Svētā līķauta brālība

41

Pamazām satumsa vakars, un Žaks de Molē, Tempļa ordeņa lielmestrs, sveču gaismā lasīja no Vijēnas atsūtīto ziņojumu, kurā bruņinieks Pjērs Berārs visos sīkumos stāstīja par koncila norisi.

Lielmestra cēlo seju bija izvagojušas dziļas grumbas, bet acis bija apsārtušas un nogurušas no ilgajām nomoda stundām.

Templim bija pienākuši drūmi laiki.

Turpat netālu no Villeneuve dn Temple, Tempļa jaunā un nocietinātā nama, majestātiski slējās Francijas karaļa pils — tur Filips IV perināja izšķirošo uzbrukumu tcmpliešu ordenim.

Karalistes naudas lādes bija tukšākas par tukšu, un Filips bija viens no lielākajiem Tempļa ordeņa parādniekiem. Mēdza runāt, ka Francijas karalim vajadzētu nodzīvot desmit dzīves, jo tikai tad viņš pagūtu orde­nim atdot visu aizlienēto zeltu. Taču Filips pat nedomāja atmaksāt pa­rādus. Viņš bija izprātojis labāku risinājumu, proti, bija nolēmis pats kļūt par Tempļa ordeņa dārgumu mantinieku, kaut arī šajās bagātībās vaja­dzētu dalīties ar Baznīcu.

Filips bija satuvinājies ar Hospitāliešu ordeni, apsolīdams tiem atdot Tempļa namus un komendas, ja vien tie atbalsīs viņa negodīgo cīņu pret templiešiem. Un arī pāvestu Klemcntu V bija apstājuši karaļa Filipa dāsni atalgoti priesteri, kuri skubināja Svēto Tēvu drīzāk atrisināt templiešu jautājumu.

Vispirms Filips bija nopircis melīgu liecību, ko pret templiešiem snie­dza Fskjē de Florjēns, un kopš tās dienas vērsa pret ordeni arvien jaunas un jaunas nelietības. Ari pēdējais — izšķirošais un nāvējošais dūriens vairs ilgi nebūs jāgaida.

Klusībā karalis apbrīnoja templiešu lielmestru Zaķu de Molē, apskauda viņa drosmi un rakstura stingrību, cēlumu un skaidros tikumus — jo Filips pats ar šādām īpašībām apveltīts nebija. Viņu biedēja lielmestra tie­šais un skadrais skatiens, kas lika justies niecīgam un nožēlojamam. Nē, Filips nepiekāpsies, līdz būs panācis, ka Žaks de Molē sadeg sārtā.

Tovakar tāpat kā daudzas citas reizes Žaks dc Molē kapelā bija aizlūdzis par bruņiniekiem, kas nogalināti pēc Filipa pavēles.

Ne tik sen Filips bija saticies ar pāvestu Puatjē pilsētā, un kopš tā laika Francijas karalis bija iecelts par ordeņa īpašumu pārvaldītāju. Tagad liel­mestrs nepacietīgi gaidīja, ko būs nolēmis Vijēnas koncils. Filips pats bija aizsteidzies uz Vijēnu, lai varētu pārliecinošāk ietekmēt pāvesta un Baznīcas tiesas spriedumus. Karalis negribēja būt tikai ordeņa mantas pārvaldītājs, viņš gribēja kļūt par tās likumīgu īpašnieku. Un Vijēnas kon­cils piedāvāja lielisku izdevību dot pēdējo triecienu ordenim.

Izlasījis ziņojumu, Žaks de Molē izberzēja iekaisušās acis un samek­lēja pergamenta loksni. Viņš rakstīja ilgi, aizpildīdams lapu ar smalkā rok­rakstā vilktiem burtiem. Tikko vēstule bija pabeigta, viņš lika ataicināt divus no visuzticamākajiem Tempļa bruņiniekiem — Beltranu dc Santiljanu un Žofruā de Sarnē.

Kantabrijas kalnos dzimušais Bcltrans de Santiljana bija drukns liela auguma vīrs, kura sirdij vistīkamākā bija klusa meditācija. Ordenim viņš bija pievienojies, tikko sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu, un pirms iesvētībām par īsteno ordeņa brāli bija paguvis cīnīties Svētajā Zemē. Tieši tur viņš bija iepazinies ar Žaku de Molē, tieši tur bija izglābis liclmestram dzīvību, ar savu augumu aizsegdams to no saracēņa zobena. Par šo notikumu aizvien vēl liecināja gara rēta, kas stiepās pāri San­tiljana krūtīm.

Žofruā dc Sarnē, ordeņa vizitators Normandijā, nāca no ģimenes, kura Templim bija dāvājusi divus bruņiniekus. Otrs bija Žofruā tēvocis Fran­suā de Sarnē, kurš jau pirms daudziem gadiem, atgriezies dzimtas namā, bija nomiris no skumjām un vecuma — lai Dievs mielo viņa dvēseli.

Žaks dc Molē bruņiniekam Žofruā dc Šarnē uzticējās kā sev pašam, kopā viņi bija cīnījušies Ēģiptē un pie Tortosas cietokšņa. Pazīdams de Šarnē un de Santiljana drosmi, ticību un krietnumu, lielmestrs bija no­lēmis tieši viņiem uzticēt bezgala svarīgu un sarežģītu uzdevumu.

Pjērs Berārs savā vēstulē no Vijēnas brīdināja, ka pāvests Klements ir noskaņots piekāpties Filipa prasībām. Ordeņa pastāvēšanas laiks neno­vēršami tuvojās beigām, un jau Vijēnā tiks izsludināts tā nāves sprie­dums: Tempļa ordeņa darbība tiks pārtraukta. Lielmestrs apzinājās, ka viņa rīcībā atlikušas vien nedaudzas dienas, tāpēc vajadzēja pasteigties un izglābt pēdējās Tempļa bagātības.

Žofruā de Šarnē un Beltrans dc Santiljana ienāca lielmestra kabinetā. Visapkārt valdīja dziļa nakts, taču klusumu palaikam pārtrauca attāli pil­sētas trokšņi — trakulīgie parīzieši nekādi nevarēja rimties un doties pie miera.

Žaks dc Molē, nopietns un nesatricināmi mierīgs kā vienmēr, aicināja abus ordeņa brāļus apsēsties. Bija gaidāma gara saruna, jo uzdevumus, ko lielmestrs grasījās dot šiem bruņiniekiem, vajadzēja pārrunāt līdz pē­dīgam sīkumam.

— Beltran, jums steidzami jādodas uz Portugāli. Mūsu brālis Pjērs Berārs man raksta, ka nepaiešot ilgs laiks līdz dienai, kad pāvests mūsu ordenim parakstīs nāves spriedumu. Vēl ir par agru spriest, kāda nākotne ordeni gaida citās zemēs, taču Francijā mūsu liktenis jau ir izlemts. Sākumā gribēju sūtīt jūs uz Skotiju, jo karalis Roberts ir ekskomunicēts un tātad pāvesta rīkojumi viņu nekādi neskar. Taču cs paļaujos uz krietno Portugāles karali Dinišu, kurš man deva solījumu it visādi sar­gāt mūsu ordeni. Filips mums jau ir atņēmis ļoti daudz. Taču tas, ka zaudējam savu zeltu un zemes īpašumus, mani uztrauc mazāk, daudz vairāk norūpējies esmu par mūsu vislielāko dārgumu, par Tempļa īsteno un vispatiesāko vērtību — Kristus līķautu. Jau ilgus gadus kristī­gos valdniekus māc aizdomas, ka relikvija ir nonākusi mūsu rokās. Ik­viens no viņiem gribētu iegūt līķautu sev, jo tic, ka šis svētais audekla gabals ir apveltīts ar maģiskām spējām un savu īpašnieku padara neuz­veicamu. Esmu pārliecināts, ka svētais karalis Luijs savulaik neliekuļoja, pazemīgi lūgdamies, lai vismaz atļaujam viņam nomesties ceļos patiesā Kristus atveida priekšā.

— Visu šo laiku mums ir izdevies savu noslēpumu nosargāt, un tā tam jābūt arī turpmāk, — lielmestrs turpināja. — Filips cer pavisam drīz ielauzties Tempļa cietoksnī un pārmeklēt katru visnomaļāko kaktu. Sa­viem padomniekiem viņš ir teicis, ka viņa varenība divkāršosies, tiklīdz viņš būs atradis svēto līķautu. Tad viņš būšot pārākais no visiem kristī­gajiem valdniekiem. Alkatība karali ir padarījusi aklu, un mēs zinām, cik daudz ļaunuma mājo viņa dvēselē.

— Mūsu pienākums ir izglābt vissvētāko relikviju tāpat, kā reiz to paveica jūsu tēvocis, Žofruā. — Lielmestrs uzlūkoja varonīgā bruņi­nieka brāļadēlu. — Jūs, Beltran, dosieties uz mūsu komendu Kaštrumarimā viņpus Gvadjanas. Svēto līķautu jūs atdosiet mūsu brālim Zozē Sa Beiru. Aizvedīsiet viņam vēstuli, kurā došu norādījumus, kā līķautu glabāt turpmāk.

— Tikai jūs, Sa Beiru, de Sarnē un cs zināsim, kurp aizvests svētais līķauts, — skaidroja Žaks dc Molē. — Jūs, Beltran, paliksiet Portugālē un relikviju sargāsiet. Ja būs nepieciešams, aizsūtīšu jums jaunus rīkojumus. Ceļā uz Kaštrumarimu jūs šķērsosiet visu Spāniju un icgriezīsieties dau­dzās Tempļa komendās un īpašumos. Katram turienes komturam un prioram jūs nogādāsiet manis rakstītu vēstuli, kurā došu norādījumus par to, kā rīkoties, ja Templi piemeklēs vislielākā nelaime.

— Kad man jādodas ceļā?

— Tiklīdz būsiet gatavs pamest cietoksni.

Žofruā de Sarnē nespēja apslēpt vilšanos un pat atļāvās uzdot liclmestram jautājumu:

— Bet kāds tad būs mans uzdevums?

— Jūs dosieties uz Lirī un tur noglabāsiet audeklu, kurā jūsu tēvo­cis savulaik bija ievīstījis svēto relikviju. Šim audeklam jāpaliek Francijā kādā drošā vietā. Es daudz esmu domājis par brīnumu, kas noticis ar lin­audeklu, — tas neapšaubāmi ir brīnums. Jūsu tēvocis no aizkustinājuma raudāja, atcerēdamies bridi, kad atritināja audekla gabalu, lai atdotu relikviju Marseļas mestram. Abi audekla gabali ir svēti, kaut ari tikai pirmajā bijušas ievīstītas Mūsu Kunga miesas. Es paļaujos uz de Sarnē dzimtu un zinu, ka jūsu brālis un jūsu sirmais tēvs audeklu droši sargās līdz dienai, kad Templis to prasīs atpakaļ.

— Fransuā de Šarnē divreiz šķērsoja tuksnesi un neticīgo zemes, iznesdams svēto līķautu cauri neskaitāmām briesmām, — lielmestrs at­gādināja. — Un tagad Templis atkal lūdz palīdzību ģimenei, kura jau daudzreiz apliecinājusi savu drosmi un nesalaužamo ticību.

Visi trīs vīri kādu brīdi klusēja, cīnīdamies ar aizkustinājuma kamolu, kas piepeši bija aizžņaudzis kaklu. Jau šajā naktī divi templieši pametīs cietoksni un dosies projām katrs pa savu ceļu, vezdami līdzi dārgās relik­vijas. Zakam de Molē bija taisnība: Dievs bija paveicis brīnumu ar audeklu, kurā Fransuā de Šarnē savulaik bija ievīstījis svēto līķautu. Šis brīnumaini pārvērstais audums bija tieši tādā pašā krāsā un austs tādiem pašiem paņēmieniem kā tas, kurā Arimatijas Jāzeps savulaik bija ievīs­tījis Jēzus augumu.

* * *

Viņi jāja jau daudzas dienas, kad beidzot tālumā saskatīja Bidasou. Bcltrans de Santiljana un četri bruņinieki, kas viņu pavadīja, piespieda papē­žus zirgiem pie sāniem, mudinot tos laisties straujākos auļos. Gribējās drīzāk nokļūt Spānijā, kur karalim Filipam pār viņiem vairs nebūs varas.

Zinot, ka pa pēdām varbūt steidzas Filipa sūtīti slepkavas, Beltrans un viņa pavadoņi pēdējās dienās gandrīz nemaz nebija atpūtušies. It visur bija redzīgas acis, alkatīgas sirdis un pļāpīgas mēles, tāpēc nebūtu ko brīnīties, ja kāds Filipa spiegiem būtu izstāstījis, ka Tempļa cietoksni Parīzē steidzīgi pametis bariņš jātnieku.

Žaks de Molē viņiem bija piekodinājis ceļā nevalkāt templiešu apmet­ņus un tunikas, lai nepiesaistītu nevajadzīgu uzmanību. Katrā ziņā Fran­cijas teritorijā šāds ietērps varēja izrādīties bīstams.

Beltrans un viņa pavadoņi nepārģērbās savās bruņinieku drānās, iekams robeža nebija palikusi tālu aiz muguras. Beidzot viņi atkal varēja droši atklāt, ka patiesībā ir templieši, — jo visā kristīgajā pasaulē nebija lielāka goda, kā būt piederīgam Tempļa ordenim. Turklāt tieši viņi bija izredzēti glābt Tempļa vislielāko dārgumu.

Beltrans de Santiljana priecājās, atkal skatīdams sen pamestās dzim­tenes ainavas. Viņa sirds līksmoja par iespēju atkal runāt dzimtajā kastīliešu mēlē gan ar ceļā sastaptajiem zemniekiem, gan ordeņa brāļiem komendas un Tempļa namos, kur viņi iegriezās pa ceļam.

Jājuši trīsdesmit dienas, viņi sasniedza Estrcmaduras novadu un tuvo­jās Heresas pilsētai, kur, kā bruņinieki zināja, arī atradās viena no Tem­pļa komendām. Beltrans de Santiljana saviem pavadoņiem pavēstīja, ka Heresas cietoksni viņi dažas dienas atpūtīsies un tikai tad dosies tālāk, pieveicot ceļojuma pēdējo posmu.

Jājot cauri Kastīlijai, kur skanēja dzimtā valoda, Bcltranam de Santiljanam uzmācās atmiņas par jaunību un puikas gadiem, kad viņš vēl nezināja, kas gaida nākotnē un sapņoja vienīgi kļūt par kareivi, kurš at­brīvos no neticīgajiem Kristus Kapu.

Tēvs Beltranam bija palīdzējis iestāties Tempļa ordenī un piepildīt bēr­nības sapni — kļūt par Kristus kareivi.

Pirmie gadi bija grūti, kaut arī jaunajam Beltranam ļoti patika rīko­ties ar zobenu un šaujamloku, — grūtības sagādāja kas cits: puiša daba nebija piemērota dzīvei šķīstībā. Tas bija smags laiks, grēku nožēlas, sevis pārvarēšanas un smagu upuru laiks, taču beigu beigās Beltrans iespēja uzvarēt savu miesu, pakļaut to dvēseles gribai un būt cienīgs sauk­ties par Tempļa ordeņa brāli.

Tagad Bcltranam jau bija apritējuši piecdesmit gadi, un sirmais ve­cums vairs nebija aiz kalniem, bet pārsteidzošā kārtā šis ilgais ceļojums cauri visai Kastīlijas zemei no ziemeļiem līdz pat dienvidiem ļāva viņam atkal justies jaunam un mundram.

Tālumā jau bija saskatāms varenais Heresas cietoksni. Auglīga ieleja nodrošināja bruņiniekus ar pārtiku, bet daudzie strauti neizsīka visu gadu un remdēja slāpes.

Jātniekus pamanīja daži zemnieki, kas strādāja tīrumā. Viņi iztālēm sveicināja Tempļa bruņiniekus, ko uzskatīja par īstiem godavīriem.

Pie cietokšņa vārtiem kāds zirgupuisis uzņēmās rūpes par viņu lopi­ņiem un parādīja tālāko ceļu.

Beltrans de Santiljana cietokšņa komturam izstāstīja par pēdējā laika notikumiem Francijā un nodeva vēstuli, ko rotāja Zaķa dc Molē zīmogs.

Bruņinieki šai cietoksnī atpūtās vairākas dienas, un Beltrans de San­tiljana varēja risināt ilgas sarunas ar kādu tcmplieti, kas arī bija dzimis Kantabrijas novadā. Izrādījās, ka abu dzimtie ciemi atrodas pavisam netālu viens no otra, tāpēc kopīgu atmiņu netrūka.

Atvadoties no novadnieka, Beltrans de Santiljana juta, ka šais ilgajās sarunās viņa dvēsele atguvusi spēkus. Ne jauniegūtajam draugam, nedz arī citiem cietokšņa bruņiniekiem Beltrans de Santiljana neatklāja, ar

kādu mērķi turpina ceļu uz Portugāli.

* * *

Upes krastā slējās saules glāstītas, balti nobalsinātas mājiņas — tas bija pēdējais cicms spāņu zemē, un viņā upes krastā jau sākās Portugāles karaļa valdījumi. Vīrs, kurš bruņiniekus un to zirgus pārcēla pāri strau­mei, pieprasīja dārgu maksu, taču templieši par cenu nestrīdējās.

Nogādājis visus Portugāles pusē, laivinieks norādīja tiem ceļu uz Kaštrumarimu, lai gan tās majestātiskais cietoksnis bija saskatāms arī no viņa upes krasta.

Zozē Sa Beiru, Kaštrumarimas mestrs, bija apbrīnojami gudrs un izglī­tots cilvēks, kas bija studējis medicīnu, astronomiju un matemātiku un lasījis seno grieķu sacerējumus, jo lieliski prata arābu valodu — tieši arābi ilgu laiku bija vienīgie, kas lasīja, glabāja un tulkoja antīkos tekstus, no­dodot tālāk Aristoteļa, Talēsa, Arhimēda un daudzu citu gudrību.

Mestrs bija cīnījies Svētajā Zemē, bija iepazinis tās tuksnesīgās, sau­les izdedzinātās ainavas un joprojām ilgojās pēc sen pagājušajām Aus­trumu naktīm, ko izgaismoja simtiem visspožāko zvaigžņu, kas šķita aizsniedzamas ar roku.

No tcmpliešu cietokšņa mūriem tālumā bija saskatāma jūra, tomēr Civadjanas upes līkums to labi sargāja no negaidītiem ienaidnieku uz­brukumiem.

Cietokšņa mestrs laipni uzņēma brāļus, kas bija mērojuši tālo ceļu no Francijas, un mudināja tos atpūsties un notīrīt no drānām putekļus. Viņš atteicās tos uzklausīt, iekams tic nebūs paēduši, padzēruši un iekār­tojušies askētiskajās viesu istabās.

Beidzot Beltrans de Santiljana ienāca Sa Beiru kabinetā, pa kura plašo logu ieplūda svaigs upes vējiņš.

Kad bruņinieka de Santiljanas stāsts bija galā, mestrs lūdza, lai tas pa­rāda viņam relikviju. Kastīlietis atlocīja audeklu, un abi aizkustinājumā notrīsēja, uzlūkojot Kristus skaidro atveidu. Viņu priekšā bija Pestītāja pārciesto mocību pēdas, Kristus izmocītā auguma attēls.

Zozē Sa Beiru vieglītēm pieskārās audumam, apzinādamies, ka vien retam cilvēkam šai pasaulē ir tikusi šāda privilēģija. Viņš varēja uzlūkot vispatiesāko Kristus veidolu. Templiešiem gan šie vaibsti nebija sveši jau kopš tiem laikiem, kad lielmestrs de Višjērs bija licis uz visām Tempļa komendām nosūtīt gleznojumus, apgalvojot, ka Kristus izskatījies tieši tā, kā atveidots šajās svētbildēs.

Mestrs izlasīja Zaķa de Molē vēstuli un, vērsdamies pie Beltrana de Santiljanas, teica:

— Brāli, aizstāvēsim mūsu vissvētāko relikviju, vērtējot to augstāk par savu dzīvību. Lielmestrs man piekodina nevienam neatklāt, ka līķ­auts nonācis mūsu komendā. Mums jānogaida, līdz uzzināsim, kas noticis Francijā un kādu lēmumu par ordeni pieņēmis Vijēnas koncils. Žaks de Molē man pavēl nekavējoties nosūtīt uz Parīzi izlūkos kādu bruņinieku. Šim brālim jāmaskējas un jāslēpj sava piederība ordenim, viņš nedrīkst tuvoties Tempļa cietoksnim vai mēģināt sazināties ar kādu templieti — viņa pienākums ir tikai novērot notiekošo un ieklausīties pilsētnieku sarunās. Tikko viņš uzzinās, kāds liktenis lemts ordenim, viņam nevilcinoties jāatgriežas Kaštrumarimā. Un tad, uzklausījuši šī brāļa atnestos jaunumus, mēs varēsim izlemt, vai svēto līķautu arī turp­māk glabāt šajā cietoksnī vai nogādāt kādā citā vietā. Darīsim, kā pavēlējis lielmestrs. Tūlīt izraudzīšos bruņinieku, kurš būtu piemērots Žaka de Molē dotajam uzdevumam.

* * *

Žofruā de Sarnē jau bija atstājis aiz muguras Truā ciemu, un no Lirī lēņa viņu šķīra vien dažas jūdzes.

Ceļu no Parīzes Žofruā bija veicis, tikai sava ieročnesēja pavadīts, un visu ceļojuma laiku bija manījis sev pievērstus vērīgus skatienus — tie noteikti bija Filipa sūtītie spiegi.

Svēto audeklu Žofruā veda vecā seglu somā tieši tāpat, kā reiz bija darījis viņa tēvocis Fransuā de Sarnē.

Dienas gaisma lēnām izplēnēja, un tīrumos līkņājošie zemnieki pama­zām meta mieru darbam. Žofruā saviļņots vēroja savas bērnības ainavas un dega nepacietībā drīzāk apskaut vecāko brāli.

Atkalredzēšanās ar ģimeni bija aizkustinoša. Brālis Pols viņu uz­ņēma, izrādīdams sirsnīgu mīlestību un pat goddevību, atgādinādams, ka šis ir arī Žofruā nams. Vecais tēvs, kurš jau stāvēja pavisam tuvu sliek­snim uz viņsauli, Tempļa ordeni cienīja un apbrīnoja un visu mūžu bija sniedzis tam visdažādāko atbalstu un palīdzību.

Ģimene bezgala lepojās, ka divi tās dēli — Fransuā un Žofruā — ir zvērējuši uzticību Tempļa ordenim.

Vairākas dienas Žofruā izbaudīja ģimenes siltumu un mieru. Daudz laika viņš pavadīja kopā ar brāļa dēlēnu, kurš bija nosaukts viņa vārdā un pieaudzis mantos dzimtas īpašumus. Puisēns bija veikls un apķērīgs, tas ne soli neatkāpās no apbrīnojamā tēvoča un lūdzās, lai tas viņam iemāca cīnīties ar zobeniem.

— Kad izaugšu liels, cs arī būšu tcmplictis, — viņš teica.

To dzirdot, Žofruā kaklu aizžņaudza sāpīgs mezgls, jo viņš apzinā­jās, ka visticamāk ordenim nekāda nākotne šai zemē nav paredzēta.

Kad Žofruā devās prom no dzimtas pils, brāļa dēls viņu pavadīja asa­rām acīs un lūdzās, lai tēvocis to ņem līdzi uz Svēto Zemi. Ari viņš gribot cīnīties. Puisēnu nebija viegli nomierināt. Un viņš, protams, nenojauta, ka tēvocim pavisam drīz būs jāizcīna visbriesmīgākā kauja ar nelietīgu ienaidnieku, kuram godīgas cīņas likumi bija sveši. Turklāt šis ienaid­nieks bija nevis kāds aizjūras saracēnis, bet gan Francijas karalis Filips.

* * *

Lielmestrs savā kambarī lūdza Dievu, kad ienāca kalps un pavēstīja, ka atgriezies bruņinieks de Sarnē. Žaks de Molē tūdaļ izsteidzās tam pretī.

Lielmestrs izstāstīja savam uzticamajam draugam pēdējos jaunu­mus. Karalis templiešus bija apsūdzējis pagānismā un sodomijā, un bija nolemts tos apcietināt jau tuvākajās dienās, tāpēc vajadzēja gatavoties visļaunākajam: apmelojumiem, nežēlīgai spīdzināšanai un visbeidzot nāvei. Apsūdzībā bija teikts, ka Tempļa ordeņa brāļi pielūdzot Velnu un metoties ceļos kāda elka priekšā, kuru paši saucot par Bafometu.

Patiešām bija kāds tēls, pie kura lūdzās visas pasaules templieši, — tas bija atrodams ikvienā Tempļa cietoksnī, ikvienā komendā, un, lai gan tika turēts vislielākajā noslēpumā, acīmredzot, kāds tomēr bija iz­stāstījis par tā pastāvēšanu. Droši vien kāds nodevīgs kalps par labu sa­maksu bija pārdevis Tempļa noslēpumus un pastāstījis, ka templieši mēdz pulcēties uz lūgšanām slepenā kapelā, kur svešiniekiem ieeja aizliegta, un šai kapelā pie sienas karājas kāds tēls. Tempļa ienaidnieki nešaubīgi apgalvoja, ka pielūgtais esot kāds elku tēls.

Parīzes Tempļa jaunais cietoksnis vairs nebija drošs un svešiem ne­pieejams patvērums. Karaļa kareivji to bija pārmeklējuši no augšas līdz apakšai, un Filips bija nikns kā pūķis, jo izslavētās Tempļa bagātības tā arī nebija atrastas. Karalis nenojauta, ka jau pirms vairākiem mēnešiem Žaks de Molē te glabāto zeltu bija sadalījis starp vairākām komendām, bet lielāko daļu dārgumu bija nosūtījis uz Skotiju. Tieši turp bija aiz­vesti arī ordeņa slepenie dokumenti. Parīzes cietoksnī bija atlikuši vien tīrie nieki, un karaļa dusmas bija neizmērojamas.

Kad tikšanos pieprasīja Filipa sūtnis, Žaks dc Molē to pieņēma mie­rīgs un pašpārliecināts.

— Esmu nācis karaļa vārdā.

— To cs nojautu, tieši tāpēc jūs pieņemu un esmu gatavs uzklausīt.

Lielmestrs palika stāvam un arī grāfam de Sampaņam nepiedāvāja ap­sēsties. Grāfs apveltīja Zaķu de Molē ar niknu skatienu. Lielmestra ne­satricināmais miers un pašcieņas pilnā izturēšanās vienlaikus biedēja un kaitināja.

— Viņa Majestāte karalis grib jums piedāvāt darījumu: jūsu dzīvība apmaiņā pret svēto līķautu. Karalis ir pārliecināts, ka šī relikvija ir nonā­kusi Tempļa rokās. Tāpat uzskatīja arī svētais karalis Luijs. Galma arhīvā ir atrodami dokumenti, kas šo faktu apstiprina: ziņojumi, ko rakstījis mūsu vēstnieks Konstantinopolē, ziņas par karaļa Baldvina atklātības brīžiem, runājot ar karaļa Luija pārstāvjiem, tāpat arī atskaites, ko sacerējuši mūsu spiegi, kas uzturējās imperatora galmā. Mēs skaidri zinām, ka Kristus līķauts ir meklējams pie templiešiem. Jūs to slēpjat.

Žaks dc Molē vienaldzīgi klausījās grāfa de Sampaņa draudīgo apsū­dzības runu un domās pateicās Dievam, kurš bija licis laikus parūpēties par relikvijas drošību. Bija mierinoši apzināties, ka šai brīdī svētais līķ­auts jau sasniedzis Kaštrumarimu, kur par to rūpēsies krietnais Žozē Sa Beiru. Kad grāfs beidzot apklusa, lielmestrs tam atbildēja visai skarbi.

— Grāfa kungs, varu jums vienīgi apliecināt, ka man nav jūsu pie­minētās relikvijas. Taču nenoliegšu: pat ja man tā būtu, es to nemūžam nemainītu pret savu dzīvību. Karalim nevajadzētu visus mērīt pēc sava mēra.

Dzirdot šos pārdrošos pret Filipu Skaisto vērstos vārdus, grāfs dc Sampaņs pietvīka.

— De Molē kungs, karalis jums izrāda cēlsirdību, dāvādams iespēju glābt dzīvību, jo jūsu īpašumos glabājas relikvija, kas patiesībā pieder karalim, Francijai un visai kristīgajai pasaulei.

— Pieder karalim? Paskaidrojiet, kāpēc tā pieder karalim.

Grāfs de Sampaņs cīnījās ar dusmām.

— Jūs tikpat labi kā es zināt, ka svētais Luijs sūtīja uz Konstantino­poli imperatoram Baldvinam ievērojamu daudzumu zelta, un tas viņam pārdeva ne vienu vien relikviju. Tāpat ir labi zināms, ka Baldvina galmā ieradās grāds dc Dižons, kuram Luijs bija devis uzdevumu vienoties par daudz svarīgāku pirkumu: karalis Luijs vēlējās nopirkt to, ko bizanticši devēja par Mandilionu. Un imperators darījumam piekrita.

— Valdnieku tirgošanās mani neinteresē. Mana dzīvība pieder Die­vam. Karalis var man to nolaupīt, taču tā tik un tā pieder Dievam. Ejiet pie Filipa un sakiet, ka man relikvijas nav, taču es viņa piedāvātajai mai­ņai nemūžam nepiekristu. Es nenolaistos līdz tādam negodam.

Jau pēc dažām stundām Žaks dc Molē, Žofruā de Sarnē un pārējie tem­plieši, kas vēl uzturējās Parīzes cietoksnī, tika apcietināti un nogādāti karaļa pils pazemes cietumos.

Francijas karalis Filips IV, pazīstams kā Filips Skaistais, pavēlēja cie­tumsargiem bez žēlastības spīdzināt tcmplicšus un jo īpaši lielmestru, lai panāktu atzīšanos, kur paslēpta vissvētākā relikvija ar Kristus atveidu.

Spīdzināto kliedzieni atbalsojās pazemes kambaru velvēs. Cik dienas jau bija aizritējušas kopš viņu apcietināšanas? To skaits sen bija sajucis. Daži no templiešiem atzinās noziegumos, ko nekad nebija pastrādājuši, — viņi cerēja, ka tad mocītāji pārstās lauzīt viņu kaulus, cepināt pēdas, svi­lināt ādu ar nokaitētu dzelzi, griezt brūces un liet tajās etiķiTaču viltus atzīšanās nekādu atvieglojumu nedeva — jo bendes turpināja darbu.

Reizēm pazemes moku kambaros ieradās kāds vīrs ar maskas aizsegtu seju un, nostājies kaktā, vēroja, kādas sāpes izcieš bruņinieki, kuri vēl ne­sen lepni bija nesuši zobenus un aizstāvējuši Krustu. Klusais vērotājs bija pats karalis Filips, kura dvēseli bija sagrauzusi alkatība un nežēlība, — bruņinieku mocības viņam sagādāja baudu. Palaikam viņš pamāja bendēm, lai tie neapstājas un liek lietā arvien jaunus sāpju radīšanas paņēmienus.

Kādu vakaru vīrs ar aizsegto seju pieprasīja, lai uz moku kambari at­ved Žaķu de Molē. Lielmestrs noprata, kas slēpjas aiz maskas. Par spīti sāpēm viņš klusēja, un viņa lūpas savilkās nicīgā smaidā, kad karalis pie­prasīja atklāt, kur paslēpts Kristus līķauts.

Beidzot Filips apjēdza, ka spīdzināšanu turpināt ir veltīgi, jo lielmestrs nemūžam savu noslēpumu neatklās. Karalim atlika vien izdot pavēli un visai pasaulei paziņot, ka Tempļa ordenis tiek iznīcināts uz visiem laikiem.

Bija pienācis Mūsu Kunga 1314. gada 18. marts, un šai dienā tika parakstīts nāves spriedums Tempļa ordeņa lielmestram un bruņinie­kiem, kuri bija palikuši dzīvi pēc ilgās spīdzināšanas.

19. martā visā Parīzē valdīja svētku noskaņa, jo karalis pavēlēja sakraut sārtu, kurā sadegs lepnais Žaks de Molē. Šo izrādi noskatīties vēlējās gan dižcilši, gan plebeji, un, protams, bija paredzams, ka starp skatītā­jiem būs arī pats karalis.

Tikko uzausa gaisma, uz laukumu sāka plūst pirmie ziņkārīgie, un drīz vien jau izcēlās strīdi par labākajām vietām, no kurām raudzīties, kā sadeg reiz tik varenie bruņinieki. Tauta vienmēr ar sajūsmu norau­gās, kā tiek pazemoti tie, kas agrāk bijuši pārāki par visiem, un parīzieši šīsdienas izklaidei gatavojās ar prieku, kaut ari Templis lielākoties bija darījis labu arī visvienkāršākajiem kristīgajiem ļaudīm.

Žaku dc Molē un Žofruā de Šarnē uz soda izpildes vietu veda vie­nos ratos. Viņi zināja, ka pavisam drīz liesmas izbeigs sāpes uz mūžī­giem laikiem.

Galminieki bija ietērpušies visgreznākajās drānās, karalis jokoja un koķetēja ar dāmām. Viņš bija lieliskā omā — kā lai nelīksmo, ja tieši viņš, Filips, bija pakļāvis Tempļa ordeni. Diez vai viņš apzinājās, ka šie noti­kumi tiks iegrāmatoti pie vēstures vislielākajām neģēlībām.

Uguns sāka laizīt templiešu izvārdzinātās miesas. Žaks de Molē cieši raudzījās uz karali, piesauca savu nevainību un pareģoja, ka bargs Dieva sods piemeklēs gan Filipu, gan pāvestu Klementu. Šos vārdus dzirdēja daudzi parīzieši, tos dzirdēja arī karalis.

Salti drebuļi pārskrēja viņam pār muguru. Filips Skaistais drebēja bailēs un bija spiests sev klusībā atgādināt, ka ir rīkojies likumīgi un ka­raļa cienīgi, it visā baudīdams pāvesta un visaugstāko Baznīcas prelātu atbalstu, — nē, nekādas nelaimes viņu nevarēja piemeklēt.

Lielmestra lāstus debesīs neviens neuzklausīs, jo nav iespējams, ka Dievs būtu nostājies templiešu pusē. Dievs nevar aizstāvēt šos ķecerus, kuri pielūdz bārdainu elku, piekopj sodomijas grēku un brāļojas ar saracēņiem! Turpretī viņš, Filips, bija godīgs kristietis, ievēroja visus baušļus un svētīja Baznīcas svētkus, un arī še>rciz bija rīkojies pēc tiesas un taisnības.

Tomēr šaubas nelika mieru. Viņš, Filips, Francijas karalis, nepārkāpa

Baznīcas gribu, bet vai tiešām viņš ievēroja arī Dieva likumus?

* * *

— Vai pabeidzāt?

— Jūs mani izbiedējāt! Es taisni lasīju par to, kā Žakam de Molē tiek izpildīts nāves sods. Drausmīgi. Man pat uzmetās zosāda. Es gri­bēju jums jautāt, kas ir Dieva sods.

Profesors Makfeidens uzmeta Annai garlaikotu skatienu. Šī žurnā­liste jau vairākas dienas sēdēja bibliotēkā, rakņājās pa arhīviem un uzdeva viņam bezjēdzīgus jautājumus. Viņa bija apķērīga, taču ar visai pieticīgām zināšanām — katrā ziņā profesors Makfeidens bija spiests izskaidrot viņai vēstures pamatus. Meitenei bija visai neskaidrs priekš­stats par krusta kariem un nemierīgi mutuļojošo divpadsmitā, trīspa­dsmitā un četrpadsmitā gadsimta pasauli. Tomēr par spīti pieticīgajām zināšanām Anna Himenesa savos minējumos bija pārsteidzoši trāpīga, viņas ignorance šķita apgriezti proporcionāla intuīcijai. Viņa rakņājās, urķējās un nojauta, kur jāmeklē, lai kaut ko atrastu. Pietika ar kādu vārdu, kādu teikumu, lai viņas haotisko pieņēmumu audumā iezīmētos skaid­rāki raksti.

Makfeidens bija centies runāt pēc iespējas uzmanīgāk un novērst meitenes uzmanību no tiem notikumiem un faktiem, kas viņas prātā varēja kļūt par bīstamu materiālu.

Profesors sakārtoja uz deguna brilles un ņēmās žurnālistei skaidrot, kas saprotams ar jēdzienu Dieva sods. Anna Himenesa klausījās uzma­nīgi un nodrebēja, kad profesors īpaši dramatiskā tonī citēja Žaķa de Molē teiktos vārdus.

— Pāvests Klcmcnts šo pasauli pameta pēc četrdesmit dienām, bet Filips Skaistais pēc astoņiem mēnešiem. Abi mira briesmīgā nāvē, kā jau es jums teicu. Dievs gādāja par taisnīgumu.

— Man patīk Žaks dc Molē.

— Kā, lūdzu?

— Lielmestrs man šķiet ļoti simpātisks. Manuprāt, viņš bija labs un godīgs cilvēks, bet Filips Skaistais bija draņķis un nelietis. Man prieks, ka vismaz šai reizē Dievs parūpējās par taisnīgumu, jo diemžēl viņš to nemaz tik bieži nedara. Bet sakiet, vai tikai tic nebija templieši, ka pa­rūpējās, lai pāvests un karalis pamestu šo pasauli?

— Nē, viņi šais notikumos nebija iejaukti.

— Kā jūs to zināt?

— Saglabājies ļoti daudz dokumentu, kas saistīti gan ar karaļa, gan ar pāvesta nāves apstākļiem. Un varu jums apgalvot, ka nav neviena vēs­turiska avota, ka liecinātu, ka šajos gadījumos runa ir par templiešu at­riebību. Turklāt templieši nemēdza rīkoties šādi. Jums to vajadzētu zināt, jo esat par viņiem lasījusi pietiekami daudz.

— Es gan viņu vietā būtu tā darījusi.

— Atvainojiet, es nesapratu…

— Es būtu noorganizējusi bruņinieku grupu, kuras uzdevums būtu nogalināt pāvestu Klementu un Filipu Skaisto.

— Taču ir pilnīgi skaidrs, ka tā nenotika. Templieši nemūžam par atriebības līdzekli nebūtu izvēlējušies parastas slepkavības.

— Pastāstiet, kādu dārgumu tik ļoti vēlējās iegūt karalis. Spriežot pēc arhīvu dokumentiem, tobrīd viņš Templi jau bija aplaupījis un bru­ņiniekiem faktiski vairs nekas nepiederēja. Taču Filips turpināja pie­prasīt, lai Zaks de Molē viņam atdod nez kādu bagātību. Kas ir tā dārgā manta, ko piemin karalis? Runa taču bija par kaut ko īpaši vērtīgu un konkrētu, vai ne?

— Filips bija pārliecināts, ka Templim pieder daudz vairāk bagātību, nekā viņam bija izdevies sagrābt. Karalis bija alkatības apmāts un uzska­tīja, ka Zaks dc Molē viņu ir piekrāpis un lielāko daļu zelta paslēpis.

— Nē, es tomēr nedomāju, ka Filips meklēja zeltu.

— Nē? Ļoti interesanti. Ko tad, jūsuprāt, karalis meklēja?

— Kā jau cs teicu: kaut ko konkrētu un ārkārtīgi vērtīgu — priekš­metu, kas bija neizsakāmi svarīgs Tempļa ordenim, Francijai un visai kristīgajai pasaulei.

— Ziniet, man jāatzīst, ka es pirmoreiz dzirdu tādas… tādas…

— Varat droši teikt "tādas muļķības". Iespējams, jums ir taisnība, jo galu galā jūs esat vēstures profesors, bet es tikai žurnāliste. Jūs balstā­ties uz faktiem, bet es varu atļauties brīvākus minējumus.

— Vēstures zinātni, jaunkundz, nedrīkst balstīt uz dažādiem brī­viem minējumiem. Par pamatu mēs drīkstam ņemt vienīgi faktus, dro­šus un vairāku avotu apstiprinātus faktus.

— Spriežot pēc jūsu arhīvu ziņām, dažus mēnešus pirms karalis izdeva pavēli templiešus apcietināt, lielmestrs sūtīja vēstules uz dažādām komendām. Daudzi bruņinieki devās projām no Parīzes un atpakaļ vairs neatgriezās. Vai jums ir saglabājušās šo Žaķa dc Molē rakstīto vēstuļu kopijas?

— Dažas ir. Tās ir kopijas, kuru autentiskumu mums ir izdevies pār­baudīt un apstiprināt. Taču lielākā daļa vēstuļu ir zaudētas uz visiem laikiem.

— Vai es varētu iepazīties vismaz ar tām, kas ir saglabājušās?

— Centīšos jums palīdzēt tās atrast.

— Es būtu ļoti pateicīga, ja jūs to varētu izdarīt jau līdz rītdienai. Jo vakarā es došos prom.

— Brauksiet projām?

— Redzu, ka man beidzot izdevies jūs iepriecināt.

— Jaunkundz!

— Zinu, ka esmu jums apnikusi ar saviem nebeidzamajiem jautāju­miem. Es taču traucēju jums strādāt.

— Centīšos līdz rītdienai jums vajadzīgos dokumentus sameklēt. Vai jūs atgriezīsieties Spānijā?

— Nē. Braukšu uz Parīzi.

— Ak tā… Nāciet rīt no paša rīta, es jūs gaidīšu.