Svētā līķauta brālība

32

M endibs pastaigājās pa šauro cietuma pagalmu, izbaudīdams rīta saules starus, kas vēl nebija pārlieku svelmējoši.

Viņš bija dzirdējis pietiekami daudz, lai saprastu, ka ne mirkli ne­drīkst zaudēt modrību. Gan psiholoģe, gan sociālā darbiniece pēdējā apmeklējuma laikā bija izturējušās tik nervozi un runājušas tik samāk­sloti, ka nebija šaubu: ir izlikti slazdi un tieši viņš ir medījums, kuram tajos būtu jāiekrīt.

Viņam vēlreiz bija vajadzējis tikties ar ārstiem un psihologiem, iztu­rēt dažādas pārbaudes un testus, un pat cietuma direktors bija atnācis paskatīties, kā viena no psiholoģēm pārbauda viņa reakciju ar muļķīgiem krāsu un skaņu stimuliem. Beigu beigās cietuma Drošības padome bija pieņēmusi lēmumu, ka viņu drīkst atbrīvot pirms termiņa, un nu bija vajadzīgs vien tiesneša lēmums. Tātad nepaies ne septiņas dienas, kad viņš jau būs brīvībā.

Mendibs zināja, kas darāms tālāk. Viņš ilgi klejos pa pilsētu, līdz pār­liecināsies, ka neviens viņu neizseko. Pēc tam dosies uz Karrāras parku un paskatīsies uz Arslanu. Šo vīru viņš novēros vairākas dienas, nelikdams manīt savu klātbūtni. Viņš nemetis tam pie kājām zīmīti ar norādi par tikšanās vietu, iekams nebūs drošs, ka nedraud nekādas briesmas.

Mendibs negribēja mirt. Bet nojauta vēstīja, ka viņa dzīvība ir ap­draudēta. Karabinieris, kurš viņu ne tik sen bija apciemojis, radīja no­pietna cilvēka iespaidu. Un šis nopietnais cilvēks bija draudējis, ka darīs visu iespējamo, lai Mendibs līdz mūža galam nīktu cietumā. Taču pie­peši viss bija mainījies un viņu gatavojās atbrīvot pirms termiņa. Tātad karabinieri kaut ko gatavo. Mendibam uzmācās aizdomas, ka viņam šai spēlītē uzticēta ēsmas loma, — viņam jāpamet cietums un jāaizvada iz­meklētāji līdz pārējiem biedriem. Lūk, ko vēlas panāk karabinieri. Patie­šām jābūt piesardzīgam.

Mēmais, domās iegrimis, staigāja šurpu turpu pa cietuma pagalmu un nemanīja, ka viņu paslepus vēro divi puiši. Šie padruknie gara auguma tēvaiņi, kuru vaibstos bija saredzamas cietuma dzīves atstātās pēdas, bija brāļi Badžeraji, kas klusītēm pārsprieda, kā labāk paveikt slepkavību, ku­rai tikko bija noalgoti.

Tai pašā laikā Marko Valoni runājās ar cietuma direktoru un sardzes priekšnieku.

— Maz ticams, ka radīsies kādi sarežģījumi, taču mēs vēlētos nodro­šināties pret visām iespējām. Tāpēc nepieciešams garantēt absolūtu mēmā drošību šajās nedaudzajās dienās, kas atlikušas līdz viņa atbrīvošanai, — uzstājīgi teica Marko.

— Kungs, mēmais nevienu neinteresē. Viņam nav draugu, viņš vis­pār nekādi nesazinās ne ar vienu no ieslodzītajiem un ir tik nepamanāms, ka varētu domāt — viņš nemaz neeksistē. Ticiet man, neviens viņam neko ļaunu nedarīs, — apgalvoja sardzes priekšnieks.

— Lūdzu, pacentieties saprast, ka mēs nedrīkstam riskēt. Mēs nezi­nām, kas ir mūsu pretspēlētāji. Iespējams, šis mēmais ir tikai nožēlojams zaglens, bet iespejams arī, ka patiesība ir citāda. So operāciju gatavo­dami, mēs centāmies rīkoties maksimāli neuzkrītoši, tomēr informācija par mēmā atbrīvošanu var būt sasniegusi ārpasauli. Kādam ir jāparūpē­jas, lai mēmais būtu drošībā.

— Marko, — iebilda direktors, — šai cietumā nekad nav notikušas asiņainas rēķinu kārtošanas vai slepkavības. Nekā tamlīdzīga! Tāpēc es nespēju saprast tava satraukuma iemeslus.

— Manuprāt, iemeslu netrūkst. Jūs, Dženari kungs, pārraugāt cie­tumsargu darbu, tāpēc esmu pārliecināts, ka jums labi zināms, kuri ir cietumnieku vadoņi. Gribu ar šiem cilvēkiem aprunāties.

Dženāri neapmierināti saviebās. Kā lai iestāsta šim karabinierim, ka nevajadzētu jaukties cietuma iekšējās lietās? Kādas muļķīgas iedomas!

Pieprasīt, lai viņš, Dženāri, atklāj, kurš patiesībā nosaka kārtību cie­tumā! Šāda atklātība viņam maksātu pārāk dārgi.

Marko nojauta Dženāri vilcināšanās iemeslus, tāpēc mēģināja savu lūgumu izteikt citādiem vārdiem.

— Labi, Dženāri, jums te iekšā noteikti ir kāds vīrs, kuru pārējie cie­tumnieki cicna vairāk nekā citus. Atvediet viņu šurp.

Cietuma direktors nervozi sagrozījās krēslā, bet sardzes priekšnieks joprojām ietiepīgi klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Beidzot direktors nolēma iejaukties un aizstāvēt Marko intereses.

— Dženāri, jūs šī cietuma dzīvi pazīstat labāk nekā citi un noteikti mācēsiet atrast kādu, kurš atbilstu Valoni kunga dotajam raksturojumam. Atvediet šo cilvēku šurp.

Dženāri piecēlās. Viņš apzinājās, ka nevar vilcināties bezgalīgi, nera­dot sava priekšnieka un tā sasodītā Romas okšķera aizdomas. Viņa cie­tums darbojās lieliski —varētu teikt: darbojās precīzi kā pulkstenis. Te it viss noritēja saskaņā ar nerakstītiem likumiem, bet tagad šis Valoni pie­prasa, lai viņam atklāj, kurš nosaka likumus un uzrauga, kā uc tiek ievēroti.

Dženāri negribīgi pavēlēja, lai vietnieks izsauc vienu no cietumnieku vadoņiem — vīru, uzvārdā Fraskvello, kurš patlaban noteikti bija iegri­mis lietišķā sarunā ar saviem dēliem, pa mobilo tālruni dodams norā­dījumus, kā labāk attīstīt ģimenes biznesu — narkotiku kontrabandu, kas viņu pašu bija novedusi cietumā.

Fraskvello ienāca sardzes priekšnieka nelielajā kabinetā, neslēpdams neapmierinātību.

— Ko vajag? Kāpēc tu mani traucē?

— Te uzradies viens karabinieris, kurš grib ar tevi aprunāties.

— Es ar karabinieriem nesarunājos.

— Ar šo tev tomēr vajadzēs runāt, citādi no viņa miera nebūs.

— Man nav ko apspriest ar karabinieriem. Ja tev ir kāda problēma, tiec galā pats, bet mani liec mierā.

— Nē, es nelikšu tevi mierā! — ieaurojās Dženāri. — Tu nāksi man līdzi un aprunāsies ar karabinieri! Jo ātrāk viņš būs uzdevis tev visus jau­tājumus, jo ātrāk viņš aiztīsies no mūsu cietuma!

— Ko viņam no manis vajag? Kāpēc viņš grib runāt tieši ar mani? Es nevienu karabinieri nepazīstu un iepazīties netaisos. Atsienies no manis!

Fraskvello piecēlās, lai ietu ārā no kabineta, taču vēl nebija paguvis atvērt durvis, kad Dženāri jau bija piesteidzies viņam klāt un izlauzis roku aiz muguras.

— Laid mani vaļā! Tu esi nojūdzies, vai? Vari uzskatīt sevi par mironi!

Šai brīdī kabineta durvis atvērās, un uz abiem dusmu pārņemtajiem

vīriem nopietni noraudzījās Marko Valoni.

— Laidiet viņu vaļā! — viņš pavēlēja Dženāri.

Sardzes priekšnieks atbrīvoja Fraskvello roku, bet tas nekustējās ne no vietas un kā novērtēdams pētīja atnācēju.

— Man šķita, ka būs labāk, ja atnākšu šurp un nelikšu jums atgriez­ties direktora kabinetā. Turklāt direktora kungam kāds piezvanīja, un es nevēlējos traucēt viņa sarunas. Izskatās, ka esmu atnācis īstajā brīdī, jo jums, Dženāri, ir izdevies atrast man vajadzīgo cilvēku. Sēdieties! — viņš pavēlēja Fraskvello.

Cietumnieku boss spītīgi palika stāvam, bet Dženāri nebeidza viņu apšaudīt naidīgiem skatieniem.

— Sēdieties! — Valoni aizkaitināts atkārtoja.

— Es nezinu, kas jūs esat un ko jums vajag, taču es ļoti labi pārzinu savas tiesības. Man nav pienākuma ar jums sarunāties. Es zvanīšu savam advokātam.

— Jūs nevienam nezvanīsiet, mierīgi noklausīsieties visu, ko es jums teikšu, un pēc tam darīsiet, ko es likšu, jo citādi jūs pavisam drīz pārcels uz citu cietumu, kur nebūs jūsu labā drauga Dženāri, kas uz visu skatās caur pirkstiem.

— Jūs nedrīkstat man draudēt!

— Es nedraudu.

— Pietiek! Ko jums vajag?

— Ja jau esat nācis pie prāta, varu to pateikt: es gribu, lai vienam no šeit ieslodzītajiem cilvēkiem pat matiņš no galvas nenokristu.

— Sakiet to Dženāri! Viņš ir apsardzes priekšnieks. Kas man daļas par citu drošību?

— Es tomēr runāšu ar jums, jo tieši jūs būsiet atbildīgs par to, lai šim cilvēkam nekas neatgadītos.

— Ak tā? Un kā, jūsuprāt, lai cs to nodrošinu?

— Nezinu, tā ir jūsu darīšana.

— Ja es jūsu piedāvājumu pieņemtu, kāds man no tā būtu labums?

— Dažas nelielas ērtības šais viesmīlīgajās telpās.

— Smieklīgi… Par to jau gādā mans draugs Dženāri. Tik lēti mums vienoties neizdosies.

— Labi, es apskatīšu jūsu lietu un padomāšu, vai nevaram nokārtot, ka ieslodzījuma termiņš tiek nedaudz samazināts, jo esat sadarbojies ar tiesībsargājošajām iestādēm.

— Ar manas lietas apskatīšanu nepietiks. Jums jāgarantē, ka termiņš tiks samazināts.

— Nē, cs jums neko nesolīšu. Runāšu ar cietuma direktoru un Dro­šības padomei ieteikšu izvērtēt jūsu uzvedību, psiholoģisko stāvokli un iespējas iekļauties atpakaļ sabiedrībā. Taču neko vairāk es nedarīšu.

— Tad nekas nesanāks.

— Ja mēs tomēr nevienosimies, jūs drīz zaudēsiet daudzas no privi­lēģijām, pie kurām jūs pieradinājis Dženāri. Jūsu kamerā notiks nopietna kratīšana, un turpmāk būsiet spiests burtiski ievērot visus reglamenta no­teikumus, bet jūsu draugu Dženāri pārcels darbā uz citu cietumu.

— Sakiet — kas ir tas pieskatāmais cilvēks.

— Vai darīsiet, ko es jums lūdzu?

— Nosauciet viņa vārdu.

— Tas ir jauns puisis, mēmais, kurš…

Skaļi Fraskvello smiekli pārtrauca Marko.

— Jūs gribat, lai es sargāju to nelaimīgo? Viņš nevienu netraucē, un neviens viņam nepievērš uzmanību. Viņš ir tukša vieta! Parasts!, nelai­mīgs kroplis.

— Es gribu, lai nākamajās septiņās dienās viņš būtu pilnīgā drošībā.

— Kurš gan varētu gribēt viņam kaut ko nodarīt?

— Nezinu. Bet jūs parūpēsieties, lai nekas nodarīts netiktu.

— Par mēmo neviens neliekas ne zinis. Kuru viņš interesē?

— Tas uz jums nekādi neattiecas. Dariet, ko es jums lūdzu, un ari turpmāk varēsiet mierīgi izbaudīt šīs valsts apmaksātās brīvdienas.

— Labi. Piestrādāšu par auklīti mēmulim.

Marko izgāja no kabineta, juzdamies atvieglots. Tikko sastaptais vīrs bija pietiekami gudrs un saprātīgs cilvēks, lai izpildītu visu, ko Marko lūdzis. Tagad viņš varēja justies mierīgs.

Bija atlicis vien pēdējais no priekšdarbiem: raidītāja ievietošana bezmēļa sporta kurpēs — vienīgajā apavu pārī, kas mēmajam piederēja. Direktors bija apsolījis, ka jau šovakar pat, kad mēmais atgriezīsies ka­merā, viens no uzraugiem viņa kurpes paņemšot. Pagaidām iemesls vēl nebija izgudrots, taču direktors solīja, ka tāds noteikti atradīšoties.

Džons uz Turīnu bija solījis atsūtīt Leriju Smitu, pieredzējušu spe­ciālistu, kurš, kā stāstīja, protot iemontēt mikrofonu pat mazā pirkstiņa nagā. Pavisam drīz būs redzams, vai Lerija slava atbilst īstenībai.