Svētā līķauta brālība

50

Kopš avārijas bija aizritējuši gandrīz septiņi mēneši. Viņa kliboja. Pēc četrām operācijām viena kāja bija jūtami īsāka par otru. Arī seja vairs nebija gaiša un starojoša kā agrāk. Tagad to bija izvagojušas grumbas un rētas. Tikai pirms četrām dienām viņa bija iznākusi no slimnīcas. Fiziskās brūces vairs gandrīz nesāpēja, taču sāpes, kas plosīja krūtis, bija nesalīdzināmi spēcīgākas par visu, ko viņa bija izcietusi pirms vairākiem mēnešiem.

Sofija Galloni iznāca no iekšlietu ministra kabineta. Priekšpusdienā viņa bija iegriezusies kapsētā un nolikusi ziedus uz Minervas un Pjetro kapa. Viņai pašai un Marko liktenis bija izrādījies labvēlīgāks: abi bija palikuši dzīvi. Vienīgi Marko nekad vairs nevarēs strādāt, tagad viņš bija ratiņkrēslam uz mūžu piesaistīts invalīds, turklāt viņu nomāca smagas psiholoģiskas problēmas. Viņš nolādēja sevi, būdams pārliecināts, ka tikai viņa vainas dēļ tik daudzi puiši palikuši pazemē zem drupām. Viņi pa­lika tai slepenajā ejā, kuras esamību Marko nojauta, bet kuru nekādi ne­bija spējis laikus atrast.

Iekšlietu ministrs nebija vienīgais, kurš tikko bija runājis ar Sofiju. Sarunā piedalījās arī Kultūras ministrs, jo Mākslas un kultūras piemi­nekļu aizsardzības nodaļa vienlīdz bija pakļauta abām ministrijām.

Ministri bija lūguši, lai Sofija uzņemas nodaļas vadību, taču viņa pieklājīgi bija atteikusies. Sofija apzinājās, ka ir pamatīgi satraukusi un izbiedējusi šos politiķus un, iespējams, tāpēc viņas dzīvībai atkal drau­dēs briesmas. Taču Sofiju tas vairs neuztrauca.

Viņa ministriem bija nosūtījusi detalizētu ziņojumu par svētā līķ­auta lietu, kurā sīki un smalki bija izklāstījusi visu, ko zināja. Viņa bija atreferējusi ari Annas Himenesas un tēva īva sarunu. Oficiāli lieta skai­tījās atrisināta, bet slepena — proti, tās rezultātus nedrīkstēja darīt zināmus plašākai sabiedrībai. Tagad tas bija valsts noslēpums. Bet Anna mirusi gulēja kādā Turīnas pazemes ejā līdzās pēdējam de Sārnī dzim tas templietim.

Ministri Sofijai laipni aizrādīja, ka viņas ziņojums tiem nešķiet gluži ticams, un aizrādīja, ka viņai neesot ne liecinieku, ne pierādījumu — pilnīgi nekā, pat visniecīgākā dokumenta, kas apstiprinātu to, kas pavēs­tīts viņas ziņojumā. Vispār jau viņi sliecoties Sofijai ticēt, tomēr varbūt doktore Galloni kļūdotics… Viņi taču nevarot apsūdzēt nez kādos nodarījumos lordu Makkolu, Umberto D'Alakvu, doktoru Bolāru un tamlīdzīgus ļaudis. Šie vīri bija finanšu pasaules balsti, bez viņu investī­cijām nespēja attīstīties neviena valsts. Tāpat Sofijai tika teikts, ka būtu gaužām dīvaini, ja abi ministri ierastos Vatikānā un paziņotu pāvestam, ka viņa kardināls Vizjē patiesībā ir templietis. Nē, nekādi nebija iespē­jams vērsties pret šiem cilvēkiem ar nopietnām apsūdzībām, jo viņi taču nekādu noziegumus nav pastrādājuši, — pat ja Sofijas rakstītais būtu patiesība. Šie ietekmīgie ļaudis neperina prctvalstiskas sazvērestības, ne­cenšas gāzt demokrātisku iekārtu, nav saistīti ar mafijas tipa bandām — tie vispār nav nodarījuši neko nosodāmu. Vienīgais, ko viņiem var pārmest, ir piederība Tempļa ordenim… Bet tas taču nebūtu noziegums, pat ja šāds ordenis patiešām pastāvētu.

Ministri centās Sofiju pārliecināt, lai viņa uzņemas Marko Valoni pienākumus. Bet ja viņa no nodaļas vadītājas vietas atsakās, kuru tad izraudzīties: Antonīno vai Džuzepi?

Sofija pat negribēja domāt par šādu izvēli. Viņa apjauta, ka viens no diviem ir nodevējs. Kurš — karabinieris vai vēsturnieks? To viņa nezi­nāja un nezinās. Skaidrs bija tikai tas, ka viens no kolēģiem visu laiku bija informējis templiešus par notikumiem nodaļā. Tēvs īvs bija teicis: templiešiem ir zināms it viss, jo tiem visur ir savi ziņotāji.

Sofija nezināja, ko darīs nākotnē, bet tagad viņai priekšā stāvēja tikšanās ar cilvēku, kurā viņa par spīti visam joprojām bija iemīlējusies. Viņa sevi turpmāk nemānīs: Umberto D'Alakva bija kas vairāk par mu| ķīgu apsēstību.

Nospiežot gāzes pedāli, kāja atkal iesmeldzās. Sofija sen nebija sēdu­sies pie stūres. Kopš avārijas dienas ne reizi. Viņa zināja, ka notikušais nav parasts negadījums. Viņu bija mēģinājuši noslepkavot. Un D'Alakva nepārprotami bija centies viņu izglābt, aicinādams sev līdzi uz Sīriju. Templieši nenogalina — tā bija teicis tēvs īvs un tūlīt piebildis: izņe­mot tos gadījumus, kad citādi rīkoties nav iespējams.

Sasniegusi D'Alakvas villas vārtus, viņa apstājās un gaidīja. Pēc brī­tiņa vērtnes aizslīdēja katra uz savu pusi. Sofija lēnām brauca uz mājas pusi un apstājās pie pašām durvīm. D'Alakva viņu sagaidīja uz sliekšņa.

— Sofij…

— Atvainojiet, ka par savu apmeklējumu nebrīdināju iepriekš…

— Lūdzu, nāciet iekšā.

Viņš aizveda Sofiju uz savu kabinetu un pats iekārtojās aiz rakstām­galda. Šī masīvā mēbele bija lieliska barjera, kas sargāja viņu no klibās sievietes un tās zaļajām acīm, kas asi zibsnīja rētu izvagotajā sejā. Sofija joprojām bija skaista, tikai tagad tas bija traģisks skaistums.

— Domāju, ka jūs jau zināt, ka es valdībai nosūtīju detalizētu ziņo­jumu par Sindones lietu. Es viņus informēju arī par to, ka pastāv slepena organizācija, kuras biedri ir ietekmīgi cilvēki, kuri uzskata, ka stāv pāri visiem likumiem, valdībām un sabiedrībai. Es aicināju veikt nopietnu izmeklēšanu un šos cilvēkus atmaskot. Bet jūs lieliski zināt, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Neviens neko neizmeklēs, un jūs arī turp­māk, palikdami ēnā, varēsiet raustīt neredzamus pavedienus.

D'Alakva neatbildēja, tomēr šķita, ka viņš vieglītēm piekrītoši pa­loka galvu.

— Es zinu, ka jūs esat Tempļa mestrs, ka esat devis šķīstības zvē­restu. Varbūt esat zvērējis arī nabadzību? Nē, to gan laikam ne. Bet, ja runājam par baušļiem, jūs ievērojat tikai tos, kuri jums pašam ir izde­vīgi… Dīvaini, es nekad neesmu sapratusi tos Baznīcas cilvēkus — un jūs savā ziņā esat viens no viņiem —, kas uzskata, ka drīkst melot, zagt un nogalināt, it kā šie būtu pavisam niecīgi grēciņi salīdzinājumā ar briesmīgo neķītras kopošanās nāves grēku, no kura viņi taču atturas. Varbūt, izrunājot tik piedauzīgus vārdus, es jūs aizvainoju?

— Man ļoti žēl, ka tā notika. Man žēl, ka jūsu draugs un priekšnieks Valoni kungs vairs nekad ncatgūs veselību, man ļoti žēl, ka bojā gāja jūsu draudzene Minerva un jūsu… Pjetro…

— Un par Annu Himenesu jūs nesērojat? Viņa tika apglabāta dzīva. Vai viņas jums nav žēl? Es ceru, ka visi šie mirušie jūsu sirdsapziņai ne­dod ne mirkli miera un sagādā jums neizturamas mokas. Es zinu, ka man nav nekādu izredžu cīņā pret jums un jūsu organizāciju. To man skaidri lika saprast. Un vēl mani mēģināja nopirkt, piedāvājot man kļūt par Mākslas un kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas direktori. Cik primitīvi!

— Ko jūs gribat, lai es daru? Sakiet!

— Ko tad jūs varat darīt? Neko. Neviens nevar atdzīvināt mirušos. Jūs vienīgi varētu man pateikt, vai es vēl joprojām esmu nāvinieku sa­rakstā. Vai man atkal draud autoavārija, vai varbūt šoreiz sabojāsies un šahtā iekritīs manas mājas lifts? Es gribētu to zināt, lai arī nākamajā reizē man līdzās negadītos nevainīgi cilvēki, kā tas notika ar Minervu.

— Jums nekas nenotiks. Dodu savu godavārdu.

— Un ko turpmāk darīsiet jūs? Dzīvosiet, izlikdamies, ka nekas no­pietns nav noticis?

— Ja patiešām vēlaties to zināt, es atkāpjos no amata. Šobrīd visu savu uzņēmumu vadību pamazām nododu citās rokās.

Sofija nodrebēja. Viņa šo vīrieti vienlaikus mīlēja un ienīda.

— Vai tas nozīmē, ka jūs pametat Templi? Tas nav iespējams. Jūs taču esat viens no septiņiem mestriem. Jūs zināt pārāk daudz, turklāt tādi cilvēki kā jūs nebēg.

— Kāpēc un no kā lai cs bēgtu? Es vienkārši atbildēju uz jūsu jau­tājumu. Esmu nolēmis atkāpties no amatiem, turpmāk pievērsties tikai zinātnei un palīdzēt sabiedrībai citādi, nekā to esmu darījis līdz šim.

— Un kā tad jūsu celibāts?

D'Alakva atkal brīdi klusēja. Viņš saprata, cik dziļi ievainota ir

Sofija, taču nevarēja viņai piedāvāt nekādu mierinājumu. Viņš nezināja, vai spēs spert vēl radikālākus soļus par tiem, kurus jau bija spēris. Ne zināja, vai spēs atteikties no visa, kas bijis viņa dzīves pamats un pati būtība.

— Sofij, ari man ir daudz ievainojumu. Jūs tos neredzat, taču tie sāp. Zvēru, ka mani ļoti sāpina notikušais. Man ļoti žēl, ka jums nācās tik daudz izciest un zaudēt draugus. Ja tas būtu bijis manos spēkos, es šīs nelaimes būtu novērsis. Taču es nevaldu pār apstākļiem, turklāt ik­viens no mums ir apveltīts ar brīvu gribu. Mēs katrs izvēlējāmies sev lomu šai drāmā. Ari Anna izdarīja izvēli.

— Nē, tā nav taisnība. Viņa no laba prāta nāvi neizvēlējās, viņa ne­gribēja mirt. Un ari Mincrva un Pjetro negribēja mirt, un arī kara­binieri un Kopienas cilvēki ne, un arī tie jūsējie, tēva īva draugi un vēl citi, kurus neviens nepieminēja, bet kuri arī noteikti gāja bojā apšaudē un zem gruvešiem, — ari viņi negribēja mirt. Cik jūsējo gāja bojā? Cik izbēga? Kas bija šie kareivji? Vai tā ir Tempļa slepenā armija? Nē, es zinu, ka jūs man neatbildēsiet. Jūs nedrīkstat un negribat atbildēt. Jūs visu mūžu būsiet un paliksiet templictis, kaut arī apgalvojat, ka atkāpjaties no amatiem.

— Un ko darīsiet jūs?

— Tas jūs interesē?

— Jā, jūs zināt, ka interesē. Es gribu zināt, ko jūs darīsiet, kur strā­dāsiet, lai varu jūs atrast.

— Es zinu, ka apmeklējāt mani slimnīcā un sākumā vairākas naktis pavadījāt nomodā pie manas gultas…

— Atbildiet uz manu jautājumu. Ar ko jūs turpmāk nodarbosieties?

— Mērijas Stjuartes māsa Liza man palīdzēja atrast pasniedzējas vietu universitātē. Septembrī sākšu lasīt lekcijas.

— Priecājos to dzirdēt.

— Kāpēc?

— Zinu, ka jums šai darbā veiksies.

Abi ilgi raudzījās viens otrā klusēdami. Vairs nebija, ko teikt. Sofija piecēlās. Umberto D'Alakva viņu pavadīja līdz durvīm. Abi atvadījās ar rokas spiedienu. Vīrietis kādu mirkli turēja Sofijas delnu savējās. Tad Sofija neatskatīdamās nokāpa lejā pa lieveņa kāpnēm, juzdama D'Alakvas skatienu un apzinādamās, ka nevienam nav varas pār pagātni. Pagātni mainīt nevar, bet tagadne ir mūsu pašu pagātnes atspīdums. Savukārt nākotne iespējama vienīgi tad, ja pietiek drosmes nespert nevienu soli atpakaļ.

* * *

Edesā dienasvidus karstums lika pilsētniekiem slēpties telpās un nogai­dīt vakara krēslu, kas atnesīs spirdzinošu vēsumu. Abgaru mocīja dru­dzis, un valdniece dzisināja viņa kaistošo pieri ar samitrināta auduma gabaliņu, mierinoši stāstīdama, ka slimība vēl nav izķēmojusi viņa ādu.

Anija, dejotāja, gan jau bija pārvērtusies par dzīvai trūdošu briesmoni. Viņa pirms krietna laika bija pametusi pilsētu un ietaisījusies uz dzīvi kādā alā, taču Abgars nebija viņu pametis likteņa ziņā un palaikam nosū­tīja pārtiku. Arī šai rītā divi uzticami kalpi bija aizgādājuši nelaimīgajai maisu ar labību un ādas somu ar svaigu ūdeni, un vienam no vīriem bija izdevies Aniju ieraudzīt. Atgriezies viņš stāstīja Abgaram, ka dejotājas kādreiz tik skaistos vaibstus aizstājuši bezveidīgi lēveri un sulojošas vātis.

* * *

Atgriezies kamerā, mēmais iezvēlās gultā un ilgi raudzījās griestos. Viņš zināja, ka novērošanas ierīces nemitīgi uzmana katru kustību, tāpēc sa­valdību zaudēt nekādi nedrīkstēja.

Gads, bija atlicis tikai gads, bet tagad šis policists teica, lai viņš par brīvību nemaz nesapņojot. Tā varēja būt patiesība, un tikpat labi tas varēja būt tīrs blefs.

Viņš neskatījās televīziju kopā ar pārējiem cietuma biedriem, viņu nesasniedza teju nekādas ziņas no ārpasaules. Adaijs bija piekodinājis: ja viņus saņem ciet, lai klusi izcieš sodu un tad mēģina atgriezties mājās.

Izrādās, ka Adaijs ir sūtījis šurp nākamo grupu. Mēģinājis vēlreiz. Ugunsgrēks, miris biedrs, un policija atkal dzen viņiem pēdas.

* * *

— Vizītkarte palika uz galda. Viņš tai pat pirkstu nepiedūra.

— Un vai citādi šais dienās esat ievērojuši ko sevišķu?

— Nē, viņš izturas tāpat kā agrāk. Kad vien iespējams, iet uz kapelu, bet pārējo laiku pavada kamerā, blenzdams griestos. Drošības kameras

* * *

Vecais vīrs nolika tālruņa klausuli un bridi ļāva skatienam klejot pa ainavu, kas atklājās aiz loga. Anglijas lauki siltajos rudens saules staros mirdzēja smaragda zaļumā.

Sepriņi vīri pacietīgi gaidīja, līdz sirmgalvis beidzot pievērsīsies viņiem.

— Viņu atbrīvos pēc mēneša. Nākamajā nedēļā oficiāli tiks izskatīts lūgums par pirmstermiņa atbrīvošanu.

* * *

Lielāko daļu rīta cēliena Sofija bija pavadījusi kardināla sabiedrībā. Tēvu īvu viņa kancelejā nesastapa, šoreiz līdz Eminences kabinetam viņu bija pavadījis cits priesteris.

Kardināls priecīgs stāstīja, ka visi restaurācijas un remonta darbi kated­rālē ir laimīgi pabeigti, un slavēja Umberto D'Alakvu, kurš personīgi esot gādājis, lai viss tiktu paveikts pirms noteiktā termiņa. D'Alakva esot palielinājis strādnieku skaitu, taču papildu samaksu neesot prasījis.

Tāpat kardināls stāstīja, ka doktora Bolāra uzraudzībā Sindone esot atgriezusies Gvarīni kapelā, kur atkal glabāsies sudraba šķirstā. Eminence neaizmirsa arī izteikt viegli aizplīvurotus pārmetumus, aizrādīdams, ka ne Sofija, ne viņas priekšnieks ne reizi neesot piezvanījuši un pastās­tījuši par izmeklēšanas gaitu. Sofija atvainojās un mēģināja atgūt kar­dināla labvēlību, pastāstot arī šo to par izmeklētāju pieņēmumiem.

* * *

Sēdēdama uz pašas gultas maliņas — pārējo platību aizņēma piezīmes, sakopētie materiāli un grāmatas — Anna Himenesa pārdomāja visu, kas bija apspriests kopā ar Sofiju.

Kurš gan zina, kāds bijis imperators Romāns Lekapēns, kurš edesiešiem nolaupīja svēto līķautu? Anna viņu iztēlojās nežēlīgu un māņticīgu, varas samaitātu.

Sindones vēsture tiešām nebija nekāda rožainā: kari, ugunsgrēki, laupīšanas… Un viss tikai ar mērķi iegūt savā īpašumā šo linaudekla gabalu, tikai tāpēc, ka cilvēki allaž gribējuši ticēt maģiskiem priekš­metiem.

* * *

* * *

Fransuā de Šarnē vingrinājās loka šaušanā kopā ar citiem templiešu bruņiniekiem. Andrē dc Senremī viņu vēroja pa kapitula zāles logu. Šo

* * *

Milzis Vlads nostājās līdzās bīskapam, gatavs pildīt imperatora pavēles. Viņa Gaišība bīskaps saprata, ka šoreiz nekāda pretestība nelīdzēs. Ap­kopojis aizvainotā lepnuma paliekas, prelāts vērsās pie imperatora kanclcra:

* * *

Imperators gaidīja de Molesmu, nervozi staigādams šurpu turpu pa istabu. Viņš jutās apjucis un nekādi nespēja saprast, vai tagad būtu jāļau­jas sarūgtinājumam par strīdu ar bīskapu vai, gluži otrādi, jāpriecājas, ka izdevies tam uzspiest savu valdnieka gribu.

Kausā zaigojošais Kipras sarkanvīns kaut nedaudz atviegloja mokošo gaidīšanu. Imperatore jau sen bija devusies pie miera, bet kalpus Bald­vins bija aizraidījis projām. Sargiem bija dota pavēle viņa apartamentos ielaist tikai un vienīgi dc Molesmu.

Gaidīšana bija kļuvusi neizturami grūta, kad aiz kambara durvīm

* * *

Galminieki visi kā viens bija sapulcējušies Svētās Sofijas katedrālē. It visi pilsētas augstmaņi jau bija dzirdējuši nostāstus par imperatora un bīs­kapa strīdu, un neskaidras baumas bija sasniegušas arī vienkāršo tautu.

Piektdien ticīgie kā allaž bija devušies uz Blakerncs Sv. Marijas baz­nīcu, lai lūgtos Mandiliona priekšā, — taču sudraba šķirsts izrādījās tukšs.

Konstantinopoles ļaudis bija sašutuši, tie kurnēja, taču neviens neuzdrošinājās atklāti nostāties pret imperatoru. Pie nedienām un lik­stām šai valstī visi bija pieraduši. Turklāt neviens nevēlējās šķirties no paša ausīm, acīm vai deguna — lai ari cik ļoti bija žēl zaudēt Mandi­lionu, vēl daudzkārt sāpīgāk būtu zaudēt šos dzīvē tik noderīgos maņu orgānus.

* * *

Tempļa cietoksnis slējās uz klints jūras tuvumā, kā lepns milzis valdī­dams pār plašu apkaimi. Zeltainā akmens mūri saplūda ar tuvējā tuksneša smilšu dzeltenajiem toņiem. Šī bija viena no pēdējām kristīgajām cita­delēm Svētajā Zemē.

Robērs de Senremī piemiedza acis, kā gribēdams pārliecināties, vai tālumā redzamais cietoksnis nav tikai tuksneša uzburta vīzija, un

* * *

Sārtenajā rīta gaismā Lisabona mirdzēja visā krāšņumā. Zoau de To­maru ceļā bija aizvadījis vairākas dienas — ilgāka aizkavēšanās gadījās, kad viņa zirgs bija savainojis kāju.

Savu uzticamo biedru un draugu pamest un apmainīt pret citu rik­šotāju Zoau negribēja. Šis zirgs bija iznesis viņu cauri daudzām kaujām un ne reizi vien izglābis no nāves. Un tagad Žoau pats ārstēja ievainoto draugu, kaut ari mestrs noteikti nosodītu šādu kavēšanos. Tikai tad, kad zirgs bija puslīdz atlabis, Zoau turpināja ceļu un, lai sargātu tā kāju no pārmērīga smaguma, pats sēdās mugurā tikko nopirktam bērim.

Karaļa Diniša valdīšanas laikā Portugāle bija uzplaukusi. Valdnieks bija nodibinājis universitāti, valstī uz beigām ritēja nopietna zemes

[1] no jaunās derības apokrifiem.

[2] no jaunas derības apokrifiem.

[3] Krodziņš.

[4] atdzejojis dcns dimiņš.