Svētā līķauta brālība

6

Hosars sekoja Jēzum ik uz soļa. Jēzus tuvākie draugi jau bija piera­duši allaž redzēt viņu tuvumā un reizēm aicināja pievienoties kādā mal­tītē vai atpūtas brīdī. No viņiem Hosars dzirdēja, ka Nācarietis zinot, ka drīz miršot, taču par spīti mācekļu mudinājumiem bēgt un glābt dzīvību, uzstājīgi atkārtojot, ka viņam jāizpilda Tēva iecerētais.

Bija gan grūti saprast, kā Tēvs var gribēt Dēla nāvi, taču Jēzus par miršanu runāja tik rāmi, ka likās: tieši tā jānotiek.

Pamanījis Hosaru, Jēzus savu reizi viņam draudzīgi uzsmaidīja vai pamāja. Kādu dienu, pieaicinājis viņu tuvāk, Skolotājs teica:

— Hosar, man jāpaveic uzdevums, kura dēļ Tēvs mani sūtījis. Bet ari tev, Hosar, ir svarīgs pienākums. Tāpēc tu esi šeit. Tu apliecināsi, kas es esmu un biju, stāstīsi, ko esi pieredzējis, un paturēsi mani līdzās tad, kad manis šeit vairs nebūs.

Hosars nesaprata Nācarieša vārdus, taču neuzdrošinājās ko pārjautāt vai iebilst.

Pēdējā laikā baumas kļuva arvien drūmākas. Priesteri pieprasīja, lai romieši reizi par visām reizēm tiek galā ar Jēzu no Nācaretes, turpretī vietvaldis Pilāts gribēja, lai jūdi paši tiesā cilvēku, kurš taču ir viens no viņiem. Bija skaidrs, ka ilgi tas vairs neturpināsies, — abas puses gatavo­jās pastrādāt noziegumu.

Jēzus bija devies tuksnesī. Uz tuksnesi viņš gāja bieži, taču šoreiz viņš gavēja, posdamies, kā pats teica, piepildīt Tēva iecerēto.

Kādu ritu pavisam agri Hosaru pamodināja vīrs, pie kura viņš par ne­lielu samaksu bija ieguvis pajumti.

— Viņi apcietināja Nācarieti!

Hosars izlēca no gultas un izberzēja acis. Istabas kaktā stāvēja krūka ar ūdeni, Hosars apslacīja seju, lai žiglāk pamostos. Paķēris apmetni, viņš steidzās uz Templi. Tur, iejukušu drūzmā, viņš ieraudzīja vienu no Jēzus draugiem, kas nomākts un pārbijies ieklausījās ļaužu runās.

— Kas noticis, Jūda?

Jūda piepeši ieraudājās un metās bēgt, taču Hosars viņu panāca, stin­gri satvēra aiz pleciem un sapurināja.

— Kas noticis? Kāpēc tu bēdz no manis?

Jūda asaru pilnām acīm pūlējās atbrīvoties no Hosara tvēriena, bet nespēja. Beidzot viņš atbildēja uz Hosara uzstājīgajiem jautājumiem.

— Viņu saņēma ciet. Romieši viņu aizveda. Viņu sitīs krustā, un cs…

Asaras nevaldāmi plūda pār viņa vaigiem gluži kā izmisušam bērnam,

bet Hosars dīvainā kārtā nejuta ne kripatiņas līdzjūtības pret šo vīru, ko sapurināja vēlreiz, mudinādams stāstīt tālāk.

— Es, Hosar, viņu nodevu. Nodevu labāko no cilvēkiem. Par trīsdes­mit sudraba monētām pārdevu viņu romiešiem.

Hosars niknumā atgrūda Jūdu un skriešiem metās prom, lauzda­mies cauri burzmai, pats neapjēgdams, kurp tā steidzas. Turpat (aužu biežņā, kas bija piepildījusi laukumu Tempļa priekšā, viņš uzdūrās kā­dam vīram, ko dažkārt bija redzējis klausāmies Jēzus sludināšanā.

— Kur viņš ir? —'Hosars tikko dzirdamā balsī jautāja satiktajam.

— Nācarietis? Viņu sitīs krustā. Pilāts grib izpatikt priesteriem.

— Kādos noziegumos viņu apsūdz?

— Runā, viņš esot zaimojis, uzdodamies par Mesiju.

— Jēzus nekad nav zaimojis un nekad nav saucis sevi par Mesiju. Viņš ir labākais no cilvēkiem.

— Esi piesardzīgs, jo tu biji viņa sekotājs. Kāds var tevi nodot.

— Bet arī tu klausījies viņa runās.

— Protams, tieši tāpēc es tev dodu tādu padomu. Neviens no mums, kas sekojām Nācarietim, vairs nevar justies droši.

— Saki, kur es varētu viņu satikt, uz kurieni viņu aizveda…

— Viņam jāmirst piektdien pirms saules rieta.

Jēzus sejā bija lasāmas sāpes. Viņu spīdzināja. Galvā viņam bija uzmaukts no dzelkšņainiem zariem novīts kronis, un ērkšķi dūrās pierē. Asinis te­cēja pār vaigiem un saķepināja bārdu.

Romiešu kareivji sita Jēzu ar pātagu, un Hosars domās skaitīja cir­tienus. Pavisam simt divdesmit. Tad Jēzus ņēma krustu, pie kura viņam būs jāmirst, un nesa. Viņa ceļi ļodzījās no moku rīka smaguma, nogu­ruma un sāpēm. Hosars spēra soli tuvāk, lai palīdzētu Jēzum, lai uz­ņemtos daļu nastas grūtuma, bet kāds kareivis viņu atgrūda malā. Taču Jēzus veltīja pateicīgu skatienu.

Hosars sekoja savam Skolotājam līdz pakalnam, kura virsotnē bija paredzēts izpildīt nāves sodu arī citiem noziedzniekiem. Asaras aizmig­loja viņam acis, noraugoties, kā viens no kareivjiem nogulda Jēzu uz krusta, satver tā kreiso roku un pie plaukstas locītavas izdzen tai cauri resnu naglu, piestiprinot pie šķērša. Labo roku neizdevās pienaglot tik­pat veikli, kareivim bija jāpaceļ veseris vēl divas reizes, iekams naglas smaile ieurbās kokā.

Tad soda izpildītājs pārlika Jēzus kreiso kāju pār labo un iztrieca abām pēdām cauri kopīgu naglu.

Laiks šķita kļuvis bezgalīgi lēns, un Hosars lūdza Dievu, kaut Jēzus spētu nomirt pēc iespējas drīzāk. Viņš redzēja, kā tas mokās, kā slāpst bez elpas.

Jēzus mīļākais māceklis Jānis klusi raudāja, sakņupis zemē. Arī Ho­sars nespēja valdīt asaras.

Kāds kareivis iedūra Jēzus sānos šķēpu, un no brūces iztecēja asinis un ūdeņains šķidrums.

Jēzus bija miris, un Hosars pateicās Dievam.

Šai aprīļa piektdienā pavasari aiztumšoja drūmi negaisa mākoņi. Kad Nācarieša miesas noņēma no krusta, tik tikko pietika laika tās sagatavot apbedīšanai. Hosars zināja, ka jūdu likums pavēl, saulei rietot, pārtraukt visus darbus. Nebija atļauts pat apkopt mirušo. Turklāt bija svētki — lieldie­nas, tāpēc Nācarieti vajadzēja apglabāt nekavējoties. Hosars, asarām ritot, skatījās, kā Arimatijas Jāzeps ietīsta Jēzus miesas smalka linaudekla gabalā.

Tonakt Hosars negulēja un ari nākamajā naktī nespēja rast mieru. Dvēseli plosīja pārāk asas sāpes.

Trešajā dienā pēc Jēzus sišanas krustā Hosars devās uz vietu, kur tas bija apglabāts. Tur viņš satika Jēzus māti Mariju un mījoto mācekli Jāni, kuri kopā ar citiem sekotājiem sauca, ka Skolotāja miesas esot pazudu­šas. Klintī izkaltajā kapa vietā uz akmens, uz kura viņi bija noguldījuši līķi, tagad mētājās vien linaudekla gabals. Šai autā Arimatijas Jāzeps bija ietinis mirušo, un tagad neviens tam neuzdrošinājās pieskarties. Jūdu likums tiem aizliedza piedurties nešķīstiem priekšmetiem — un līķauts, kurā gulējis aizgājējs, noteikti ir nešķīsts.

Hosars paņēma audeklu rokās. Viņš nebija jūds, un to bauslība viņam nebija jāievēro. Hosars piespieda linaudeklu pie krūtīm un sajuta, kā pie­peši viņu piepilda miers. Sajuta Skolotāja klātbūtni — apskaujot audeklu, viņš itin kā apskāva Jēzu pašu. Šai pašā mirklī viņš saprata, kas darāms. Nekavējoties jāatgriežas Kdcsā un jāpasniedz šis līķauts Abgaram, jo tas viņu izdziedēs. Nu Skolotāja teiktie vārdi bija skaidri.

Salocījis audeklu un pārmetis to pār roku, Hosars izgāja no kapa, ieel­poja svaigu gaisu un pa īsāko ceļu steidzās uz savu apmešanās vietu, lai

drīzāk varētu doties prom no Jeruzalemes.

Abgars nebija spējis noklausīties šos stāstu līdz galam, šausmu pārņemts, viņš aizsteidzās uz saviem kambariem, kur drīz vien tam uzbruka dru­dzis un mokoši murgi.

Valdniece rūpējās par Abgaru, bet citiem bija liegts viņam tuvoties. Ienaidnieki vērpa intrigas un jau bija nolūkojuši to, kuram būtu jāsēžas tronī, kad Abgars būs gāzts. Saspīlējums pieauga dienu no dienas. Bet ļaunākais bija tas, ka nebija ziņu no Hosara, kurš bija palicis pie Nācarieša. Abgars žēlojās, ka draugs viņu pametis, taču valdniece ietiepīgi atkār­toja, ka ticību un uzticēšanos nedrīkst zaudēt. Lai gan arī viņas paļāvība bija gandrīz izsīkusi.

Kundze! Kundze! Hosars atgriezies! — verdzene, skaļi saukdama, iebrāzās istabā, kur valdniece apvēdināja gulošo Abgaru.

— Hosars?! Kur viņš ir?

Valdniece skriešiem metās pretī tik ilgi gaidītajam Hosaram, pils zālēs un gaiteņos sastaptie galminieki un sargi izbrīnīti nolūkojās viņai pakaļ. Bet tur jau bija Hosars, viņas uzticamais draugs, kurš, vēl pelēku ceļa putekļu klāts, stiepa viņai pretī rokas.

— Hosar, tu viņu atvedi? Kur ir Nācarietis?

— Mana kundze, valdnieks izveseļosies.

— Bet kur ir dziedinātājs? Saki, kur ir jūds?

Valdnieces balsī bija saklausāms tik ilgi apspiestais izmisums.

— Ved mani pie Abgara!

Hosara teiktais izskanēja noteikti un neapstrīdami, viņa vārdu spēks pārsteidza visus, kas tos dzirdēja. Valdniece veda viņu uz istabu, kur gu­lēja Abgars.

Valdnieks atvēra acis un, ieraudzījis Hosaru, atviegloti nopūtās.

— Tu atgriezies, mans krietnais draugs.

— Jā, Abgar, un tagad tu izveseļosies.

Valdnieka sarga aizkavēti, aiz sliekšņa drūzmējās galminieki, kas gri­bēja redzēt, kā slimais pavēlnieks satiekas ar savu labāko draugu.

Hosars palīdzēja Abgaram piecelties sēdus un pasniedza linaudeklu. Kaut arī nezināja, cik īpašs ir šis vīstoklis, valdnieks audeklu tūdaļ pie­spieda sev klāt.

— Jēzus ir šeit, un, ja tu tici, tu būsi vesels. Viņš pats man teica, ka tu tiksi izdziedināts, un sūtīja pie tevis ar šādu uzdevumu.

Hosara stingrā un pārliecinātā balss iedvesa drosmi un paļāvību arī Abgaram — viņš vēl ciešāk piespieda audeklu pie savas miesas.

— Jā, cs ticu, — Abgars teica.

Izrunājot šos vārdus, viņš bija patiess, viņa sirds nemeloja. Un notika brīnums. Valdnieka sejā atgriezās krāsas, slimības plankumi izgaisa. Abgars juta, kā dzīslās atkal ieplūst spēks, bet sirdi pārņem bezgalīgs miers.

Brīnuma apstulbināta, valdniece klusi raudāja, bet iztālēm nolūkojās galminieki, kas nespēja apjēgt, kā gan valdnieks piepeši kļuvis vesels.

— Abgar, Jēzus tevi ir izdziedinājis tieši tā, kā solīja. Šis ir audekls, kurā bija ietītas viņa mirušās miesas. Tev, mans kungs, jāzina, ka Pilāts, jūdu priesteru kūdīts un pamudināts, pavēlēja Jēzu sist krustā un pirms nāves vēl šaustīt ar pātagu. Taču nebēdājies, jo viņš ir atgriezies pie Tēva un no turienes palīdzēs mums, un palīdzēs visiem ļaudīm līdz pat laiku galam.

Ziņa par valdnieka izdziedināšanu gluži kā vēja nesti putekļi apskrēja pilsētu un traucās tālāk uz visām debespusēm. Abgars lūdza, lai Hosars stāsta viņam par Jēzu, lai māca visu, ko mācījis Nācarietis, lai viņš pats, valdniece un visi pavalstnieki jo drīzāk var pāriet Jēzus ticībā. Un Abgars pavēlēja noārdīt vecos tempļus, bet Hosars sludināja Nācarieša mācību gan viņam, gan visai tautai. Viņš uzrunāja Edesas iemītniekus, un pēc neilga laika pilsētā vairs nebija citas reliģijas.

— Ko darīsim ar līķautu, Hosar?

— Mans valdniek, sarūpē drošu vietu, kur to glabāt. Jēzus to atsū­tīja, lai palīdzētu tev, un mums šis audekls jāsargā kā vislielākais dār­gums. Daudzi no taviem pavalstniekiem ir lūguši, lai atļauju pieskarties līķautam, un ir noticis ne viens vien jauns brīnums.

— Pavēlēšu uzbūvēt svētnīcu, Hosar.

— Jā, kungs.

Ik rītu, kad austrumu pamalē parādījās saules diska sārtā maliņa, Ho­sars sēdās pie rakstīšanas. Dzidrās rīta gaismas stundas viņš izmantoja, lai pierakstītu savu liecību. Viņš gribēja vēstīt pasaulei par Jēzus paveiktajiem brīnumiem: gan par tiem, kam pats bijis aculiecinieks, gan par tiem, par kuriem Jeruzalemē bija dzirdējis stāstām Skolotāja mācekļus.

Tuvāk pusdienlaikam viņš mēdza doties uz pili, lai runātos ar Ab­garu, valdnieci un daudziem citiem, kas vēlējās uzklausīt Nācarieša mācīto. Hosars redzēja, cik neizmērojams pārteigums pavīd klausītāju sejās, izdzirdot, ka ienaidnieki jāmīl, ka tiem nedrīkst vēlēt ļaunu. Jā, Jēzus bija mācījis, ka sitējam jāpagriež otrs vaigs.

Vislielākais atbalsts Jēzus mācības izplatīšanā, protams, bija Abgars un valdniece, — un ticības sēkla krita auglīgā augsnē.

Drīz vien Edcsa bija kristīga pilsēta, un Hosars sarakstījās ar citiem Jēzus draugiem, kas līdzīgi kā viņš labo vēsti nesa aizvien jaunām pil­sētām un tautām.

Kad Hosars bija pabeidzis pierakstīt stāstu par Nācarieti, Abgars pa­vēlēja, lai pie darba ķeras rakstveži un šo vēstījumu pavairo: tā cilvēki nekad neaizmirsīs, kā dzīvojis un ko mācījis apbrīnojamais jūds, kurš spēja dziedināt, pat būdams miris.