Svētā līķauta brālība

21

Obodasu Jānis sastapa čakli kaplējam dārzu.

— Kur ir Timcjs?

— Runājas ar Izazu. Tu taču zini, ka Izazam daudz jāmācās, lai viņš reiz varētu kļūt par labu kopienas galvu.

Obodass notrauca no pieres sviedrus un kopā ar Jāni iegāja mājā.

— Es atnesu ziņas, — apsveicinājies ar Timeju un Obodasu, teica Jānis. — Pilsētā ar karavānu tikko ieradies Harrāns.

— Harrāns! Kāds prieks! Tad iesim tūdaļ pie viņa! — pielēkdams kājās, iesaucās Izazs.

— Pagaidi, Izaz. Tā nav Senina karavāna, un Harrāns nav tās vadī­tājs. Viņš tikai atceļoja kopā ar to.

— Nu un tad? Dieva dēļ runā!

— Jā, būs labāk, ja brīdināšu jūs iepriekš. Harrāns ir akls. Kad viņš atgriezās Edesā, Maanu pavēlēja viņam izdurt acis. Bet viņa saimnieks Senins ir nogalināts, un tā līķis izmests tuksnesī zvēriem par barību. Har­rāns zvērēja, ka par tevi neko nezinot, ka esot tevi atstājis Tīras ostā, ka šobrīd tu droši vien jau esot Grieķijā, bet tas tikai vairoja Maanu dusmas.

Izazs sāka raudāt. Viņš jutās vainīgs Harrāna nelaimē. Timcjs viņu mierinoši apskāva.

— Iesim uz karavānserālu un vedīsim Harrānu šurp. Lai viņš dzīvo pie mums, ja vien pats to vēlēsies.

— Es jau mēģināju atvest viņu uz šejieni, bet viņš atteicās, — stāstīja Jānis. — Viņš gribēja, lai jūs vispirms uzzināt, kāds liktenis viņu pie­meklējis. Viņš negrib nevienam kļūt par nastu.

Jānis, Izazs un Obodass devās uz karavānscrālu, kur viens no cdesiešiem tiem parādīja, kur meklējams Harrāns.

— Šīs karavānas vadītājs ir attāls Harrāna radinieks, — tas teica, — tāpēc viņš ļāva Harrānam ceļot kopā ar mums. Edesā Harrānam vairs nav neviena tuvinieka: viņa sievu un bērnus nogalināja. Arī viņa saimnieku Seninu ilgi spīdzināja un tad nogalināja pilsētas laukumā, kur visi, kas vien vēlējās, varēja noraudzīties viņa mocībās. Maanu nežēlīgi sodīja visus Abgara draugus.

— Bet Harrāns taču nebija Abgara draugs…

— Toties tāds bija viņa saimnieks Senins, kurš atteicās Maanu atklāt, kur paslēpts Jēzus līķauts, kas savulaik brīnumaini izdziedināja Abgaru. Maanu pavēlēja nopostīt Senina māju, sadedzināt visu viņa mantu un upursārtā ziedot visus mājlopus. Arī Senina kalpi dabūja ciest: dažus pēra līdz nāvei, citiem nocirta rokas vai kājas, bet Harrānam izdūra acis, jo tieši tās bija vadījušas pāri tuksnesim Senina karavānas. Harrāns var prie­cāties, ka palicis dzīvs.

Harrānu viņi atrada sēžam zemē kādas telts stūri. Izazs palīdzēja vi­ņam pieslieties kājās un apskāva.

— Harrān, mans krietnais draugs!

— Izaz? Tas esi tu?

— Jā, Harrān, tas esmu es. Mēs atnācām tev pakaļ. Tu dzīvosi pie mums, mēs par tevi rūpēsimies, un tev nekā netrūks.

Timejs sirsnīgi uzņēma veco karavānu vadītāju, l ika nolemts, ka pa­gaidām, kamēr Timeja mājā izbūvēs vēl vienu kambari, Harrāns apmetīsics pie Jāņa.

Uzzinājis, ka sidonieši viņu pieņems savā namā un atlikušās mūža dienas nevajadzēs pavadīt, lūdzot ubagdāvanas, Harrāns jutās atvieglots. Drebošu balsi viņš stāstīja, kā Maanu licis nodedzināt visu kristiešu mājas, nesaudzējot pat pilsētas ietekmīgākās un augstdzimušākās ģimenes. Maanu nežēloja ne bērnus, ne sirmgalvjus. Nevainīgo asinis plūda pa pilsētas ielu baltajām marmora plāksnēm.

Obodass neskanīgā balsī jautāja, kas noticis ar viņa vecākiem, kas abi bija Senina kalpotāji un Jēzus sekotāji.

— Miruši. Man ļoti žēl, Obodas.

Asaras ritēja pār milža seju, un nekādi Timeja un Izaza mierinājuma vārdi nespēja tās apturēt. Visbeidzot Izazs uzdeva jautājumu, atbildi uz kuru jau nojauta:

— Kas noticis ar Hosaru un Tadeju?

— Hosaru tāpat kā Seninu nogalināja pilsētas laukumā. Maanu gri­bēja, lai šo ievērojamo vīru nāve kalpo par biedinājumu tautai un lai ikviens saprot, ka kristieši nevar cerēt uz žēlastību… Hosars visas mocī­bas pacieta, neizdvesdams ne skaņas. Maanu arī vcco valdnieci piespieda noskatīties, kā viņš mirst. Valdniece velti krita ceļos un lūdzās, lai dēls žēlo Hosara dzīvību, taču Maanu tikai smējās. Man ļoti žēl, Izaz… Esmu kļuvis par nāves vēstnesi.

Izazs ļāva asarām vaļu. Ne jau viņam vienīgajam bija iemesls vismel­nākajam izmisumam, ne jau viņš vienīgais bija zaudējis tuviniekus. Izazs juta, kā krūtīs savelkas sāpīgs mezgls, kā uzmutuļo vēlēšanās atriebties. Līdzīgas bija arī Obodasa izjūtas. Timejs vēroja abus jaunos vīriešus, zinādams, kādu iekšējo cīņu tie patlaban izcīna.

— Atriebība nav risinājums, tā neko nedos. Zinu, ka jūs abi justu at­vieglojumu, redzot, kā Maanu tiek sodīts un mirst, ciezdams visnežēlīgā­kās mokas. Bet es jums saku, ka viņš sodu saņems, kad stāsies Dieva priekšā.

— Vai tad tu, Timej, neteici, ka Dievs ir bezgalīga žēlastība? — caur asarām noprasīja Obodass.

— Jā, un arī bezgalīgs taisnīgums.

— Vai vecā valdniece vēl dzīva? — baidīdamies izdzirdēt atbildi, jau­tāja Izazs.

— Kopš tava tēvoča nāves dienas neviens viņu nav redzējis. Daži no pils kalpotājiem apgalvo, ka viņa esot nomirusi no bēdām un Maanu pavēlējis viņas miesas izmest tuksnesī. Bet citi stāsta, ka valdnieks licis viņu nogalināt. Katrā ziņā neviens valdnieci vairs nav redzējis. Man ļoti žēl, Izaz, nav patīkami būt tam, kurš atnes tikai ļaunas ziņas.

— Mans draugs, ziņnesis nav vainīgs, ja tā atnestās vēstis kādu sā­pina, — teica Timejs. — Labāk lūgsimies, lai Dievs mūsu sirdīs remdē dusmas un lai palīdz izturēt visas sāpes un bēdas.