Svētā līķauta brālība

13

Hosaru pamodināja piesardzīgi klauvējieni pie mājas durvīm. Vēl nebija ataususi gaisma, bet uz sliekšņa jau stāvēja valdnieces sūtīts ziņ­nesis, kurš tramīgi raudzījās apkārt. Valdniece bija vēlējusi pateikt, lai Hosars kopā ar Tadeju vakarā ap saulrieta stundu ierodas pilī.

Pirmajā brīdī Hosars nosprieda, ka valdnieci, kura augas naktis pa­vada pie slimā vīra gultas, nomocījis bezmiegs, tāpēc tā īsti nav apjē­guši, cik agrā rīta stundā iztraucējusi sava uzticamā drauga miegu, taču, redzēdams, cik piesardzīgi ziņnesis ienirst atpakaļ tumsā, viņš apjauta, ka šādai rīcībai bijuši nopietnāki iemesli.

Uzmācās nelāgas priekšnojautas. Hosars pavēstīs valdnieces gribu Tadejam, un vakarpusē abi uzkāps pakalnā, kur slejas pils, bet pagaidām atlika vienīgi lūgties. Vecais vīrs nometās ceļos, aizvēra acis un, skaitī­dams lūgšanas, centās apslāpēt nemieru, kas bija sažņaudzis sirdi.

Pēcpusdienā no pils ieradās Izazs, kurš bija izaudzis par gudru un spēcīgu vīru, un atstāstīja baumas, ko cits citam stāsta pils iemītnieki. Abgara veselība pasliktinoties ar katru stundu, bet ārsti necerot, ka vald­nieks varētu atlabt un atgūt spēkus. Pavisam drīz nāve ņems virsroku pār Abgara dzīvību.

Apzinādamies, ka dzīve tuvojas beigām, Abgars bija lūdzis, lai vald­niece sapulcē pie viņa gultas dažus visuzticamākos draugus. Pirms nāves viņš gribēja tiem izteikt pēdējos norādījumus. Valdniece jau laikus bija aizsūtījusi visiem slepenu vēsti, un Izazs bija ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka slimais valdnieks aicinājis arī viņu.

Kad Hosars, Tadejs un Izazs sasniedza pili, viņus tūdaļ aizvadīja uz/ Abgara istabām. Valdnieks gulēja gultā un izskatījās vēl bālāks neka ieprieksējās dienās. Valdniece mitrināja viņa pieri ar vēsā rožūdenī samēra m drānu. Ieraudzījusi atnācējus, viņa atviegloti nopūtās. Vēl pēc mirkļa ieradās arī Marcijs, galma arhitekts, un Senins, bagātākais no Edesas tirgoņiem, kurš turklāt bija saradojies ar valdnieku un vienmēr bijis uz ticīgs viņa draugs.

Valdniece pavēlēja, lai kalpones dodas prom, bet sargi cieši aizver dur­vis un nevienu neielaiž kambarī, kur sanākuši mirējam vistuvākie cilvēki. Kad draugi sastājās ap Abgara guļvietu, viņš vārgā balsī ierunājās:

— Draugi, es gribu no jums atvadīties un dot pēdējos rīkojumus.

Bija manāms, ka valdnieks nonācis pie nāves sliekšņa. Un draugi, juz­dami patiesu cieņu un mīlestību, negribēja mānīt ne sevi, ne mirēju ar melīgu mierinājumu un tukšu cerību vārdiem. Viņi bijīgi klusēja un gai­dīja, ko valdnieks teiks.

— Mani spiegi ir brīdinājuši, ka, tikko būšu miris, mans dēls Maanu uzsāks nežēlīgas kristiešu vajāšanas. Viņš gribēs iznīcināt ikvienu no jums. Tadej, Hosar un Izaz, jums jāpamet Edcsa pirms manas nāves. Pagaidām vēl varu jūs nosargāt, taču drīz es to vairs nespēšu. Maanu neuzdrošināsies nogalināt ne Marciju, ne Seninu, jo abi pieder ietekmī­gākajām Edesas ģimenēm un citi augstdzimušie nekavētos atriebt viņu nāvi. Tāpat zinu, ka Maanu nodedzinās visas Jēzus svētnīcas, kā arī man visuzticīgāko kristiešu mājas. Daudzi vīrieši, sievietes un bērni tiks noga­lināti, lai iedvestu šausmas un paklausību pārējiem pilsētniekiem, lai piespiestu visus atteikties no ticības Jēzum un atgriezties pie veco dievu godāšanas. Es uztraucos par Jēzus līķautu, baidos, ka arī svētais audekls var iet bojā. Maanu esot zvērējis to sadedzināt tirgus laukumā visu edesiešu acu priekšā. Zinu, ka viņš labprāt to izdarītu jau manā nāves dienā. Jums, draugi, līķauts jāizglābj.

Pieci vīri klusēdami uzklausīja valdnieka pavēles. Hosars raudzījās uz valdnieci un pirmoreiz ievēroja, ka viņas kādreizējais skaistums ir novītis un plīvurs sedz gluži sirmus matus. Sieviete bija novecojusi, tomēr viņas skatiens aizvien mirdzēja tikpat enerģiski, stāja bija tikpat majestātiska un kustības nebija zaudējušas valdonīgumu. Kas ar viņu notiks? Nebija šaubu, ka Maanu savu māti ienīst no visas sirds.

Abgars nojauta, kādas domas nomāc Hosaru. Viņš zināja, ka draugs valdnieci klusi mīlējis un apbrīnojis visu mūžu.

— Hosar, cs lūdzu, lai mana sieva dodas projām no Edesas, kamēr vēl nav par vēlu, taču viņa manu lūgumu atteicās uzklausīt.

— Kundze, — ierunājās Hosars, — tavai dzīvībai draud daudz lielākas briesmas nekā mūsējām.

— Hosar, es esmu Edesas valdniece, un valdniece nevar bēgt no sa­vas pilsētas. Ja man būs jāmirst, miršu kopā ar pārējiem, kas, tāpat kā cs, tic Jēzum. Es nepametīšu tos, kas uz mums paļāvās, neatstāšu likteņa varā draugus, kopā ar kuriem esmu lūgusi Dievu. Palikšu līdzās Abgaram, lai viņam nāve šai pilī nav jāsastop vienatnē. Kamēr Abgars ir dzīvs, Maanu neuzdrošināsies mani nogalināt. Tagad labāk uzklausiet, ko iecerējis valdnieks.

Atspiezdamies uz valdnieces rokas, Abgars gultā piecēlās sēdus, Pēdējās dienas un naktis ik brīdis, kad viņš jutās kaut nedaudz labāk, bija izmantots, lai izstrādātu plānu, ko tagad vajadzēja atklāt tuvākajiem draugiem.

— Izpildiet manu pēdējo gribu un nosargājiet Jēzus līķautu. Tas iz­glāba man dzīvību un ļāva piedzīvot vecumdienas. Šis svētais linaudekla gabals nepieder man, tas ir visu kristīgo īpašums, tāpēc jūsu pienākums ir to izglābt. Tomēr nepieļaujiet, ka tas pamet Edesu. Šai pilsētā tam jā­paliek gadsimtu gadsimtos. Jēzus vēlējās, lai tas nonāktu šeit, un te tas arī paliks mūžīgi mūžos. Tadcj un Hosar, atdodiet līķautu Marcijam. Bet tu, Marcij, paslēp to tā, lai tas paglābtos no Maanu dusmām. Tu, Scnin, palīdzēsi Hosaram, Tadejam un Izazam aizbēgt no pilsētas. Tavām ka­ravānām mans dēls neuzdrošināsies uzbrukt. Nododu šos vīrus tavā aizsardzībā.

— Abgar, kur lai es noslēpju svēto audeklu? — jautāja Marcijs.

— Tas jāizlemj tev pašam, draugs. Par slēptuvi nedrīkstam zināt ne es, ne valdniece. Tev jāizvēlas viens cilvēks un jāuztic viņam šis noslē­pums, bet pēc tam jāgādā, lai viņš kopā ar kādu no Senina karavānām pamestu pilsētu. Jūtu, ka mani spēki izsīkst. Nezinu, cik dienas man vēl būs lemts nodzīvot šai pasaulē, taču ceru, ka pagūsiet izpildīt manu lūgumu.

Zinot, ka šī varbūt ir pēdējā tikšanās, valdnieks sirsnīgi atvadījās no draugiem.

* * *

Agri no rīta Marcijs ieradās pie pilsētas rietumu sienas. Strādnieki jau gaidīja viņa rīkojumus. Marcijs, būdams galma arhitekts, gādāja ne tikai par piļu un tempļu celtniecību, viņa pārziņā bija ari pilsētas ielas un no­cietinājumi. Tā šobrīd viņš bija aizņemts ar rietumu mūru nostiprinā­šanu un jaunu vārtu izbūvi.

Marcijs nobrīnījās, ieraugot pie sastatnēm Marvuzu, kurš nez ko apsprieda ar darbu vadītāju Jeremiju.

— Sveicināts, Marcij.

— Ko gan te meklē valdnieka sardzes priekšnieks? Vai Abgars liek mani aicināt uz pili?

— Nē, mani atsūtīja Maanu, kurš drīz valdīs šai pilsētā.

— Tā notiks, ja tāds būs Dieva prāts.

Marvuzs skaļi iesmējās, sadrebinot rīta klusumu.

— Rūs, būs, Marcij, turklāt pavisam drīz. Un tu pats to labi zini, jo vakar biji pie Abgara, kura pēdējā stundiņa vairs nav tālu.

— Ko tu gribi? Saki ātri un nevelc garumā, man ir daudz darba.

— Maanu grib zināt, kādus rīkojumus jums vakar deva Abgars. Viņam zināms, ka tu, Senins, Tadejs, Hosars un rakstvedis Izazs līdz vēlai nak­tij palikāt pie mirēja gultas. Princis liek pateikt, ka tev nenotiks nekas ļauns, ja būsi uzticīgs viņam, kurš pavisam drīz kļūs par šīs pilsētas vald­nieku. Bet visus Maanu ienaidniekus gaida drūms liktenis.

— Tu ieradies, lai draudētu Maanu vārdā? Vai tiešām princis kritis tik zemu? Ksmu pārāk vecs, lai vēl baidītos. Maanu var nolaupīt tikai manu dzīvību, taču mans mūžs tik un tā tuvojas beigām. Tagad cj prom un netraucē man strādāt.

— Vai atklāsi, ko teica Abgars?

Marcijs klusēdams pagrieza Marvuzam muguru un pārbaudīja māla javu, ko kāds strādnieks centīgi maisīja lielā muldā.

— Tu to nožēlosi, Marcij, nožēlosi, — vēl uzsauca Marvuzs, lēca zirgam mugurā un aizauļoja uz pils pusi.

Nākamajās stundās šķita, ka Marcijs visus spēkus un uzmanību velta darbam. Jeremija viņus paslepus vēroja — Marvuzam nemaz nebija vajadzējis pielikt lielas pūles, lai darbu vadītāju uzpirktu. Patiesībā Jere­mijam negribējās nodot veco galma arhitektu, kurš pret viņu vienmēr bija izturējies laipni, taču viņš bija piekritis Marciju izspiegot, apzinā­damies, ka pavisam drīz pilsētai būs jauns valdnieks. Turklāt Marvuzs bija solījis, ka Maanu neaizmirsīšot labi atalgot visus, kas būs pratuši laikus pakalpot.

Saule bija uzkāpusi zenītā un nežēlīgi kveldēja, kad Marcijs deva zīmi, ka pienācis laiks atpūsties. Strādnieki bija noplūduši sviedriem, un arī Jeremija nevarēja vien sagaidīt, kad varēs piesēst ēnā un atvilkt elpu.

Tai pašā bridi ieradās divi Marcija kalpi ar lieliem groziem, kuros — kā Jeremija pārliecinājās pats savām acīm — bija augļi un ūdens, ko Marcijs neskopodamies izdalīja ari strādniekiem.

Visi apsēdās vai atlaidās zemē, izbaudot atpūtas stundu, vienīgi Mar­cijs neizrādīja nekādas noguruma pazīmes un domās iegrimis turpināja apstaigāt būvlaukumu, pārbaudīt mūru stiprumu un jaunos vārtus. Jeremiju šāda izturēšanās neizbrīnīja: ne jau pirmo reizi arhitekts atsa­kās no pusdienas atelpas.

Darbu vadītājs noguris pievēra acis. Arī strādnieki bija pieklusuši — svelme bija laupījusi pēdējos spēkus, un neviens nejaudāja pat saru­nāties.

Kad bija aizritējis labs laika strēķis, visi atkal ķērās pie darba, un tikai tad, kad saule jau bija nolaidusies zemu rietumu pamalē, Marcijs pa­māja, ļaudams mest mieru. Jeremijam nebija daudz, ko stāstīt par arhi­tekta šīs dienas gaitām, tomēr viņš posās uz tikšanos ar Marvuzu.

Marcijs atvadījās un kopā ar saviem kalpiem devās mājup. Viņš jau pirms daudziem gadiem bija palicis atraitņos, bet bērnu viņam nebija. Tā nu dēlu vietā viņam bija šie divi jaunie kalpi, kas arī no visas sirds ticēja Jēzum. Marcijs zināja, ka uz abiem var droši paļauties.

Iepriekšējā naktī valdnieka kambaru slepenībā Marcijs bija vienojies ar Hosaru un Tadeju, ka sūtīs tiem ziņu, tiklīdz būs izdomājis, kur no­glabāt Jēzus līķautu. Draugi izdomāja, kā Hosars varēs nogādāt audeklu Marcijam, nepiesaistot Maanu spiegu uzmanību, — nebija nekādu šaubu par to, ka Abgara dēls licis izsekot ikvienu no viņiem. Pagājušajā naktī bija pieņemts vēl kāds svarīgs lēmums: līķauta slēptuvi Marcijs atklās vienīgi Izazam, bet tas, saņēmis ziņu no arhitekta, nekavējoties pametīs pilsētu kopā ar Senina karavānu. Izazam vajadzēs doties uz Sidonu, kur arī bija izveidojusies maza, toties plaukstoša Jēzus sekotāju kopiena. Šīs kopienas garīgais vadonis bija Timejs — viens no daudziem, kurus slu­dināt Nācarieša mācību pasaulē bija sūtījis Pēteris. Bija nolemts, ka Izazs apmetīsies pie Timeja, kurš izlems, kā tālāk rīkoties ar līķautu.

Lai gan Abgars uzstājīgi lūdzās, lai draugi bēg un glābj savu dzīvību, Tadejs un Hosars nolēma palikt Edesā un pieņemt to pašu likteni, kas sagaidīs pārējos kristiešus. Viņi kopā lūdza Dievu, lai tas vēlreiz apžēlo­jas par valdnieku un dāvā veselību.

Šai rītā Hosars bija rūpīgi salocījis svēto linaudeklu un noglabājis to liela groza dibenā. To paveicis, viņš ar visu grozu devās uz tirgu, kur pie­stāja parunāties gan ar tirgotājiem, gan pazīstamiem pircējiem. Iepriekš norunātā brīdī viņš devās pie kāda augļu pārdevēja, pie kura patlaban iepirkās viens no Marcija jaunajiem kalpiem. Hosars sirsnīgi apsveicinā­jās ar pusi, kuram līdzi bija tieši tāds pats grozs. Neviens nepamanīja, ka grozi tiek neuzkrītoši samainīti, un Maanu spiegiem nešķita aizdomīgi, ka Hosars brīdi tērzē ar vienu no saviem ticības brāļiem.

Arī uzpirktais darbu vadītājs Jeremija neko savādu nemanīja: kalpu atnesto augļu grozu Marcijs bija uzcēlis uz sastatnēm, kur pats, izklai­dīgi grauzdams ābolu, staigāja šurpu turpu, pārbaudīdams sienas stip­rumu un vietumis iemūrēdams pa kādam ķieģelim. Tas nebija nekas neparasts — Marcijam vienmēr bija paticis pielikt roku vienkāršiem darbiem, kamēr citi atpūtas. Jeremija viņu vēroja un, saules apdullināts, laidās snaudā.

Viens no kalpiem bija ienesis istabā vēsu ūdeni. Marcijs noskaloja svied­rus un putekļus, palēnām atgūdamics no dienas tveices un noguruma. Viņš apzinājās, ka dzīve tuvojas beigām. Tikko Abgars būs aizvēris acis uz mūžu, Maanu darīs visu iespējamo, lai noskaidrotu, kur paslēpts līķ­auts. Viņš spīdzinās visus, ko uzskatīs par iespējamiem noslēpuma gla­bātājiem. Marcijs nenoliedzami bija viens no tuvākajiem vecā valdnieka draugiem un tāpēc neloloja nekādas ilūzijas par to, kas viņu sagaida vistuvākajā nākotnē. Viņš bija pieņēmis lēmumu, ko šai pašā vakarā gri­bēja atklāt Tadejam un Hosaram. Marcijs zināja, kā rīkosies, tikko Izazs būs pametis pilsētu un nokļuvis drošībā.

Abu kalpu pavadīts, Marcijs devās uz templi, kur Dievu lūdza viņa draugi. Vecais vīrs nostājās nomaļākajā kaktā, tālāk no ļaužu skatieniem. Pat šai svētajā vietā vajadzēja uzmanīties no Maanu spiegiem.

Izazs pamanīja ēnu aizsegto Marcija stāvu. Kad Tadejs un Hosars lūdza, lai puisis palīdz izdalīt ticīgajiem maizi un vīnu, viņš, lieki uzma­nību nepiesaistīdams, tuvojās Marcijam, kurš slepus iespieda viņam saujā vairākkārt pārlocītu pergamenta gabaliņu. Izazs to paslēpa starp tunikas ielocēm un ar skatienu sameklēja spēcīgu liela auguma vīru, kurš, šķiet, jau gaidīja viņa zīmi. Tūdaļ Izazs klusi izlavījās no dievnama un, milzeņa pavadīts, steidzās uz karavānserālu.

Senina karavāna jau bija gatava pamest Edesu, tās vadītājs un Senina uzticības persona Harrāns nepacietīgi raudzījās apkārt. Tikko Izazs un viņa milzonīgais pavadonis bija iesēdušies seglos, Harrāns deva pavēli doties ceļā.

Viņi jāja visu nakti, un tikai pirmajos rīta saules staros Izazs atlocīja vecā arhitekta iedoto pergamenta gabaliņu. Uz tā dažās rindiņās bija precīzi aprakstīta vieta, kur noglabāts svētais līķauts. Izazs saplucināja pergamentu sīkās driskās un izkaisīja tuksnesī.

Obodass — tā sauca milzi — nenolaida no Izaza ne acu. Tikpat vērīgi viņš uzmanīja apkārtni. Viņam bija dota pavēle netaupīt paša dzīvību, lai nosargātu Izazu.

Tikai tad, kad ceļā bija pavadītas trīs dienas un trīs naktis, Harrāns un Obodass nosprieda, ka Edesa ir palikusi pietiekami tālu aiz mugu­ras, lai beidzot varētu mazliet atpūsties un nosūtīt ziņnesi uz Senīna mājām. Kamēr ziņnesis nonāks Edesā, būs aizritējušas vēl trīs dienas, un tad Izazs jau būs drošībā.

* * *

Abgars cīnījās ar nāvi. Valdniece aizsūtīja ziņu Tadejam un Hosaram, brī­dinot, ka valdnieka dzīvība izdzisīs tuvāko stundu laikā, un aicinot drīzāk steigties uz pili. Abgars vairs nepazina pat savu uzticīgo sievu.

Bija pagājušas desmit dienas kopš vakara, kad pie Abgara guļvietas uz apspriedi bija sapulcējušies visi tuvākie draugi. Toreiz sarunas viņi risināja līdz vēlai naktij, bet tagad Abgars bija pārvērties par nekustīgu ķermeni, kurā tik tikko plēnēja dzīvība. Viņš gulēja aizvērtām acīm, un tikai viegla rasa uz lūpām tuvināta spogulīša liecināja, ka valdnieks vēl nav pametis šo pasauli.

Maanu vairs neizgāja no pils, nevarēdams vien sagaidīt tēva nāvi. Valdniece viņam bija aizliegusi tuvoties Abgara istabām, tomēr visu tur notiekošo viņš uzzināja līdz pēdējam sīkumam: visu izstāstīja jauna ver­dzene, kurai viņš par to bija apsolījis brīvību.

Valdniece zināja, ka tiek izspiegota, tāpēc pavēlēja kalpiem un vergiem pamest istabu, tikko ieradās Hosars un Tadejs. Viņa uzrunāja draugus klusā balsī un atviegloti pasmaidīja, uzzinājusi, ka līķauts ir drošībā. Valdniece apsolīja abiem dot ziņu, tikko Abgara dzīvība izdzisīs. Tagad par ziņnesi bija izraudzīts Ticijs, jauns rakstvedis, kura ticība Jēzum un uzticība valdniekam bija nelokāmas. Šis bija sāpīgu atvadu brīdis: visi trīs apzinājās, ka šai dzīvē vairs nekad nesatiksies. Valdniece lūdza, lai Hosars un Tadejs dod viņai svētību un lūdz Dievu, kaut viņai nepie­trūktu drosmes un spēku tad, kad būs jāsastop nāve, kurai viņu lems pašas dēls.

Asaru pilnām acīm Hosars noraudzījās valdniecē. Tā vairs nebija agrākā skaistule, taču vaibstu cēlums un staltā stāja joprojām nebija zu­duši. Valdniece zināja, cik ļoti viņu visu mūžu mīlējis vecais rakstvedis, uzticīgākais no draugiem. Viņa sniedza tam roku un cieši apskāva.

Abgara agonija turpinājās vēl trīs dienas. Ceturtajā naktī, kad pilī val­dīja tumsa un tikai valdniece sēdēja pie mirēja galvgaļa, Abgars atvēra acis un pasmaidīja. Viņa skatiens bija maiguma un mīlestības pilns. Uz­lūkojis sievu, valdnieks pameta dzīvi, būdams mierā ar sevi un Dievu. Valdniece aizspieda vīra acis un noskūpstīja viņu uz lūpām. Nometusies ceļos, viņa brīdi lūdza Dievu, lai tas pieņem Abgara dvēseli.

Tad vecā sieviete piecēlās un klusiem soļiem izslīdēja gaitenī. Bezgala piesardzīgi viņa aizlavījās līdz istabai, kur gulēja rakstvedis Ticijs.

Puisis gulēja, taču viegls valdnieces pieskāriens plecam viņu pamodi­nāja. Ne viens, ne otrs neko neteica. Vārdi nebija vajadzīgi. Valdniece tikpat klusi atgriezās pie mirušā vīra miesām, bet Ticijs steidzās uz pil­sētu pie Hosara.

Nakts tumsa vēl nebija izklīdusi, kad Hosars uzklausīja valdnieka nāves ziņu. Nu vajadzēja dot vēsti Marsijam — tas bija lūdzis, lai viņu brīdina nekavējoties, citādi viņš nepagūšot paveikt iecerēto. Tāpat vaja­dzēja steigties pie Tadeja. Hosars nešaubījās, ka abu dzīvei pienākušas beigas.