Svētā līķauta brālība

14

— Paklau, Marko, labāk izstāsti mums, kas īsti tevi nomāc!

Santjago Himcnesa tiešie vārdi pārsteidza Marko nesagatavotu.

— Vai tad ir tik skaidri redzams, ka mani kaut kas uztrauc?

— Nu gan! Tu laikam piemirsi, ka arī mēs esam profesionāļi. Mūs tik viegli piemānīt nevar.

Paola, to dzirdot, pasmaidīja. Kā jau laba mājasmāte, viņa pēc Marko lūguma bija sarīkojusi vakariņas, bet viesos bija ieradušies vīra draugi: Savienoto Valstu kultūras atašejs Džons un Santjago Himeness, Eiropola pārstāvis Romā.

Džons bija ieradies ar savu sievu Lizu. Bet Santjago Himeness nebija precējies, tāpēc mēdza draugus pārsteigt, viesībās ikreiz ierazdamies ar citu pavadoni. Šoreiz viņu pavadīja māsa Anna — dzīvespriecīga, tumš­mataina meitene, pēc profesijas žurnāliste, kura Romā sekoja līdzi Eiropas Savienības valstu vadītāju apspriedei.

— Jūs taču zināt, ka Turinas katedrālē notika kārtējais negadījums, — teica Marko.

— Un tu domā, ka tas izraisīts tīšuprāt?

— Jā, Džon, tieši tā es domāju. Pēdējos gadsimtos katedrālē noticis pārāk daudz dīvainību, jūs paši zināt: ugunsgrēki, ielaušanās, ūdens no­plūdes. Šādas dīvainības allaž pavadījušas Sindoni. Un viens no galve­najiem mūsu amata likumiem ir neticēt nejaušībām.

— Sindones vēsture tiešām ir interesanta. Dažādos laikmetos tā ir uzradusies un atkal pazudusi. Briesmas tai draudējušas neskaitāmas reizes.

Vai tu tiešām domā, ka ir kāds, kurš svēto līķautu grib iznīcināt vai no­laupīt? — jautāja Liza.

— Nolaupīt? Nē, mēs nedomājam, ka to kāds grib nolaupīt. Drīzāk iznīcināt. Katrā ziņā teju ikviens no negadījumiem, kas notikuši kate­drālē, varēja izrādīties liktenīgs.

— Līķauts Turīnas katedrālē nonācis jau sen. Ja pareizi atceros, agrāk to glabāja Samberī, bet, kad mēra piemeklētās Milānas kardināls Karlo Borromeo deva svētsolījumu kājām aiziet līdz Sindonci un lūgt, lai sērga atkāpjas no pilsētas, Savoju dinastijas pārstāvji, svētā vīra dievbijības aiz­kustināti, nogādāja līķautu līdz Turīnai, tā uz pusi samazinot kardināla ceļu. Turīnā tas arī palika. Nevar noliegt, ka šo katedrāli piemeklējušas daudzas nelaimes. Tu nejaušībām netici, bet vai tiešām tu domā, ka viens un tas pats cilvēks spējis izraisīt ugunsgrēku gan pirms divām ne­dēļām, gan pagājušajā gadsimtā…

— Uza, neesi bezkaunīga, — pārmetoši nomurmināja Džons. — Marko ir taisnība, to nelaimes gadījumu tiešām ir par daudz.

— Es mēģinu saskatīt iemeslu, taču man nekādi neizdodas. Varbūt tiešām kāds trakais grib Sindoni iznīcināt.

— Jā, bet šis trakais varētu būt vainojams pēdējo desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadu nelaimēs, taču kā izskaidrot agrākās? — noprasīja Anna. — Labs stāsts! Sanāktu aizraujošs raksts…

— Anna, tu te neesi ieradusies kā žurnāliste!

— Izbeidz, Santjago! Liec viņu mierā. Esmu pārliecināts, ka varu pa­ļauties uz tavu māsu, kaut arī viņa ir žurnāliste. Viņa prot glabāt noslē­pumus. Bet es gribēju lūgt, lai jūs man palīdzat tikt jel kādā skaidrībā un izkļūt no strupceļa. Varbūt mēs esam tā aizrāvušies ar šo gadījumu, ka neredzam tālāk par degungalu. Varbūt tic ugunsgrēki un zādzības mums, pareizāk, man ir kļuvuši par īstu apmātību, un mēs lauzām galvu, mek­lējot noziegumu motīvu, lai gan patiesībā noziegumu nav — ir tikai sagadīšanās. Es uzdrošinos lūgt vēl vairāk: brīvā brīdī iemetiet aci šajās lapās. Te ir apkopota informācija par visu, kas ar katedrāli un Sindoni noticis pēdējo simt gadu laikā. Zinu, ka savtīgi izmantoju mūsu drau­dzību, zinu, ka jums tāpat trūkst laika, tomēr būšu pateicīgs, ja jūs to izlasīsiet. Tad mēs pēc kāda laiciņa atkal varētu satikties, un |us man pateiktu, ko par to visu domājat.

— Darīšu, ko varēšu, lai tev palīdzētu. Zini, ka vajadzības gadījuma vari izmantot arī Eiropola arhīvus.

— Paldies, Santjago.

— Es arī apsolu, ka izlasīšu ziņojumu un godīgi izklāstīšu savas do mas. Un skaidrs, ka vari paļauties uz manu palīdzību, gan oficiālu, gan neoficiālu, — teica Džons.

— Es arī gribētu to izlasīt.

— Anna, tu neesi policiste. Tev ar šo lietu nav nekāda sakara, un Marko nevar tev dot konfidenciālu informāciju.

— Man ļoti žēl, Anna, — sāka taisnoties Marko.

— Jo ļaunāk jums pašiem. Mana intuīcija saka: ja tam visam ir kāds izskaidrojums, tad tas ir atrodams tikai pagātnē. Te būtu vajadzīgs vēs­turnieka, nevis policista skata punkts.

Tika norunāts, ka pēc nedēļas visi atkal ieturēs kopīgas vakariņas,

bet mājasmātes pienākumus šoreiz uzņemsies Liza.

* * *

— Zini, brālīt, es palikšu pie tevis vēl dažas dienas.

— Anna, es saprotu, ka no Marko stāstītā sanāktu labs raksts tavai avīzei, bet neaizmirsti, ka viņš ir mans draugs. Turklāt man būtu no­pietnas problēmas darbā, ja atklātos, ka mana māsa raksta par policijas vēl neatrisinātām lietām, turklāt minot faktus, kas nepārprotami uzzi­nāti ar manu starpniecību. Tā tu vienkārši iznīcinātu manu karjeru.

— Labi, labi, neiztaisi no niekiem tādu traģēdiju. Apsolu, ka par šo gadījumu nerakstīšu ne rindiņas.

— Tu nemānies? Neaizmirsīsi, ka šīs ir neoficiālas un konfidenciālas ziņas?

— Nē, es netaisos tevi mānīt, nomierinies. Es taču esmu tava māsa. Un konfidenciālu ziņu neizplatīšana ir viens no mana amata likumiem.

— Kā tev vispār ienāca prātā nodarboties ar žurnālistiku?!

— Tomēr labāk nekā strādāt policijā.

— Nestrīdēsimies un labāk iedzersim pa glāzītei. Aizvedīšu tevi uz smalku vietiņu, kur tu noteikti vēl neesi bijusi. Vēlāk, atgriezusies Barselonā, varēsi visiem lielīties.

— Sarunāts, tomēr man patiktu, ja tu man uzticētos. Es tiešām do­māju, ka varētu jums palīdzēt. Un varu dot tev goda vārdu, ka es nevienam neko neteiktu un avīzei nerakstītu. Vienkārši šī lieta izskatās tik interesanta.

— Anna, tu nedrīksti jaukties izmeklēšanā. Pietiek, ka ar to nodar­bojas Mākslas nodaļa. Tu taču negribi sagādāt man nepatikšanas?

— Neviens neko neuzzinātu! Zvēru! Nu, lūdzu, uzdeies man. Man ir apnicis rakstīt par politiku un okšķerēt, kur atkal briest skandāls. Darbā man vienmēr ir veicies, cs nevaru sūdzēties, taču tāda īsti iespaidīga un elpu aizraujoša gadījuma man nekad nav bijis. Šis varētu par tādu kļūt.

— Vai tu pati tikko neteici, ka nerakstīsi par šo lietu ne rindiņas?

— Teicu! Un nerakstīšu arī.

— Tad kā saprast tavu sapņaino spriedelēšanu par iespaidīgo gadījumu?

— Redzi, cs piedāvāju tev darījumu. Tu ļauj arī man klusītiņām iz­meklēt šo lietu, un mēs par to nevienam neko nesakām. Ja cs kaut ko noskaidrošu, tad stāstīšu tikai un vienīgi tev. Bet, ja man izdosies atrast pēdas vai vismaz kādu būtisku elementu, kas jums palīdzēs tikt skaidrībā par negadījumiem katedrālē, un Marko šo lietu atrisinās, tad es lūgšu, lai jūs man visu—vai vismaz lielāko daļu — izstāstāt. Taču, iekams izmeklēšana nebūs galā, es nekādas intervijas neprasīšu un avīzēm neko nerakstīšu.

— Nē, tas neies cauri.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka šo lietu neizmeklēju cs. Es nevaru un negribu slēgt vienošanos ne ar tevi, ne ar kādu citu. Kāda velna pēc cs tevi paņēmu līdzi pie Marko?!

— Santjago, nedusmojies! Es tevi mīlu un nekad nedarišu neko tādu, kas varētu tev kaitēt. Es esmu žurnāliste, un man patīk mans darbs, bet tu esi daudz svarīgāks. Es nemūžam nevērtētu savu darbu augstāk par cilvēkiem.

— Es gribu tev ticēt, Anna. Gribu uz tevi paļauties, un tomēr rīt tu brauksi prom, atgriezīsies Spānijā. Šeit tu nepaliksi.