

— Ko tu te dari? — izbrīnīts noprasīja Džuzepe.

— Paēdu vakariņas kopā ar Annu. Mēs abas lieliski pavadījām laiku.

Marko neko neteica, tikai pieklājīgi pasveicināja Annu un lūdza, lai

Sofija un Džuzepe viņu vēl pavada līdz viesnīcas bāram iztukšot pēdējo šī vakara glāzīti.

— Kas noticis? — viņš beidzot jautāja Sofijai.

— Bonomi neprata uzvesties. Gribēdams pateikt, ka labi izskatos, viņš mani gandrīz vai apvainoja, cs jutos muļķīgi un, kad opera beidzās, braucu uz viesnīcu. Marko, es turpmāk vairs negribu rādīties tais smal­kajās aprindās, man tur nekas nav meklējams. Es tur neiederos un jutos ļoti pazemota.

— Un ko tad D'Alakva?

— Viņš izturējās kā īsts džentlmenis, un dīvainā kārtā to pašu varu teikt par kardinālu Vizjē. Labāk par viņiem vairs nerunāsim! Liksim viņus mierā.

— Tad jau redzēsim. Es nedomāju atstāt novārtā nevienu izmek­lēšanas līniju, pat ja tā šķiet absurda. Tā es nemēdzu darīt un nedarīšu arī šoreiz.

Un Sofija zināja, ka Marko paliks pie sava.

Anna pati nebija katoliete, vismaz par īstu un praktizējošu ticīgo viņu nevarētu saukt, — viņa bija kristīta tāpat kā vairums spāņu, taču neat­cerējās, ka būtu apmeklējusi misi kopš pirmās komūnijas.

Uzmācās miegs. Anna savāca pa gultu izmētātos papīrus, kā allaž pirms gulētiešanas paņēma Kavalja dzejas grāmatu un uzšķīra vienu no saviem mīļākajiem dzejoļiem:

Balsis, mīlētās un ideālās, balsis — mirušo un to, kas zuduši mums, it kā nomiruši.

Dažkārt sapņos tās mūs uzrunā, dažkārt domās saklausa tās prāts.

To atbalsīs tad mirkli piemeklē mūs dzīves pirmās dzejas skaņas — kā tāla mūzika, kas naktī noklust[4]

Anna iemiga, domādama par Edesas emīra cīņu ar bizantiešu kara­spēku. Un sapnī dzirdēja, kā sasaucas kareivji, kā degot sprakšķ dēļi, kā raud bērni, turēdamies pie rokas izmisušām mātēm, kas velti meklē patvērumu. Anna redzēja ceļos nometušos godājama skata sirmgalvi, kurš, citu nopietnu un izbijušos ļaužu ieskauts, lūdzās brīnuma, kas to­mēr nenotika.

Tad vecais vīrs piegāja pie šķirsta, izņēma no tā rūpīgi salocītu audekla gabalu un pasniedza spēcīga auguma musulmaņu kareivim, kurš ar pū­lēm valdīja emocijas, — viņam negribot bija ticis nežēlīgais pienākums atņemt kristiešiem to dārgāko relikviju. Viņi visi lepni bija cīnījušies par kristiešu Mandilionu, bija to aizstāvējuši visiem spēkiem, jo Jēzus taču bija dižens pravietis, ko Allāhs uzņēmis savā godībā.

Uzvaru guvušais bizantiešu ģenerālis pieņēma no Edesas dižcilša ro­kām vērtīgo relikviju un tūdaļ steidzās atpakaļ uz Konstantinopoli.

Dūmi vijās virs Edesas namiem, bizantiešu kareivji joprojām siroja pa pilsētu, meklēdami laupījumu, bet savāktos labumus krāva ratos, kam priekšā bija aizjūgti mūļi.

Vecais Edesas bīskaps jutās Dieva pamests. Vēlāk mūra baznīcā, kas bija izturējusi kara ugunis un postu, viņš, stāvēdams pie altāra līdzās krustam, līdz ar priesteriem un uzticamākajiem draudzes locekļiem zvē­rēja, ka Mandilionu atgūs, pat ja šī mērķa vārdā būtu jāziedo dzīvība.

Te bija viņi visi — rakstveža Ticija, milža Obodasa, Hosara brāļadēla Izaza un aleksandrieša Jāņa pēcteči. Te bija arī daudzi citi, kuru senči jau bija ziedojuši dzīvību, aizstāvot savu ticību un Jēzus līķautu. Viņi visi tagad zvērēja Mandilionu atgūt, bet, ja to nepaveiks viņi, to spēs bērni, un viņu pēctečiem nebūs miera, līdz šis uzdevums būs izpildīts. Viņi to zvērēja pie Dieva, zvērēja pie varenā koka krusta, zvērēja pie Jēzus mātes un Svētajiem Rakstiem.

Anna atmodās pati no sava kliedziena. Murgs bija tik spilgts un bie­dējošs, ka viņa aizvien vēl nespēja atgūt elpu.

Sameklējusi ledusskapī pudelīti auksta ūdens un padzērusics, viņa atvēra logu, ielaižot istabā svaigo rīta gaisu.

Šķita, Kavafja dzejolis ir pārtapis īstenībā un piepildījis viņas sapni ar mirušo balsīm. Viss sapnī redzētais un dzirdētais bija tik iespaidīgs, tik pārliecinošs — un Anna juta, ka tieši tā noticis arī īstenībā. Viņa bija pārliecināta, ka nosapņojusi senos pagātnes notikumus.

Pēc dušas meitene jutās labāk. Brokastīs doties vēl negribējās, tāpēc viņa nolēma grāmatās pameklēt ziņas par Baldvinu de Kurtenē, karali diedelnieku. Grāmatās atrodamā informācija bija tik trūcīga, ka Anna pieslēdzās internetam, lai gan parasti tīmeklī atrodamajiem faktiem ne­uzticējās. Meklētājā ierakstījusi arī tcmpliešu vārdu, viņa pārsteigta at­klāja, ka šim bruņinieku ordenim ir sava mājaslapa. Tcmpliešu taču pasaulē sen vairs nav! Anna, neizpratnes pārņemta, zvanīja sava laikrak­sta informātikas speciālistam un lūdza palīdzību.

Kolēģis atzvanīja jau pēc nepilnas stundas. Tcmpliešu interneta ad­rese esot pilnīgi oficiāli un likumīgi reģistrēta Ix>ndonā.