Svētā līķauta brālība

46

BaznIcā spēcīgi smaržoja vīraks. Mise nesen bija beigusies. Adaijs steidzīgiem soļiem devās uz biktskrēslu, kas atradās vistālāk no galvenā altāra.

Kopienas virsgans bija ietērpies kolārkrekiā kā katoļu mācītājs un uz­licis parūku. Rokās viņš turēja breviāru. Tikšanās bija sarunāta precīzi septiņos. Līdz noliktajam laikam bija atlikusi vēl pusstunda, bet Adaijs bija uzskatījis par labāku ierasties agrāk. Patiesībā viņš jau divas stundas klejoja ap baznīcu, pūlēdamies saprast, vai viņu neviens neizseko.

Iekārtojies biktssolā, Adaijs domāja par Guncru. Uzticamais draugs un kalpotājs pēdējā laikā bija nervozs, noguris un neapmierināts. Bet tas pats bija sakāms arī par Adaiju.

Neviens nezināja, ka viņš ir ieradies Milānā, — pat Guners ne. Bakalbasi bija saņēmis precīzas pavēles, kā noorganizēt operāciju, kuras mērķis bija laupīt dzīvību Mendibam. Savukārt Adaijs paslepus plānoja citu operāciju, par kuru neviens nebija informēts. Pārvēries biktskrēsla tumsā, viņš gaidīja algotu slepkavu. Neatkarīgu profesionāli, kas nekad nekļūdījās. Vai vismaz pagaidām nebija kļūdījies.

Par killeru Adaijam bija pastāstījis kāds Urfa dzimis vīrs, Kopienas loceklis, kurš pirms dažiem gadiem bija atgriezies dzimtenē un lūdzis pie­došanu par pastrādātajiem grēkiem. Jaunībā viņš bija emigrējis uz Vāciju un tad tālāk uz Ameriku. Neprazdams atrast laimi ar godīgāku darbu, tas bija pievērsies narkotiku tirdzniecībai, kļuvis par ietekmīgas bandas vadoni un ilgus gadus pārpludinājis Eiropas pilsētas ar heroīnu. Viņš bija grēkojis, taču no savas ticības un Kopienas nebija atteicies. Reizē ar

vecumu bija ieradusies neārstējama slimība. Kad audzējs jau bija sa­grauzis nelaimīgā narkodīlera iekšas, viņš bija atgriezies sen mirušo vecāku mājās, lai savas bērnības vietās rastu mierinājumu un lūgtu pie­došanu Kopienas virsganam. Viņš bija piedāvājis arī dāsnu ziedojumu. Bagātie bieži domā, ka pēcnāves glābiņu var nopirkt par naudu.

Noraidījis nedziedināmi slimā vīra piedāvājumu ar visai radikāliem paņēmieniem atrisināt Kopienas samilzušās problēmas, Adaijs tomēr ne­bija atteicies viņu uzklausīt — tas bija virsgana pienākums.

Vienā no abu tikšanās reizēm, kad narkodīleris sūdzēja daudzos grēkus, tas Adaijam bija pasniedzis lapiņu, uz kuras bija rakstīts kādas Roterdamas pasta abonenta kastītes numurs. Vīrietis teica: ja ievajagas cilvēka, kurš spētu paveikt visgrūtākos un nepatīkamākos uzdevumus, jāraksta uz šo adresi. Tieši tā Adaijs tagad bija rīkojies. Uz Roterdamas adresi viņš bija aizsūtījis baltu lapu, uz kuras bija rakstīts vienīgi mobilā telefona numurs. Šo telefonu viņš īpaši šai vajadzībai bija nopircis Frank­furtē. Fēc divām dienām piezvanīja svešinieks. Adaijs tam pateica tikša­nās vietu un laiku. Un te nu viņš sēdēja biktskrēslā un gaidīja slepkavu.

— Lai top slavēts Jēzus Kristus.

Izdzirdis vīrieša balsi, Adaijs nodrebēja. Viņš nemaz nebija pamanī­jis, ka uz soliņa pie biktskrēslā sāniem kāds nometies ceļos.

— Mūžīgi mūžos slavēts.

— Jums vajadzētu būt uzmanīgākam. Bijāt aizklīdis domās.

— Es gribu, lai jūs nogalināt kādu cilvēku.

— Tas ir mans amats. Vai atnesāt materiālus par manu klientu?

— Nē. Materiālu nav. Un nav pat fotogrāfijas. Jums pašam vajadzēs viņu atrast.

— Tas maksās dārgāk.

Stundas ceturksni Adaijs slepkavam skaidroja, kāds ir tā uzdevums un kā atrast vajadzīgo cilvēku. Beidzot vīrietis piecēlās un nozuda baz­nīcas pustumsā.

Adaijs izgāja no biktskrēslā un devās uz altāra pusi. Tur nometies ceļos līdzās lūgšanu solam, viņš aizsedza plaukstām seju un sāka raudāt.

Bakalbasi apsēdās uz dīvāna. Šai Berlīnes dzīvoklī varēja justies droši. Kopienas cilvēki to nekad agrāk nebija izmantojuši. Ahmeds bija teicis, ka tas pieder viņa dēla draudzenei, kura aizbraukusi atvaļinājumā uz Kārību salām. Atslēgas bija atstātas, lai kāds palaikam varētu pabarot kaķi un pārbaudīt, vai dzīvoklī viss kārtībā.

Garspalvainais runcis atnācēju sagaidīja ar skaļu ņaudēšanu. Bakal­basi kaķi nepatika, viņam to spalvas izraisīja alerģiju. Jau pēc īsa brīža uzmācās klepus un viss ķermenis sāka neciešami niezēt. Tomēr vaja­dzēja izturēt. Drīz ieradās pārējie.

Bakalbasi šos vīrus pazina kopš bērnības. Trīs no tiem jau ilgu laiku strādāja Vācijā, lai gan bija dzimuši Urfa. Divi citi joprojām dzīvoja dzimtajā pilsētā, bet ceļu līdz Berlīnei bija mērojuši atsevišķi. Visi pieci bija uzticīgi Kopienai un gatavi tās labā paveikt jebkuru darbu, vaja­dzības gadījumā pat ziedot dzīvību. Pagātnē tieši tā bija rīkojies ne viens vien to radinieks un priekštecis.

Viņiem bija ticis sāpīgs un nepatīkams uzdevums. Vienam no Ko­pienas brāļiem bija jāmirst, taču citas izejas nebija. Bakalbasi skaidri sa­prata, ka tikai šāds risinājums pasargās Kopienu no atklāšanas.

Bakalbasi pārējiem paskaidroja, ka nāvējošo dunča dūrienu Mendiba sānos apņēmies ietriekt Turīnā dzīvojošs puiša radinieks. Pārējo uzde­vums būs vienīgi uzmanīt, vai viss notiek, kā iecerēts. Tā vai citādi bija nepieciešams uzmanīt katru Mendiba soli, tikko viņš izies pa cietuma vārtiem. Vajadzēja pārliecināties, vai policijas okšķeri patiešām Men­dibu izseko.

Uzdevums nebija no vieglajiem, lai gan palīdzību bija apsolījuši ari Turīnas Kopienas locekļi. Nedrīkstēja riskēt, nedrīkstēja izraisīt polici­jas aizdomas. Viņiem bija vienīgi jāpieskata Mendibs. Tomēr, ja kādam no viņu pulka gadītos laba iespēja puisi neuzkrītoši nogalināt, to no­teikti vajadzēja izmantot, kaut arī šis gods jau iepriekš bija atvēlēts bezmēļa radiniekam.

Līdz Turīnai katram bija jātiek saviem spēkiem. Vēlams ar auto­mašīnu. Eiropas Savienības iekšējās robežas, par laimi, varēja šķērsot pavisam viegli un nemanāmi, neatstājot nekādas pēdas. Turīnā visiem bija jādodas uz Monumentālajiem kapiem un jāatrod 117. apbedījuma vieta. Līdzās nelielās kapličas durvīm stāvot akmens vāze, zem kuras glabājoties atslēdziņa. Kapličā iekļūt neesot sarežģīti.

Pēc tam kapličas iekšpusē jāiedarbina slepens mehānisms, kurš zem akmens zārkiem pavēršot eju uz apslēptām kāpnēm, kas vedot lejup pa­zemē. Apakšzemes eja viņus aizvedīšot tieši uz Turīnas katedrāli, kur dzīvo Turguts. Visu laiku, ko nāksies pavadīt Turīnā, viņu patvērums būs pazeme. Viņi nedrīkst apmesties viesnīcās, viņiem jābūt neredzamiem. Kapsēta, par laimi, bija klusa un maz apmeklēta. Vienīgi retumis te ieklīda kāds tūrists, kas vēlējās aplūkot baroka laikmeta kapenes. Kap­sētas sargs, protams, bija piederīgs Kopienai — arī viņa tēvs bija ieceļojis no Urfas un apprecējis itālieti. Sargs bija krietns kristietis un uzticams sabiedrotais.

Vecais Turguts ar Ismeta palīdzību jau bija sagatavojis apakšzemes telpas. Šis patvērums bija drošāks par drošu, jo nevienam nebija zināms, ka tunelis seno kapliču savieno ar katedrāli. Šis slepenais labirints nebija iezīmēts nevienā kartē. Pazemē viņi paslēps arī nelaimīgā Mendiba līķi. Mēmais puisis paliks Turīnā uz mūžīgiem laikiem.