Svētā līķauta brālība

49

Adaijs klusi raudāja. Viņš bija ieslēdzies savā kabinetā un aizliedzis ienākt pat Guneram. Jau vairāk nekā desmit stundu viņš te sēdēja tuk­šumā aizklīdušu skatienu, ļaudamies vispretrunīgāko jūtu viļņiem.

Viņš bija cietis sakāvi, un viņa ietiepības dēļ daudzi bija zaudējuši dzīvību. Laikraksti par notikušo nerunāja — presē parādījās vienīgi īsa ziņa, ka Turīnas pazemes ejās noticis nogruvums, kurā gājuši bojā vai­rāki strādnieki, starp tiem daži Turcijas pilsoņi.

Mendibs, Turguts, Ismets un vēl citi brāļi uz mūžiem bija palikuši aprakti zem iebrukušajām velvēm. Viņu līķus neviens nekad neatradīs. Adaijam nebija viegli izturēt skatienus, ko viņam veltīja Mendiba un Ismeta vecāki. Tie viņam nepiedeva, tie viņam nekad nepiedos. Viņam nebija piedevusi neviena māte, kuras dēlam viņš bija lūdzis ziedot mēli. Lūdzis nest bezjēdzīgu upuri uz neiespējama sapņa altāra.

Dievs nebija viņu pusē. Kopienai vajadzēja samierināties, ka svētais līķauts nekad netiks atgūts, jo tāda ir Dieva griba. Virsgans negribēja ticēt, ka visas šīs neveiksmes Dievs sūtījis vienīgi tālab, lai pārbaudītu viņu spēku un apņēmību.

Adaijs pabeidza rakstīt testamentu, kurā sniedza visprecīzākos norā­dījumus, kas un kā darāms nākotnē. Šai dokumentā viņš noteica, ar kādām īpašībām jābūt apveltītam jaunajam virsganam: tam jābūt labsir­dīgam, godkāres neskartam cilvēkam ar tīru sirdi. Un galvenais, šim cilvēkam jāmīl dzīve — Adaijs pats to nekad nebija pratis. Nākamais virsgans būs Guners. Adaijs salocīja dokumentu, ievietoja to aploksnē un aizzīmogoja. Aploksne bija adresēta Kopienas ganu padomei, tieši viņu pienākums bija izpildīt virsgana pēdējo gribu. Viņi nevarēs preto­ties Adaija lēmumam, jo kopš sākta gala ikviens virsgans pats izraugās sev sekotāju.

Visbeidzot Adaijs no atvilktnes izņēma zāļu pudelīti, izbēra tabletes saujā un norija tās citu pēc citas — visas līdz pēdīgai. Tad apsēdās ērtajā atpūtas krēslā, atspieda galvu pret atzveltni un iegrima miegā. Viņu gaidīja mūžība.