Svētā līķauta brālība

39

Jūras smarža ki.iedēja drūmās domas un mudināt mudināja uz visu paraudzīties ar gaišāku skatu. Tikai neatskatīties, tikai neskatīties atpakaļ un neredzēt, kā attālinās krasts. Viņš nebija spējis savaldīt asaras, kāp­dams uz kuģa šai Kipras ostā. Viņš apzinājās, ka, pamezdams Kipru, uz visiem laikiem pamet Austrumus. Ordeņa brāļi steigšus bija atgriezušies pie saviem darbiem, lai nevajadzētu noskatīties viņa asarās. Droši vien viņš patiešām bija novecojis, ja jau raudāja, nekaunēdamies no citu acīm. Viņš bija raudājis arī, atvadīdamies no Saida. Tik daudzus gadus nodzīvojuši līdzās, abi vīrieši pirmoreiz cieši apskāva viens otru. Raudāja abi, jo šī šķir­šanās bija pārlieku sāpīga, — likās, uz pusēm tiek pāršķelts viens veselums.

Saidam bija laiks atgriezties pie savas tautas, bet viņš, Fransuā dc Sarnē, devās atpakaļ uz dzimteni, kura ilgajos gados bija kļuvusi gluži sveša. Viņa īstenā dzimtene bija Tempļa ordenis, viņa mājas — Aus­trumi. Francijā atgriezās vien nogurušais un novecojušais ķermenis, bet savu dvēseli Fransuā dc Šarnē bija atstājis pie Akras cietokšņa mūriem.

Ceļojums pāri jūrai bija mierīgs, lai gan visiem jau kopš Odiseja laikiem ir zināms, cik mānīga un nodevīga spēj būt Vidusjūra. Lai vai kā — ne vētras, ne ienaidnieki ne reizi neapdraudēja viņu kuģi.

Gijoms de Božo bija devis skaidru pavēli: svētais līķauts jānogādā Tempļa cietoksnī Marseļā, un tur Fransuā de Šarnē jāgaida tālāki norā­dījumi. Tāpat vecais bruņinieks lielmestram bija devis zvērestu, ka nekad no relikvijas nešķirsies un aizstāvēs to, netaupīdams dzīvību.

Fransuā de Šarnē māca skumjas, par laimi, ceļojumu kaut nedaudz vieglāk paciešamu vērsa pāris ordeņa brāļi, kas arī atgriezās Francijā.

Marseļas osta apdullināja atbraucējus: neskaitāmi kuģi un laivas, drūzma un kņada, sasaukšanās un nebeidzama tērgāšana.

Krastā viņus sagaidīja daži bruņinieki un pavadīja uz Tempļa namu. Neviens pat nenojauta, kādu dārgumu atvedis de Sarnē. Lielmestrs vi­ņam bija iedevis līdzi vēstuli, kas bija adresēta Marseļas komendas komturam. Tieši viņš izlemšot, kā rīkoties tālāk, bija teicis de Božo.

Komendas vadītājs, straujas un skarbas dabas vīrs, kuram, kā vēlāk -uzzināja dc Sarnē, netrūka arī sirsnības, uzklausīja tālo ceļo mērojušā bruņinieka stāstu pilnīgā klusumā. Tad lūdza, lai tas pasniedz viņam relikviju.

Templiešiem jau ilgu laiku bija zināmi Kristus patiesie vaibsti, jo kād­reizējais lielmestrs Reno dc Višjērs bija pavēlējis svētā līķauta attēlu nokopēt. Tāpēc nebija neviena Tempļa nama, neviena cietokšņa, kur ne­glabātos svētbilde ar Pestītāja atveidu. Lielmestrs bija piekodinājis ievē­rot vislielāko slepenību, tāpēc šīs svētbildes un gleznojumi tika modri sargāti no svešiem skatieniem un glabājās vienīgi slepenās kapelās, kur brāļi pulcējās uz lūgšanām.

Visu šo laiku Templim bija izdevies nosargāt noslēpumu, ka tam pie­der vienīgā neapšaubāmi īstā Jēzus relikvija.

Fransuā de Sarnē atvēra somu un izņēma no tās audekla vīstokli. Viņš atritināja linaudeklu, kurā bija ietinis svēto līķautu, un…

Abi vīrieši nometās ccļos un sāka skandēt lūgšanas, pateikdamies Dievam par neiedomājamo brīnumu, kas bija atklājies viņu acīm.